Recenzijas

Ilva Lorence

Katru reizi uz dejas izrādi eju ar satraukumu. Ko jaunu horeogrāfs būs izdomājis, ko vēlēsies pateikt ar savu darbu pasaulei un vai es to spēšu nolasīt? Šie ir jautājumi, kas maldās galvā pirms izrādes sākuma. Informācija par gaidāmo izrādi bieži vien ir skopa, bet gadās arī tā, ka informācijas ir par daudz un tas traucē atbrīvoties un pilnībā saslēgties ar uz skatuves redzamo darbību, jo ir jau radušies priekšstati, kādai izrādei vajadzētu būt. Vēl izrādē piedzīvotās sajūtas atšķiras atkarībā no tā, vai spēju atslābināties un baudīt notiekošo vai arī esmu tik aizņemta ar simbolu, kustību skaidrošanu, ka nespēju uztvert izrādi kā vienotu kopumu, un, tā teikt, teātra maģija man iet gar degunu. Varbūt problēma ir manī, ka tik izmisīgi vēlos visu saprast un racionāli izskaidrot, kaut apzinos, ka tas nav iespējams, it īpaši dejas izrādēs; vai arī mākslinieka domu pavediens kaut kur ir pārtrūcis, un ainu virkne tā arī neiegūst kādu jēdzienisku nozīmi. Šādas pārdomas radās dienu pēc “Spēlmaņu nakts” balvas pasniegšanas ceremonijas, kad Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT) notika pirmizrāde Agates Bankavas jaunākajam darbam “Memor”. >>>>>

Agnese Bordjukova                                       

8. septembra vakars, nedaudz pēc plkst. 20:00. Rīgas ielās jau tumšs. Es dodos skatīties Kristīnes Brīniņas darbu “24 h miega”, kas tiek demonstrēts festivāla “Homo Novus” ietvaros. Kā norises vieta minēta “Fobo” darbnīca Šarlotes ielā 18a. Sazīmējusi kartē aptuveno atrašanās vietu un paļaujoties uz savām orientēšanās spējām, droši dodos uz izvēlēto galamērķi. Ik pa laikam man galvā iezogas šaubīgas domas: vai dodos pareizā virzienā? Vai esmu atbilstoši aprēķinājusi gājienam nepieciešamo laiku? Apskatos pulkstenī – viss kārtībā, laika vēl gana – un turpinu ceļu.

>>>>>

Dita Jonīte

Laikmetīgajā teātrī nav iespējams novilkt striktas robežas ne starp skatuves mākslas žanriem, ne iesaistīto mākslinieku atbildības sfērām. Precīzi šādu pieredzi allaž piedāvājis arī festivāls “Homo Novus”. Tāpēc es kā dejas kritiķe no šā gada festivāla programmas izvēlējos tos notikumus, kuri mani visvairāk ieintriģēja. Un tiešām, pat ja izvēlētās četras izrādes – “Patētiskā. Par redzamo valodu”, “Perfektais migrants”, “Dzirdi” un “Runā!” – nebija burtiski saistītas ar deju un kustību, kopumā festivālu piedzīvoju ļoti ķermeniski.

Visharmoniskākā pieredze ķermenim bija festivāla atklāšanas izrādē “Patētiskā. Par redzamo valodu”. Iespējams, arī tādēļ, ka māksliniekiem Kristai un Reinim Dzudzilo bijusi iespēja veidot tādu teātri, kādu viņi redz bez sadarbības ar režisoru un horeogrāfu. Es nevaru izskaidrot, kāpēc tieši par šo aspektu izrādes laikā domāju visvairāk, jo teātrī līdz šim nekad nav radušās aizdomas, ka viņi kā mākslinieki būtu bijuši apspiesti vai ierobežoti. Drīzāk otrādi – nereti šķitis, ka bez viņu radītās pasaules ainas (teātra jeb skatuves telpas) mums nāktos piedzīvot pilnīgi citus stāstus. No vienas puses, Dzudzilo radītais izrādes vizuālais ietērps šķitis pašpietiekams, bet no otras – izrādei piešķīris jēgas jaudu. Savukārt festivāla ietvaros radītais darbs bez vārdiem, vien ar vizuāliem izteiksmes līdzekļiem ilustrējot Pētera Čaikovska 6. simfoniju, mēģināja izstāstīt noteiktu garīgu pieredzi.

>>>>>

Eva Krūmiņa*

Jau vairāk kā pusi izrādes esmu nostāvējusi uz pēdu pirkstgaliem, lai pāri sajūsmā lēkājošiem tīņiem (un ne tikai tīņiem) ieraudzītu notiekošo uz skatuves. Ir auksts, man slāpst, jo 45 minūtēs te nevar izstāvēt rindu pēc dzeramā, ir grūti saskatīt skatuvi, taču es priecājos, ka esmu šeit.

3. jūnija vakarā pēc saulrieta Limbažu Lielezera estrādē bija skatāma Latvijā pirmā metālopera “Kurbads. Ķēves dēls”. Uzveduma režisore – Inga Tropa, par muzikālo daļu atbildēja Latvijas folkmetāla pārstāvji – grupa “Skyforger”, horeogrāfiju veidoja Guntis Spridzāns, Liene Stepena un Liene Grava, scenogrāfs – Uģis Bērziņš, kostīmu mākslinieks – Kristians Aglonietis, teicēja – Zane Jančevska, Kurbada lomā – Ģirts Bisenieks. Jāmin arī anonīmie dejotāji, kuru vārdus diemžēl nevienā medijā nevar atrast – par to patiešām žēl, jo šādu fizisko un emocionālo atdevi, kādu varēja vērot izrādes laikā, varētu novērtēt, vismaz pieminot visus iesaistītos.

>>>>>

Ilva Lorence

Kad ārā spoži spīd saule un ejot gribas palēkties uz katra soļa, teātros kā sēnes pēc lietus parādījies bagātīgs klāsts ar deju izrādēm. Starp daudziem interesantiem projektiem pavīd arī viens darbs, kas paredzēts mazāko skatītāju auditorijai – režisores Antras Austriņas-Seņkānes “Eksperiments ar apskāvienu”. Divās nedēļas nogalēs (6., 7., 13. un 14. maijā) izrāde tika nospēlētas septiņas reizes, un jau tagad ceru, ka to rādīs vēl, lai vairāk skatītāju varētu pieredzēt šo piedzīvojumu-spēli-izrādi.

Kā min paši izrādes veidotāji, “Eksperiments ar apskāvienu” ir laikmetīgās dejas izrāde bērniem, kas plānota kā jautra rotaļa, kurā tiks pētīts, kāds ir vislabākais apskāviena veids un kā rast kontaktu vienam ar otru. >>>>>