Personības

Dita Jonīte

Atskatoties uz jaunās horeogrāfes Lienes Gravas veikumu aizvadītajās sezonās, var teikt – viņa kļuvusi par teātra horeogrāfi. Nenojaušot, ka un kā tas varētu mainīt viņas profesionālo dzīvi, pirms dažiem gadiem Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajā festivālā “Patriarha rudens” līdzās jauno režisoru iestudējumiem Liene Grava parādīja savu diplomdarba izrādi “Pārsālīts”.Pateicoties šim gadījumam, tika izteikts uzaicinājums strādāt Dž. Dž. Džilindžera radošajā komandā iestudējumā “Neprātīga Zelda” (2012). Pirms tam viņai arī režisors Kārlis Krūmiņš bija piedāvājis veidot kustību partitūru Nacionālā teātra izrādei “Mērfijs” (2011). Par darbu abos iestudējumos Liene tiek nominēta teātra gada balvai „Spēlmaņu nakts 2011/2012” kategorijā “Gada kustību mākslinieks”. Bez “iesildīšanās” debijas vai jauno mākslinieku kategorijā, uzreiz līdzās tādām teātra kustību mākslas autoritātēm kā Inga Krasovska un Inga Raudinga. Bet 2013./2014. gada „Spēlmaņu naktī” Liene jau tiek pie savas pirmās lielās balvas par horeogrāfiju divos Liepājas teātra iestudējumos – “Piafa” (rež. L. Groza-Ķibere) un “Sasodītais sarkanais mēness” (rež. Dž. Dž. Džilindžers). >>>>>

Linda Krūmiņa

Ar Olgu Žitluhinu tiekamies saulainā darba dienas rītā. Vēl nesen noklausījos radio interviju, kurā viņa teica, ka no rītiem vingro un iziet pastaigā. Nodomāju, ka viņa noteikti būs izvingrojusies un izstaigājusies, pirms es vēl paspēju atmosties. Viņas gribas stingrība un pašdisciplīna pārsteidz un iedvesmo. Gribas pašai kļūt konkrētākai, disciplinētākai, harismātiskākai. Tajā pašā laikā viņa ātri ļaujas iespaidiem, kas viņai nostājas acu priekšā. Sarunas laikā vairākas reizes Olga piebilst, ka to vai šo viņai darīt ir interesanti, un tādu lietu ir bijis daudz, un sekos vēl neskaitāmas. Plāni un sapņi ir lieli, tai skaitā turpināt strādāt pie teātra izrādēm, veidot apģērbu kolekciju dejotājiem, meistarklases horeogrāfiem vecumā pāri piecdesmit, dejas māja, apvienība un vēl, un vēl, un vēl. >>>>>

Ar Valēriju tiekamies Vidzemes koncertzālē „Cēsis” nedēļā, kad tur norisinās festivāls „Jauna deja jaunā vietā”. Šī daudzdienu pasākuma laikā Valēriju esmu iepazinusi arī kā pedagogu. Iepriekš biju viņu vērojusi Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādēs, priecājusies par viņa veidoto ļoti pozitīvo muzikāli dejisko, vīrišķīgi asprātīgo izrādi „Bez vadiem” Ģertrūdes ielas teātrī un bijusi pārsteigta par smalko un oriģinālo kustību partitūru dramatiskā teātra izrādei „Rudens Pēterburgā” Nacionālajā teātri. Vēlāk par Valēriju uzzināju vēl kādu svarīgu detaļu – viņš ar entuziasmu darbojas arī kino jomā kā režisors. Ritinot sarunu par Valērija aktivitātēm radošajā biografijā, protams, vispirms mani interesē jautājums – kā saticies ar deju tādā mazpilsētā kā Jēkabpils. Jā, viņš nāk no Zemgales, Vidzemes un Latgales krustpunkta, un viņa latviešu valodā joprojām dzirdama jaukā Sēlijas puses izloksne. >>>>>