Inta Balode
“Lielākā muļķība, ko esmu dzirdējis no līdzcilvēkiem ir – es tur neko nevaru darīt,” izrādes “No zobena saule lēca” producents Edžus Arums.
19. un 20. novembrī valsts svētku noskaņās Ķīpsalas hallē būs iespēja noskatīties jau labi zināmo un vairākkārt izrādīto dejas izrādi “No zobena saule lēca”. Patriotiskais darbs savu ceļu sāka 2009. gadā Limbažos kā TDA “Katvari” jubilejas uzvedums. Toreiz noskatījos izrādi un sapratu, ka interesanti un negaidīti notikumi dejā var dzimt arī kontekstos, kur ierastas tradicionālākas formas. Toreiz uzrakstīju recenziju nu jau nelaiķim laikrakstam “Kultūras Forums”, kurš Limbažos bija pieejams, šķiet, tikai vienā eksemplārā. Zinu, ka daži dejotāji brauca uz blakus pilsētām meklēt to iepriekš nezināmo avīzi. Izrāde un tās turpmākais ceļš bija liels notikums gan man, gan limbažniekiem. Kopš 2010. gada rudens izrādes Rīgas Kongresu namā “No zobena saule lēca” skatuviskās dejas aprindās kļuvusi par teju tikpat zināmu “deju” kā “Audēji”, “Gatve” vai “Es mācēju”. Taču atšķirībā no pazīstamajām dažu minūšu dejām šis vērēnīgais visu paaudžu uzvedums aizķer latviešu sirdis kādā dziļākā līmenī, stipri ārpus “skaista vai ne tik skaista deja”.
Gaidot kārtējās izrādes, kuras jau atkal ir gandrīz izpārdotas, uzdevu dažus jautājumus izrādes producentam Edžum Arumam. Jautāju arī par izrādi, bet ne tikai. >>>>>