Personības

 Dita Jonīte

Horeogrāfe un dejotāja Ramona Galkina savu apaļo dzīves jubileju nosvinēja dejojot. 2013. gada 3. jūnijā notikumu afišās bija lasāms: “Ramonas Galkinas benefice izrādē “Un atkal par to pašu””. Par gadiem neviens šajā notikumā nerunāja. Un taisnība jau arī ir – ko tur svinēt un atzīmēt, ja joprojām esi aktīva un profesionālajos procesos iesaistīta. Turklāt – pati joprojām dejo. Un tā neapšaubāmi ir laikmetīgās dejas priekšrocība – ja esi ļāvis ķermenim brīvi kustēties, ķermenis kļūst tikai viedāks un ir gatavs būt kustību mākslā tik ilgi, cik vēlies.

Ramona Galkina ir viena no Latvijas laikmetīgās dejas pionierēm, ar Olgu Žitluhinu bijusi kopā kopš 1996. gada, kad tika izveidota Olgas Žitluhinas dejas kompānija. Abas joprojām strādā Latvijas Kultūras akadēmijā, audzinot dejas mākslinieku jaunās paaudzes. >>>>>

Dita Jonīte

Horeogrāfe Lilija Lipora Latvijas laikmetīgajai dejai ir piederīga jau no tās pirmsākumiem. Viņa daudzus gadus strādājusi ar bērniem, regulāri veido izrādes, mēģinot miksēt visdažādākos mākslas žanrus. No aizvadīto gadu iestudējumiem vislielāko rezonansi ieguvušas izrādes: velotriālista un dejotājas duets “Abi” un Edgara Lipora monoizrāde “Karavīrs”. Arvien lielāku atpazīstamību iegūst ikvasaras festivāls “Vides deja”. Taču šīs aktivitātes ir tikai Lilijas darba redzamākā daļa. Sarunājamies par to, ko par laikmetīgo deju Lilija domā patlaban, kādas sakarības viņa ir aptvērusi, kas viņu personīgi šajā dejas pasaulē visvairāk interesē. >>>>>

Dita Jonīte

Saruna ar horeogrāfu Albertu Kivlenieku 2014. gada 30. aprīlī, īsākā variantā saruna bija lasāma Latvijas Nacionālā teātra žurnāla “Būs” 2014. gada rudens numurā 88. – 92. lpp.

Horeogrāfa Alberta Kivlenieka vārdu teatrāļu aprindās ievēroja, kad 2003. gadā Nacionālajā teātrī Arkādijs Kacs iestudēja Aleksandra Ostrovska lugu „Ienesīga vieta”. Izrādes kustību partitūras radīšana, kā arī epizodiska lomiņa tika uzticēta Albertam Kivleniekam. Šajā darbā horeogrāfs ar lielu azartu izmantoja, dienot padomju armijā – Baltijas kara apgabala deju ansamblī, gūto pieredzi. Taču teātrī viņš ienāca jau 2002. gadā, kad tika uzaicināts radīt horeogrāfiju muzikālajai bērnu izrādei „Pepija”. Es labi atceros gan vienu, gan otru darbu, un vēl vairāk – Alberta Kivlenieka organisko žanra izjūtu lielajās muzikālajās izrādēs un mūziklos vēlāk. Tā dēvētajos treknajos gados – ap 21. gs. pirmās desmitgades vidu, kad “BT1” ģenerāldirektors Viesturs Tīle pašu spēkiem citu pēc cita organizēja pasaules mūziklu klasikas iestudējumus, Alberts Kivlenieks horeogrāfiju veidoja gan „Vestsaidas stāstam”, gan „Nožēlojamajiem”. >>>>>