Ilze Zīriņa
Šodien, kad karsti jauna ziņa jau pēc minūtes kļūst par novecojušu, kad jauni projekti ik dienas izlec sabiedrības apritē kā sēnes pēc silta lietus, kad jaunu skolu jaunas programmas mudžina skolēnu prātus, jaunietim, kurš tikko beidzis 12. klasi, ir gandrīz neiespējami izdarīt noturīgu izvēli par tēmu “Ko es dzīvē vēlos?”. Izglītība vajadzīga. Bez šaubām. Bet kāda? Dārgāka? Potenciāli pieprasītāka? Starptautiskāka? Svaigāka? Piedāvājumu karuselis ir krāsains un plašs, un tajā uz Čaka-Bruņinieku ielas stūra burbuļo arī Latvijas Kultūras koledža (nosaukums no 2003. gada, pirms tam – Latvijas Kultūras skola (1991–2003), Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikums (1946–199)). Maza, veca, mainīga un pastāvīga. Un mīlēta.
Es, šī raksta autore, esmu absolvējusi Latvijas Kultūras skolu, šobrīd 14. gadu strādāju Latvijas Kultūras koledžā (turpmāk tekstā – LKK) un, tāpat kā daudzi citi, saucu sevi par LKK patrioti. Laiki, mainās, skolas ēka grūst, bet absolventi atgriežas, lai sekotu esošo studentu radošajai darbībai, satiktos un pastāstītu, kā šobrīd klājas pašiem. Daudzi turpina pilnveidoties, atgriežoties augstskolu gaiteņos, un par tiem mēs dzirdam no kritiķiem, TV ziņām, žurnālu rakstiem. Bet ir arī meistari, kuri ar prasmīgu roku darbojas profesionālajā lauciņā, uzturot dinamisku vidi un rūpējoties par kvalitāti amatieru kolektīvos ne vien Rīgā, bet arī reģionos. >>>>>