Dancepunkc

Anna Zvaigzne**

Runāšu par problēmu, kas man sagādā problēmu, no kuras tālāk var, vajag un gribas runāt arī par visām citām problēmām. Runāšu par laikmetīgās dejas dramaturģijas dramatiskajām attiecībām ar klasisko dramaturģiju un tās izpratni.

Kas vispār ir dramaturģija un kā to var paskaidrot – ar šiem diviem jautājumiem laikam jāsāk. Vārds dramaturģija cēlies no grieķu vārda dramatourgia, kas tulkojumā nozīmē “darbība”. Skaidrojot vārdu “darbība”, jāpiemin, ka jau pats vārds ietver problēmu – cik man nācies novērot, apzināta darbība notiek tad, kad kaut ko vajag. Kaut ko parasti vajag, kad ir kaut kāda problēma. Es nerunāju par fizioloģiskām darbībām, refleksiem, automātiskām, neapzinātām kustībām, bet par iepriekš paredzētām un izdomātām darbībām, kas nepieciešamas kādas problēmas atrisināšanai. Jā, esmu slinka – visbiežāk kaut ko daru tikai tad, kad jūtos slikti. Mentāli vai fiziski, vai vēl nez kā. Bet “kustēties” sāku tad, kad kaut kas man sāk traucēt dzīvot. Tad, lai tiktu skaidrībā ar šo problēmu, kas man traucē dzīvot, tā pieprasa par to domāt. Domāšana pieprasa darīt. Darīšana pieprasa darboties, bet darbojoties vajadzētu nonākt līdz kaut kādam problēmas atrisinājumam. Vai ilūzijai, ka tā atrisināta. >>>>>

Inta Balode

DANCEPUNKC sen nekur nebija bijis. Tāpēc aizgāja uz izstādi. Tikai nosaukuma dēļ. “Tveramā kustība” ir tieši tas, par ko DANCEPUNKC visu laiku domā. Kā lai satver, kā lai paspēj redzēt, kā lai atceras un vēl kaut kā pieraksta. Turklāt vēl tā, lai pats kaut ko saprastu un reizēm citi arī kaut ko saprastu. DANCEPUNKC domā, ka visa kustība ir tverama, tikai jaslīpē amata prasmes. Par to var diskutēt. Par Pētera Sidara personalizstādi “Tveramā kustība”, kas vēl līdz 13. martam skatāma izstāžu zālē “Arsenāls” arī var diskutēt. Bet ne jau DANCEPUNKC to māk un darīs. Šis tik pastāstīs, kā gāja. >>>>>

 Linda Krūmiņa

Šķiet, starp deju un ķermeni būtu jāliek vienādības zīme. Pārdomas par to, kas ir un kas nav deja, atstāsim citai reizei, šoreiz vairāk pievēršoties ķermenim mākslā, dejā un cilvēka uztverē kopumā. Turpmāk tekstā nedaudz ieskicēšu šīs šķautnes un ķermeņa uztveres pieejas, lai tādejādi arī paplašinātu skatu uz dejas mākslu. >>>>>

Diāna Kārkliņa,

laikraksta “Diena” žurnāliste un redaktore

Man patīk dejot pašai un pie izdevības patīk arī skatīties uz citiem, kas dejo. Tomēr neesmu ne regulāra baleta iestudējumu apmeklētāja (šī māksla man kaut kā šķiet pārāk samākslota), ne arī regulāra skatītāja laikmetīgās dejas izrādēs. Daļēji te pie vainas ir mans personīgais kūtrums iespringt un aiziet, tomēr daļēji varu arī teikt – ja ir izvēle starp teātra uzvedumu, kinofilmu, koncertu vai laikmetīgās dejas izrādi, visdrīzāk, nosvēršos par labu kādam no pirmajiem trim. >>>>>