Dancepunkc

Sekos 13 apgalvojumi ar diviem atbilžu variantiem. Lūdzu, izvēlies, vai tev pieņemamāks šķiet A vai B variants. Šodien izvēlies tikai vienu no tiem. Protams, ka viss atkarīgs no konteksta un var būt arī vēl citi varianti! Bet vienmēr viens no diviem liekas kaut nedaudz labāks.  >>>>>

Anna Tata*

“Bet, ja neatrodat inteliģentu kompanjonu, gudru un izglītotu personu, kas dodas vienā virzienā ar Jums, tad ejiet savu ceļu vienatnē, kā karalis, kas atsakās no iekarotas karalistes, vai kā liels zilonis dziļi mežā.” (Buda)

Joprojām daudzus nodarbina jautājums – kas ir deja, bet tikpat aktuāls, ja ne vēl mistiskāks, kļūst jautājums – kas ir horeogrāfs. Plaši izplatīts uzskats ir, ka horeogrāfs veido kustību partitūru un zīmējumu telpā, kustības precīzi pakļaujot skaniskajai telpai jeb mūzikai. Tomēr jāatzīst, ka horeogrāfa profesija jau sen ir kas vairāk un iepriekš nosauktās lietas ir tik kā krāsu palete gleznotāja rokās. Aprobežot horeogrāfu ar krāsu paletes prasmēm ir tas pats, kas uzskatīt, ka galvenais lasītprasmē ir savienot burtus zilbēs un veidot teikumus. Kaut gan visiem zināms, ka lasītprieks rodas, nevis savienojot burtus zilbēs, bet gan iepazīstot domas un idejas, kas izteiktas tajos. Sarežģītība un problemātika rodas, mēģinot izvērtēt horeogrāfa sniegumu. Katrs, iespējams, ir sastapies ar jautājumu – kāda ir tava mīļākā grāmata? Kamēr izlasīto grāmatu skaits sniedzas līdz 10, vēl ir viegli, bet, kļūstot par cītīgu lasītāju, domāt kategorijās “patīk/nepatīk” ne vien ir bezjēdzīgi, bet arī visnotaļ muļķīgi. Mākslinieki nav nekādi studenti vai tehniķi, kuru darbu var izvērtēt ar kritēriju palīdzību, un tas vienlīdz attiecas uz visām mākslas formām.

>>>>>

Inta Balode

2017. gada 24. augustā, tieši 6 gadus un bez četrām dienām 4 mēnešus kopš piedzima “Dance.lv Žurnāls”, nolēmu lasītājiem piedāvāt ko modernāku. Tekstu lasīšanas vietā jūsu uzmanībai 7 minūtes un 39 sekundes gara video lasīšana. Pirmais darbs ciklā par tēmu “Par daudz”. Jo tēmai “Par daudz!” nav iespējams veltīt par daudz uzmanības. Šoreiz sarežģītā jautājuma ietvarus mēģina aptvert horeogrāfes Agnese Bordjukova un Agate Bankava un mākslas kritiķis un kurators Valts Miķelsons. Visi trīs ir arī kolektīva “LAUKKU” biedri, kas kopš 2017. gada rūpējas arī par “Dance.lv Žurnāla” darbību. Sarunas noskaņa atspoguļo LAUKKU principus, kas balstās intelektuālajā demokrātijā, interesē par perifērijām un dabiskumā.  Nekādas rediģēšanas, cenzūras, pārfilmēšanas vai citādas “uzlabošanas”! >>>>>

Inta Balode

2017. gada 18. martā viņa aizdejoja uz citiem jumtiem un citām sienām. Lasīju nekrologus, skatījos video, atcerējos Trišas Braunas (Trisha Brown) darbu retrospekciju MoMA muzejā Ņujorkā, kur laimējās būt klāt. Te ir tikai viens no daudziem brīvi pieejamajiem video materiāliem, ko ir vērts paskatīties, lai iepazītu vai atgādinātu sev par amerikāņu horeogrāfi, kas darbojās arī Džadsona dejas teātrī, kur dzima postmodernās dejas idejas, kas vēl aizvien lielā mērā nosaka laikmetīgās dejas kursu: https://www.youtube.com/watch?v=27csx8BGN3Q. Un publikācija “New York Times”, kurā pieci mākslinieki stāsta par to, kā bijis strādāt ar Trišu Braunu – https://www.nytimes.com/2017/03/20/arts/dance/5-artists-on-working-with-trisha-brown.html.

Trišai Braunai aizejot, domāju arī par to, ko viņas darbi un idejas devušas Latvijas dejai. Un atcerējos, ka Kristīnes Brīniņas (toreiz vēl Vismanes) solo darbā “Zeir”, kas tapa LJTI producētā solo darbu cikla “Jaunie nāk” ietvaros pēc LKA absolvēšanas, Triša Brauna ir Kristīnes neredzamais palīgs, kas slēdz gaismu un skaņu un kam Kristīne prasa palīdzību. Jā, jā, Kristīne ar lielām personībām savā iztēlē sarunājas jau sen, Andris Nelsons nav pirmais.

>>>>>

Linda Krūmiņa

Jau labu laiciņu atpakaļ rakstīju pārdomas, skatījumus un variantus par dejotāja, performances mākslinieka ķermeni uz skatuves – kāds tas ir un var būt, un vai vispār tādiem nosacījumiem ir jēga. Šoreiz pārdomas aizved uz darbību, kuru veic kāds ķermenis. Konkrēts ķermenis plus konkrēta kustība – varētu sanākt arī deja.

>>>>>