JOURNAL.DANCE.LV

December 17, 2018 at 2:01 am

Brutāls autentiskums. Par laikmetīgās dejas izrādi “Rokzvaigzne”

Brutāls autentiskums. Par laikmetīgās dejas izrādi “Rokzvaigzne”
Print pagePDF page

Marija Saveiko

Kad mākslinieks ir Mākslinieks un iziet uz skatuves, lai runātu, nevis izrādītos, tad laikmetīgās mākslas cienītājiem beidzot ir iespēja atcerēties, kā tas ir – baudīt mākslas darbu. 1. decembrī savu pirmizrādi piedzīvoja horeogrāfes Agneses Bordjukovas un dramaturģes Lindas Krūmiņas dejas izrāde “Rokzvaigzne”.

Termins “rokzvaigzne” biežāk asociējas ar drāmu, un izrāde uzsvēra mūsu laikmeta ne tās pozitīvākās pazīšanas zīmes. Tā nebija sestdienas vakara jautrā izklaide un pie tam trāpījās līdz šim aukstākajā sezonas dienā neapkurinātās telpās. Tomēr pēc noskatīšanās bija jūtams emocionālais uzlādējums. Tas likās nesavienojams ar visiem iepriekšminētajiem apstākļiem, bet fakts paliek fakts – atsalušās kājas nejutu, tāpēc no vietas nelecu, bet “HELL YEAH!” gan izskanēja galvā vairākas reizes. 

Minimālistiska scenogrāfija – paklājs uz betona grīdas un mikrofons uz statīva skatuves vidū. Skatītāji virsdrēbēs un izpildītāja, kas, novelkot džemperi nost un paliekot šortos un krekliņā, atbruņo arī skeptiski noskaņotus vērotājus, – brutāli, tieši tā, kā pienāktos klasiskai rokzvaigznei. Apbrīnojami, ka pati Agnese nevienā brīdī nekļuva par to tēlu, tieši pretēji – viņa ieaicināja skatītājus tādā telpā, kur lika caur sevi, bez vārdiem un tiešiem simboliem, nojaust un saprast viņas vēstījumu. Tā ir īstas mākslas maģija – katrai nākamajai ainai sākoties, iepriekšējās paliek uz skatuves kā fantoms un piepilda atmosfēru bez liekiem atribūtiem. Tāpēc šīs izrādes kontekstā negribētos saukt Agnesi tikai par dejotāju – šķiet, ka ar šo vārdu nepietiek, lai radītu priekšstatu par pašu mākslinieci un veidu, kā viņa strādā ar savu ķermeni un prātu. Vārds “talants” arī būtu par paviršu; prāta un gara inteliģence, kā arī plašs skatuvisko izteiksmes līdzekļu krājums ir tās īpašības, kas raksturo šo izpildītāju un viņas izvēles uz skatuves.

Vienu no galvenajām lomām šajā izrādē ieņēma performances māksla. Tās paņēmieni tika izmantoti gaumīgi un stipri iespiedās atmiņā. Performances veiksmes garants ir tās autentiskums, kas vienlaikus ir vienkāršs un sarežģīts. Tā, piemēram, aina, kur Agnese visā nopietnībā intervēja pašu sevi neērtās pozās vai kustībā, man asociējās ar sociālo tīklu ierakstiem, kur bildi papildina teksts, kuram visbiežāk nav nekādas saskares ar fotogrāfiju. Šādu tekstu intonācija parasti rada iespaidu, it kā kāds būtu uzdevis autoram personisku jautājumu, uz kuru viņš tagad plaši atbild, lai gan lielākoties, šķiet, šie jautājumi patiesībā nekad nav prasīti. Bet kāpēc tad cilvēks šādi atklāj sevi neredzamajiem skatītājiem? Akcents tiek likts uz fotogrāfiju, kura pati par sevi, iespējams, ir glīta un labi apstrādāta, bet pastāv bez jebkādas jēgas, – nav skaidrs ieraksta vēstījums.

Izrādes ironijas mērķis ir nevis izsmiet cilvēkus, bet akcentēt tukšumu, kuru šodien bieži jauc vai mēģina piesegt ar viltotu radošumu. ”Es esmu mākslinieks, es tā redzu” – kā vīruss, kas pakāpeniski pielīp cilvēkiem un kura simptoms ir vēlme būt īpašam. Izrādes sākumā izpildītāja uzsvēra šo domu, paprasot dažiem skatītājiem to personiskās mantas – kādam brilles, kādam cepuri un cimdus – un izliekot tās uz skatuves prožektoru gaismās. Savs īpatnums sākumā ir jāatklāj, nevis jāprezentē, citādi sanāk, ka dzīvojam notikumu jauktā secībā.

Kas tad rokzvaigzne ir? Tēls? Statuss? Varbūt ideja? Patiesībā vienalga, kādu vārdu izmantot definēšanai, svarīgākais būtu saprast – kāpēc šī “rokzvaigzne” ir dzimusi. Tas nav nekas cits kā prāta stāvoklis, kas kādā brīdī pakļauj savai varai cilvēka dzīvi, īsā posmā vai visa mūža garumā liekot spēlēt šo lomu. Tāpat kā nekontrolēta emocionalitāte reizēm pakļauj sev cilvēka uzvedību, tā arī fenomens “rokzvaigzne” liek cilvēkiem rīkoties citādi – ieiet ekstāzē, apreibt no ilūzijas par savu unikalitāti un ticēt tai. Par simbolu tam kļuva mikrofona vads, apsiets ap galvu – dīvaini un baisi savās rīcībās vai prāta spēlēs ieslodzīt sevi pašu.

Šīs izrādes rokzvaigzne – koncepcija par mūsdienu sabiedrību un tās indivīdiem, kuri visiem iespējamiem veidiem prasa pēc uzmanības, – nav nekāds jaunums, par šo tēmu runā daudz un plaši. Es reizēm fantazēju, kā šo negativīsmu pārveidot pozitīvākā formā, jo viss jau ir patiesi – “Rokzvaigzne” ir mūsdienu sabiedrības atspoguļojums, bet trūkst cerības par to, ka nākotnē situācija varētu mainīties. Un ja nu savas dzīves izlikšana publiskajā telpā nav tikai sauciens pēc uzmanības, bet radošuma meklēšana? Ne visiem jābūt māksliniekiem, agri vai vēlu tie, kam tas nav dots, sapratīs to paši.

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.