JOURNAL.DANCE.LV

December 16, 2018 at 7:16 pm

Skatīties un pamanīt. Par laikmetīgās dejas izrādi “Bedre”

Skatīties un pamanīt. Par laikmetīgās dejas izrādi “Bedre”
Print pagePDF page

Elīna Gailīte

9. decembra vakarā Rīgas mākslas telpā notika pirmizrāde laikmetīgās dejas izrādei “Bedre”. Lai arī izstāžu zāle ir liela, skatītāju rindas bija izvietotas nelielā četrstūrī. Tas sākotnēji radīja neizpratni – kur tad dejotājas dejos? Kā vēlāk izrādījās, vietas pietika.

Reiz kāda vācu horeogrāfe stāstīja, ka ir divi laikmetīgās dejas virzieni, kurus padziļinātāk mērķtiecīgi var apgūt dažādos Vācijas reģionos, – filozofiskais un fiziskais. Ja pakļaujas šādam dalījumam, tad horeogrāfes Sintijas Siliņas darbs noteikti būtu pieskaitāms pie filozofiskā dejas virziena. Dejotājas Laura Kušķe, Alise Madara Bokaldere, Jana Jacuka un Līga Ūbele neizpildīja sarežģītas horeogrāfiskas kombinācijas, taču kustības nebija vienkāršas vai garlaicīgas. Viņas pārliecinoši iedzīvināja horeogrāfes ideju, pie kā aktīvi strādāts vairāk nekā pusgadu. 

Izrādi veidoja 11 daļas. Sākumā – klusums, pauzes, neizpratne, vai vajadzētu redzēt to, kas notiek aizmugurē skatītāju rindām, vai nevajadzētu, līdz ar to nedaudz mulsuma. Taču turpmākajās daļās tā visa nebija, vismaz ne tik pamanāmi, lai to piefiksētu. Muzikālo daļu veidoja Maksims Šenteļevs, savijot fragmentus kopā un papildinot ar pārpasaulīgu noskaņu. Veiksmīgi izvēlēti bēru dziedājumi. Tāpat arī Kristapa Epnera radītais video izrādes noslēgumā piešķīra papildu perspektīvu – it kā pietuvinājumu un koncentrēšanos, tajā pašā laikā atsauces uz Sīzifa darbībām, ko fiziski varēja just skatītāji ar vājāku sprandas daļu.

Lai arī nevienai no dejotājām nebija galvenā loma, šķita, ka Laura Kušķe iemieso izrādes galveno tēlu. Varbūt tādu pārliecību radīja sajūta, ka viņa biežāk parādījās spēles laukumā, kā arī viņa rakstīja par izrādes tapšanas gaitu. Tur uzzināms, ka sākotnēji dejotājām neteica, par ko būs izrāde. Vairāk nekā pēc mēneša viņas uzzināja, ka darbs ir par depresiju. Rakstā viņa min, ka skatītājiem “vajadzēs tikai skatīties un pamanīt. Varēs jau pirms tam paskatīties, kas Facebook rakstīts, noskatīties ievadizrādi, piedalīties sarunā, sagatavoties, noskaņoties, lai vieglāk pamanīt”.

Pirms “Bedres” varēja iepazīties arī ar izrādes dramaturģes Lindas Krūmiņas atskatu uz procesu, kā veidojusies idejiskā bāze, kas uzzināts no speciālistiem un depresiju piedzīvojušajiem. Tāpat nedēļu pirms pirmizrādes notika diskusija un tika demonstrēta Alises Madaras Bokalderes izrāde “Manu acu tulkojumā”, kas arī stāsta par depresiju. Skatītājs “Bedrei” tika sagatavots ļoti pamatīgi. Un, ja to visu pirms tam izlasīja un noskatījās, tad patiešām varēja tikai “skatīties un pamanīt”, kā iepriekš rakstīts. Iespējams, ka skatītājiem varēja tik daudz nepateikt priekšā pirms izrādes vai arī padziļinātāk stāstīt tikai tad, kad skatītāji jau ieradušies norises vietā. Lai arī nedomāju, ka pirms laikmetīgās dejas izrādēm būtu tik cītīgi jāinformē, kam gatavoties, jo tas nes līdzi nevajadzīgas gaidas un viedokli, pirms vēl izrāde ir redzēta, šoreiz darbam bija cits mērķis, nevis parādīt vienu stāstu. Tas savā ziņā veidoja informatīvu kampaņu par problēmām, kas saistītas ar depresiju. Jautājums tikai, vai cilvēki, kuri vismazāk zina par šo slimību, apmeklēs izrādi?

Mūzika, gaisma, video, nesamežģītas kustības, dabas elementu lietojums radīja pamatīgu un pārlaicīgu iespaidu. Izrādē parādīti posmi, ko piedzīvo ar depresiju slimojošs cilvēks. Viss, kas notika pirms un notiks pēc izrādes, ir tas, kas raksturo slimību. Izrāde beidzās bez laimīgām beigām vai katastrofas, viss cerīgi turpinās.

 

Foto no izrādes: Billijs Locs

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.