JOURNAL.DANCE.LV

March 17, 2017 at 2:47 pm

“Kad Olga sāks neatskatīties…”. Dejotājas Agates Bankavas atskats uz izrādi “Neatskaties”

“Kad Olga sāks neatskatīties…”. Dejotājas Agates Bankavas atskats uz izrādi “Neatskaties”
Print pagePDF page

Redakcijas ievadvārdi: 19. martā Olga Žitluhina kopā ar savas bijušās kompānijas dejotājiem un grupas “Dzelzs vilks” mūziķiem atkal dejos 2005. gadā tapušo izrādi “Un atkal par to pašu…”  Savukārt Olgas Žitluhinas jaunākās izrādes nosaukums ir “Neatskaties”. Pirms decembrī notikušās pirmizrādes horeogrāfe informācijā presei atzīst, ka spēj iesākt lietas, bet nezina, kā pabeigt. “Un atkal par to pašu…” ir jauks piemērs nepabeigšanai. Gaidot kārtējo mīlestības izrādes atgriešanos, publicējam Agatas Bankavas (viena no izrādes “Neatskaties” dejotājiem) pārdomas no iekšpuses par Olgas Žitluhinas jaunāko darbu.  

Agate Bankava

Laikmetīgās dejas izrāde “Neatskaties” pirmizrādi piedzīvoja 2016. gada 12. decembrī Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē. Horeogrāfe Olga Žitluhina preses relīzē min: “Pat savā pagātnē var kaut ko mainīt, kaut ar attieksmi, bet dejā – nē. Savas pēdas nevar labot. Reiz radušās kustību nekad neļaušu mainīt. Vēlos, lai izrādei ideju dod horeogrāfiska struktūra, nevis otrādi. Lieku sevi rāmjos, lai pabeigtu lietas. Kā pabeigt? Nekad nav bijušas problēmas iesākt, bet – kā pabeigt.”

Pēc Olgas teiktā sanāk, ka dejai nav laika, jo nepastāv pagātne, kuru tagadnē varētu mainīt ar savu attieksmi. Tikai trenēti ķermeni precīzi spēj atcerēties darbības, ko veikuši pagātnē, bet cilvēks, kuram ikdiena nav saistīta ar kustību, atceras notikumus. Protams, šajos notikumos ir bijis iesaistīts ķermenis un kustība, bet atstāstā izmantojam apstākļu, emociju un notikumu aprakstu. Vismaz es neesmu dzirdējusi, ka cilvēki teiktu: “Vakar, kad es piecēlos, no sākuma izstiepos visā garumā no papēžiem līdz galvaskausam, tad mazliet saliecos abās gūžu locītavās, vienlaikus sarullējot mugurkaulu nelielā mēnesveida izliekumā ar seju vērstu pret nabas saiti.”

Par to, ka Olga vēlās veidot šādas koncepcijas izrādi zināju jau sen. Arī starp kolēģiem valdīja patīkama čalošana par to, kad tad beidzot Olga sāks neatskatīties. Pirmā pie darbošanās tika Eva Kronberga. Jau tad sāku just, ka šis process atšķiras no iepriekšējiem. Pirms tam biju piedalījusies Olgas Žitluhinas izrādēs “Ārā” un “Viens un divi”. Kad beidzot tiku mēģinājumu zālē, sapratu, kur slēpjas šī atšķirība. Viena no šīs izrādes procesa sastāvdaļām ir ļoti konkrēts un individuāls dialogs starp horeogrāfi un mākslinieku/dejotāju. Ja arī Olga neatskatās un kustības patiešām izriet no mirkļa šeit un tagad, tad dejotājiem nākas atskatīties diezgan bieži, un ne jau uz dejas soļiem, bet gan uz pagātni un sevi tajā. Tiesa gan, tas ir mans stāsts. Vai maniem kolēģiem Evai Kronbergai, Rūdolfam Gediņam, Jānim Putniņam bija jaatskatās, nezinu. Katrs kā partizāns turēja noslēpumā savu tematu un lietas, kas tika skartas šajos brīžos starp horeogrāfi un viņiem. Viens gan visiem bija skaidrs, kā pabeigt nezina neviens, varbūt tāpēc, ka katrs iepriekšējais zināja, ka pievienosies nākošais, ka vienmēr būs cerība vai glābējs, kas pievienosies.

Neatskaties turpinās…

Foto no Agates Bankavas personīgā arhīva. Priekšplānā Agates kolēģis Modris Opelts. Agate tikmēr neatskatās, jo uz kaut ko skatās.

Titulbilde: skats no izrādes “Neatskaties”, foto Jūlija Žitluhina.

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , No iekšpuses
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.