JOURNAL.DANCE.LV

November 28, 2016 at 3:36 pm

Agate Bankava: “Man patīk kustības ieaicināt savā ķermenī”

Agate Bankava: “Man patīk kustības ieaicināt savā ķermenī”
Print pagePDF page

Inta Balode

30. novembrī plkst. 18.30 Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos Agates Bankavas laikmetīgās dejas izrāde “Nature morte”. Nākamās izrādes: 6., 7. un 27. decembrī plkst. 18.30. 

Inta Balode: -Ko visvairāk novērtē / par ko priecājies iespējā iestudēt izrādi Nacionālajā teātrī? Vai varbūt nemaz negribēji saņemt “Patriarha rudens” balvu?

Agate Bankava: -Novērtēju drosmi no to cilvēku puses, kas bija pie lemšanas, lai es būtu tur, kur tagad esmu. Priecājos par iespēju uzzināt, kā tas ir strādāt lielā institūcijā. Godīgi sakot, man nebija ne jausmas, ka šo balvu kādreiz varētu iedot horeogrāfam, balvas jau ir kā dāvanas, tās saņemt vēlas visi.

-Kas ir atšķirīgi no tā, kā esi strādājusi iepriekš? Vai kaut kas traucē, esot institucionālā teātra sistēmā?

-Parasti strādājot sanāk mazāk runāt, šoreiz – vairāk. Reizēm tas moka, reizēm priecē, bet kopumā šo praksi varētu pielietot arī nākotnē. Sākumā traucēja viskautkas, bet tad sapratu, ka tā ir mana aizsargbarjera no nezināmā, tagad netraucē nekas, tikai daudz jārunā, lai iepazītu to nezināmo.

-Kā izvēlējies izrādes dalībniekus (gan aktierus, gan dejotājus)? Vai labi varēs atšķirt, kurš ir kurš, ja es to iepriekš nezinātu? Vai kaut kā īpaši izmanto to, ka kopā būs divu dažādu profesiju mākslinieki?

-Es skaidri zināju, kurus dejotājus vēlos, par aktieriem manas zināšanas bija ļoti pašvakas, līdz ar to nekādu īpašu kaprīžu nebija. Visu, ko piedāvāja, ņēmu pretī, vienīgais, ko lūdzu, lai man blakus ir cilvēki, kuriem šāda avantūra patiešām varētu interesēt, kuri grib meklēt un dalīties, kuri līdzīgi kā es domā, ka svarīgs ir katrs mākslinieks un kopējais process, nevis viņa ieņemamais amats – aktieris, dejotājs, dziedātājs utt. Varēs redzēt cilvēkus, kuri, protams, cits no cita atšķiras, bet īpašas zīmītes te “dejotājs”, tur – “aktieris” – nebūs. No mana skatupunkta, šīs profesijas nemaz nav tik dažādas, mans nākotnes skatuves mākslinieks ir tāds sajaukums no abiem katliem.

mgermane_small-1

Mirklis no izrādes “Nature morte” mēģinājuma, foto: Margarita Germane

-Kāpēc nosaukums ir franču valodā? Vai tāpēc, ka mācījies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā? Man reiz teica, ka mani ņems par pilnu kā baleta kritiķi tikai tad, ja lietošu franču terminus.

-Jo man patīk, kā šis vārdu savienojums skan tieši franču valodā. Latviski tulkojot, “klusā daba” zaudē to skaisto morte, kas man šajā izrādē bija svarīgi. Franču valoda man ir tuva, joprojām gribētos to apgūt labāk, baletskolas laikos jau tā tik tāda niekošanās vien bija.

-Ko tu jūti, kad tev jautā, par ko ir izrāde? Vai es varu kaut ko uzminēt, mēģinot interpretēt vārdu salikumu “Nature morte”?

-Es jūtu, ka šī izrāde man ir par cilvēka iekšējo dabu, dabu dabā, arī par nāvi un līdz ar to dzimšanu gan tiešā, gan filozofiskā nozīmē. Es gribētu, lai katram, šo izrādi skatoties, rastos savs – par ko. Nosaukums atklāj tieši tik daudz, cik nepieciešams, lai varētu rast savu “par ko”, un brīva interpretācija šoreiz ir pat ļoti vēlama.

-Vai vari izskaidrot, kā tu pati vislabāk apgūsti kustību un kādā veidā to vari vislabāk nodot citiem?

-Ir kustības, kas rodas manā ķermenī, un ir tādas, kuras redzu ārpus mana ķermeņa – citās lietās. Un tad ir kustības, ko redzu citos ķermeņos. Katru no šiem kustību veidiem apgūstu citādāk. Man tuvākais un šobrīd mīļākais veids ir apgūt kustību caur savu ķermeni – skeletu, muskuļiem, orgāniem. Cilvēkam, kurš nav saistīts ar kustību, iepriekšējais teikums var likt domāt, ka neesmu pie pilna prāta, bet tā nav. Cilvēku valodā runājot, man nepatīk kopēt citu kustības, man patīk tas ieaicināt savā ķermenī un padarīt par savām, iespējams, ko izmainot. Šādi arī mudinu citus tvert kustību, tas ir veids, kas, manuprāt, ļauj dejot, nevis vingrot. Kad mācījos baletskolā, biju ļoti pieradusi pie kopēšanas, kad sāku nodarboties ar laikmetīgo deju, es sapratu, ka es tak nekad nebiju dejojusi, tikai kopēju kādu citu. Šis atklājums man atvēra pavisam jaunu pasauli dejā, varbūt ne tikai dejā.

-Ko es tādu svarīgu nepajautāju?

-Tu neko nepastāstīji par sevi, tas gan nav jautājums, bet reizēm man liekas, ka mums patīk stāstīt par sevi, bet nepatīk ieklausīties citu stāstos. Tāpēc es tev uzdošu pavisam vienkāršu un banālu jautājumu, uz kuru tu jebkurā laikā vari atbildēt vai atrakstīt, ja vēlies: kā tev iet un kad tu pēdējo reizi sapņoji?

Titulbildē Agate Bankava projektā “Dzejkoncerts”. Foto no Agates personīgā arhīva.
0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , Personības
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.