JOURNAL.DANCE.LV

May 11, 2016 at 9:58 am

Sarakste par dejas kopienas attīstībai veltītu lekciju un diskusiju

Sarakste par dejas kopienas attīstībai veltītu lekciju un diskusiju
Print pagePDF page

Dita Jonīte, Anna Pierhuroviča

Rīgā, 2016. gada 25. aprīlī

Sveika, Anna!

Prieks bija Tevi redzēt pagājušajā ceturtdienā Zirgu pastā, kur satikāmies Aušas Rikardsdotiras (Asa Richarddottir) lekcijā! Diemžēl uz diskusiju nevarēju palikt, tādēļ man Tev ir vairāki jautājumi, kas radās, klausoties šīs vieslektores pasākuma pirmo daļu.

Galvenais, ko es sapratu no prezentācijas, bija tas, ka ir svarīgi sadarboties savas dejas kopienas ietvaros un paralēli meklēt visdažādākās sadarbības un izglītības iespējas ārpus savas valsts. Un tad lietas notiks. Šķietami nekā jauna. Taču Ausa ar to vēlējās uzsvērt, ka šāds darbības modelis palīdzējis Islandei laikmetīgās dejas laukā kļūt pamanāmai gan savā zemē, gan ārpusē.

Protams, ka es lekcijas laikā vispirms domāju par dejas kopienu no sava – dejas procesu vērotājas, pētītājas un skatītājas – skatupunkta. Šajā ziņā, pat ja vairums dejas kopienas mākslinieku mani varbūt pat nezina, es pilnā mērā tomēr jūtos tai piederīga. Pirmkārt, man ir iespēja skatīties pilnīgi visas dejas izrādes – gan Latvijas mākslinieku veidotās, gan viesizrādes, kas tiek atvestas. Otrkārt, mākslinieki gandrīz vienmēr ir atvērti un gatavi sarunām. Treškārt, man ir pieejama platforma – “DANCE.LV Žurnāls”, kas ļauj par visu redzēto reflektēt.

Ja laikmetīgās dejas kopienas kontekstā skatāmies tālāk par “pierakstītāju” interesēm, tad nonākam pie paša procesa, kas aptver veselu problēmu kompleksu. Sākot ar to, ka Latvijā joprojām nav nevienas stabili (valstiski regulāri atbalstīta kaut vai elementārā pašsaglabāšanās līmenī) finansētas dejas grupas, un beidzot ar to, ka laikmetīgajai dejai nav “māju”, kas varētu veicināt lielāku šī dejas žanra pieejamību un atpazīstamību. Trešā svarīgā lieta, par kuru man ir grūti izteikties salīdzinošā aspektā, – mums, iespējams, nav pārāk daudz starptautisku sadarbības projektu. (Klausoties Aušas uzstāšanos, sapratu, ka, salīdzinot ar Islandi, mums to ir stipri mazāk.)

Esmu diezgan droša, ka menedžmenta un procesa virzība pamatā atkarīga no personībām jeb no konkrētiem cilvēkiem, kas ļoti mērķtiecīgi un ar lielu pārliecību dara savu darbu, aizraujot līdzi domubiedrus. Ja Latvijā dejas kopienas iekšpusē uzrastos kāds aktīvists, kurš mērķtiecīgi ietu uz to, lai būtu vismaz viens black box dejai un laikmetīgajam teātrim, tad tāds arī rastos. Un, ja mēs pēc savas dabas nebūtu izteikti individuālisti, tad gan vietējā, gan starptautiskā mērogā arī tīklošanās notiktu daudz sparīgāk. Tātad jebkurā no šiem pretrunu pilnajiem procesa lokiem noteikumus un virzienus nosaka konkrētas personības, individualitātes un autoritātes.

Te arī jautājums par Tevis pieredzēto/dzirdēto pasākuma diskusijas daļu. Vai Tu dzirdēji kādus ierosinājumus, ieteikumus, likumsakarības, kas ir ārpus konkrētas Personības (ar lielo burtu!) vēlmēm, gribas, mērķiem, saprašanas utt.?

Atbildi gaidot ar patiesu interesi, Dita

Rīgā, 2016. gada 4. maijā

 

Sveika, Dita!

Pēc lekcijas sadaļas tikām sadalīti četrās darba grupās, lai runātu par konkrētiem jautājumiem un pēc tam tos prezentētu diskusijas dalībniekiem. Savās individuālajās grupās apspriedām sekojošo: 1) kāda ir Latvijas dejas kopiena; 2) tās priekšrocības un trūkumi; 3) kādas struktūras būtu nepieciešamas.

Par vienu visas darba grupas bija vienisprātis – Latvijā nav vienas dejas kopienas, turpretī ir vairākas nosacīti noslēgtas kopienas. No vienas puses, fantastiski, jo cilvēki dejo daudz un dejo dažādi. No otras puses, skumji, ka savā starpā šīs kopienas vai burbuļi, kā tās apzīmēja cita darba grupa, nekomunicē un nesadarbojas. Rodas sajūta, ka Tevis iepriekš minētā mūsu izteiktā īpašība – individuālisms – Latvijas dejas sabiedrībā radījusi “patoloģiju”, ka dažādu žanru un stilu dejas pārstāvji neatzīst citu pārstāvju esamību. Diskutējot secinājām, ka šāda parādība bija novērojama jau pirmajos deju kolektīvos, kuros sākam dejot kā bērni, un tā nepazūd pat augstākajās izglītības iestādēs. Vai tad deja nav deja jebkādā tās izpausmē? Latvijā bieži vien par dejotāju uzskata tikai to, kurš dejo tautas dejas. No pieredzes, strādājot ar dažādu stilu bērnu un jauniešu deju kolektīviem, saku, ka liela (ja ne noteicošā) nozīme ir kolektīva vadītāja personībai. Ja vadītājs (biežāk gan vadītāja, varbūt arī dzimums ir faktors) saviem dejotājiem stāsta, ka kolektīvs X ir briesmīgs un nemāk dejot, tad tāda attieksme izveidojas arī jaunajiem dejotājiem. Turpretī, ja kolektīva vadītājs māca saviem dejotājiem elementāru patiesību, ka dejot var simtiem dažādos veidos, rezultāts ir pavisam cits.

Jāsaka, diskusija varēja turpināties daudz, daudz ilgāk, jo katrai darba grupai bija ļoti daudz sakāmā un analizējamā, attiecīgi komentāri un piebildes ar katru diskusijas pieturas punktu pieauga.

Tagad koncentrēšos uz laikmetīgās dejas kopienu Latvijā. Pirmkārt, mūsu valstī nav izpratnes par to, ko nozīmē būt profesionālam dejotājam, neskatoties uz to, ka tā oficiāli ir atzīta par profesiju. Lai dejotājs un horeogrāfs nezaudētu formu, tam ir jānodrošina iespēja trenēties katru dienu. Tātad, pirmkārt, ir vajadzīga telpa vai studija, vai dejas māja, kur strādāt, trenēties, radoši izpausties bez papildu galvassāpēm par to, kur rast līdzekļus, lai nosegtu telpu īres izmaksas. Otrkārt, parādiet kādu Latvijas laikmetīgās dejas pārstāvi, kurš strādā tikai kā dejotājs… Ir vajadzīgs valsts atbalsts, kā tas ir baleta gadījumā un kā tas ir Islandes “Iceland Dance Company” gadījumā. Bet vai tā būtu Latvijas Nacionālā Laikmetīgās dejas kompānija? Ja būtu, tad – kas to vadītu? Nevar prasīt no dejotāja, lai viņš vai viņa būtu horeogrāfs, dejotājs, projekta vadītājs, reprezentētājs un visa, visa cita organizētājs vienā personā! Kamēr horeogrāfam būs jāuztraucas par organizatoriskiem jautājumiem, neatliks pietiekami daudz laika un spēka pašai radīšanai. Tāpēc vajadzīga atbalsta jeb darba grupa.

Es teiktu, ka galvenā atziņa no lekcijas (diskusijā kopsavilkumu ar skaidriem turpmākā darba plāniem izveidot neizdevās laika trūkuma dēļ) ir tā, ka citam cits jāatbalsta un jāsadarbojas savā starpā. Interesanti, ka tā ir tēze, ko Auša esot ieteikusi iepriekšējā tikšanās reizē pirms dažiem gadiem.

Laikmetīgās dejas kopienai un plašākai dejas kopienai būtu regulāri jārīko tikšanās pasākumi kopējas solidaritātes radīšanai, jo galu galā deja ir kustība un radošs process. Tādā veidā notiktu dažādu personību zināšanu un iespaidu apmaiņa, kaut vai ideju mētāšana, lai ar laiku ideālā variantā izveidotu profesionālu darba grupu, kas būtu atbildīga par laikmetīgās dejas veiksmīgāku pastāvēšanu. Tas, ka ir nepieciešama iniciatīva, ir skaidrs. Bet ir vajadzīgs arī darbības plāns, lai šī iniciatīva nebūtu kārtējais projekts, kas tiek prezentēts tikai vienu reizi kā dejas izrāde, bet pēc tam pazūd nebūtībā.

Es Tev absolūti piekrītu – process ir sarežģīts un pilns ar atgriezeniskām, pretrunīgām saitēm. Tāpēc šādas diskusijas un nosacīti grupu darbi ir ļoti vērtīgi, jo satiekas ne tikai dejotāji un horeogrāfi, bet arī teātru režisori, mūziķi, producenti, arī rakstītāji, un problēmas iespējamie risinājumi meklējami, apvienojot dažādus priekšlikumus.

Anna

Foto: Latvijas laikmetīgās dejas kopienas daļa “Dejas dzīrēs” 2016. gada Starptautiskajā Dejas dienā 

0 likes Dancepunkc , Kultūrpolitika un infrastruktūra , Laikmetīgā deja Latvijā
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.