JOURNAL.DANCE.LV

March 15, 2016 at 9:54 am

Ballīte ar olu. Par izrādi “Asorti”

Ballīte ar olu. Par izrādi “Asorti”
Print pagePDF page

Dita Jonīte

Jaunā horeogrāfe Sandra Lapiņa pirms nepilna gada savā diplomdarbā, salīdzinot ar kursa biedriem, bija visdullākā.  Īpašs autobuss skatītājus aizveda uz kādu aizaugušu Ādažu pļavu. Tur amizanta gide aicināja apskatīt vairākus eksponātus­ – dažādos veidos zemē ieraktus dejotājus, kas atgādināja dīvainus cilvēkveidīgus radījumus. Tie lēni locījās, smilkstēja, čukstēja, murmināja un, šķiet, lēnām kusa vasaras saules tveicē.

Ar šo diplomdarba dauzīšanos Sandras Lapiņas pieeja darbam atmiņā iespiedusies ļoti pārliecinoši, un jaunāko darbu “Asorti” gaidīju ar pastiprinātu interesi. To pavadīja neliels satraukums – kāda “ekskursija” skatītājam ieplānota šoreiz? Jaunajā darbā horeogrāfe spēlējas ar smaržām, ar to, ko sajūt cilvēka deguns virtuves teritorijā. Šķiet, ka nekad iepriekš dejas izrādēs neesmu satikusies ar tik spēcīgu deguna iesaistīšanu, ja ignorē kādreiz redzētus sasvīdušus dejotāju ķermeņus. Paradokss gan te ir tāds, ka, lai cik sasvīduši arī kādreiz būtu dejotāji, to vairāk uztvērusi acs, redzot slapjas drēbes. Smakas neatceros. Bet kā mainītos kustību un dejas stāsta uztvere, ja smaržu vietā būtu patiešām īstas smakas? Atceros, ka pirms daudziem gadiem, es aizgāju no teātra pēc operas “Traviata” pirmā cēliena, jo nespēju skatīties un klausīties šo “smuko” gabalu līdzās baisi iesvīdušam līdzpilsonim. Tātad – degunam ir svarīga loma mākslas uztverē vai arī nespējā uztvert.

Nākot uz izrādi “Asorti” 11. martā, esmu kaut kur lasījusi vai dzirdējusi, ka izrāde sākas vēl pirms sākuma. Tā kā man ir iepriekšējās vasaras diplomdarba pieredze, tramīga esmu jau kvartālu pirms Dirty Deal Teatro ēkas. Pie teātra redzu vairākas ģimenītes ar maziem bērniņiem, bet tas, izrādās, vēl nav sākums. Šīs izrādes sākums ir uz trepēm, kas ved augšā uz Melno zāli – Eva Kronberga un Taisija Frolova veido dejas instalācijas, bet manu uzmanību piesaista turpat redzamā ola, kas pati ripinās augšup un lejup pa slīpu virsmu. Smaržu receptorus tas vēl neiedarbina, taču arī līdz tam ilgi nav jāgaida. Ieejot izrādes spēles telpā, dzirdama omulīga murdoņa, viegls džezs un, iespējams, virtuves trokšņi aiz melna aizslietņa. Jā, tur arī izrādes laikā tiek uzburta paralēlā pasaulīte, tieši tāda, kādu to mēdzam piedzīvot mājas ballītēs virtuves zonā, kur parasti izveidojas omulīgākā atmosfēra un lielākā burzīšanās.

Izrādes laikā skatītāju virzienā plūst dažādas ēdienu smaržas, kas nepaēdušu cilvēku varētu iedzīt arī stresā. Taču esmu paēdusi un spēju sekot arī kustībai, dejai un dejotāju fiziskajam kontaktam, solo iznācieniem un ķermeņu dialogiem – pārmaiņus kāds no neredzamās virtuves iznāk, lai sāktu vai lai turpinātu stāstu dejā. Uztveru gan uzspēlētās attiecību drāmas, gan ampelēšanos ar priekšmetiem – cepums Agates Bankavas rokās, dzīvnieki uz Jāņa Putniņa un Ivara Broniča svīteriem, un galu galā OLA, kas ballītes karstumā pēkšņi atkal uzrodas. Kāds ar to met tā, ka šķīst. Pa vienam vai “cīnoties” vairākās izrādes ainās kā cieti vārītas olas veļas arī dejotāji. Izrādē ir diezgan daudz fiziskuma, kuru iespējams sagaršot, ja tas (fiziski aktīva kustība dejā) patīk. Un man patīk. Tāpat kā visi pieci dejotāji, jaunās horeogrāfes nebaidīšanās spēlēties, un pāri visam – viegli ķircinošais humors.

0 likes Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.