JOURNAL.DANCE.LV

December 28, 2015 at 1:35 pm

2015. gads dejā. DANCE.LV žurnāla autoru pārdomas

2015. gads dejā. DANCE.LV žurnāla autoru pārdomas
Print pagePDF page

Te lasāmas dažu DANCE.LV žurnāla autoru pārdomas par priekiem, bēdām, iedvesmām un jebko citu, kas 2015. gadā dejā šķitis svarīgs un ar ko vērts padalīties. Nebija konkrētu jautājumu, nomināciju vai pretendentu. Tikai atvērts aicinājums teikt to, kas šobrīd prātā un uz mēles. Pāris teikumos vai rindkopā, vai vairāk, ja īsi nemāk izteikties. Atbildes sarindotas alfabētiskā secībā pēc autoru vārdiem.

Dita Jonīte

Viens no lielākajiem, spilgtākajiem un varenākajiem priekiem (un līdzās arī bēdām) dejas pasaulē šajā gadā bija Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku programmā piedzīvotais. Cik negaidīti emocionāls, mūsdienīgs un vasarīga prieka pins bija tautas deju kolektīvu lielkoncerts “Līdz varavīksnei tikt”, tik paradoksālā kārtā vecmodīgs izskatījās koncertšovam līdzīgais mūsdienu deju lielkoncerts “Te mēs es@m”. Bet varbūt savā ziņā visas Dziesmu un deju svētku kustības, atkustības un atpakaļkustības rāda pilnīgi reālu spoguli tam, kādi mēs šodien esam dejā? Ļoti dažādi – gan žanros, gan kvalitātē.

Savukārt, fokusējoties tikai uz laikmetīgo deju, mākslas piedzīvojumu un notikuma garšu noteikti sagādāja Elīnas Lutces “Korpuss” un “Dejas anatomijas” “Atgriešanās”. Un noslēgumā – tīri “organizatoriskas” dabas prieks: ir pamats cerēt, ka Latvijā atkal būs viena profesionāla laikmetīgās dejas kompānija, ko dibinājusi Olga Žitluhina kopā ar saviem domubiedriem un šā gada absolventiem Latvijas Kultūras akadēmijā.

Līdz varavīksnei tikt

 

Elīna Bērtule

Man visiespaidīgākie dejas piedzīvojumi bija ar “Laiks dejot” viesizrādi “[Fragile]” un Krišjāņa Santa un Erika Eriksona “Vērpeti”. “Vērpetei” uzslāņojumus veidoja arī meistarklases pie katra no dejotājiem, tās bija foršas meistarklases ar pieskaršanos tautas dejas principiem.

No savas izvēles spriežu, ka patīk dejas notikumi, kas organiskā veidā gluži fiziski iekustina arī skatītāju un vismaz manā gadījumā skar kaut kādā veidā personīgāk, tiešāk par dominējoši skatuvisku priekšnesumu.

Forši, ka nodibināta dejas kompānija “Ārā”. Nevar jau zināt, kā tas izvērtīsies, tomēr šķiet, ka sagaidāma lielāka izrāžu regularitāte. Prieks par dejotāju un Olgas Žitluhinas sadarbības turpināšanos.

Patika  festivāli “Laiks dejot” un “Vides deja”, kuros īsā laika periodā un priecīgā noskaņojumā (jo festivāls tomēr) varēja redzēt diezgan daudz.

Laiks dejot 2015

 

Elīna Gailīte

Šis gads likās nedaudz remdens. It kā viss kaut kas notika, jaunie horeogrāfi absolvēja, interesanti projektiņi, bet gribētos vairāk kaut ko, kas ietu pāri ierastajām robežām, lai vienmērīgi pierastais līmenis un izrādes “šķaidītos”. Man liekas, ka laikmetīgajai dejai piestāvētu nebūt zelta vidusceļam.

P1160172

 

Ilva Lorence

Šajā gadā esmu atklājusi sev pavisam jaunu teātri. Ar dejas teātri iepriekš biju maz saskārusies, tāpēc katra izrāde ir īpaša un dod vēl nepazīstamas izjūtas. Liekas, dejas izrādes mani saviļņo vairāk, vismaz pēdējā laikā tā ir sanācis. Ja dramatiskajā teātrī gadās, ka izrāde vienkārši “nepaņem tevi”, tad līdz šim katrā dejas izrādē esmu spējusi atrast kaut ko tieši man, kas patiešām liek just.

Pēc izrādēm gribas dzīvot pa īstam un plati smaidīt!

Mežonīgā triloģija_foto_D.Grodzs 

Inta Balode

Visa kā bija ļoti daudz – daudz laba, daudz ierasta, mazliet tāda, par ko kauns. Kopumā man bija apjukuma un nezināmu pārmaiņu nojausmu gads. Iemesls šai sajūtai krājies Latvijas un ārvalstu notikumos, kā arī personiskās pārdomās. Tā kā ir aizdomas par krīzi manā dejas apziņā, komentāri būs, bet vārdā šoreiz neko un nevienu nesaukšu.

Zinu, ka man patīk tāda deja, caur kuru var labāk saprast ķermeni un iesaistīties tiešā un sirsnīgā dialogā ar citiem cilvēkiem. Zinu, ka vienmēr atmaksājas labvēlīga attieksme pret skatītāju neatkarīgi no tā, cik provokatīvs vai nesaprotams ir darbs. Arī kustību kvalitāte turpina uzrunāt un aizraut. Zināmu prieku gūstu pat no veiksmīgiem “iesaiņojumiem”.

Redzu, ka daļa spilgtu dejas mākslinieku ir apmulsuši, domā, ka atražo sevi un, lai kā cīnītos, ir kapitālisma lamatās, lai cik ļoti tas pašiem nepatiktu. Rezultātā tie, kas visvairāk iedziļinās un potenciāli varētu visvairāk piedāvāt, iegrimst tik dziļā pašrefleksijā, ka pie jauniem skatītājiem netiek. Tikmēr tie, kam rūp vēriens, redzamība, kas jūt tirgu un prot kārtot lietas, tiek pie skatuvēm, tīkliem un publikas, jo gaisā virmo nepieciešamība pēc sirsnīgas, tiešas, citādas un vēl visādas dejas. Bet skatītājs ne vienmēr aiziet tikpat cerīgs, kāds atnāca. Un šo to nodomā par deju vai ne-deju kopumā.

Orientēties ir grūti, ērti lietojams dejas ceļvedis vēl nav izdots. Nezinu, vai pie vainas informētības, sistēmiskuma trūkums un dejas nomadisms, bet zinu, ka deja mulsina arī tos, kas ir pat ļoti tuvu kultūrai. Bet esmu bijusi klāt, kad tālākizglītības programma liek tās dalībniecei teikt: “Kas to būtu domājis, ka trīs dienās var uzzināt vairāk, nekā gadiem lasot grāmatas!” Tāpēc varbūt daļa glābiņa ir dažādu formu izglītībā. Padomāt pavisam noteikti vajag. Zinu, ka dažiem vajag pieiet tuvāk, citiem vajag atkāpties tālāk, lai ieraudzītu, kur esmu, ko daru un kāpēc daru, kas patīk, kas nepatīk un kāpēc. Vienmēr jau der arī kapitālistiskais risinājums – investīcijas attīstībai un ievešana tirgū. Tad būsi muļķis, ja neizvēlēsies šo īpašo produktu.

Mans prieks ir, kad redzu un satieku cilvēkus, kas nenāk no dejas nozares, bet tic dejai, interesējas par to un rūpējas, lai tā tiktu pie cilvēkiem par spīti tam, ka liela daļa turpina nesaprast. Tad zinu, ka tās vērtības, kuru dēļ “sapinos” ar deju, vēl aizvien ir tepat un tikpat vai pat vēl vairāk vajadzīgas.

Katru gadu domāju par mūža projektu iemācīties būt saskaņā ar savu ķermeni un pasauli, kurā tas mīt – dzirdēt, ieklausīties un izprast. Pieņemt, ka brīžiem tik maz vari ietekmēt. Prāts kapitulē un atceries – ak, pareizi, tāpēc jau esmu ar to dejas mākslu! Tāpēc, ka neko nevar saprast; tāpēc, ka pareizas vienmēr ir vismaz divas atbildes; tāpēc, ka tie, kas dara, nezina vairāk kā tie, kas skatās; tāpēc, ka viss ir tikpat jocīgi un absurdi kā dzīvē; tāpēc, ka esmu vairāk ķermenis nekā abstrakta apziņa; tāpēc, ka esmu vairāk ārpus teksta, nekā šajā teikumā; tāpēc, ka zeme griežas (vai es jūtu, ka tā griežas?).

DSC_7665

 

Maija Uzula-Petrovska

2015. gads Latvijas laikmetīgajā dejā, no vienas puses, man saistās ar vairākām pacilājošām pieredzēm. Piemēram, pieaugušie, kas ar sava ķermeņa izpausmēm cenšas pietuvoties saviem bērniem, Kristīnes Brīniņas izrādē “Noķer mani!”. Ķermenis, kas cīnās ar kostīma rāmi un pats ar sevi, Elīnas Lutces un Kristas Dzudzilo “Korpusā”. Trīs dažādu valstu nomaļāko vietu pētījumi “Dejas anatomijas” niansētajā “Mežonīgajā triloģijā”. Krišjāņa Santa un Ērika Ēriksona spēja ievirpināt skatītājus savā “Vērpetē”. Šie un vēl vairāki citi dejas notikumi liek domāt, ka laikmetīgā deja Latvijā attīstās daudzveidīgi un pārliecinoši. No otras puses, pašai darbojoties dejas popularizēšanas laukā, ir skumji, ka vairākās manis apmeklētās un labās izrādēs skatītāju zāle bija pustukša. Ir zināms, ka laikmetīgajai dejai Latvijā ir savs skatītāju loks, taču gribētos, lai 2016. gadā tas kļūtu plašāks.

Vērpete

 

Valts Miķelsons

Man dej-svarīgākais šogad pavisam privāts (egocentrisks): absolūtais iekšējais miers uz skatuves* Saldus uzstāšanās laikā! Lieliski zināt, ka tas ir iespējams, un skaidrs, kā to atkārtot**.

 

*starp krēslu rindām

**gulēt uz grīdas līdz jāatzīst, ka tas ķermenis tomēr grib kaut kā kustēt.

Redakcijas piezīme: Valts atsaucas uz semināra-festivāla “Jauna deja jaunā vietā” ietvaros notikušo Lusianas Ačugaras un dalībnieku radīto izrādi-instalāciju, kas risinājās Saldus mākslas un mūzikas skolas zālē 2015. gada 18. augustā.

DSC_9863

0 likes Bez tēmas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.