JOURNAL.DANCE.LV

August 25, 2015 at 11:34 am

Trīs pieredzes dienas dejas rakstniecībā. Par festivālu “Jauna deja jaunā vietā”

Trīs pieredzes dienas dejas rakstniecībā. Par festivālu “Jauna deja jaunā vietā”
Print pagePDF page

Dita Jonīte

Saldus. Organizē “DANCE.LV žurnāls” sadarbībā Latvijas Profosionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociāciju, Saldus Mākslas skolu un Mākslu attīstības biedrību “Ilizanna”.

Radoši pētnieciskās nometnes jeb festivāla “Jauna deja jaunā vietā” trīs gadu pieredzē šī reize bija īpaša ar to, ka satikās laikmetīgajā dejā ieinteresētie no deviņām pasaules valstīm. Tuvākos kaimiņus – igauņus pārstāvēja teātra pētniece un dejas kritiķe Madli Pesti, teātra kritiķe Anne-Liis Maripuu un horeogrāfe un dejas kritiķe Evelin Lagle. Lavijas mērogiem “eksotiskākie putni” bija atlidojuši no zemeslodes otras puses – tā bija Bruklinā strādājošā horeogrāfe Luciana Achugar no Urugvajas un performanču mākslinieks, horeogrāfs un rakstnieks Will Rawls. Kopējo pieredzes apmaiņu, mēģinot iedziļināties gan laikmetīgās dejas radošajā procesā, gan šī procesa fiksēšanas un analizēšanas problēmās, būtiski iekrāsoja arī Mao Matilda Sahlin – horeogrāfe, dejotāja un dejas pedagoģe no Zviedrijas, kura sevi dēvē par dejas domātāju, Elena Angelova – dejotāja, kas tik pat ļoti ieinteresēta performanču mākslas teorijā un praksē, dejas kritiķe Sesselja G. Magnúsdóttir no Islandes, dejas un mākslas kritiķe, kā arī mākslas kuratore Sofie Luise Mønster no Dānijas. Mūsu vidū bija arī vairāki Latvijas horeogrāfi un praktiķi, kas pamatā strādā, fokusējoties uz deju, taču tiecas pēc savstarpējā dialoga ar dejas skatītājiem, vērotājiem, kritiķiem – Elena Jacinta, Elīna Gaitjukēviča, Agate Bankava, Taisija Frolova, kā arī mākslas kritiķi un producenti Linda Krūmiņa un Valts Miķelsons.

Šīs radoši pētnieciskās nometnes komandā kā idejiskās atbalsta personas jau kopš pirmā gada strādā arī filozofijas doktors Max Ryynänen un Annemari AutereBalletBodyLogic metodes autore no Nicas universitātes. Ja Max Ryynänen visas nometnes dienas ievadīja ar teorētisku sarunu jeb lekciju, atverot prātu pasaules un mākslas paradoksiem, tādējādi dienai iedodot tādu kā starta pozīciju, tad no nometnes pirmsākumiem Annemari Auteres klātbūtne dalībniekiem liek domāt par sava ķermeņa mīlēšanu un kustēšanos saskaņā ar dabas loģiku. Vien paskatoties uz Annemari Auteres stalto stāvu un pozitīvo atvērtību cilvēkiem un mākslai, gribas darīt visu, lai arī katrs no mums visu mūžu spētu saglabāt tādu gaišumu, mieru, un prieku, daloties ar savām zināšanām un pieredzi. Lai sekmētu šo virzību, šogad būtiski bija tas, ka nometne sakrita ar burvīgām augusta vasaras dienām, kas nozīmēja iespēju pa īstam pamosties ar peldi Cieceres ezerā (lielākoties nometnes aktivitātes norisa atpūtas bāzē RADI, Brocēnu pagastā). Un tikai tad doties uz kopējo rīta vingrošanu, un tikai tad – brokastīs. Lieki piebilst, ka fiziski “iešūpināts” un atmodināts ķermenis, kas turklāt vēl pabarots rīta saulītē dārzā, ir gatavs strādāt ar lielu atdevi arī intelektuālā darbā. Kā jau minēju, pirmkārt, tās bija Maksa Rīnanena lekcijas. Viņa trīs lekciju pamattēmas bija: dejas analīzes loma citu mākslas pasaules aprakstīšanas veidu kontekstā; eksperimentālās, iemācītās un mākslinieciskās dejas aprakstīšanas konsekvences; recenzija – darba nobeigums vai mediators?

Kā dejas un teātra kritiķei neikdienišķa iespēja bija piedalīties diskusijās ar sava aroda kolēģiem. Lai cik paradoksāli arī neizklausītos, kritiķiem savā starpā diskusijas par aktuāliem mākslas procesiem notiek ļoti reti, vel retāk – par profesionālas dabas jautājumiem. Nometnes laikā katru dienu tika organizēta viena tematiskā diskusija, kurā piedalījās visi nometnes dalībnieki. Katru dienu uz laikmetīgo deju mēģinājām paskatīties no atšķirīga fokusa. Pirmajā dienā diskusijas tēma bija LABA dejas kritika, otrajā – LABS dejas mākslinieks, trešajā – LABA publika.

Lai klātesošos atvērtu diskusijai, vispirms katrs par doto tēmu izteicās personīgi, kas dabiski veicināja sarunas attīstību, meklējot kopsaucējus, meklējot līdzīgo dažādu valstu un personīgajās pieredzēs.

Visspēcīgākais iespaids, vismaz man, radās trešajā dienā, kad klātesošie divos trīs vārdos komentēja iepriekšējā vakarā redzēto Elīnas Lutces izrādi “Korpuss”, kas viesojās Saldus mākslas skolā. Vai katram no mums bija svarīgi kādi atšķirīgi izrādes komponenti, nianses, jo katram no mums ir atšķirīgi skatīšanās/ vērtēšanas pieredzes konteksti. Šo klausoties, domāju –  kā Elīnas Lutces izrādei veicies, jo reti par kādu darbu vienkopus iespējams fiksēt tik daudz refleksiju. Šeit apzināti neuzskaitīšu un neaprakstīšu viedokļus, vien uzsvēršu, cik interesanti bija tvert to, no cik atšķirīgiem redzes leņķiem un fokusiem dejas kritiķi, aprakstnieki un mākslinieki bija izrādi tvēruši.

Otru iespaidīgāko detaļu trešajā dienā piefiksēja diskusijas vadītāja Inta Balode. Ja otrās dienas diskusijā tika formulēts, ka labs mākslinieks ir tas, kurš nebaidās kļūdīties, tad, mēģinot definēt, kas ir “labs” kritiķis vai skatītājs, kļūdīšanās iespēja netiek pieminēta.

Man personīgi vissimpātiskākās likās tās praktiķa ekspektācijas no recenzijas, kurās mākslinieks sagaida dialogu starp kritiķi un mākslinieku. Taču tad, protams, var rasties nākamais jautājums – kā būt, ja kritiķis ir konkrēta medija angažēts un no raksta autora tiek sagaidīts, pirmkārt, vērtējums “labi” vai “slikti”. Savukārt mākslas patērētājam jeb baudītājam visticamāk maz interesēs kritiķa dialogs ar horeogrāfu.

Atsperoties no šīm pretrunīgajām gaidām, kas vērstas kritiķa virzienā, un domājot ilgtermiņā par gudru un ieinteresētu skatītāju, vislielākos komplimentus vēlos teikt Saldus mākslas skolas direktorei Vēsmai Krūmiņai, kura ļoti ieinteresēti un mērķtiecīgi strādā, lai viņas un ne tikai viņas audzēkņi redzētu pēc iespējas vairāk. Kā jau iepriekš rakstīju, skolā bija skatāma izrāde “Korpuss”, un tā ir tikai viena no viesizrādēm, kas  notikusi jaunajā un funkcionālajā skolas ēkā. Paralēli mūsu nometnei šajā skolā tika realizēts projekts “Rozentāla vasaras skoliņa dejo”. Netiek apšaubīts, ka deja lielā mērā ir arī vizuālā māksla, tāpēc tikai saprotami, ka abas jomas var satikties arī praksē un jau bērnu auditorijā. Šajā gadījumā Saldus mākslas skolas 2. un 3. kursa studentiem tika piedāvātas deju meistarklases Annemari Auteres un Elīnas Gaitjukēvičas vadībā. Rezultātā tapa dejas instalācija, ko 18. augustā varēja vērot visi interesenti līdzās divām izrādēm, ko vakara programmai piedāvāja divas horeogrāfes – nometnes dalībnieces (E. Jacintas “Tongue” un Moas M. Sālinas “Summer Feet in Saldus”).

Ceturtais priekšnesums šā vakara programmā bija performance – kustību instalācijas, kuru horeogrāfes Lucianas Ahugaras vadībā radīja nometnes dalībnieki, kas nebija iesaistīti citu performanču vai izrāžu tapšanā un izrādīšanā. Un jāsaka – tik atvērtu un notiekošo pieņemošu publiku visnotaļ provokatīvam dejas formātam sen nebija nācies redzēt (vēl pie neizslēgta zāles apgaismojuma, dejas instalāciju veidotāji lēnām vēlās un līda no amfiteātra skatītāju sēdvietu augšējām rindām uz leju). Publikā pārsvarā bija bērni un jaunieši, un tobrīd domāju – cik lieliski, ka jauniešiem ir iespējams jau no agra vecuma redzēt visdažādākās mākslas formas un žanrus. Kamēr nav izveidojušies aizspriedumi un stereotipi par to, kāda ir māksla, kāds ir teātris, kas ir “labi” un kas ir “pareizi”.

Savukārt man kā nometnes dalībniecei būtiskākais secinājums ir – pasaule liela varbūt ir ģeogrāfisko attālumu ziņā, taču vērtības un mākslas jēga visur ir tā pati. Pat satiekoties kritiķiem no pretējiem zemeslodes punktiem, vienā un tajā pašā mākslas vai dzīves notikumā iespējams uztvert vienus un tos pašus vēstījuma kodus, prieka avotus un piedzīvot gandarījumu.

Jauna deja jaunā vietā 2015

 

0 likes Izglītība un pētniecība , No iekšpuses
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.