JOURNAL.DANCE.LV

July 6, 2015 at 11:39 am

Viegla amerikāņu komēdija un demiurgs darbībā. Par izrādēm “Contemporary” un “Work”

Viegla amerikāņu komēdija un demiurgs darbībā. Par izrādēm “Contemporary” un “Work”
Print pagePDF page

Elīna Gailīte*

Laikmetīgās dejas festivāls „Laiks dejot” šogad ilga četras intensīvas dienas. Divās no tām varēja vērot izrādes, kuras veidoja lietuvieši – „Contemporary?” dejoja Agne Ramanauskaite, Pauļus Tamole un Mantas Stabačinsks, savukārt izrādē „Work” galvenokārt varēja vērot Andrju Katinu, kurš jau kādu laiku dzīvo Somijā.

Abās izrādēs dejotāji/ horeogrāfi pievērsušies dejas priekšnesuma radīšanas procesa atspoguļojumam. „Contemporary?” ironiski rādīja, kā tiek veidota laikmetīgās dejas izrāde. Kā dejotāji mijiedarbojas, kā prasa padomus cits citam un kā prasa padomus cilvēkiem no malas (šajā gadījumā – skatītājiem), kā izmanto vai neizmanto klišejas.

Savukārt izrāde „Work” sniedza ieskatu viena dejotāja/ horeogrāfa darbā, liekot uzsvaru uz vientulību. Izrādes aprakstā minēts, ka izrādes veidotājs tās gala iznākumā ieliek sevi, savus pārdzīvojumus. Tas, protams, nav nekāds jaunums. Izrādes laikā gan skaidri redzams, ka nemaz tik vientulīgs šāds process nav, jo, lai arī attālināt, tomēr turpat ir citi cilvēki – sākumā telefonsarunā iesaistītās personas un skatītāji, un izrādes laikā no “kalna apakšas” nākusī Santa Grīnfelde.

Izrāde „Contemporary?” atklāja festivālu. Tā sākās ar trīs dejotāju pieaugošu kustību uz zemes, kam fonā skanēja mistisks muzikāls pavadījums. Tas viss radīja iespaidu, ka viņi ir mazi dinozauri, kas šķiļas ārā no olām. Viņu ķermeņi, kļūstot mitri un sarkani, izskatījās tieši pēc radījumiem, kam jālauž čaumala un jātiek svaigā gaisā. (Vēlāk viņi paši apgalvoja, ka sajuta iekšējo, augošo sēklu. Briestošo enerģiju. Mana dinozauru vīzija tālu no tā nav.) Izrādes ideja izšķīlās, viss aptrūkās, sākās īstā izrāde – vienkārši, viegli uztverami. Komiski un spridzīgi.

Izrāde kopā lipināta no vairākiem fragmentiem – trio, dueti, solo. It kā parādot dažādos veidošanas mirkļus un saasinājumus vai atslābumus izrādes tapšanas procesā. Fragmentārisms piešķīra ilglaicīguma sajūtu. Fonā video (izrādes sākumā ieejot telpā, tam nebija skaņas, bet beigās tas pats video tika rādīts ar skaņu) atainoja spriedzi pirms iziešanas uz skatuves. Skatoties video bez skaņas, kustībās nebija redzams satraukums, bet beigās, kad to rādīja, atskaņojot dejotāju runāto tekstu, likās – tas tiešām ir brīdis pirms iziešanas uz skatuves. Video ar skatu „pirms izrādes” pieliek punktu, jo mēģinājumu process ir novests līdz galam. Lai arī realitātē lietuviešu izrāde turpinājās, jo vēl rādīja to, kas procesā sanācis.

Neko jaunu izrādē neuzzināju. Apspēlējot klišejas, citādāk nevar būt, jo tās ir zināmas. Ja nu vienīgi tās būtu atainotas neparasti, izspēlējot negaidītus scenārijus. Šādas izrādes skatīties bieži būtu garlaicīgi, bet vienu reizi gan var.

Pirms dažiem gadiem kursa biedrene pēc sarežģītas grāmatas analīzes teica, ka tagad gribētos paskatīties kādu „vieglu amerikāņu komēdiju, kur nav daudz jādomā”. Nu tad viņa varētu paskatīties arī šo izrādi. Tās laikā iedomājos gan par Rūdolfa Kugrēna stand-up komēdijās iecienītajām kariķētajām laikmetīgās dejas kustībām, gan tīrajām laikmetīgā Ērika pamācībām (Contemporary Eric).

„Work” arī atspoguļoja izrādes radīšanas procesu, taču šajā gadījumā tas nelikās ironiski un komiski. Andrjus Katins izteikti radīja iespaidu, ka viņš ir demiurgs, kurš pārlaicīgi veido sev apkārt esošo dejas pasauli, izveido savu dejotāja ķermeni. Vada tukšumu, kuru piepilda ar saturu (polietilēna maisiņa deja izrādes sākuma daļā), rada kalnus (kaut vai no papīra), veido radības (Santu Grīnfeldi, kura izlien no šī kalna apakšas) un ieslēdz mūziku. Vizuāli ļoti skaists bija tumši gaišais „pilsētu radīšanas” brīdis (tas, protams, varēja būt jebkā cita radīšana, bet man tās bija pilsētas; manā ainā cilvēku nebija) – lampiņas, ko izsvaidīja pa grīdu, izmetot no jau iepriekšminētā maisiņa, vēlāk tās izslēdzot tikai demiurgam zināmā kārtībā. Beigās baisi parotaļājoties ar pēdējo dzīvību. Un pavisam beigās šokējot skatītāju acis – pēc tumsas ieslēdzot spilgtu gaismu.

“Darbs” („Work”) būtu attiecināms uz jebkuru darbu, kur kaut kas ir jārada, ne tikai deju. Varbūt tā nav dejas izrāde, bet drīzāk kustību izrāde. Bet varbūt to nevajag nosaukt vārdā. Kontrasti šajā darbā bija spēcīgi. Piemēram, skanēja simfonija, bet tā kā tas bija dzīvais ieraksts, pa vidu ik pa brīdim dzirdams klepus. Vai vieglais, kontrolējamais plastmasas maisiņš un stabilais, taču neparedzamais papīra veidojums. Gaisma un tumsa. Tomēr kopumā izrāde radīja monumentālu sajūtu, jo bija balanss starp šīm pusēm.

Pēc divu lietuviešu izrāžu redzēšanas man šķiet, ka īsti nav nozīmes, ka abu izrāžu tapšanā iesaistīti tieši lietuvieši. Bet ir svarīgi, ka ir dažādība – komiskais, ko pietiek redzēt vienu reizi; un ir domāšanas procesu ierosinošais, ko droši vien skatoties arī vairākas reizes, varētu ieraudzīt vēl un vēl.

*Elīna Gailīte bakalaura grādu ieguvusi Latvijas Kultūras akadēmijā, bet pašlaik studē vēsturi Latvijas Universitātē. Interesē deja un subkultūras.

Fotogrāfija no izrādes “Work”, foto Timo Raits.

 

0 likes Bez tēmas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.