JOURNAL.DANCE.LV

June 30, 2015 at 8:38 am

Dejo pati deja. Par Elīnas Lutces un Kristas Dzudzilo izrādi “Korpuss”

Dejo pati deja. Par Elīnas Lutces un Kristas Dzudzilo izrādi “Korpuss”
Print pagePDF page

Ilva Mikīte*

Vairāk vai mazāk vēsā piektdienas vakarā Doma dārzā zem atklātām un kaiju pārlidotām debesīm pulciņš skatītāju un pulciņš dejotāju, atmodinādami dārzā guļošo, sūrošo senseno gadsimtu elpu, piedzīvoja nelielus dejas simpozijus.

Ja stāsts, ko pavēstīja jaunā dejotāja Elīna Lutce ar kustību, ritmu un gaismu, būtu tekstuāli baudāma māksla, varbūt, ka tas būtu izteikts vairāk vai mazāk tā:

Baznīcas šūpulis. Piezaļojis zaļš.

Prožektori noglāsta rāmu un klusu skatuvi.

Krēsla. Kleita bez auguma klīst starp kolonnu rindām.

Kā links uz dvēseli trīc kruzuļi, trīc pērles, trīc zīds un sievietes kakls. Iedomājies mirkli pirms rašanās, trīc sarkanās lūpas. Pirksti, atstāti vieni, dejo uz vēja skatuves, pati būtne – virs.

Izlauzties no galma, kas tur prātu, tur būtni, tur kādā šaurā korpusā. Izlauzties! Kleita bez auguma klīst starp kolonnu rindām, augums bez kleitas stāv nosalis kā kolonna.

Kanāla kaijas Domam noglāsta galvu, vēl mirkli iepaliek pelēkā debesmasā. Dejo rokas, kas pazīst visas lūgšanu, izlūgumu pozas. Izlauzties. Izlaisties. Te nav nekā, ko saklausīt, te nav nekā, pie kā pieturēties, tikai kāds viens – nepazīts. Un skan ērģeles zem baznīcas sirds.

Mani apģērba saltu un gandrīz kā gatavu, mani nopūderēja sevi nepazīt. Jūtu, kā krēslo pār manu vaigu sārtumu. Manas elsas izlikās nedzirdam, smoku. Nosmoku, viss manī nosmaka ar maigu trīcēšanu, ar zosādu, ar pirkstiem, kas atrauti miesas.

Bet es pati sevi atlaidu, kopā ar pilsētas kaijām iestigu virs Doma pelēkā debess klāja. Tur zem zīda svārkiem, zem mežģīnēm, zem smalkas, smalkas blūzes ir links uz nekurieni. Mans Doms, Mans dārzs, mani apģērba saltu un gandrīz kā gatavu, manas elsas izlikās nedzirdam, smoku. Nosmoku. Nobirst akmeņi, kas pieskavoti pēdām, nobirst maijpuķīšu vainags. Tālumā nāk gaisma tumsai zem rokas.
Kaijas atkal pār manu galvu, siltums kā atbrīvojums, kā apbalvojums ieplešas dārzā caur rudu, sārtu ķieģeļu arkām, caur mani pašu. Kailums ir debesīs, mans kailums jūsu acīs, es redzu savu miesu jūsu acīs, atdodied man manu miesu – tas ir links uz manu dvēseli.

 

e_lutce_1_web

 

e_lutce_2_web

 

e_lutce_3_web

 

e_lutce_4_web

 

e_lutce_5_web

 

*Ilva Mikīte ir LMA dizaina katedras studente, nodarbojas ar grafisko dizainu, fotogrāfiju un brīvajos brīžos raksta tekstuālas pārdomas savā blogā – naktstaurinuapatija.

0 likes Bez tēmas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.