JOURNAL.DANCE.LV

March 26, 2015 at 11:54 am

Dažas piezīmes par projekta „Vilcene” ārēji redzamo iekšpusi

Dažas piezīmes par projekta „Vilcene” ārēji redzamo iekšpusi
Print pagePDF page

Aija Uzulēna

Dubultekspozīcija idejā

Iespējams, tas ir būtiski tikai pašiem „Vilcenes” veidotājiem, lai pārdomātu paveiktā rezultātu un apjēgtu to kā radošu pieredzi, taču tas, ko skatītājs redzēs 26. martā izstāžu zālē „Arsenāls” un 28., 29. martā un 3. aprīlī Teātra muzejā, ir divu radniecīgu, bet tomēr atšķirīgu izrādes ideju rezultāts. „Vilcene” tika uzsākta kā Simonas Orinskas, Agneses Bordjukovas un Skaidras Jančaites projekts ar noteikta romāna (Ph.D. Klarisa Pinkola Estesa “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”- red.piezīme) lasīšanas pieredzes bagātinātiem mākslinieču sievišķās autobiogrāfijas akcentiem un ietvēra fizisku, horeogrāfisku un vokālu multi-mediālu improvizāciju un performanci, kas bija skatāma Rīgā 2015. gada sākumā work in progress (jeb darba tapšanas) stadijā.

Buto metamorfozes

Kā skatītājai man tajā šķita interesanta buto tradīcijas ietekme un izvērsums interesantā vietējā izloksnē. Pati uztveru buto kā introspektīvu japāņu kultūras augli, kas māksliniekam publiskā vientulībā ļauj risināt tēlainu monologu, kurā realizēta, iespējams, maksimāla satura un formas vienotība, proti, fiziskā, tas ir, vizuālās mākslas un ķermeniskā forma, arī ir saturs. Šāda veida mākslai nav būtisks skatuves naratīva secīgums, tā attīstās pēc dzejas poētikas principiem kā jēgas fragmentu kolāža, bieži ar brīvi asociatīvu vai intuitīvi skatāmu saikni, piemēram, kā haiku formalizētajās trīsrindēs. Šo izrādes jēdzienisko veidojumu pārplūsme vienam otrā var būt un var arī nebūt cēloņsakarību saistīta un progresē saskaņā ar konkrētā mākslas darba iekšējo loģiku, kuru skatītājs ir brīvs sev restaurēt (vai ignorēt), personīgās izrādes procesa uztveres vadīts.

Šajā „Vilcenes” versijā, kura tobrīd nepretendēja uz pabeigtību gan verbāli, gan fiziski poētiskā formā iezīmējās Simonas Orinskas un Agneses Bordjukovas personīgo sievišķo sakņu apjēgums, izpratne par piederību savas dzimtas konkrētajai pēctecībai caur mātes līniju, kuru Simonai aptvēra kristīgā mīta un, savukārt, Agnesei – lauku ikdienas dzīves, darba, dabas poētikas tēli un konflikti. Tikmēr Skaidras Jančaites monologs, lai gan dominējošs uz skatuves, saglabāja hermētiskumu visā izrādes gaitā, kas arī noteica tās dinamisko koptēlu.

Vilcene

Jāņa Deinata veidotais sākotnējās „Vilcenes” plakāts

„Vilcenes” savdabība tobrīd izrādījās tā, ka blakus divām no mums sākumā svešajām vēstītāju figūrām, kas izrādes gaitā atklāja sevi, proti, pagriezās pret mums, trešā, lai arī darbodamās salīdzinoši visintensīvāk, līdz pat izrādes beigām simboliski palika ar muguru vai pus profilā pret skatītāju, būtībā nospēlējot spēli ar aktīvu slēpšanos aiz ārējām darbībām. Pārmērīga ārēja aktivitāte, iespējams, vienmēr ir aizdomīga, it īpaši – buto tradīcijas kontekstā, ja tai nav dziļāka iemesla.

Šīs „Vilcenes” versijas lielākā, patiesi neaizmirstamā veiksme, manuprāt, bija tās transcendentālais noslēgums, kurš atdzīvināja skatītājam rietumu civilizācijai fundamentālās vilcenes – Romula un Rema izauklētājas tēlu un reizē fiziski ļoti radikāli ierobežotu dejotāju spēkiem īstenoja austrumu kultūras formā sakņoto daudzroku dievietes tēlu, kas šādā interpretācijā bija ieguvis saikni ar rietumu ideālismam raksturīgajiem priekšstatiem par gara uzvaru pār matēriju. Ja ne citādi, tad ar šo tēlu tika apliecināta filozofiska interese par šādiem nojēgumiem vai, ja vēlaties, zināma nostalģija pēc tiem skepticisma laikmetā, kad lielo vēstījumu kundzības noraidījums pēc post-strukturālisma daudziem šķiet vispār laupījis ideālu horizontu.

„Vilcenes” otra seja

Runāt par otru „Vilcenes” dubultekspozīcijas daļu, tās otru seju man jau ir mazliet sarežģītāk, jo ir jāizsakās arī par sevi kā piederīgu procesam, kurā šis darbs neilgā laikā ir ieguvis apveidu, kādā to ieraudzīs plašāka publika. Nenoliedzami, ka pieslēdzoties šī projekta attīstībai, tas piedzīvoja zināmu transformāciju, un ceru, ka tā ļoti interesantajai un dinamiskajai radošajai komandai – mūziķiem, videomāksliniekiem, māksliniekiem, dizaineriem, izpildītājiem – adaptācijas grūtības nav bijušas pārāk lielas. Tā kā izrādes vērtētājam ir jābūt vienīgi skatītājam, pieminēšu tikai akcentus, ar kādiem process pēc „Vilcenes” parādīšanas darba tapšanas stadijā to kā spēles mākslas objektu ir pārvērtis. Izpētot vilku kā šīs izrādes totēmu, sapratu, ka man vissaistošākā tēma saistībā ar šo eleganto dzīvnieku ir tā, es pat teiktu, līksmais kolektīvisms un reizē neatkarība. Vilks ir dzīvnieks, kurš dabiskos apstākļos praktiski aiziet bojā bez bara, jo viens neko, izņemot sīkos grauzējus, kas skaitās tā bada maize, nevar produktīvi medīt, un barā ieņem fiksētu vietu hierarhijā. Klasisks vilku bars ir alfa vilka un vilcenes stingri vadīta struktūra ar skaidrām pakļautības attiecībām. Piederība šai struktūrai jeb tas, kas cilvēkam ir sociāls konformisms, ir vilka izdzīvošanas jautājums. Tiktāl par vilkiem.

Vilcene

Simonas Orinskas plakāts „Vilcenei” šobrīd

Bet izrāde nav zooloģisks stāsts. No vilka tajā būtu jāpaliek tikai tā garam un veidiem, kā tā iezīmes var barot mūsu, šajā gadījumā sievišķo pašapceri. Šādās pārdomās izrādes centrā izvirzījās viens, arhetipisks, monumentāls latvietes stāsts par individuālās brīvības dabisku iekļaušanos tautas kolektīvajā biogrāfijā, kļūstot par dzīvības devēju, par to, ko Māra Zālīte sauc par durvīm – jaunu cilvēku laidēju pasaulē. Savās fiziskajās izpausmēs tā ir smaga, robusta izvēle, rodas vienkāršs, it kā ne ar ko īpaši neiezīmīgs gādības un kalpošanas stāsts, kādu ir daudz. Un reizē šai stāstā, ja ieskatās mazliet ciešāk, ir tās pašas kaislības, ko lielākā mērogā un varbūt daudz publiskāk pārdzīvo kaut vai antīko traģēdiju varoņi. Mēs gribējām izstāstīt vienu no īstiem stāstiem par sevi, ārpus politikas, ārpus visa virspusējā, kas ir saistošs vien tukši spilgtajiem viendieņiem medijiem. Kādi elementi veido mūsu autentisko, nevis virspusējo eksistenci? Ko par mums varēs pateikt mūsu mazo, nebūtisko, par lielās vēstures anonīmo izejvielu kļuvušo dzīvju kopsavilkumā? Par to ir šī bezvārda, vispārinātā „Vilcene,” spēlēta izpildītāju trīsvienībā, kur Agnesei Bordjukovai un Simonai Orinskai uz skatuves pievienojusies Ieva Putniņa, un tās dzīvo procesu līdzveidojuši un līdzveido arī citi daudzpusīgi mākslinieki – Platons Buravickis, Arvis Kantiševs, Raitis Vulfs, Sabīne Moore un Andrējs Krūmiņš. Te ir mazāk detalizēti autobiogrāfiskā un individuālā, vairāk monumentāli poētiskā. Atzīšos, es to vēlējos pati un arī pārējos, cik varēju, virzīju uz to apzināti, jo savos artistiskajos principos un izpratnē par teātra un īpaši aktiera misiju piekrītu Mihailam Žvaņeckim, pagaidām, iespējams, nepārspētam mono-komēdijas meistaram post-padomju kultūras telpā, kurš, pārmaiņas pēc, nejoko, secinādams, ka „talants – tas nozīmē pārdzīvot par citu.”

 

Mazliet par lietotajiem jēdzieniem:

  1. Dubultekspozīcija https://fotoapstrade.wordpress.com/2009/06/26/dubultekspozicija-auto-blend-layers-i/
  2. Vilcene, „māte Roma” http://en.wikipedia.org/wiki/Romulus_and_Remus
  3. Daudzroku dieviete http://en.wikipedia.org/wiki/Kali
0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , No iekšpuses , Ziņas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.