JOURNAL.DANCE.LV

March 24, 2015 at 11:10 am

Mežonības lauznīši. Skatītāja par izrādi “Mežonīgā triloģija”

Mežonības lauznīši. Skatītāja par izrādi “Mežonīgā triloģija”
Print pagePDF page

Zane Šime*

„Mežonīgā triloģija” ir aizraujoša izrāde par pierobežu apkaimēm. Divu gadu laikā radošā grupa apmeklēja trīs apdzīvotas vietas. Rezultātā apkopots un strukturēts prāvs dejas, video, audio un muzikālais materiāls trīs daļās, veidojot tādu kā lauznīšu kaudzi, no kuras katrs skatītājs var atlasīt čupiņu daudzstūraiņu un tos savietot savā atmiņu un iespaidu ainā. Šis raksts kalpo kā atskats uz iespaidiem un paralēlēm, kuras vilktas no izrādē redzētā un saklausītā.

Hammerfesta

Pirmā triloģijā atainotā pierobežu apkaime ir Norvēģijas Hammerfesta. Fonā skan sāmu sievietes skaidrojumi par senās somugru tautības iezīmēm. Bija atsvaidzinoši dzirdēt, ka sāmi ir praktiski un plāno nākamos divus trīs soļus uz priekšu. Atsvaidzinoši tāpēc, ka par tradicionālo Arktikas konferenču un diskusiju sastāvdaļu ir tapušas sāmu un pamatnācijas pieeju pretstatīšanas. Sāmu pārstāvju uzrunās tiek aizstāvēts viedoklis, ka viņi vislabāk pārzina ziemeļu dabas īpatnības un pakārto savu dzīvi tām. Norvēģiem (tā arī zviedriem) nereti tiek pārmesta pārlieka koncentrēšanās uz ekonomiskās izaugsmes veicināšanu ziemeļos, kas izpaužas apkaimei svešu pārvaldīšanas modeļu un resursu pārdales principu uztiepšanā, tādējādi nereti nodarot būtisku kaitējumu dabai. Izrāde norobežojas no tradicionālā pretnostatījuma – sāmi kā vietējie un pamatnācija kā ienācēji vai svešinieki – atspoguļošanas. Tā vietā „Mežonīgā triloģija” sniedz jaunus iespaidus par ziemeļu teritoriju dzīvesveida pamatprincipiem un paražām.

Hammerfestā apkopotajās intervijās izskan arī atmiņas par agrākos laikos bērniem uzticēto pienākumu iet pēc ūdens. Atmiņu ieraksts skan, kamēr dejotāji vienu pēc otras vāc baltas A4 formāta lapas. Ūdens trauki izrādē nav izmantoti. Tomēr līdz ar ūdens pieminēšanu man nevilšus iešāvās prātā pirms laba laiciņa redzētā norvēģu atspirdzinošo dzērienu zīmola „Imsdal” reklāma „The LOL Generation”. Arī tā ieskicē jaunāko paaudžu attiecības ar vecākiem, bet pavisam citā garā. Ja izrādē iepazīstam hierarhiskākas attiecības, proti, agrāk bērniem atbilstoši vecāku norādēm bija jādodas uz aku pēc ūdens, jo ūdensvadi mājsaimniecībās vēl bija retums, tad „Imsdal” reklāma ieskicē mūsdienu Norvēģiju kā vidi, kurā vecāki ir nodrošinājuši labklājību un rīcības brīvību, atstājot atvašu ziņā, ko ar mantoto iesākt nākotnē.

Izrādes Norvēģijas daļa noslēdzas ar video, kurā dejotāji ir kļuvuši par ainavas neatņemamu sastāvdaļu: tie saplūduši ar atbilstošām krāsām un formām klinšainā piekrastē un sniegotā pakalnā. Tieši šajos kadros visspilgtāk atspoguļojas ķermeņa valodas izteiksmīgums un iemiesota Elīnas Gaitjukevičas ideja par saplūšanu ar dabu. Tā nav integrēšanās vai dekoratīva ieriktēšanās starp dabas elementiem, bet pārtapšana par dabisku ainavas sastāvdaļu.

Mežonīgā triloģija

 

Toftlunda

Otrā izrādes daļa veltīta Toftlundai Dānijā. Tajā pirmo reizi dejotāju izpildītā konceptuālā kustība savijas ar dāņu tautas deju ainām. Sintija Siliņa, komentējot „Mežonīgo triloģiju”, norādīja, ka „Dejas anatomijas” pārstāvju sniegumu nevajadzētu vērtēt kā paraugdemonstrējumu, bet gan kā dzīvās pieredzes iznešanu caur ķermeni. Līdzīgi ir ainās ar dāņu tautas dejām. Abas kustību versijas netiek pretnostatītas vai salīdzinātas. Sniegtas divas kustību interpretācijas par vienu un to pašu ģeogrāfisko vietu. Vienas kustības demonstrējums pieredzams nepastarpināti, „Dejas anatomijas” pārstāvjiem to rādot klātienē, otrs – ar video starpniecību.

Toftlundiešu interviju ieraksti izgaismo neviennozīmīgi vērtēto Ziemeļvalstu labklājības valsti, par kuru vēl nesen izvērstākā formā spriests arī The New Yorker slejās. Izrādes fonā skanošajā ierakstā lepnums par bērniem labvēlīgo vidi mijas ar pārdomām par šķietamo dāņu turību un pārmērīgi augstām algām.

Otrajā daļā saskatāmi izrādes autoru centieni meklēt sev pazīstamus elementus. Piemēram, Agneses Bordjukovas stāstu par Dānijas karoga nozīmību vietējo iedzīvotāju dzīvēs papildina atsauces uz Latvijai piederīgo pieredzi. Piemēram, viņa min, cik svarīgs Latvijas karogs ir bijis trimdas latviešiem, dzīvojot svešumā.

Šķiet, Dānijas piekraste dejotājiem arī rādās saprotamāka un pazīstamāka iepretim sniegotajai un stindzinoši saltajai Hammerfestai. Piekrastes atspoguļojums mijas ar tiešiem vai netiešiem salīdzinājumiem ar Latvijas ainavām. Piemēram, Elīnas Gaitjukevičas komentārā par Dānijā valdošo vispārējo sakārtotību. Tas atsauc atmiņā Edgara Šļakotas (intervijā Latvijas Televīzijai) minēto, ka Latvijas pierobežā lauki ir kā jau lauki – īstena mežonība jeb neiekoptas zonas ir bieži sastopamas.

No Dānijas daļas atmiņā visvairāk paliek piekrastes pļavas moments. Ar stiebriem, sitamajiem un pūšamajiem instrumentiem ekipētie dejotāji kustas video redzamās, vēja glāstītās pļavas ritmā. Ar kustības, skaņu un video starpniecību tiek uzburts vilinošs vasaras skats. Pavasara pašā sākumā tas vedina uz apcerēm par gaidāmo vasaru. Pļava mudina aizdomāties ne par Ziemeļeiropas tūrisma galamērķiem, bet par nedēļas nogalēm ārpus pilsētas Latvijā.

Mežonīgā triloģija_Dānija

Indra

Pēdējā triloģijas daļa ataino Indrā gūtos iespaidus. Situācija ciematā atsedz labi pazīstamās raizes par cilvēku aizplūšanu no reģioniem uz lielākajām Latvijas pilsētām vai citām valstīm. Lai gan skolas slēgšana, tukšie māju logi un sarūkošais mākslinieciskās pašdarbības pulciņu skaits kalpo par piemēriem demogrāfiskajām problēmām apkaimē, tomēr izrādes autori ir bijuši gana acīgi, lai izgaismotu joprojām kūsājošo sabiedrisko dzīvi. Video materiālos līdzīgi kā Dānijas daļā demonstrēti kadri no deju mēģinājumiem. Par iedzīvotāju saimniecisko garu un uzņēmību risināt ceļa labiekārtošanas jautājumu liecina kopīgā rožu stādīšanas iniciatīva. Tas atsauc atmiņā līdzīgu pašorganizēšanās stāstu, ko šajā ziemā publicēja žurnāls „Ir” ar virsrakstu „Vilmārs Vidzis, uzcēlis dēlam autobusu pieturu.” Atliek vien aicināt pilsētniekus ne vien iepazīties ar šiem un radniecīgiem stāstiem, bet arī solidarizēties, piemēram, nākamvasar braukt lūkoties koši plaukstošās Indras ceļmalas, kā arī, pieskaņojoties laikmeta tendencēm, par krāšņajiem apstādījumiem vēstīt virtuālajā vidē ar vienotu tēmturi[1] #indrasrozes.

Izrādes noslēgumā Indras identitātes pretrunas tiek izgaismotas, dejotājiem ritinot tautiskās jostas un fonā skanot iedzīvotāju pārdomām par ciema raibo iedzīvotāju sastāvu. Retoriskais jautājums par Indras identitāti atsedz nespēju sevi redzēt tipiski latgaliskās vai latviskās kategorijās. Proti, Indras ļaudis latgaliešu valodu nepārvalda, latviešu valodu pieprot, bet ikdienā sazinās krieviski, un vairums ir baltkrievu vai ukraiņu izcelsmes. Tas vedina domāt, ka ne jau Indrai trūkst savas identitātes. Ciematam ir savi kolorīti vaibsti un sabiedriskā rosība, bet tā nepakļaujas noteiktam latviešu etniskās kultūras nosacītam rāmim, kura noslēgtību niansētāk ir analizējis Deniss Hanovs „Nācijas hroniku” lapās.[2]

Mežinīgā triloģija_Latvija

 

Lauznīšu retrospekcija

No izrādes līdzpaņemtie iespaidi apstiprina Agneses Bordjukovas minēto par video spēju piesavināties lielu daļu skatītāja uzmanību. Lai gan izrādes gaitā centos pamīšus veltīt uzmanību visiem vēstījuma nodošanas formātiem, tomēr vairums spilgtāko atmiņu saistās tieši ar video formātā pasniegto informāciju. Par to visai uzskatāmi liecina arī triloģijas iztirzājums iepriekšējās raksta daļās.

Pāris dienas pēc izrādes nostiprinās pārliecība, ka derētu atkārtoti iepazīties ar bagātīgo materiālu. Izrāde ir lieliska, tāpēc ir vēlme to redzēt vēlreiz un apaudzēt pirmo lauznīšu kniedējumu ar jaunu paplašinājumu. Turklāt nākamā iespēja redzēt „Mežonīgo triloģiju” palīdzētu atšķetināt neatminētu sīkumaināko mīklu, vai triloģijas beidzamajā daļā palaidu garām Indras „Ievārījuma svētkus”?

 

 

[1] hashtag – termins angļu valodā

[2] Hanovs, D. (2014). Nācijas koncepts kā sarpkultūru komunikācijas procesa ietvars. Situācija Latvijā. In P. Daija, D. Hanovs, & I. Jansone (Eds.), Nācijas hronikas: Latvija 2014 debatēs (pp. 207 – 236). Rīga: Avens un partneri.

 

*Zane Šime ir absolvējusi Lēvenas universitātes (KU Leuven) Eiropas politikas un rīcībpolitiku maģistra studiju programmu un ikdienā šķetina publiskās pārvaldības jautājumus. Deja ir aizraušanās. Brīvajā laikā Zane dejo tautas deju ansamblī „Teiksma”, bet cenšas atlicināt pēc iespējas vairāk laika arī citu dejas novirzienu iepazīšanai, pārsvarā iekārtojoties skatītāju rindās.

0 likes Dance.lv recenzijas , Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas , Skatītāji raksta
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.