JOURNAL.DANCE.LV

March 18, 2015 at 4:57 pm

Laura Stašāne: „Sajutu siltas jūtas pret Vecmīlgrāvi un Sarkandaugavu.“

Laura Stašāne: „Sajutu siltas jūtas pret Vecmīlgrāvi un Sarkandaugavu.“
Print pagePDF page

Inta Balode

21. martā plkst. 19.00 notiks izrādes „No Vecmīlgrāvja ar mīlestību” skatuves versijas pirmizrāde. Šī izrāde ir turpinājums uzvedumam, kas radās pirms gada Vecmīlgrāvja pilsētvidē. „Rīga 2014” projektā “Deja iziet pilsētā” satikās flāmu horeogrāfs, bijušais pasaulslavenās kompānijas les ballets C de la B dalībnieks Kūns Augustainens un astoņi talantīgi latviešu dejotāji un horeogrāfi. Augustā uzdevu dažus jautājumus horeogrāfam, šoreiz iztaujāju izrādes producenti, Latvijas Jaunā teātra institūta dejas programmu koordinatori Lauru Stašāni.

Inta Balode: -Kāpēc nolēmi, ka izrādei “No Vecmīlgrāvja ar mīlestību” vajadzētu veidot arī skatuves versiju?

Laura Stašāne: -Tas, ka izrāde, kas radās toreiz Vecmīlgrāvī, ir īpaša, bija skaidrs uzreiz. To prieku varēja redzēt gan skatītāju, gan dejotāju sejās! Pēc abām izrādēm Vecmīlgrāvī vietējie nāca klāt un jautāja, kad atkal rādīsim, un dejotāji nāca klāt un prasīja, kad atkal dejosim? Kaut ko tādu ir neiespējami ignorēt…

Vecmīlgrāvis atklāja arī kaut ko būtisku par izrādes kvalitāti un spēju uzrunāt cilvēkus. Vecmīlgrāvī lielākoties bija skatītāji, kas laikmetīgās dejas izrādi skatījās pirmo reizi un nemaz nezināja, ka skatās kādu noteiktu žanru. Tur bija visu vecumu cilvēki – mazi bērni, pensionāri, tīņi, jauni vīrieši treniņtērpos… viss rajona spektrs. Un tas, kā viņi dzīvoja līdzi (bērni un vecīši ar atklātu sajūsmu, daudzi pieaugušie – ļoti ieturēti, stāvēja pa gabalu, bet tā arī nostāvēja visu stundu un negāja prom). Tas, ka viņi izvēlējas neiet prom, lai gan viņiem tāda brīvība bija jebkurā brīdī, man bija gan pārsteigums, gan apliecinājums, ka jebkurš cilvēks kvalitāti mākslā atpazīst tīri intuitīvi, bez priekšzināšanām un skaidrošanas.

Izrādi parādījām divas reizes – Vecmīlgrāvja pagalmā starp blokmājām un Ziemeļblāzmas parkā. Dažādas vietas, bet tur bija brīnišķīga saslēgšanās ar skatītājiem un dejotājiem tas bija ļoti emocionāls piedzīvojums. Viņi arī dejoja tādā kvalitātē, kādu sen nebiju redzējusi un varbūt pat negaidīju, ka viņi tā var!

Šis veiksmīgais rezultāts ir liels Kūna nopelns. Viņam piemīt milzīga aizrautība un interese par to, kas notiek apkārt. Es atceros, kā viņu pārsteidza un fascinēja tas, ka pie mums visi zina un prot tautas dejas soļus. Viņš uzriez gribēja ar šo materiālu strādāt, integrēt to laikmetīgajā dejā. Mūsu dejotājiem tas šķita pavisam neinteresanti, kaut kas tik pierasts… Bet rezultātā tā ir viena no spēcīgākajām un interesantākajām līnijām izrādē. Kūns daudz ko spēj panākt ārkārtīgi vieglim, un to vieglumu var labi nolasīt izrādē. Tas, kā Kūns strādā, ir jau cita līmeņa meistarība. Ne velti viņš ir daudzus gadus strādājis ar Alēnu Platēlu un dejojis les ballets C de la B. Tas ir arī cits rokraksts nekā mūsu mākslinieki strādā, cita skola un pieeja. To man liekas svarīgi parādīt mūsu kontekstā – ka deja var būt citāda, lai gan radusies tepat uz vietas un ar mūsu dejotāju līdzdalību kā autoriem.

-Tu saki, ka Kūnam ir cits rokraksts, cita skola un pieeja. Vai vari paskaidrot precīzāk, tieši kādā ziņā citāda? Jā, protams, ir meistarība un pieredze, bet kas ir būtiskākais, kas ir citāds?

-Īpaša ir tēmas izvēle un tās traktējums. Kūns ir izvēlējies ļoti reālas lietas, kas skar visu sabiedrību. Latvijas horeogrāfi par maz runā par reālām lietām, viņiem patīk atkāpties, distancēties. Kūna darbā ir tiešā beļģu attieksme. Tā izpaudās arī izvēlē runāt par divkopienu sabiedrību, par divām valodām vienā telpā. Izrādes formālā uzbūves ziņā viņš strādā ļoti eklektiski – liek kopā dažādus stilus – tautas deja, laikmetīgā deja, tas viss vēl ar tehno mūziku. Un Kūns to dara ļoti viegli. Tāpat viņš iedod teatrālus momentus, no kuriem uzreiz pāriet uz deju. Viss sanāk ļoti organiski un plūstoši. Viņš iedod ideju, bet, tikko ir skaidrs, par ko ir runa, tā uzreiz aizved skatītāju kaut kur citur. Dejotāji šo pieeju izjuta kā neparastu – pārlekšanu no vienas lietas uz otru bez smalkām pārejām. Bija pārsteigums, ka tas darbojas. Latvijā horeogrāfi pārāk daudz domā par pārejām. Kūns iekšējai loģikai pieiet citādi.

-Vai jau zini, ar ko izrādes skatuves versija atšķirsies no tās, kas notika ārā?

-Pārnesot brīvdabas izrādi uz iekštelpām, noteikti būs lietas, kas mainīsies. Stāvot Vecmīlgrāvī uz asfalta un ar vēju sejā, izrādes šarms bija arī tas, ka tā bija tik neformāla. Uz skatuves ir citi nosacījumi. Es domāju, ka izrāde būs pabeigtāka un pilnīgāka, ne tik spontāna un „stūraina“. Iespējams, ka visvairāk pamainīsies stāsts – jo Vecmīlgrāvis vairs nebūs tik tieša atsauce, drīzāk metafora par mūsu pilsētu un sabiedrību. Man liekas, ka tā ir ļoti interesanta refleksija – atgriezties pie tēmas gadu vēlāk, kad tā vairs nav tik emocionāla un kad arī dejotāji ir pieaugušāki.

-Vai, organizējot “Deja iziet pilsētā” notikumus, mainījās tavs priekšstats par Rīgu un tās sabiedrību? Vai uzzināji un sajuti, ko jaunu?

-Sajutu siltas jūtas pret Vecmīlgrāvi un Sarkandaugavu. (Smejas.) Jā, nopietni, ieraugot vietējos iedzīvotājus tuvplānā, tiešām radās siltas jūtas. Vēl man ļoti patika tas, ka pieredzes bija tik atšķirīgas. Vecmīlgrāvī viss pagāja priecīgi un viegli, Sarkandaugavā darba pirmais posms arī bija viegls, bet otrais bija diezgan skarbs. Bija cita reakcija, arī agresija, kas daudz pasaka par Rīgu. Cilvēki publisko telpu uztver kā privāto – tas ir viņu rajons, mēs esam ielauzušies viņu teritorijā. Viņi komentē notiekošo, neizvēloties vārdus. Tas daudz pastāsta par sabiedrību kopumā, ir jādomā par to, cik daudz ar dzīvi neapmierinātu cilvēku dzīvo šajā pilsētā. Jaunais tiek noliegts, jo tas noteikti ir pret tevi. Tiek izvēlēts uzbrukums kā pirmā aizsargreakcija. Tā bija grūta pieredze dejotājiem – būt zem lodēm tur laukā. Publiskajā vidē ir cita veida, daudz vienlīdzīgākas attiecības starp māksliniekiem un skatītājiem. Ir abpusēja vienošanās – es rādu, es skatos, bet varu aiziet jebkurā mirklī, jo nav formālā ietvara. To dejotāji arī apzinājās. Ļoti daudz izrādēm deva arī dabiskā scenogrāfija, vide. Paralēli notika vietējās lietas, kas kļuva par izrādes sastāvdaļu, papildinot vai kontrastējot notiekošo. Labi, ka guvām šādu pieredzi.
-Vai ir kādi nākotnes plāni saistībā ar „Rīga 2014” dejas projektiem? Vai būs kāds turpinājums?

-Ir idejas par publisko telpu. Tieši to pašu atkārtot gan nav domāts. Domāju, ko vēl var darīt, kā turpināt. Daži no izrādes dejotājiem (Katrīna Albuže, Eva Vancāne, Kristīne Vismane) nāca klajā ar savām idejām, kuras mēs mazliet finansiāli atbalstījām, bet pilnā apmērā neproducējam. Dejotāji turpina gūto pieredzi nu jau ar savām idejām. Gribas sarunu ar jauniegūto publiku turpināt, varbūt saslēdzoties ar citām idejām, pasākumiem, kas notiek pēc vietējo cilvēku iniciatīvas.

-Vai plāno turpināt projektu „Dejas diena tavā darbā?“

-Šogad noteikti nē, tas ir saistīts ar grafiku un noslogojumu. Šis projekts man liekas pabeigts. Ko biju iecerējusi, to izdarīju. Tā ir viegla formula, cilvēki bija atsaucīgi. Jautājums, vai horeogrāfi paši grib turpināt. Svarīga bija ne tikai izrāžu veidošana, bet arī dejas nodarbības darba vietās, par kurām bija liela interese – 40 cilvēku saspiedušies mazā zālītē un ir gatavi darboties. Bija nodarbības arī Iļģuciema sieviešu cietumā. Tās vadīja Olga [Žitluhina], man uzreiz bija skaidrs, ka tai jābūt spēcīgai personībai. Pēc nodarbības iznākot ārā, pasaule bija citāda nekā pirms tam. Šādas aktivitātes tiek ļoti labi uzņemtas, bija sajūta, ka to varētu darīt regulāri, tas varētu būt regulārs projekts, kas tiek realizēts pilsētas līmenī, jo interese ir abām pusēm. Tomēr tas ir garš darba un lobēšanas process, kamēr izdodas izkulties cauri sistēmai. Gadi var paiet. „Rīga 2014” bija lieliska iespēja, jo tur viss varēja notikt uzreiz – ja ir ideja, vari darīt uzreiz, nevis gaidīt nezin cik ilgi, līdz ideja varbūt vairs nebūs aktuāla.

Foto: Ģirts Raģelis

0 likes Kultūrpolitika un infrastruktūra , Laikmetīgā deja Latvijā , Personības
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.