JOURNAL.DANCE.LV

March 18, 2015 at 4:47 pm

Gunta Bāliņa: “Tikko tu esi apstājies, tā ir cauri.”

Gunta Bāliņa: “Tikko tu esi apstājies, tā ir cauri.”
Print pagePDF page

Inta Balode

Tiekamies ar Guntu Bāliņu, jo 27. martā viņai tiks pasniegta Helēnas Tangijevas-Birznieces balva. Vēl īsti pa durvīm neienākušas, sākam aizrautīgi apspriest jaunumus Latvijas Nacionālajā Dejas padomē, jo drīz nākamā sēdē, plānā sarunas par Latvijas simtgades notikumiem un dejas stratēģijas dokumentu. Gunta Bāliņa ir dejas padomes priekšsēdētāja, tāpēc labi zina, ka iet visādi, kopš pie viena galda oficiālā kontekstā sēdušies dažādu žanru pārstāvji. Taču kopumā secinājums ir tikai pozitīvs – tas ir ļoti vajadzīgi, dejas cilvēkiem ir jārunā, sadarbība un savstarpēja izpratne ir pamats nozares veiksmīgai attīstībai.

Kad ieslēdzu diktofonu, mūsu sarunu iztraucē kāds Briedis. Viņš apgalvo, ka demokrātiskā sabiedrībā nav iespējams nevienu iztraucēt. Ak, šis viss jau tiek ierakstīts? Runāsim par to, kādas ir Guntas Bāliņas sajūtas, uzzinot, ka viņai piešķirta balva. Briedis ir šokā, ka Bāliņa jau tik veca. Tā taču nav balva par mūžu, bet par pedagoģisko un horeogrāfisko darbību. Briedis domā, ka, lai saņemtu Tangijevas-Birznieces balvu, Bāliņai arī vajadzētu vismaz divus uzvārdus. Bāliņa gribēja gan, kad gāja pie vīra, bet toreiz neļāva. Tad tagad vajagot vismaz kādu “fon” pielikt klāt. Kad mēģinu visu atgriezt pie sajūtām par balvu, Briedis sniedz instrukcijas, kā par tām runāt tā, lai teiktais paaudžu paaudzēs paliktu tautas atmiņā. Esot jāsaka, ka es to biju pelnījusi. Jau trīs mēnešus domāju, kas man pietrūkst, tad sapratu, jā, šī balva. Rūpīgi izvērtēju visus kandidātus un sapratu – jā, tā esmu es. Gunta Bāliņa mēģina teikt, ka, uzzinot par balvu, sajūtas ir divējādas. Briedis: Nesaki, divējādas, vismaz trejādas. Kāpēc trejādas? Tā ir interesantāk, visi saka – divējādas. Vajag teikt trejādas, tad uzskaitīt divas un trešo tā noslēpumaini, tad nākamās paaudzes atcerēsies un centīsies noskaidrot, kas Gunta Bāliņa bija.

Briedis vēl mudina veidot priekšnesumu, jo viss ko vajag dejai – galds un spogulis – telpā ir. Kad saku, ka es komentēšu, Briedis iebilst, jo to viņš mākot pats. Turklāt esot mani redzējis pirms gadiem piecpadsmit Mākslas darbinieku namā dejojam. Saku, ka biju skatītāja, kuru iesaistīja improvizācijā. Es domājot, ka esmu skatītāja, savukārt, skatītāji domāja, ka ir horeogrāfi – tā Briedis. Vēl Briedis pavaicā, vai balvai klāt ir arī naudas balva? Vismaz algas apmērā? Nu re, ja velta mūžu dejai, var saņemt vismaz viena mēneša algu papildus. Briedis aiziet.

 

Balva par ikdienas melno darbu un nemitīgu izaugsmi

Inta Balode: -Kādas tad ir sajūtas?

Gunta Bāliņa: -Sajūtas noteikti ir, ja ne trejādas (smejas), tad divējādas noteikti. Protams, ir patīkami, ka ir šis apbalvojums un darbs ir novērtēts. Taču tas uzliek arī sava veida pienākumu, šī balva ir radīta par pedagoģiskajiem un horeogrāfiskajiem sasniegumiem.

-Tā nav par mūža ieguldījumu, tā kā vēl daudz jādara.

-Par mūža ieguldījumu nevajag, tad jau skaidrs, ka neko no tevis vairs negaida. Uzskatu, ka šī tiešām ir ļoti liela balva un tieši par pedagoģiju. Tangijevu-Birznieci gan pati atceros ļoti miglaini. 1964. gada skolas audzēkņu koncertā Aleksandra Glazunova viencēliena baletā “Gadalaiki”,(Irēnas Strodes hor.) dejoju sniegpulkstenīšus un operas mēģinājumu zālē, tad arī pirmo reizi ieraudzīju Tangijevu-Birznieci. Es pat īsti neatceros viņas tēlu. Tomēr man ir laimējies ļoti ilgu laiku dejot Anneli baletā “Pie zilo Donavas”, un tā ir viena no viņas skaistākajām klasiski dramatiskajām izrādēm.

-Vai var salīdzināt izjūtas, esot uz skatuves un saņemot skatītāju atzinību un aplausus, ar tām izjūtām, kādas dod dažādas balvas un atzinības? Vai tas ir tas pats prieks?

-Nē, zāle ir pilnīgi kaut kas cits. Es patiesībā diezgan skeptiski izturos pret apbalvojumiem. Protams, tas ir skaisti, tā ir pateicība par padarīto darbu. Bet apbalvojumiem vienmēr nāk līdzi arī tas, ka visiem nekad nebūs labi. Lai cik cilvēks apzinīgi, godprātīgi un pēc labākās sirdsapziņas strādātu, vienmēr atradīsies kāds, kurš pateiks – par ko viņai, ko viņa vispār tādu ir izdarījusi? Domāju, ka šajā gadījumā nav jāskrien pa Latviju ar plakātu. Ir jau arī tādi ikdienas melnie darbi, kuri ne vienmēr tiek novērtēti. Šis apbalvojums ir vairāk par to ikdienas darbu gan Kultūras akadēmijā, gan savulaik teātrī (Latvijas Nacionālās operas balets), ir bijusi arī baletskola (Rīgas Horeogrāfijas vidusskola) un vēl un vēl. Pieredze ir krāta ļoti daudzus gadus un ļoti dažāda. Viena lieta ir, kad strādā ar profesionālo baletu, cita lieta, kad strādā ar amatieriem un arī Kultūras akadēmijā kontingents ir ļoti dažāds. Ir tādi, kas atnāk ar ļoti labām zināšanām klasiskajā dejā, un ir tādi, kas nāk pilnīgi pa nullēm. Un tad pievilkt klāt tos, kas nāk pa nullēm, pie tiem, kam ir zināšanas, tas ir liels un smags darbs.

Gunta Bāliņa

-Vai atšķirīgo līmeņu dēļ Kultūras akadēmijā strādāt ir sarežģītāk nekā baletskolā vai ar baleta trupu?

-Nē, akadēmijā nāk jau pieauguši cilvēki, kas zina, ko viņi grib un uz ko iet. Baletskolā nāk bērni, kuriem sapnis ir rozā pačka, puantes un princešu kronis uz galvas. Un stāvēt ilgi pirmajā pozīcijā, apgūstot pamatelementus, viņiem ne vienmēr ir pacietība. Ar maziem bērniem strādāt ir ļoti grūti. Akadēmijā darbs ir radošāks, interesantāks un saistošāks. Tie, kas nāk bez priekšzināšanām, viņi tomēr pievelkas klāt. Olga (Žitluhina) ir ieviesusi tradīciju, ka pēdējā kursā horeogrāfijas studentiem ir klasiskās dejas publiskie priekšnesumi. Redzēt, ka tie, kas atnāca bez zināšanām, ir tikuši klāt līmenī, ir milzīgs gandarījums. Tas mani spārno, un tad nav slinkums skatīties, kā viņiem iet, un atrast veidu, kā ieskaidrot reizēm varbūt no pavisam cita gala. Ja baletā var pateikt vienkāršāku aizrādījumu, tad te ir jārokas dziļāk, jāuzticas savām sajūtām, lai palīdzētu jaunajiem studentiem ātrāk saprast un apgūtu klasisko deju.

-Tad jau sanāk visu laiku pašai arī mācīties, lai nepārtraukti atrastu jaunas pieejas?

-Jā, noteikti. Ļoti jauki ir arī tas, ka Olga aicina ļoti daudz viespadagogus, arī tādus, kas pasniedz tieši klasisko deju. Ir nemitīga attīstība, sevis pilnveidošana, jo tikko tu esi apstājies, tā ir cauri. Arī klasiskās dejas pedagoģijā nedrīkst apstāties, visu laiku ir jārokas un jāmeklē. Mazās niansītes, ko redzu kāda pedagoga darbā, vienmēr cenšos izlaist caur savu ķermeni, izvērtējot, kā es to varu izmantot. Es esmu pilnīgā sajūsmā par Annemariju Auteri, par visiem viņas kruzuļiem. Viņa no sava skatu punkta ļoti precīzi pasaka, kā tā kāja jāpaceļ. Viņa ar pieeju, kas ne vienmēr sakrīt ar klasiskā baleta metodoloģiju, reizēm pasaka daudz precīzāk, nekā tu tur skaidrosi par kādu iekšējo muskuli. Viņa ir ļoti labs pedagogs, kad Annemarija brauc, tas mums ir liels notikums. Arī baleta mākslinieki viņu ir iecienījuši, tikai pēdējā gadā bija sastrēgums un nesanāca sastrādāties ar baleta trupu. Galvenais ir visu laiku skatīties, mācīties un tikai neapstāties.

-Nav nekāds noslēpums, ka dejā neapstāšanās nozīmē arī strādāšanu vairākās vietās, cik darbavietu jums ir pašreiz?

-Šobrīd tieši pasniegšanas ziņā esmu vairāk vai mazāk tikai Kultūras akadēmijā. Ir gan aktieru, gan horeogrāfu kurss, tie abi ir ļoti dažādi, vieniem ir vienas prasības, otriem citas. Strādājot ar aktieriem, man ir daudz jāmācās klāt, jo ir dejas žanri, kurus es diemžēl līdz galam nepārzinu. Droši varu likt roku uz sirds un teikt, ka pārzinu klasiku un raksturdeju, bet sporta dejas un hiphopu ir jāpamācās klāt.

Katrā žanrā ir savs skaistums

-Maz ir tādu cilvēku, kas interesējas par visiem dejas žanriem. Es jums balvu dotu tieši par jūsu spēju sekot līdzi un izprast ļoti dažādus žanrus, daudziem tā ir liela problēma, īpaši runājot par attiecībām starp baletu un laikmetīgo deju. Kāpēc tā ir sanācis, ka sirds, kas nākusi no klasikas, spēja iemīlēt arī laikmetīgo deju?

-Laikmetīgajā dejā mani pirmsākumi ir saistīti ar deviņdesmito gadu sākumu un Šeronu Peri. Toreiz es vēl nestrādāju akadēmijā, pasniedzu Aleksandra Barinova privātajā baleta studijā, un Šerona tur pasniedza moderno deju – deju uz klasiskiem pamatiem un mazliet ar kristīgo ievirzi. Tad sāka veidoties pirmā dejas apvienība „Via Danse”. Laiki mainījās, un arī dejas jomā kaut kas sāka mainīties, bija pirmie koncerti Dailes teātra mazajā zālē – Agris (Daņiļēvičs), Arnis (Siliņš), Šerona, Olga (Žitluhina). Parādījās nebaletiskie virzieni. Es mazliet strādāju kopā ar Šeronu, un pēc tam Olga mani paaicināja uz akadēmiju pasniegt klasiku laikmetīgās dejas studentiem.

2000. gados mēs ar Iju Biti sākām strādāt pie baleta enciklopēdijas, kur ietilpa dažādi dejas žanri. Iznāca saskare ar tautas deju. Man tautas deja ļoti patīk, ja citi žūrijās nogurst, tad es braucu ar prieku. 2007. gadā redzēju visus – vairāk nekā 500 – kolektīvu sniegumu. Tagad braucu arī no Valsts Jaunatnes iniciatīvu centra (VJIC) žūrijās uz mūsdienu dejas konkursiem. Līdz ar to šobrīd redzes lauks ir uz visām pusēm. Varu teikt droši, ka pārzinu gandrīz visu, kas notiek mūsdienu dejā Latvijā. Arī to, kas notiek tautas dejā. Varbūt mazāk sporta dejās. Vēl pērn paveicās būt žūrijā cirkus konkursā “Zelta Kārlis” – tas bija ļoti interesanti. Pie tam galveno balvu saņēma gaisa ekvilibristi – meitene bija pačkā uz puantēm, un tas, ko viņa darīja, bija debešķīgi skaisti. Šis žanrs ir saistošs un interesants un tur ir arī savs kordebalets. Šī joma ir palikusi nost no visa pārējā. Es domāju, ka vajadzētu ar laiku arī ar viņiem draudzēties un sadarboties.

Man ir arī ļoti liels prieks, ka šogad uz skolēnu dziesmu un deju svētkiem būs ļoti liels skaits tieši mūsdienu dejas dalībnieku: 2500 – 3000 jauniešu. Laikmetīgā deja kļūst populāra un interesanta, un tur ir arī darbs studentiem un jaunajiem horeogrāfiem – viņi var izpausties, veidojot savas horeogrāfijas.

-Tad jau dzīve pati ir izvedusi jūs cauri visiem žanriem. Vai, nākot ar tādu baleta pieredzi, darbojās salīdzināšana? Vai redzat katru dejas un kustības veidu atsevišķi, vai viss tiek piemērīts pie baleta latiņas?

-Nevar salīdzināt profesionālo baletu ar tautas deju vai laikmetīgo deju ar tautas deju, jo katrā žanrā ir savs skaistums un arī savs līmenis. Protams, ja es skatos gan to pašu tautas deju, gan laikmetīgo deju, es skatos, vai mugura ir vietā vai kāja ir nostiepta. Tas piesaista aci, bet tautas dejā ir savs azarts un skaistums – roku kustības un kāju polkas. Savukārt laikmetīgajā dejā svarīgāks ir emocionālais aspekts. Šobrīd arī laikmetīgo deju tāpat vien neviens vairs nedejo. Vai nu ir jābūt ļoti perfekti tehniski nostrādātam numuram, vai tam ir jābūt dziļi emocionālam. Šobrīd vairāk ir nosliece uz to emocionālo pusi. Profesionālajā baletā ir jābūt visiem šiem komponentiem kopā. Ir jābūt gan perfektai tehnikai, gan ļoti dziļam emocionālam pārdzīvojumam. Šobrīd profesionālajā baletā ļoti daudz nodarbojas ar pārāk perfektām tehniskām lietām – nogriezt 10 vai 15 piruetes, nostāvēt maksimāli ilgi uz puantēm vai pacelt ļoti, ļoti augstu kāju. Aiz visa tā reizēm pazūd emocionālais pienesums. Protams, mēs nevaram šodienu salīdzināt ar to baletu, kāds bija 50. un 60. gados, šodien tas ir vizuāli citādāks, šodien arī ķermeniskajā kultūrā tas ir citādāks. Ir slaids solis, viegls, gaisīgs lēciens, ir piecas sešas piruetes, bet, ja aiz tā neslēpjas emocionālais… Publikai ir vienalga, vai tu nogriez piecas piruetes vai divas, to profesionāļi skatās – ā, to izstāvēja, tas bija tīri, to pacēla. Parastā publika tādas lietas nemaz neierauga.

“Romeo un Džuljeta” šobrīd ir viena no lielākajām veiksmēm

-Kā vērtējat baleta situāciju Latvijā? Interesants ir jautājums par mazākām iniciatīvām blakus vienīgajam valsts finansētajam dejas teātrim, kāds ir Latvijas Nacionālais balets. Kā viņiem klājas?

-Strādājot tagad pie dejas nozares stratēģijas dokumenta, iezīmējas viss, kas mums Latvijā ir. Šobrīd saistībā ar klasisko deju sevi ir pieteikusi Lita Beiris ar savu Rīgas pilsētas baletu un Latvian New Ballet, ko vada Aleksandra Astreina. Klasiskajā dejā šādā profesionālā ievirzē ir tikai šīs divas vienības.

-Vai ir jau sanācis kas ievērības cienīgs?

-Ne vienai, ne otrai no šīm struktūrām nav pastāvīgas trupas. Gan Litai, gan Aleksandrai dejotāji ir Latvijas Nacionālās operas baleta mākslinieki. Tas ir pamats. Ne vienai, ne otrai nav pastāvīgu telpu, nav pastāvīga finansējuma, šobrīd tās vairāk strādā uz projektiem.

-Tad sanāk, ka baletā profesionāls brīvmākslinieks nemaz nevar pastāvēt, jo nav iespējas noturēt līmeni?

-Nē, kur tad tu trenēsies?! Protams, var novēlēt, lai veicas, lai viss notiek, bet es domāju, ka šis nav viegls ceļš. Lielus uzvedumus ne viena, ne otra nebūs spējīgas pacelt. Pirmkārt, tās ir finanses. Otrkārt, darbs pie kāda liela oriģinālbaleta ir laikietilpīgs process. Nez vai tie paši dejotāji, kas šobrīd ir operā, fiziski spēs darboties arī tur. Šobrīd arī baletskolas produkts nav tik liels..

-Un kā ar to repertuāru, kas top Latvijas Nacionālajā baletā, kā trupai sokas? Man bija sajūta, ka bija tāda kā bedre, bet nu jau sākas kāpums.

-Es domāju, ka ik pa laikam jau ir kritumi un izcelšanās ārā no tiem kritumiem. Šobrīd viena no lielākajām veiksmēm tomēr ir “Romeo un Džuljeta”. Šeit ir lielas pretenzijas no mūziķu puses par to, cik materiāls ir sagraizīts. Šobrīd, skatoties vēlreiz un mazliet citādāk, pirmā cēliena lielais balkona adagio uz kopējā horeogrāfiskā fona ir ļoti garš. Pārējās ainas, kas ir muzikāli drastiski graizītas, horeogrāfiski ir ļoti dinamiskas, īsas, konkrētas, un mūsdienu publikai to tikai vien vajag, lai ir īsi, ātri, saprotami.

Prieks ir par to, ka trupa šajā iestudējumā bija ļoti dzīva, ļoti plastiska, tāda atraisījusies. Jo vienu brīdi bija tāds kā mazliet stīvums. Kaut gan, runājot konkrēti par “Bajadēru” un “Ēnu skatu”, kurā viss ir perfekti, vienādi, līnijas pilnīgi tā kā pa diedziņu, skatījos un domāju – kaut kas nav. Atnācu mājās, patrāpījās tieši pa „Mezzo” Grand Opera “Bajadēra”, un precīzi viens pret vienu – sausi, precīzi, akadēmiski. Jāsāk domāt, ka tā ir kaut kāda tendence. Es vēl pēc tam pie sevis domāju – nu jā, Rīgā mēs kaut kā tā – viss vienādi, rokas vienādi, kājas vienādi, galvas vienādi, līnijas novilktas, rokas pa milimetram visiem vienādi ceļas.

-Jā, mazliet robotiski…

-Grand Opera precīzi tieši tas pats. Tā kā šī tendence laikam ir plašāka.

-Pietrūkst mazliet tādas Pavlovas gulbja vaļības…

-Kaut gan, no otras puses, palaid nu vaļā tajā ēnu skatā, ļauj visām 32 meitenēm izpausties. Kas būtu, ja vienai gribētos ātri pacelt roku, vienai lēnām. Būtu interesanti, kā tas izskatītos.

Laikmetīgā deja ir ļoti daudzšķautņaina

-Kā vērtējat situāciju laikmetīgajā dejā? Jūs jau labi zināt visu kursu absolventus.

-Braucot pa mūsdienu dejas konkursu žūrijām, man gribējās, lai vairāk LKA absolventi radītu horeogrāfijas arī šiem reģionālajiem amatiermākslas kolektīviem. Piemēram, kādu laiku Linda Mīļā strādāja Krimuldā, pirms viņas bija Sabīne Dimante, kas tagad aizbrauca uz Ameriku, viņa daudz labas horeogrāfijas taisīja. Darbos uzreiz var just, kuri ir bijuši saskarē ar Olgas bijušajiem studentiem. Liela daļa horeogrāfijas veido bez izglītības, tāpēc atšķirību var ļoti labi redzēt.

-LKA absolventi droši vien nav īpaši zināmi un pieejami reģionos. Un, tā kā viņi ir profesionāļi, pa brīvu arī nestrādās.

-Jā, es domāju, ka tas ir naudas jautājums. Visu cieņu VJIC, kas arī rīko seminārus un kursus, bet ļoti daudzi kolektīvu vadītāji, kā paši smejas, ir dziedāšanas vai matemātikas skolotāji, kas piesaistīti dejai, un tad tādā līmenī sāk apgūt šo jomu. Laikmetīgā deja tikai iegūtu, ja studenti vairāk strādātu ar amatiergrupām.

-Un kā ar tiem iestudējumiem, kas top profesionālā žanra ietvaros? Kā tie izskatās?

-Tā jau ir pavisam cita latiņa.

-Kādi ir darbi un tendences, salīdzinot ar iepriekšējiem kursiem? Vairāk aizraujas ar koncepcijām un vairs negrib dejot?

-Nē, tā es nevarētu teikt. Man liekas, lēnām sāk izkristalizēties, kas kuram vairāk interesē. To horeogrāfu, kuri ir saistīti ar deju grupu “Ritms” (Elīna (Gaitjukeviča), Dmitrijs (Gaitjukevičs), Liene (Grava), Agnese (Bordjukova), Evita (Birule), horeogrāfijas ir tādas dejiskākas. Arī pati Elīnas vadītā deju studija ir liela,viņa veido darbus arī mazajiem. Viens viņas numurs būs arī Skolēnu dziesmu un deju svētkos – ļoti, ļoti interesants darbs, aktīvs, enerģisks. Viņa ļoti labi strādā. Kristīne (Vismane) iet vairāk filozofijā iekšā ar savu Madonnu (”Intervija ar Madonnu). Katrīna (Albuže) arī ir ar filozofiskāku pieeju. Sāk veidoties vieni, kas vairāk dejo, un otri, kas vairāk filozofē.

Tagad arī Līgai (Libertei) ir savi projekti. Es mazliet pie viņas pastrādāju. Nezinu, kā viņa to ir panākusi, bet meitenes viņai būtu ar mieru iet līdzi nezinu uz kurieni, pat karagājienos. Viņa māk iedvest atbrīvotību, sava ķermeņa mīlēšanu. Ja meitenes ar dažādiem ķermeņiem, nebaidās uzvilkt bodijus, tad viņām nav kompleksu. Līga ir panāksi to, ka meitenes mīl savu ķermeni un nekautrējas arī no ķermeniski neraksturīgām kustību izpausmēm. Viņas nedomā, kā es izskatīšos, vai tas izskatīsies labi. Tas ir ļoti svētīgi.

-Ir ļoti jauki, ka ir dažādi virzieni, bija laiks, kad gana populārs bija viedoklis, ka Latvijas laikmetīgajā dejā ir Olga Žitluhina un vēl daži, kas ne pārāk labi dara kaut ko uz to pusi.

-Nē, ne pavisam. Man liekas, ka vēl mazliet citu ceļu iet arī Monta (Vandere), arī Guntis Spridzāns. Ir daži, kas vairāk atraduši sevi kā izpildītāji – Ļena (Jeļena Jekimova), Kārlis (Božs), Kristaps (Ceļmalnieks). Ja parēķinām vēl veselu virkni to, kas ir ārpus Latvijas. Piemēram, Agnese (Vanaga) Argentīnā ar it kā Argentīnas tango, bet jau citā kvalitātē. Vēl Kristers (Matuševics), Anna (Ķirse) Meksikā strādā.

Šis virziens ir ļoti daudzšķautņains. Viņi var sevi pielāgot dažādām formām. Tiem, kam ir klasiskais balets, viņi var sevi lauzt… Bet, ja jau Olga ar klasiķiem uztaisīja Aplam, un tā nemaz nevar teikt, ka viņi tur visi „tādi šitādi”. Kaut kā tomēr tika galā.

Baterijas uzlādējas darbā un perfektā adagio

-Visi šie darbi, žūrijas, izrādes, Dejas padomes vadība un vēl… Kur baterijas uzlādējas?

-Man ir tā sanācis, ka es visu savu apzinīgo mūžu esmu bijusi vairāk vai mazāk saistīta ar deju. No bērna kājas, kad bija baleta pulciņš, baletskola, teātris, pēc tam jau citā kvalitātē atkal teātris, Kultūras akadēmija… Ap mani ir ļoti daudz brīnišķīgu un jauku cilvēku. Kultūras akadēmijā radošā aura ir daudz siltāka, daudz gaišāka, pretimnākošāka un saprotošāka. Man tagad ir arī 2. kursa aktieri, kurss nav viegls, bet tajos jauniešos ir kaut kas tik pozitīvs, ka es pat īsti nevaru uz viņiem dusmoties. Es saprotu, ka tur vienam otram ir divas kreisās kājas un nezin vai tās kreisās kājas kļūs par labo un kreiso. Bet gaisotne, sadarbība un saskarsme ar viņiem ir tik radoša un forša, ka nogurumu nejūt.

-Tad sanāk baterijas turpat darbā arī uzlādēt?

-Jā. Protams, ir reizes, ka tu redzi, ka nekas nesanāk, bet tad mēģini sevi lauzt un domāt, ko varētu pamainīt, kā tikt uz priekšu. Un, kad atrodi pieeju un beigās redzi rezultātu, tad gandarījums ir tik liels. Domas par to, ka nekas nebūs un nesanāks, paliek kaut kur tālu. Un nav tādas negatīvas nogulsnes, kad gribētos domāt, ka man to nevajag. Visa Kultūras akadēmijas komanda, visi pedagogi – aktiermeistarības, runas, vokālie pedagogi – mēs visi darām vienu kopēju darbu. Šeit nav tā, kā kādreiz mēdz būt – “kaut tev tur nesanāktu”. Te ir otrādi, ir tāda kopības sajūta. Galvenais, lai nav daudz papīru kalni, ar ko jādarbojas! (Smejas.) Tas ir vienīgais trūkums.

-Kura jums pašai ir mīļākā, ērtākā baleta vai varbūt ne baleta kustība, ko gribas darīt, lai būtu tā forši ap sirdi?

-Vispār jau man patīk visāda veida adagio, kad var izpausties, var smuki pacelt kāju, iegriezt uz sāniem, kad tā ir absolūti perfekti ielikta. Kad ir tā, ka tur vairs neko ne pielikt, ne atņemt.

-Un nav tā, ka tikai izskatās skaisti, bet ir arī laba sajūta no iekšpuses?

-Jā! Jā! Man patīk pašai tā sajūta. Man reizēm arī ir tā, ka es varu, piemēram, tiem pašiem aktieriem parādīt adagio precīzi, perfekti pareizi. Kāja ceļas un tā ir ielikta savā vietā, pēda ir nostiepta un viss ir tā, kā vajag. Tad ir labi, jā.

-Vai ar abām kājām sanāk vienādi?

-Nē, labā iet labāk, kreisā sliktāk, bet es vienmēr rādu ar labo, ar otru es tā pamarķēju. Kad ar labo, tad es tā no sirds. Tas pašai arī sagādā baudu, pie tam ir jau reizēm jāparāda pareizi, jo aktieri jau varbūt to nekad nav redzējuši. Biju aktierus aizvedusi uz baleta stundu operā, visi sēdēja pilnīgi pamiruši. Protams, meitenes jau arī uzreiz centās. Viņas arī pēc tam teica, cik labi, ka bija skatītāji, mums pašām arī uzreiz gribas tā pa smuko.

 

Kad diktofons jau izslēgts, vēl mirkli turpinām apspriest savus aizsāktos darbus, jaunākos notikumus un vēsturi. Gunta brīnās, kā var būt, ka pašiem nozares cilvēkiem tik maz interesē pašu vēsture? Viņa pašreiz strādā pie atkārtotā un papildinātā baleta enciklopēdijas izdevuma. Ir gana daudz, ko likt klāt.

0 likes Bez tēmas , Personības
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.