JOURNAL.DANCE.LV

January 9, 2015 at 11:22 am

Lienes Gravas teātra dejas

Lienes Gravas teātra dejas
Print pagePDF page

Dita Jonīte

Atskatoties uz jaunās horeogrāfes Lienes Gravas veikumu aizvadītajās sezonās, var teikt – viņa kļuvusi par teātra horeogrāfi. Nenojaušot, ka un kā tas varētu mainīt viņas profesionālo dzīvi, pirms dažiem gadiem Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotajā festivālā “Patriarha rudens” līdzās jauno režisoru iestudējumiem Liene Grava parādīja savu diplomdarba izrādi “Pārsālīts”.Pateicoties šim gadījumam, tika izteikts uzaicinājums strādāt Dž. Dž. Džilindžera radošajā komandā iestudējumā “Neprātīga Zelda” (2012). Pirms tam viņai arī režisors Kārlis Krūmiņš bija piedāvājis veidot kustību partitūru Nacionālā teātra izrādei “Mērfijs” (2011). Par darbu abos iestudējumos Liene tiek nominēta teātra gada balvai „Spēlmaņu nakts 2011/2012” kategorijā “Gada kustību mākslinieks”. Bez “iesildīšanās” debijas vai jauno mākslinieku kategorijā, uzreiz līdzās tādām teātra kustību mākslas autoritātēm kā Inga Krasovska un Inga Raudinga. Bet 2013./2014. gada „Spēlmaņu naktī” Liene jau tiek pie savas pirmās lielās balvas par horeogrāfiju divos Liepājas teātra iestudējumos – “Piafa” (rež. L. Groza-Ķibere) un “Sasodītais sarkanais mēness” (rež. Dž. Dž. Džilindžers).

Dita Jonīte: -Kā tu juties, uzzinot, ka esi nominēta, īpaši pirmajā reizē? Vai reakcija bija – ja? Vai tiešām? Mani pamanīja? Vai arī – nu, bet, protams, kā gan citādi, es taču tik labi pastrādāju, mani vajadzēja pamanīt…!

Liene Grava: -Par pirmo nomināciju 2011. gadā man bija ļoti liels pārsteigums. Tas ir patīkami, ja esi pamanīts, kad esi tik tikko ienācis teātrī. Par otro nomināciju un pirmo balvu, man ir laba sajūta, tāds kā uzrāviens: darīt vēl un vēl, un apziņa, ka vajag vēl augt un attīstīties šajā jomā.

-Vai šādi apbalvojumi dod citu brīvības izjūtu, pašapziņu?

-Nezinu… Vislielākais apjoms, ko jebkad esmu veidojusi bija šovasar iestudējumā “Pīters Pens”. Mums ar Lauru Grozu-Ķiberi katrai bija pa diviem mēģinājumiem dienā, viena otru nemaz neredzējām un nesatikāmies. Izrādi vajadzēja uztaisīt piecās nedēļās, un mēs arī gribējām šo izrādi redzēt tādu “episku”: lai bērniem ir prieks un lai viņiem ir izjūta, it kā skatītos filmu. Viss ņudz, visu laiku kaut kas notiek… Bet, lasot recenzijas, mans vārds tikpat kā neparādījās. Nesapratu – kāpēc? Piemēram, Atis Rozentāls savai recenzijai bija devis virsrakstu “Viss ir kustībā”, bet tekstā pat neieminas, ka strādājis arī horeogrāfs. Visi dejo, skrien un lec, bet aktieriem iekustēties palīdzēju arī es ! Jā, protams, kopējo bildi veido režisors, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks… Taču reizēm šķiet – ja visi nedejo unisonā, tad horeogrāfu var arī mierīgi nepamanīt.

“Pītera Pena” radīšanas laiks tiešām bija intensīvs. Ar Lauru satikāmies tikai vakarā, nezinājām, ko otra pa dienu mēģinājusi. Jūtamies jau kā komanda, viena otrai uzticamies. Vismaz mēnesi pirms mēģinājumu sākšanās tikāmies, runājām un domājām, kāds būs jaunais iestudējums, kā to varētu veidot. Tas ir tik skaisti, ka arī es varu piedalīties visā jau no paša sākuma.

"Pīters Pens". Foto: Gunārs Janaitis

“Pīters Pens”. Foto: Gunārs Janaitis

-Kā jūs satikāties? Jūsu pirmais kopīgais darbs laikam bija “Salome”.

-Jā.

-Un nemanot tu esi kļuvusi par teātra horeogrāfi.

-Iespējams… Bet man ļoti patīk tas, ko es daru! Un ceru, ka man teātrī būs darbs un varēšu turpināt strādāt. Bet nezinu, vai drīkstu jau sevi saukt par teātra horeogrāfi… Paralēli domāju, ka man beidzot vajadzētu uztaisīt savu dejas izrādi. Pēc diplomdarba patstāvīgi es neko vairāk neesmu radījusi. Mani nedaudz bremzē tas, ka ideja, kuru gribētos realizēt, ik pa laikam uzdod jautājumu – vai tas arī citiem būtu vajadzīgs? Ja nē, tad – kādēļ vispār taisīt? Acīmredzot teātris iemācījis to, ka izrādes idejai jābūt tādai, lai teātris kaut ko dotu arī skatītājam. Lai viņam ir pēcgarša.

-Vai tu domā, ja, nedomājot par skatītāju, taisītu kaut ko ļoti personīgu, tas nerezonētu ar kādu daļu skatītāju? Par visiem skatītajiem tāpat tu nevarēsi uzminēt, ko viņi sagaida un ko saņem?

-Es ticu, ka kaut ko uztaisīšu. Kas būs svarīgi gan man pašai, gan arī skatītājiem tas ko dos.

-Ar ko, par ko un kur tu taisītu savu izrādi, ja būtu tāda iespēja? Tev, piemēram, iedotu naudu un divus mēnešus, dari ko gribi.

-Man gribētos uztaisīt gan kustību izrādi ar aktieriem, gan dejas izrādi ar dejotājiem. Ja ar aktieriem, tad ideāli būtu – ar Liepājas teātra aktieriem.

-Vai tu kā horeogrāfe vari man pastāstīt, kas tas ir par brīnumu tajā kursā, par ko visi horeogrāfi priecājas? Uzņemot liepājnieku kursu, viņi taču netika īpaši atlasīti ar talantu kustēties vai dejot. Vai noslēpums rodams viņu apmācības sistēmā?

-Nezinu, vai tikai apmācībā meklējama atbilde. Arī Latvijas Kultūras akadēmijas aktierim ir laba skatuves kustības apmācība, jo kursi ir gan pie Guntas Bāliņas, gan Olgas Žitluhinas. Mana pārliecība ir, ka aktierim četros studiju gados ir jāiedod tas, kas tieši viņam kā aktieriem būs vajadzīgs teātrī. Un tā ir liela atbildība. Aktierim dotajos uzdevumos nedrīkstētu būt nejaušību. Ir jāapzinās, ko pasniedzējs ar topošo aktieri dara. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc aktieriem lielākoties nepatīk dejot? Vai tiešām tas nāk no akadēmijas gadiem, jo nav iedots kustību prieks?

Liepājas teātra aktieri ir ļoti labā fiziskā formā. Arī tāpēc, ka viņiem ir liela slodze teātra repertuārā. Prieks skatīties uz viņu ķermeņa tehniku.

Liene Grava

-Pati tu dejo no trīs gadu vecuma.

-Līdz četrpadsmit gadiem dejoju “Zelta sietiņā”, pēc tam deju grupā “Ritms”. Savukārt pēc Latvijas Kultūras akadēmijas absolvēšanas Baiba Šteina piedāvāja atgriezties “Zelta sietiņā” kā pedagoģei. Bet es drīz vien sapratu, ka tā īsti nav mana vieta. Turklāt man bija dažādi paralēlie projekti, tādējādi pati mocījos un citus „mocīju”. Taču es kādreiz gribētu “tautiņniekiem” uztaisīt kādu programmu.

Kad aizgāju uz deju grupu “Ritms”, saskāros ar citiem deju stiliem, un tad sapratu, ka ar deju es varētu saistīt arī turpmāko dzīvi. “Ritma” vadītāja Elīna Breice, Dmitrijs Gaitjukēvičs, Liene Stepena tur bija mani pedagogi, piemērs un autoritātes, visi jau studējuši pie Olgas Žitluhinas. Tā es jau 10. klasē zināju, ka stāšos akadēmijā „uz horeogrāfiem”. Pateicoties pieredzei “Ritmā”, iemīlēju deju, iemācījos paraudzīties uz to no citas puses.

Arī Dimu [Dmitriju Gaitjukēviču] uzskatu par savu pasniedzēju, kaut diezgan daudz kopā esam dejojuši. Viņš prot iedot ļoti labu tehniku. Otra lieta – viņš ir lielisks partneris. Ar viņu dejot duetu ir ļoti viegli.

Bet skolotāja numur viens, kas ielika pamatu laikmetīgajā dejā arī man, ir Olga Žitluhina. Ļoti labi, ka viņa pret mums bija stingra, prasīga, un tādai arī pasniedzējai jābūt. Tikai tā viņa varēja mūs izaudzināt. Prasīja no mums maksimumu, pat tik tālu, ka man vienā brīdī likās – tas laikam nav man, jo man nekas nesanāk un nepadodas. Bet tagad es par to varu pateikt milzīgu paldies. Pateicoties Olgai, pēc akadēmijas tu esi spēcīgs gan fiziski, gan emocionāli, jo tiek attīstītas spēcīgas izdzīvošanas spējas.

Liene Grava

-Vai tādēļ, ka akadēmija nozīmē intensīvu dzīvi četru gadu garumā?

-Jā. Bet, ja tagad man piedāvātu atkārtot, es negribētu. Kaut arī tie bija ārkārtīgi skaisti četri gadi. Mēs bijām kā ģimene. Joprojām vismaz reizi gadā satiekamies.

-Kas ir spilgtākās epizodes no akadēmijas laika?

-Mēs vispār bijām dulli, bet arī iemācījāmies atbildību. Kaut no rīta līdz vakaram atdevām sevi dejai, tomēr atradām laiku arī dzīves baudīšanai. Taču nākamajā rītā atkal visi bijām formā un klāt nodarbībās. Mēs visi bijām arī labi draugi.

Vēl man ļoti patika diplomdarbu veidošanas posms, ļoti patika radīt. Tagad vairs tā nav iespējams, jo paralēli jāpaspēj vairāki darbi. Brīžiem jūtos kā vāveres ritenī. Un nedrīkst ielaist sevī domu, ka tev ir grūti, pat ja jūti, ka pamazām sāc izpumpēties. Protams, ka gribētos vairāk izgulēties. Sevi visu laiku gan mierinu ar domu, ka beigsies šis projekts un tad gan! Bet tad parasti jau sākas nākamais…

Ļoti svarīga ir vide, kurā strādā. Piemēram, Liepājā arī lielāka slodze man tik daudz enerģijas neatņem: ja procesā jūties labi, nemaz tik ļoti nenogursti. Pat uzlādējies. Liepājā drīzāk tā ir enerģijas apmaiņa.

Skats no izrādes "1984". Foto: Edgars Pohevičs

Skats no izrādes “1984”. Foto: Edgars Pohevičs

-Kā tev, strādājot teātrī, pietrūkst, lai būtu ideāli apstākļi?

-Ja par tehniskām lietām, tad zinu, ka man tās maz satrauc. Latvijā mēs, dejotāji un horeogrāfi, neesam izlutināti. Akadēmijā, piemēram, mums bija viena zāle, pat ģērbtuves nebija, un neviens nesūdzējās. Par visu svarīgāk, manuprāt, tomēr ir tas, lai katrs dara savu darbu: lai uz mēģinājumu horeogrāfs atnāk sagatavojies, bet izpildītājs vai aktieris – gatavs darbam. Un lai visi strādā ar atdevi. Lai ir savstarpēji ierosinošs process, sevišķi strādājot ar aktieriem, kuriem ir īpaša ķermeņa kustība. Ar aktieriem vienmēr būs interesantāks rezultāts, ja viņš arī pats kaut ko negaidīti izdarīs, atradīs. Nav jau tā, ka no apstākļiem vienmēr būs atkarīgs labāks rezultāts. Labi, es negribētu dejot uz tādas dēļu grīdas, kur var ieraut skabargas, kur iespējams sevi satraumēt. Bet satraukties, piemēram, ka nav smalkas mūzikas aparatūras, man šķiet smieklīgi.

-Tu laikam neesi saskārusies ar situāciju, kad teātrī ir par maz laika mēģinājumiem, treniņiem.

-Vienmēr jau gribas vairāk, vienmēr liekas, ka par maz, ka varētu izdarīt vairāk un citādāk. Ideāli jau būtu, ja aktieriem vismaz reizi nedēļā būtu kaut kādas kustību nodarbības, lai uzturētu sevi formā. Liepājnieki visu dara ļoti atbildīgi, “pilnā kājā”, pilnā amplitūdā. Iegulda daudz un lielu darbu. Vismaz salīdzinot tāds iespaids radies.

Arī man pašai Liepājā ir mierīgāk, jo jādara viens konkrēts darbs, uz kuru arī tikai koncentrējos. Bet nav reāli, ka tas būtu pastāvīgi. Un arī – vai es maz gribētu visu laiku strādāt tikai vienā teātrī, kur sekotu viens iestudējums pēc otra… Tad droši vien kādā brīdī visas dejas būtu vienādas.

Es tiešām esmu laimīga, ka varu darīt to, kas man vislabāk patīk un ko varu izbaudīt. Es katru dienu pieceļoties pasaku par to paldies. Šo darbu es nedaru naudas dēļ. Man pašai patīk dejot. Un ārkārtīgi patīk strādāt teātrī.

Saistītie raksti:

Inta Balode “Bailīga doma, trauslas iekšas, dupši-disidenti. Liepājnieki sabaidīja vairāk nekā Orvels”

0 likes Laikmetīgā deja , Personības
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.