JOURNAL.DANCE.LV

December 20, 2014 at 10:39 am

„…un man ir interesanti !” Saruna ar Olgu Žitluhinu

„…un man ir interesanti !” Saruna ar Olgu Žitluhinu
Print pagePDF page

Linda Krūmiņa

Ar Olgu Žitluhinu tiekamies saulainā darba dienas rītā. Vēl nesen noklausījos radio interviju, kurā viņa teica, ka no rītiem vingro un iziet pastaigā. Nodomāju, ka viņa noteikti būs izvingrojusies un izstaigājusies, pirms es vēl paspēju atmosties. Viņas gribas stingrība un pašdisciplīna pārsteidz un iedvesmo. Gribas pašai kļūt konkrētākai, disciplinētākai, harismātiskākai. Tajā pašā laikā viņa ātri ļaujas iespaidiem, kas viņai nostājas acu priekšā. Sarunas laikā vairākas reizes Olga piebilst, ka to vai šo viņai darīt ir interesanti, un tādu lietu ir bijis daudz, un sekos vēl neskaitāmas. Plāni un sapņi ir lieli, tai skaitā turpināt strādāt pie teātra izrādēm, veidot apģērbu kolekciju dejotājiem, meistarklases horeogrāfiem vecumā pāri piecdesmit, dejas māja, apvienība un vēl, un vēl, un vēl.

Olga jau sarunas sākumā pasaka: „Vispār neesmu cilvēks, kurš taisa arhīvus, tāpēc skatīties vecas fotogrāfijas, atskatīties atpakaļ, man ir killing (nāvējoši – angļu val.), un tādēļ arī ikviena intervija man ir killing! Jāuzrok visas tās emocijas, un tas ir grūti.” Tāpēc atmiņās pārlieku nekavējamies, bet ņemam tās kā atspēriena punktus, lai runātu par tagadni un par to, kas vēl sekos. Secinām arī, ka tas nav aplis, kurā jākāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, bet spirāle, kurā darbības turpinās ar jauniegūtajiem iespaidiem, īpašībām un notikumiem.

-Kā tev bija pārdzīvot kompānijas bēres – Končiņu? Tā bija tāda pamatīga atskatīšanās uz pagātni.

-Kad tu noraudi gadu, ka tev tas viss nebūs, tad jau ir citādi. Nolēmu, ka jātaisa bēres. Laikam tāpēc, lai to visu pabeigtu – pieliktu punktu, bet tagad, tā skatoties, es nezinu, vai es to pabeidzu. Vakardien, redzot Ilzi [Zīriņu], vadot improvizācijas nodarbību, nevarēju aiziet uz masāžu, kas man bija paredzēta. Paliku sildīties, atpūsties un tā vienkārši meditēt zālē pie radiatoriem, jo vēlāk arī jābrauc pie breikeru džekiem [breika dejas apvienības Camelot] un jābūt tur stiprai. Palieku un skatos, cik viņa skaisti dejo un kustas, domāju – tas taču jāredz cilvēkiem, tas ir jārāda skatītājiem. Nu bet ko tagad? Nu neko!

-Kas ir mainījies tev pēc šīm bērēm?

– Es nezinu.

-Aktīvāk dejo, ne?

-Jā, protams, aktīvāk! Ja salīdzina ar to, kas bija pirms tam, tad, protams, ka aktīvāk. Un tas man ļoti patīk! Principā visus šos gadus man tā pietrūka. Nebija laika par to pat domāt, jo tad, kad tu atbildi par kādu grupu, tu, protams, gribi būt tajā iekšā, gribi dejot ar viņiem. Tu nemaz pat nedomā, ka vari dejot viens pats. Man liekas, ka tas ir tāpēc.

Pēc kompānijas bērēm man jau ir bijušas četras pirmizrādes, ieskaitot izrādi Pie bagātās kundzes (…bagātā kundze…, Latvijas Nacionālais teātris, rež. Ināra Slucka, 2013). Tagad kaut kā saproti, ka var arī tā dzīvot, pirmizrādēm kļūstot par sava veida rutīnu. Tu tai gatavojies un ar baudu vai nē, priekiem vai sāpēm tiec tai pāri. Bet teātri gan ir pavisam cits stāsts. Tur nākas sevi visu laiku izaicināt, tāpēc ka režisore pasaka – te man vajag tā un tur – tā. Pasūta. Bet man vienalga ir interesanti. Teātrī ir interesanti, ja zini uz kuriem pedāļiem spiest, un Ināra Slucka ir brīnišķīga. Mēs ar viņu runājām un nospriedām, ka gribas vēl kaut ko kopā uztaisīt. Nu jau plānojam brīvos laikus.

-Runājot par Spēlmaņu nakti, jājautā, vai atceries, kā bija strādāt pie izrādes Ārā?

-Bet pakalu, būs jau gads kopš Ārā pirmizrādes un tieši 8. decembrī, kad būs arī nākamās izrādes pirmizrāde (Beg). Interesanti, ka tā sanāk!

-Pastāsti, kas atnāca sākumā – ideja, Brands, kustība?

-Brands atnāca vēlāk. No sākuma bija tie galdi. Es paskatījos uz dejotājiem (tomēr jau trešajā kursā viņi iet) un domāju, ka vajag ar viņiem pastrādāt vairāk. Šī ir jau ceturtā paaudze, un es nekad neesmu taisījusi izrādes ar studentiem.

-Ir iemesls, kāpēc?

-Sākumā bija kompānija, un es fokusējos uz to. Protams, viņi ir manā acu priekšā un tādēļ ir the best (labākie – angļu val.), un neviens blakus viņiem nevar stāties. Kompānijas vairs nav, the best vairs nav, un ir jāskatās apkārt. Un tajā momentā šie dejotāji – studenti, varbūt arī bija tie labākie un tie, ar kuriem man gribējās pastrādāt.

Bija arī ar otro dejotāju paaudzi kaut kas jau uz izrādes pusi, un, atskatoties atpakaļ, redzu, ka kaut kā intuitīvi ar katru nākamo darbu cenšos pietuvināt deju skatītājam. Deja nāk arvien tuvāk, tuvāk un tuvāk. Tas ir tas, kas mani interesē.

Ieraugot tos galdus, kuri parasti tiek izmantoti kā podesti skatītāju sēdvietām, es redzēju jau tādu bildi, ka tie atrodas skatītājam pašā priekšā. Domāju – jā, būs tā kā fast food delivery (ātro uzkodu piegāde – angļu val.) skatītājam.

Un otrs tāds kā spēriens bija saruna ar Juri [Kaukuli] laikam pēc Mīlestības (izrāde Un atkal par to pašu/ Mīlestība – L. K.), kad bēres jau bija nosvinētas. Viņš teica – klau, darām kaut ko vēl?! Es uzreiz viņam stāstu ideju par tiem galdiem. Noklausīdamies viņš vēl piebilst, ka izrādes beigās visiem skatītājiem arī jādejo uz šiem galdiem.

Tā ideja attīstījās, domājot par šiem galdiem kā atsevišķām saliņām – personiskajām telpām, kuras kaut kā ir jāsavieno. Tu sāc viens uz, zem vai virs šī galda, bet tomēr esi daļa no visa kopuma. Veidojas stāsts – viens un pūlis. Principā jau tas ir klasisks stāsts par vienu varoni un vairākumu. Kad tu esi indivīds, kad daļa no pūļa? Vai ir vajadzīgi varoņi? Un tā tālāk…

Kā trešais pagrieziena punkts bija Inga Pērkone, kura rosināja iesniegt kādu projektu Ibsena stipendijai. Savukārt, ideja par to, ka galdi un visa jau iepriekš radusies ideja ir tieši par lugu “Brands”, radās Intai Balodei. Un tā šī ideja attīstījās, pievienojoties arī pārējiem dalībniekiem. Bija liels pārsteigums, kad ieguvām to stipendiju – no 99 iesniegumiem tikai četri kaut ko dabūja. Patīkami!

Ārā. Foto: Jūlija Žitluhina

Ārā izpelnījies ne tikai šo stipendiju, bet arī Spēlmaņu nakts balvu, kā arī AKKA/LAA autora balvu. Kāpēc, tavuprāt, tieši šī izrāde iegūst tādu atzinību?

-Pirmkārt jau dēļ tās visibility (redzamība – angļu val.). Ārā piedalījās piecpadsmit dejotāju uz skatuves, divi muzikanti, divi dejotāji aiz skatuves, un tas ir daudz, jo pirms tam, piemēram, kompānijā maksimums bija deviņi dejotāji. Protams, arī izpildījuma dēļ, aizrautības, scenogrāfijas, teksta, tērpiem, mūzikas un vietas, kur izrādījām, dēļ.

Kā arī tiešā reakcija no skatītajiem – viņus patiešām aizrāva, un nevienu nenācās pierunāt izrādes beigās kāpt uz tiem galdiem un dejot. Skatītāji izrādes laikā piepildās ar emocijām un enerģiju un beigu beigās jau paši raujas izlādēties.

Protams, lielākais pārsteigums man bija par to autora balvu. Tas bija arī gandarījums par to, ka laikmetīgā deja izskanēja kā novērtējams mākslas veids. Tas vien pierāda, ka mums ir laikmetīgā deja, un ir daudz fantastisku darbu kā, piemēram, Cik tuvu? [hor. Elīna Breice] un citi. Bet tas, ka mūs nominēja, pielīdzināja, liekas, ir visai liels notikums laikmetīgajai dejai.

-Tu nepārtraukti un ļoti intensīvi strādā ar saviem studentiem, gan ikdienā gan arī pie šīs izrādes. Kas ir tas, ko tu no viņiem vari mācīties?

-Visu laiku mācos, jā. Jau no tā vien, ka viņi visi ir tik dažādi. Gan grupā, gan arī katrā jaunuzņemtajā kursā, jo uzņemam ik pēc četriem gadiem, un tur jau notiek lielas pārmaiņas paaudzēs. Tāpēc man ir ļoti interesanti, kādi būs nākamie. Bet šis kurss mani pārsteidz ar to, ka viņi spēj atrast komfortu jebkur. Tieši strādājot pie Ārā, tas bija jāprovocē, jo ideja ir tāda, ka tu dodies ārā – ārā no vietas, kur jūties ērti, komfortabli un droši. Devām visādus uzdevumus un centāmies izvest viņus no šī komforta ārā, bet viņi to atrada jebkurā pozīcijā, vietā, uzdevumā – uz vai zem galda, vienalga. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet man tas ir interesanti un es no viņiem to arī mācos. Protams, arī atšķirības šajos kursos/ paaudzēs nosaka pārmaiņas, kuras notiek ar mani, Ramonu [Galkinu] un Ilzi [Zīriņu], jauno horeogrāfu skolotājām.

 -Tavi izskolotie horeogrāfi darbojas ļoti aktīvi un dažādi. Daudz kas jau paveikts. Kas, tavuprāt, tagad ir izaicinājums laikmetīgajai dejai Latvijā?

-Daži uzskata, ka nav nepieciešamas nekādas apvienības, dejas mājas vai kompānijas, un mēs esam daudz par to runājuši, strīdējušies. Ir atsevišķas apvienības vai vietas, kur biežāk kaut kas notiek, bet mums nav tādas pamatīgas kompānijas, un dejotāji nezina, kas tas ir. Varbūt viņi domā, ka tas ir līdzīgi kā mācīties akadēmijā, bet tā nav. Tas ir pilnīgi kaut kas cits.

Man tomēr gribas, lai ir tādas apvienības, kurās apvienojas horeogrāfi. Nevis viņus savieno kāds teātris, producents, bet viņi paši. Pēc principa – man patīk, kā tu dejo, tev patīk, kā es dejoju, nu tad darām kaut ko kopā. Tagad, protams, mēs jau lecam citā līmenī, apvienojoties tandēmos ne tikai ar dejotājiem, bet jau ar dramaturgiem, mūziķiem, scenogrāfiem un no tā sākam veidot darbus. Tas ir tāpat kā ar dejas telpu, kuras mums nekad nav bijis. Vairākās vietās Eiropā bija, bet mums – nē. Un tagad, kad tur ir nonākuši līdz slēdzienam, ka labāk lai nav tādas vienas vietas, bet mums vēl joprojām nav, citi saka – vai cik labi, ka jums nav, jo tas radot stagnāciju utt. Bet mēs nekad neesam izjutuši tādu piesaisti vai drošības sajūtu kādai vietai, tāpēc arī nevaram pielīdzināt šo situāciju un spriest tāpat kā citur Eiropā.

Kad man jautā, es saku, ka gribu dejot uz komfortablas skatuves, jo mēs nemaz nezinām, kas tas ir, kad atnāc un ir siltas ģērbtuves, no logiem nepūš, ir laba gaisma, skaņa utt. Kad ar kompāniju aizbraucām uz Goru Rēzeknē, bijām ļoti pārsteigti par telpu stāvokli. Kaut kā tāda pietrūkst.

-Tev pietrūkst tieši šī kustēšanās un kustība dejā pašai, bet vai tevi uzrunā tādi konceptuālie darbi, kuros kustību amplitūda ir maza vai citkārt teksts ir tas kas dominē vairāk?

-Tagad jau horeogrāfija ir visur. 21. gs. ir horeogrāfu laikmets, jo visur ir kustība – katrā vārdā, acu mirkšķināšanā, uz ielas utt. Arī runāšana ietver tik daudz horeogrāfijas – melodija, ritms. Uzrunā, jā, bet man vajag gan vienu, gan otru. Man šķiet, ka tagad jau tā vairāk sāk atgriezties pie aktīvas dejošanas. Visi grib kustēties.

-Vai tev ir kāda autoritāte dejā, varbūt tā ir kustība, sajūta vai ideja, kas iedvesmo dejot?

-Tie vienmēr ir cilvēki un vienmēr mainās, un ne vienmēr tas ir kāds horeogrāfs, dejotājs, jo vienā brīdī tā bija arī manas māsasmeita Anastasija. Viņa piedzima, un vienā sekundē visa pasaule varēja sabrukt, viss pārējais pārstāja eksistēt. Es viņu ilgi vēroju – to, kā viņa pēta, reaģē, jūt, cik trausla viņa ir. Bieži arī atkārtoju viņas kustības, jo tas ir tik interesanti. Bet šie cilvēki nav autoritātes, tie ir skolotāji!

-Un kā ar dejas darbiem?

-Ļoti sen nav bijis tāda. Jaunībā bieži tā bija, ka ieraugi kādu un uzrunā tas, kā viņš/ viņa kustas, bet tagad interesanti, ka tā nav. Šobrīd vairāk iedvesmo grāmatas, mūzika vai pat filmas. Tas aiz kā tu pavelcies mainās, kādā situācijā pats atrodies, kas notiek ar tevi tajā brīdī. Tagad tas biežāk pat ir kāds nieciņš, pāris sekunžu notikums, no kā tu pats izveido to autoritāti/ skolotāju. Tas var būt pāris sekunžu notikums. Nezinu, vai tas ir ar vecumu vai ar pieredzi, bet interesanti konstatēt, kas paliek svarīgs.

-Kaut kur lasīju, ka pēc izrādes Ārā radās arī doma veidot dejas apvienību ar tādu pašu nosaukumu. Tā ir?

-Pēc Koktebelē pavadītā laika studentiem jau teicu, ka strādāšu ar viņiem kā ar kompāniju, un, pateicoties Ibsena stipendijai, bija iespējams viņiem arī samaksāt honorārus, kas ir svarīgi, jo tas galu galā ir darbs. Strādājot pie Ārā jau bija sajūta kā kompānijā, un es viņus uzrunāju ar piedāvājumu turpināt sadarbosimies arī pēc akadēmijas. Vēl redzēs, kurš kādu ceļu aizies, jo viņi ir ļoti dažādi un daudziem jau savi darbi un lietas, un saprotu arī, ka no manis jau būs noguruši. Bet ir labi viņiem dot pēc akadēmijas laiku, kad viņi… krievu valodā ir labs vārds – опериться (uzaudzēt spalvas). Tas ir, kad maziem putniem pēc dūnām uzaug īstās spalvas un tad viņus var palaist ārā. Man šķiet, ka tas ir nepieciešami – turpināt nopietni strādāt konkrētās telpās un laikos arī pēc akadēmijas beigšanas, lai gūtu realitātes garšu.

Ar šo apvienību gan cenšamies vēl saprast nosaukumu – dažviet parādās apvienība Ārā, citviet – Union Party, bet vēl jātiek skaidrībā, kas būs piemērotākais un atbilstošākais.

-Esam daudz izrunājušas par to, kas ir bijis, un par dažiem nākotnes plāniem. Pastāsti par to, kas tagad tuvojās! (saruna notiek pirms izrādes Beg pirmizrādes 7. decembrī – red.) Izrādē Beg (ar komponistu Kārli Lāci un breika dejas apvienību Camelot) tiek runāts par skrējienu, steigu, ritmu, vai tas ir novērojums vai arī personisks pārdzīvojums?

-Protams, ka personisks – viss mainās ļoti ātri, viena lieta, notikums nomaina nākamo… nākamais, nākamais, visi skrien, skrien, skrien. Un šiem breikeriem arī viss paiet vienās sacensībās un skriešanā – sacensība savā starpā, nerunājot, ka tas ir arī viņu way of existing, performing (eksistences, uzstāšanās veids – angļu val.)un naudas pelnīšanas veids. Sacensībās vienmēr vajag ātrāk, vajag skriet, un tā arī atnāca nosaukums, domājot kur, kā un cik skriesim.

Jau strādājot pie Saules takas [kokļu koncerts ar breika apvienības Camelot piedalīšanos, komponists Ēriks Ešenvalds, horeogrāfe Olga Žitluhina, pirmizrāde 2013. gada Deju svētkos – red.], sapratām, ka vajag strādāt vēl. Mani uzrunāja tā ideja par breika savešanu kopā ar lielo mūziku. Man gribējās smalku, lielu mūziku un gribējās arī klavieres, tāpēc uzrunāju Kārli Lāci. Piekrita. Saules taka tika arī nominēta [Spēlmaņu nakts balvai], un man liels prieks par to, jo kad vēl šis dejas stils būtu tā novērtēts! Bet es redzu, cik tas ir smags darbs, gan fiziski gan arī emocionāli. Un kaut kā atkal atgriežos pie džekiem. Strādāju starp pieciem spēcīgiem vīriešiem, un tas arī atsauc atmiņā izrādi Piecērt [Olgas Žitluhinas Dejas kompānijas vīriešu izrāde], līdzīgas sajūtas vai situācijas notiek. Nezinu, varbūt tas ir tas, kā man kaut kādā veidā pietrūkst – šī vīrišķā enerģija. Bet tā strādāt man ir ļoti interesanti.

BEG

-Kāds ir mēģinājumu process? Kā tu strādā ar viņiem?

-Tie mēģinājumi pārsvarā ir tādi, ka es sēžu un kustības, protams, priekšā nerādu, bet dažbrīd izmēģinām arī kādas laikmetīgās dejas kombinācijas. Ir jāsaprot, kas ir šis battle (cīņa – angļu val.) breika dejā. Tā ir cīņa, sacensība, kurā pēc iespējas īsākā laikā jāparāda pēc iespējas vairāk paņēmienu un spēju, bet izrāde kaut kas tāds neder, tāpēc dodu viņiem uzdevumu – šos paņēmienus pastiept garākus, izvērst utt. Tā kā viņiem šis sacensību gars jau ir asinīs, viņi neapstājas pie tāda uzdevuma vien. Tāpēc, ja viens ir izvērsis šo paņēmienu uz piecām minūtēm, nākamais nemaz negrasās dejot mazāk un veic to deviņās vai pat piecpadsmit minūtēs.

Tas ir kaut kas tāds, kā nav man, jo tas ir kaut kas vīrišķīgs un sportisks, bet es galīgi neesmu sportiste. Jautājums par to, kur sākas un kur beidzas sports un māksla, arī ir aktuāls šajā izrādē, bet vai tas būs nolasāms – tas jau ir mans uzdevums

0 likes Laikmetīgā deja , Personības
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.