JOURNAL.DANCE.LV

August 12, 2014 at 11:24 am

Horeogrāfs Kūns Augustainens: „Biju laimīgs spēlēt izrādi stāvlaukumā starp blokmājām Vecmīlgrāvī.”

Horeogrāfs  Kūns Augustainens: „Biju laimīgs spēlēt izrādi stāvlaukumā starp blokmājām Vecmīlgrāvī.”
Print pagePDF page

Inta Balode

13. augustā stāvlaukumā pie Mūkusalas Mākslas salona notiks laikmetīgās dejas izrāde “No Vecmīlgrāvja ar mīlestību. Из Вецмилгрависа с любовью”, kas jūnijā jau tika izrādīta tās iedvesmas un tapšanas vietā – Vecmīlgrāvī.

Kopā ar astoņiem latviešu dejotājiem – Katrīnu Albuži, Evitu Biruli, Dmitriju Gaitjukeviču, Aldi Liepiņu, Elīnu Lutci, Robertu Muciņu, Evu Vancāni, Kristīni Vismani – izrādi veidojis flāmu horeogrāfs Kūns Augustainens (Koen Augustijnen, Beļģija). Kūns Augustainens studējis Ģentes universitātē un savu māksliniecisko darbību sācis kā dejotājs slavenā flāmu režisora Alēna Platēla kompānijā les ballets C de la B. Kopš 1997. gada Kūns iestudē pats savas izrādes kopā ar virtuozajiem les ballets dejotājiem, no kurām vairākas – bache (2004), Import Export (2006), Ashes (2009) – ir izpelnījušās plašu starptautisku atzinību. Pēdējā laikā Kūns strādā ārpus kompānijas un ir veidojis izrādes Palestīnā un Austrālijā. Kūna darbi atklāj mākslinieka aizrautīgo interesi par apkārt notiekošo un tiem piemīt les ballets C de la B raksturīgais rokraksts – tie ir eklektiski, enerģiski un apvieno laikmetīgo mākslu un popkultūru.

DANCE.LV žurnāls uzdeva horeogrāfam dažus jautājumus par pieredzi Latvijā.

Inta Balode: -Kāda bija jūsu pieredze, strādājot Rīgā?

Kūns Augustainens: -Latvijā es piedzīvoju intensīvu, radošu, enerģijas un izaicinājumu piepildītu procesu. Intensīvu un izaicinošu, jo mēģinājumu periods, salīdzinot ar to, pie kura esmu pieradis, bija ļoti īss. Lai radītu dejas teātra izrādi, mums bija trīs nedēļas. Parasti es strādāju trīs mēnešus. Otrkārt, arī tāpēc, ka es nekad agrāk nebiju veidojis iestudējumu ārpus telpām.

Process bija radošs un enerģijas pilns tāpēc, ka latviešu dejotāji bija ļoti atvērti, zinātkāri un disciplinēti. Lai radītu kustību materiālu, es dejotājiem uzdodu jautājumus un dodu dažādus uzdevumus. Tāpēc daudz ir atkarīgs no tā, ko dejotāji piedāvā kā atbildes uz maniem jautājumiem. Viņu improvizācijas un priekšlikumi bija svaigi un iztēles bagāti. Viņi man deva ļoti aizraujošu materiālu, kuru ievirzīt un formēt.

Stimulējošs bija atklājums, ka latviešu tautas deja vēl aizvien ir dzīva. Pēdējo pāris gadu laikā esmu aizrāvies ar senu dejas tradīciju iekļaušanu laikmetīgajā dejā.

Un pēdējais, bet nebūt ne mazāk svarīgais ir tas, ka bija interesanti uzzināt vairāk par valsti un tās cilvēkiem. Man nebija ne jausmas, ka Latvijā ir tiek liela krievvalodīgo kopiena. Es uzzināju par jautājumiem un problēmām, ko šī situācija rada. Un mēs centāmies atrast veidu, kā kaut ko par šo tēmu pastāstīt arī izrādē. Es dzīvoju Beļģijā, kur arī ir divas kopienas ar atšķirīgām valodām, un uzskatu, ka fakts, ka vienā valstī sadzīvo dažādas valodas, ir bagātinošs. Viens no dejotājiem ir ar krievu saknēm, bet runā perfekti latviski. Tas ir veids, kādā lietas darbojas.

-Jūs pavadījāt Latvijā salīdzinoši ilgu laiku, tāpēc domāju, ka guvāt kādu priekšstatu par to, kā klājas Latvijas dejai? Kāda ir Latvijas deja? Kā tā tiek uztverta?

-Es Latvijā biju tikai trīs nedēļas. Un lielāko daļu laika pavadīju, strādājot ar dejotājiem Vecmīlgrāvī. Bet vakaros es redzēju dažas dejas izrādes. Mans ierobežotais iespaids ir, ka dejas vide ir maza un jauna. Tās centrā ir Latvijas Kultūras akadēmija, kur dejotāji ir ieguvuši savu izglītību. Olga Žitluhina šķiet esam spēcīgi stimulējoša personība vairuma jauno dejotāju izglītībā. Es redzēju dažus studentu darbus, un to stils bija spēcīgi ietekmēts no amerikāņu modernās dejas. Es biju arī ļoti pārsteigts, redzot Briseles P.A.R.T.S. skolas ietekmi. Arī tā ir lielā mērā balstīta Amerikas modernajā dejā. Es Rīgā redzēju galvenokārt abstraktu deju ar daudz taisnām līnijām kustībās. It īpaši rokās, ir arī daudz vertikalitātes mugurā. Es neredzēju īpaši daudz lauztu kustību vai apvienojumu ar teātri. Domāju, ka būtu labi aicināt vairāk cilvēku ar atšķirīgu stilu un pieeju, lai viņi pasniegtu meistarklases jaunajiem dejotājiem. Lielāka daudzveidība bagātinātu deju Rīgā.

-Vai jūs esat apmierināts ar darba procesu un rezultātu? Kā reaģēja publika? Vai notika kaut kas ļoti negaidīts?

-Jā, es esmu ļoti apmierināts ar procesu. Bija laba atmosfēra un vienlaikus daudz fokusēšanās un koncentrēšanās. Dejotāji bija ļoti motivēti un disciplinēti. Dažiem no viņiem šāda darba metode bija jaunums, un bija prieks redzēt, kā viņi procesa gaitā aug un atveras.

Rezultāts ir tāds, cik tālu varējām tikt trīs nedēļās. Es domāju, ka, ņemot vērā īso darba periodu, mēs nonācām pie ļoti konsekventa rezultāta. Vienmēr ir lietas, kuras var uzlabot, pārdomāt un padarīt vēl daudzslāņainākas. Izrāde parasti iegūst lielāku dziļumu arī tad, kad to bieži izrāda. Materiālam ir jāiesūcas ķermenī un prātā. Bieži pārtraukuma periods arī nāk par labu. Kad pēc laika atgriezies pie darba, tev ir vairāk distances un tad vari no jauna paskatīties ar svaigu skatu. Dejotāji grib izrādi dejot vēl, un radīt arī “No Vecmīlgrāvja ar mīlestību” versiju iekštelpām. Tā ir laba zīme.

Es biju laimīgs spēlēt izrādi stāvlaukumā starp blokmājām Vecmīlgrāvī. Tā ir strādnieku šķiras apkārtne, un vairums cilvēku neredz šāda veida laikmetīgās dejas izrādes. Es biju ļoti priecīgs, ka daudzi no viņiem atnāca skatīties. Man ļoti patika arī skatītāju daudzveidība. Jauni un veci, latvieši un krievi, urlas un mākslas cilvēki no Rīgas centra. Mēs aicinājām publiku arī uz līdzdalību. Dejotāji iemācīja viņiem nelielu deju. Domāju, kas tas palīdzēja viņiem būt iesaistītiem izrādē notiekošajā. Publika bija koncentrējusies. Man bija interesanti vērot, kā publika kļuva par daļu no izrādes. Īpaši garāmgājēji ar bērniem un suņiem, kas nejauši ieraudzīja izrādi un vēroja to no dažādiem leņķiem. Viņi kļuva par daļu no izrādes. Beigās visi cilvēki tika aicināt dejot, un izskatījās, ka daudzus tas uz mirkli padarīja ļoti laimīgus.

-Mēs sakām, ka dzīvojam globālā pasaulē. Jūs daudz ceļojat un jums ir dziļas attiecības ar dejas nozares cilvēkiem dažādās valstīs. Vai mēs patiesībā esam globāli? Vai ir kaut kas, ko jūs varētu nosaukt par Latvijai tipisku/latvisku? Latvietis no Rīgas centra un Vecmīlgrāvja?

-Jā, mēs dzīvojam aizvien globālākā pasaulē. Pēdējā naktī, ko pavadīju Rīgā, mēs dejojām bārā un latviešu dejotāji lika Stromae dziesmas. Tas ir beļģu dziedātājs, kurš dzied franciski. Internets dod pieeju milzu informācijas apjomam. Internetā dejotāji var uzzināt, kas notiek dejas pasaulē. Daži Latvijas dejotāji ceļo uz Vīni, Briseli, Berlīni un piedalās meistarklasēs. Ja domāju par globalizāciju dejā, tad man nāk prātā Deivida Zambrano “flying low” tehnika, kuru daudzi dejotāj izvēlas apgūt meistarklasēs. Gandrīz visur, kur es braucu. Tā ir lieliska tehnika, bet, ja visi sāks to darīt? Es neesmu pārliecināts, ka tā ir laba evolūcija. Man patīk redzēt specifiskas lietas, kuras ir īpašas konkrētam reģionam. Šādā ziņā man bija ļoti interesanti strādāt ar palestīniešiem, kuri vēl aizvien ļoti spēcīgi turas pie savas tautas dejas. Līdzīgi bija arī manā vizītē Latvijā. Tas pārsteigums, ka tautas deja ir dzīva. Mēs to pārveidojām un integrējām izrādē. Var redzēt un sajust, ka Latvijā ir mazāk starptautiskās mākslas, kā tas ir, piemēram, Beļģijā. Bet Latvija nebūt arī nešķiet ļoti izolēta vieta pie Eiropas ārējām robežām. Te pavisam noteikti ir spēcīga saikne ar Eiropas kultūru. Ir ļoti loģiski, ka Latvija ir daļa no ES.

Kas raksturo Latviju? Tā ir maza, tāpēc cilvēki ir elastīgi un bieži uzmanīgi vēro, kas notiek citās valstīs. Ir gara vēsture, kad valsts bijusi citu nāciju okupēta. Latvieši pirmajā kontaktā ir rezervēti un uzmanīgi. Kad vēlāk iegūsti viņu uzticību, viņi atveras ar siltu augstsirdību. Latviešiem ir spēcīga saikne ar dabu un savām tradīcijām. Ir cilvēku un valodu daudzveidība. Dzīvošana kopā mierā ar cilvēkiem, kuriem ir krievu saknes, dod man kaut ko papildus un ļoti bagātinošu par šo valsti. Tas ir kaut kas, ko jūs varat izmantot nākotnē kā pozitīvu zīmolu un piemēru daudziem.

Atšķirība starp cilvēkiem Rīgas centrā un Vecmīlgrāvī. Varbūt Vecmīlgrāvī ir lielākā strādnieku klases un krievu koncentrācija. Lai gan es satiku arī cilvēkus (piemēram, kādu skolotāju), kas pārcēlusies no centra uz Vecmīlgrāvi, jo tas ir lētāk, tuvāk jūrai un mierīgāk nekā Rīgas centrā.

 

 

0 likes Personības
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.