May 6, 2014 at 11:25 am

Mana DEJAS DIENA 2014

Mana DEJAS DIENA 2014
Print pagePDF page

Ina Ločmele*

„DEJAS DIENA 2014 aicina atplaukt kustībai!” Tā pirms pāris dienām vēstīja preses relīzes sociālajos tīklos un virsraksti presē. Manuprāt, netika melots: dejoja gan profesionāļi, gan dārznieki, pārdevējas un velokurjeri. Dejoja dejotmīļi 27 bezmaksas dejas meistarklasēs. Es teiktu – īsta medusmaize tiem, kas tāpat kā es nespēj nosēdēt mierā – gribas dejot! Kopš 2006. gada DEJAS DIENA ir ikgadēja tradīcija, un arī man šī nebija pirmā DEJAS DIENA. Šoreiz gan varētu teikt, ka man bija DEJAS mēnesis, varbūt pat ilgāk un noteikti vairāk, nekā tikai dejošana. Gribas padalīties iespaidiem, jo šogad arī pati varēju piedalīties DEJAS DIENAS 2014 organizēšanā.

Atskatoties uz DEJAS DIENU 2014, viegli nopūšos, jo ar smaidu varu gremdēties patīkamās atmiņās. Darba tiešām bija daudz un brīžiem tas radīja apmulsumu – ko lai ķer un dara pirmo. Nekad iepriekš nebiju tik daudz runājusi pa telefonu – nedēļām vairākas stundas dienā. Gāju gulēt un cēlos ar domu – DEJAS DIENA! Mēnesi Inas sarunu temats Nr. 1 bija par un ap DEJAS DIENU. Dullu darīja ne tikai pienākumu apziņa, bet arī vēlme, lai DEJAS DIENA izdotos.

Brīdī, kad gribējās atvilkt elpu, saņēmu jauku telefona zvanu – kāda sieviete interesējās par DEJAS DIENU – kas, kā, cik maksā? Un uz manu atbildi – nav jāmaksā, neaprakstāms bija sievietes pārsteigums un sajūsma. Man pielipa šis prieks, turpināju klabināt datora klaviatūru daudz priecīgāk.

Tajā lielajā DEJAS DIENĀ biju atbildīgā par aktivitātēm Horeogrāfijas vidusskolā. Arī pati izmantoju iespēju piedalīties tur paredzētajās meistarklasēs.

Evitas Birules meistarklase ar mūsdienās aktuālo nosaukumu „Joga” jeb precīzāk „Joga dejotājiem” piesaistīja daudzu interesentu uzmanību. Deju zāle bija pilna cilvēkiem, bet neesmu pārliecināta, vai kāds no klātesošajiem zināja, ka joga var būt arī sāpīga. Es mazliet pārspīlēju – sāpīgi nebija, taču spēku un enerģiju vajadzēja daudz. Tā kā man bija jāveic arī fotogrāfa pienākumi, darīju to brīžos, kad vairs nepietika spēka vingrošanai. Izdevās uzņemt daudzas fotogrāfijas.

Evita iedrošināja klātesošos smelties spēku no saules pinuma, nepadoties, ieklausīties savā ķermenī. Viņa prata lieliski iedvesmot, lai dalībnieki izturētu līdz beigām.

Starp meistarklasēm bija paredzēta pusstunda brīvā laika. Biju paņēmusi līdzi datoru laika īsināšanai, taču tā arī to neieslēdzu. Pazīstamas sejas nāca arī uz nākamo meistarklasi. Gribējās padalīties iespaidos un dzirdēt, ko citi saka par meistarklasēm. Prieks bija klausīties, ka studiju zālēs esot tik daudz interesantu piedāvājumu, ka grūti izlemt, kuru meistarklasi apmeklēt.

Tā paskrēja laiks, un pēkšņi biju nākamajā meistarklasē. Sākums ir vienkāršs – mums ir brīvi jāsoļo. Ejot pa deju zāli dažādos virzienos, vēroju acu skatienus, jo, ja nu kāds metīs ar kurpi… būs jāķer, jāveļas pa zemi un jāmet tālāk. Tā mums laikmetīgās dejas meistarklasē mācīja Elīna Lutce. Tā soļodama, pēkšņi apjautu, ka man patīk šī sajūta. Jautāsiet– kāda, kāpēc? Tā ir sajūta, ar kuru var iet bezmērķīgi un tajā pašā laikā ar noteiktu mērķi, brīvu stāju, bet taisnu muguru un nolaistiem, atbrīvotiem pleciem, ritmiski soļojot dažādos virzienos. Sev par pārsteigumu atklāju, ka smaidu, un arī citi smaidīja. Gaisā plūda nezināma enerģija. Desmits savstarpēji nepazīstamu cilvēku bijām kā vienas pāksts zirnīši. Bijām savējie. Nebija nozīmes vecumam, dzimumam, vēl jo mazāk – dejotprasmei. Vēlreiz pārliecinājos, ka laikmetīgā deja nav tikai deja, tā ir dzīves mācība ar savu noteiktu gudrību.

Runājot par komiskiem gadījumiem iz DEJAS DIENAS dzīves: katras meistarklases noslēgumā klātesošajiem jautāju, kur viņi ir uzzinājuši par DEJAS DIENAS pasākumu. Gribējās uzzināt, kura reklāma ir veiksmīgāk, kura mazāk veiksmīgi sasniegusi auditoriju. Tā kā nevienu reizi klātesošie neminēja radio, pajautāju pati, vai tad radio neviens nav dziedējis? Atbilde bija viennozīmīga – nē. Smieklīgi, jo mēs ļoti daudz laika pavadījām, sadarbojoties ar četrām vietējām radio stacijām. Jāatzīst, tik aktīvi radio arī pati nekad neesmu klausījusies. Tomēr izskatās, ka šomēnes biju viena no lielākajām radio fanēm.

DEJAS DIENAS vakarā no fotogrāfes kļuvu par biļešu pārdevēju izrādei/lekcijai „Dunkani – dīvaiņi vai pravieši”. Tas gan bija ar informāciju bagāts pasākums. Vēlreiz pierādījās, cik svarīgi ir mācēt faktus pasniegt interesantā veidā. Savukārt pēc izrādes ar vīna glāzēm rokās pateicāmies viens otram par ieguldīto darbu. Noguruši, bet laimīgi, kurš ātrāk, kurš vēlāk, devāmies mājās.

Paldies, Sintij, paldies, Agnes! Šobrīd, atskatoties uz DEJAS DIENAS 2014 norisi, sēžu ar smaidu uz lūpām – gribu to visu piedzīvot vēlreiz!

*Ina Ločmele par sevi: “Esmu LKA 4. kursa studente. Studēju kultūras socioloģiju un menedžmentu. Savu dzīvi nevarētu iedomāties bez trīs lietām – mūzikas, mākslas un dejas. Vairāk par pašu dāvanu, man vienmēr ir paticis dāvanu maisiņš vai dāvanu kastīte. Uzskatu, ka kultūra iesaiņo mūsu ikdienu un nopietnos politiskos, ekonomiskos dzīves jautājumus. DEJAS DIENA 2014 pasākumā biju atbildīga par to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu par DEJAS DIENU jeb par pasākuma reklāmu, medijiem un presi.”
Ina Ločmele festivālā Jauna deja jaunā vietā, foto: Inta Balode
Redakcijas piebilde: DANCE.LV žurnāls Inu satika 2013. gada oktobrī, kad viņa bija vienlaikus gan palīgs, gan dalībnieks mūsu rīkotajā festivālā/seminārā “Jauna deja jaunā vietā”, kas notika Rēzeknes “GORĀ”. Tā kā Ina DEJAS DIENĀ 2014 pati visu laiku fotografēja un tāpēc bildēs nav, tad atradām mirkli no Olgas Žitluhinas nodarbības Rēzeknē, kur, kā redzams, Ina droši metas iekšā nebūt ne vieglajos uzdevumos. Lai mums Latvijā vairāk tādu cilvēku!
0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , No iekšpuses
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.