JOURNAL.DANCE.LV

January 17, 2014 at 2:18 pm

Izrāde “Cik tuvu?” Valmierā un Ainažos: kā tur redz laikmetīgo deju

Izrāde “Cik tuvu?” Valmierā un Ainažos: kā tur redz laikmetīgo deju
Print pagePDF page

Inta Balode

Apvienība “Dejas anatomija” atgriezusies no viesizrādēm reģionos – 14. janvārī izrāde “Cik tuvu?” viesojās Valmieras Kultūras centrā, 15. janvārī – Ainažu Kultūras namā. Pirms izrādēm notika arī meistarklases. Valmieras dejotgribētājiem meistarklasi pasniedza Edgars Šļakota, savukārt, ainažniekus “dancināja” Evita Birule. Abas Vidzemes pilsētas laikmetīgo deju pie sevis uzņem jau ne pirmo reizi, tādēļ DANCE.LV žurnāls abu kultūras centru vadītājiem uzdeva trīs jautājumus, par laikmetīgās dejas lomu viņu veidotajās programmās.

1. Kāpēc jūsu kultūras centrs/nams savā programmā iekļauj laikmetīgo deju?

Toms Upners, Valmieras Kultūras centra direktors: “Viens no Valmieras Kultūras centra pamatuzdevumiem ir kvalitatīvas kultūrvides veidošana un uzturēšana, līdz ar to ikdienas darbā iespēju robežās mēģinām atbalstīt radošo daudzveidību kultūras jomā. Pie radošās daudzveidības pieder arī laikmetīgā deja, kas noteiktām sabiedrības grupām ir saistošs piedāvājums. Būtiski, ka Valmierā deja kā nozare ir ļoti populāra (vairāk gan skatuviskā tautas deja un modernās dejas), līdz ar to ar piedāvājumu iepazīt/redzēt kaut ko no citiem dejas žanriem (laikmetīgās dejas, baleta, kamerbaleta u. c. izrādes) mēģinām sekmēt sabiedrības zināšanu līmeni par kultūru, dažādot redzējumu par kultūras produktiem un piedāvājumiem.”

Solveiga Muciņa, Ainažu kultūras nama direktore: “Kultūras nams savā programmā laikmetīgo deju iekļauj, lai skatītājus iepazīstinātu ar jaunām tendencēm, kā mūsdienu mākslā tiek rādīta kustība un deja un kā caur kustību var runāt par aktuālo, arī savstarpējām attiecībām.”

2. Kādas ir atsauksmes pēc laikmetīgās dejas izrādēm?

Toms Upners: “Jāatzīst, ka modernās un laikmetīgās dejas, kamerbaleta un baleta izrādes lielākoties apmeklē tikai ar dejas nozari saistītie cilvēki vai tie, kas vēlas baudīt kultūras piedāvājumu, kāds ne tik bieži notiek Valmieras Kultūras centrā. Apmeklējums, salīdzinot ar koncertpiedāvājumiem, ir neliels, šie projekti līdz šim nav spējuši sevi atpelnīt, tomēr citai perspektīvai un radošuma attīstīšanai šādi pasākumi ir nepieciešami. Individuālās atsauksmes, protams, ir dažādas, nav viennozīmīgas.”

Solveiga Muciņa: “Atsauksmes par laikmetīgās dejas izrādēm ir dažādas, pat ļoti pretrunīgas, bet tas jau ir tikai labi, tas liecina par to, ka skatītāji nav vienaldzīgi pret redzēto.”

Meistarklase Ainažu kultūras namā

3. Vai esat novērojusi/is kādas izmaiņas laikmetīgās dejas izrāžu apmeklējumā (cilvēku skaits, vecums utt.) un šī dejas žanra vērtējumā? Vai arī nav būtisku atšķirību no laika, kad pirmo reizi rādījāt pie sevis dejas izrādes?

Toms Upners: “Daļēji jau atbildi sniedzu otrajā jautājumā, bet kopumā šāda veida novērojumus neesam veikuši. Jāatzīst gan, ka laikmetīgās dejas projekti šobrīd var tikt veidoti un rādīti, ja tam ir pieejams finansējums, jo no ekonomiskā viedokļa tos pagaidām nav iespējams atpelnīt, vai arī uz entuziasma pamatiem. Apmeklējums ir neliels, piedāvājums uzrunā konkrētu sabiedrības daļu, kas neļauj noteikt adekvātu ieejas maksu.”

Solveiga Muciņa: “Pārsvarā laikmetīgās dejas izrādes apmeklē gados jauni cilvēki, bet tas jau pašsaprotami, jo viņiem allaž interesē viss jaunais.”

Daudzveidībai un jaunām tendencēm svarīgi, bet grūti piesaistīt plašāku auditoriju – tā var rezumēt abu direktoru atbildes. Jācer, ka bailes no kultūras nerentabiltātes nepārņems tādā mērā, ka no programmām pazudīs darbi, kas izraisa abu vadītāju raksturotās “ļoti pretrunīgās” reakcijas. Kur nav pretrunu, tur maz mākslas. Taču svarīgi, lai arī paši izrāžu veidotāju un producenti domātu par to, kā labāk iepazīstināt ar – ak, šī apnikusī frāze – “pagaidām vēl mazpazīstamo dejas žanru”. Būtisks solis publikas piesaistē un izglītošanā ir meistarklases, kuras tiek piedāvātas komplektā ar izrādi. Tā bija arī šoreiz. Lūk, daži dalībnieku komentāri pēc meistarklases Valmierā:

“Paldies par brīnišķīgo meistarstundu, kas ļāva citas dejas meistarstundu pārvērst citādā veidolā.”

“Patika kustības (tādas nebija redzētas), no šīs stundas varēja gūt labu pieredzi.”

“Meistarklasē man patika izstaipīšanās, kustības un kombinācijas, kuras apguvām.”

“Šī meistarklase deva daudz ko jaunu! Gan pilnveidoju sevi, gan iemācījos jaunus soļus.”

“Patika izmēģināt jaunas dejošanas prasmes, jo šādas kustības iepriekš neesmu dejojusi”.

“Patika, ka mācīja dejot plūstoši. Patika, ka mācīja kustības izdarīt precīzi.”

Meistarklase Valmieras Kultūras centrā

Pēdējā laikā teju vai visiem labāk patīk darīt pašiem nekā skatīties – sabiedrības iesaiste realizējas lieliski, visi visu vēlas mēģināt paši. Aicinājums apgūt jaunas lietas un pilnveidoties ir sadzirdēts. Dejas gadījumā arī tiem, kas paši ir dejojuši, dejo un kaut vai reizi ir piedalījušies laikmetīgās dejas nodarbībā, ir daudz labāka izpratne par to, kas notiek uz skatuves. Tomēr ir svarīgi saglabāt robežu, kura ļauj atšķirt laikmetīgo deju un baletu no fitnesa. Lai arī cik veselībai derīgi ir vingrinājumi, tikai tos izpildot, visi nepārvēršas par dejas māksliniekiem. Un laikam jau tādu īstu dzīves piepildījumu var dot apvienojums starp paša aktivitāti, radošumu un spēju skatīties, baudīt, iedziļināties, līdzdomāt un nedzīvot jau gatavos šablonos. Tāda Jaunā gada morāle. Būsim vingri i miesā, i prātā!

DANCE.LV žurnālā publicētie raksti par izrādi “Cik tuvu?”:

Ditas Eglītes ekspresrecenzija “Mēs visi esam divi?”

Intas Balodes intervija ar Evitu Biruli “Ja cilvēks ir gatavs iedziļināties…”

Satori.lv publicētā Intas Balodes recenzija “Ilgi un laimīgi”

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , Ziņas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.