JOURNAL.DANCE.LV

October 30, 2013 at 12:03 pm

Pagātnes pote nākotnei. Par izrādi “No zobena saule lēca”

Pagātnes pote nākotnei. Par izrādi “No zobena saule lēca”
Print pagePDF page

Inta Balode

Pirmpublicējums laikrakstā “Kultūras forums” 2010.gada novembrī

2009. gada maijā negaidīti pārsteigta un iepriecināta iznācu no Limbažu kultūras nama, kur redzētā tautas deju ansambļa Katvari jubilejas izrāde “No zobena saule lēca”, ne mirkli nešauboties, „uzprasījās” uz slavinošu recenziju. Jau toreiz cerēju, ka tā nav pēdējā izrāde. Gaidas piepildījās trīskārši, jo izrāde nevis tika rādīta atkārtoti sākotnējā formā, bet turpināja tapt, realizējot to, ko tik reti nākas redzēt repertuāra virpulī ierautajos teātros. Ar pirmizrādi viss tikai sākās, jo pat ļoti labu var padarīt vēl labāku, ja vien izrādes veidotāji zina, ko un kāpēc dara. Vispirms Kongresu namā (2010. gada 16. janvārī) un nu jau par godu valsts svētkiem (18., 19. un 20. novembrī) vairāk nekā 900 dejotāju izpildījumā Ķīpsalas hallē “No zobena saule lēca” turpināja pārliecināt par tautas vienotību un spēku, par iespēju kosmizēt mūsdienu pasauli, smeļoties spēku reālajā un mītiskajā pagātnē.

Radošajā komandā jau no projekta sākumiem prātus un sirdis kopā likuši horeogrāfs Agris Daņiļēvičs, producents un dejotājs Edžus Arums, grupa Auļi, režisors Uģis Brikmanis, protams, Katvaru dejotāji un vadītāja Taisa Aruma. Izrādes lielversijā pievienojies scenogrāfs Aigars Ozoliņš, koris Gaudeamus, muzikālā vadītāja Ilze Grunte, Ivars Cinkuss, Zane Šmite un simtiem dejotāju no vidējās paaudzes, jauniešu un bērnu deju kolektīviem.

Atkal nācās šalles stūros slaucīt aizkustinājuma asaras. Neskatoties uz to, spēju pamanīt jaunumus – izrāde papildināta ar vairākām ainām. Jo īpaši priecājos par epizodi, kura man iepriekšējos iestudējuma variantos šķita diskutabla: vienīgais izdzīvojušos karavīrs vairs lepni nešauj šķēpu gaisā, ziņojot par uzvaru, bet gan izdzīvo emocionāli nospriegotus šaubu un bezspēcības mirkļus (lielisks Kārļa Boža solo, kur viņa elpa sajūtama pat tribīņu pēdējās rindās). Jauna ir arī aina, kurā kritušo karavīru mīļotās krīt izmisumā; seko veļu galda klāšana kā rituāls, kas ļauj pieminēt, attīrīties un izvest pasauli cauri ziemai līdz pavasara uzplaukumam. Un pasaule uzplaukst – pa sudraba diedziņiem nolaižas bērniņi, kuri, kā zinādami, tikuši ieņemti vienā pašā kaislīgajā naktī pirms kara. Tas ir kā atgādinājums, ka varbūt nav vērts ilgi izvērtēt, kad varam atļauties bērnus. Kas zina, ko nesīs laiks. Jāparūpējas, lai vienmēr būtu jaunie, brašie puikas, kas ar svinīgām sejas izteiksmēm sargās to, kas svēts un saudzējams. Jārūpējas, lai būtu, ko sargāt.

Varu tikai pievienoties izrādes veidotāju un publikas vārdiem par izrādes patriotismu. Turklāt domāju, ka runa nav tikai par lokāli latvisko pieslēgšanos pie vienota informācijas lauka. Izrāde uzrunāja arī somzviedriskas izcelsmes francūzieti, kāda lietuviete piedzīvoja teju vai katarsi un apgalvoja, ka visu izjūt līdz sīkākajai šūniņai par spīti tam, ka nesaprot tekstu.

Tradicionālās kultūras, mītiskās pagātnes un pavisam jaunu ideju un paņēmienu sakausējums dejas izrādē ir būtisks daudz plašākā, ne tikai Latvijas, kontekstā. Šādas un līdzīgas formas izrādēs var saskatīt vienu no izejām no stagnācijas, komunikācijas pārrāvuma un līdz ar to prestiža mazināšanās, kurā nonākusi ne tikai klasiskā deja, bet nereti arī jaunās dejas formas. Manas aizdomas apstiprināja kolēģu piekrītoši galvas mājieni, kad konferencē ar nosaukumu “Vai horeogrāfijas nāve?”, kas notika Budapeštā, rādīju fragmentu no izrādes “No zobena saule lēca”. Turklāt vēlme būt vienlaikus atvērtam un multikulturālam, bet ar sakņu sajūtu, kļūst aizvien aktuālāka.

Protams, starptautiskā arēnā un profesionālās mākslas kontekstā nebūs izrāžu ar 900 dejotājiem, bet to, ka ir vērts apsvērt šādu jauntautisku izrāžu formu kā profesionālās laikmetīgās dejas attīstības virzienu, apliecina arī izrādes solisti Kārlis Božs un Kristaps Ceļmalnieks, kas lieliski iederas un papildina virmojošo tautas aizrautību un ticību ar profesionāli izdejotām un izspēlētām niansēm. Abi sākuši dejot pie Agra Daņiļēviča un 2011. gada vasarā absolvēs Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas horeogrāfijas programmu. Studentu sagatavotība dod iespējas meklēt dažādus nākotnes ceļa variantus, kur ne vienmēr mērķim ir jābūt vērienam. To pierāda arī kāds paradokss “No zobena saule lēca” kontekstā – palielinot dejotāju skaitu, izrādes spēks šķiet nav ne palielinājies, ne samazinājies, ir tikai pareizināts to skaits, kam ir iespēja stāstu izdejot un kam laimējies izrādi noskatīties. Tātad – spēks nav masās, spēks ir idejā, ticībā, aizrautībā, mīlestībā un galvenais – kustībā, kas neapstājas, un acīs, kas nepārstāj mirdzēt. Lai nu visiem notikuma dalībniekiem un skatītājiem izdodas sajūtu ne tikai saglabāt, bet arī to daudzreiz pareizināt, sapotējot ar iedvesmojošo enerģiju visus, kas nāk tuvumā!

0 likes Pārpublicējumi , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.