JOURNAL.DANCE.LV

October 23, 2013 at 7:44 pm

„Ja cilvēks ir gatavs iedziļināties…”. Intervija ar Evitu Biruli

„Ja cilvēks ir gatavs iedziļināties…”. Intervija ar Evitu Biruli
Print pagePDF page

Inta Balode

Ar Evitu Biruli tikos, lai parunātos par gaidāmo izrādi „Cik tuvu?”. Evita tajā kopā ar Edgaru Šļakotu dejo, horeogrāfe ir Elīna Breice. Nolēmu runāt ar Evitu, jo horeogrāfu jau tāpat pirms pirmizrādēm rausta uz visām pusēm. Turklāt dejotāji pavisam noteikti izrādi redz citādi, jo skatās no iekšpuses. Saruna ar Evitu nāca īstajā laikā arī tāpēc, ka viņa ir viena no vispamanāmākajām horeogrāfēm un dejotājām laikmetīgās dejas laukā. Izrāde „Stundas”, kas, izrādās, sākās ar Evitas iniciatīvu, ir nominēta Latvijas teātru gada balvai „Spēlmaņu nakts” laikmetīgās dejas nominācijā. Runājām par dejotāja dzīvi un iespējām, par izrāžu formu un skatītāju skaitu, par lēnu kvalitāti un provokāciju nepieciešamību. Izrādās, par jauna laikmetīgās dejas profesionāļa dzīvi var uzdot ļoti daudz jautājumu, kas sākas ar vārdiem „cik tuvu?”

CIK TUVU IESPĒJAI DEJOT UN STUDĒT ĀRZEMĒS?

Inta Balode: Kā ir pēc akadēmijas beigšanas, kas ir mainījies?

Evita Birule: Oi, jau divi gadi pagājuši! Uzreiz pēc skolas bija grūti, nebija ne darba, ne projektu, nekā. Olga [Žitluhina] jau teica, ka būsim kā izmesti no laivas. Tā arī sajutos – nav vairs skrējiena, viss ir apstājies, ko darīt, ko darīt? Biju cerējusi, ka man būs vismaz kaut kas. Biju plānojusi braukt studēt tālāk maģistrantūrā, bet skolās, kur gribēju, netiku.

Kur gribēji studēt, ja nav noslēpums?

Lābanā un Helsinkos. Helsinkos nepaņēma, un es laikam arī beigās biju nokavējusi dokumentu iesniegšanu. Lābanā tiku, bet tur vajadzēja uzreiz maksāt 10 000 Lielbritānijas mārciņas. Protams, varēja pieteikties stipendijai, bet tur bija tādi brīnumi jāraksta, lai to dabūtu. Es vēl nebiju tam gatava.

Vai turpini domāt par studijām maģistrantūrā?

Domāju, ka jā, bet tagad esmu sapratusi arī to, ka man gribētos dejot projektos. Man ir arī teikuši – ko nu atkal mācīsies, vajag iet uz atlasēm un mēģināt tikt dejot kādā labā kompānijā. Ir bail, ka netikšu, bet ir jābrauc un jāmēģina.

Vai ir kādas sapņu trupas, kurās gribētu dejot?

Uz Carte Blanche skatos visu laiku. Man patīk viņu darbi, tas, kā viņi dejai liek klāt teātra lietas. Es noteikti gribētu pamēģināt aizbraukt uz atlasi, kur vienmēr ir nenormāli daudz cilvēku. Neesmu bijusi uz tādām milzīgām atlasēm, kur ir miljoni labāko dejotāju. Vēl gribētu strādāt ar atsevišķiem horeogrāfiem, kas piedalās arī mazos projektos, piemēram Fionu Milvordu (Fiona Millward – vairākkārt strādājusi Latvijā, gan pasniedzot meistarklases, gan kopā ar Olgu Žitluhinu iestudējot izrādes – I. B.)

Ja tā paskatās, tad tu pašreiz Latvijā esi teju vai vispieprasītākā dejotāja.

Nu, jā – pieprasītākā! Man liekas, ka tas ir tikai tāpēc, ka es pati gribu to darīt.

Tu ej un piesakies?

Ne jau piesakos, bet kaut kā tā sanāk. Man laikmetīgā deja ir vissvarīgākā, visām citām lietām, ko daru (pasniedzu jogu, piemēram), bez laikmetīgās dejas nebūtu jēgas, es justos depresīva. Bet, ja man paralēli ir deja, kuras dēļ pelnu naudu, tad ir vērts būt Latvijā.

Vai vari nopelnīt ar deju tā, lai varētu izdzīvot? Skaidrs, ka ne ar laikmetīgo deju, bet kopā ar pasniedzējas darbu, jogu, šova deju?

Es vēl īsti nezinu, vai varēšu izvilkt, tieši tagad pārvācos, tad redzēšu, kā būs, bet būs grūti. Es esmu gatava rauties dienu un nakti, galvenais, lai ir darbs, jo atceros, cik grūti bija, kad nekā nebija.

Un kas pašreiz ir visienesīgākais darbs? Deju grupa „Ritms”?

Jā, „Ritms” ar šova dejām, bet man patīk. Es klausos, ka citi dara šova lietas tikai naudas dēļ, bet man tā nav, jo ir arī forši kaut ko pamainīt. Es negribētu to darīt katru dienu, jo tas ir pops. Ir laikmetīgā deja un popa deja.

CIK TUVU BALVĀM?

 Cik laikmetīgās dejas izrādēs pašreiz dejo? „Otrais”, „Tango līnijas”…

Pēc akadēmijas uzreiz pieteicos projektam  „Jaunie nāk!”, gāju pie Lauras [Stašānes] un teicu, ka gribu strādāt. Tas bija pirmais darbs pēc akadēmijas, ļoti grūti bija strādāt pilnīgi vienai. Es tā laikam vairāk negribētu. Domāju, ka neesmu horeogrāfe. Nu, esmu, bet tas, ka viena pati „malies” divus mēnešus, man neder. Man vajag kādu, ar kuru kopā strādāt. Tāpēc otrā izrāde bija „Stundas”, kuru es iniciēju.

Tad tu to visu iesāki?

Jā, tā bija pilnīgi mana ideja, bet man tā patīk – es izdomāju, ka kaut kas jātaisa, savācu cilvēkus, bet pēc tam vairs neesmu galvenā.

Vai zināji arī, ar ko kopā gribi strādāt?

Jā, uzreiz piedāvāju Evai [Vancānei] un Kristīnei [Vismanei], viņas arī bija entuziasma pilnas, un, protams, mēs par naudu vispār tajā brīdi nedomājām, gājām un darījām.  

Izrādes ideja arī bija tava vai tapa procesā?

Nē, bija tikai pamatideja, ka mēs visas esam vienlīdzīgas, ka neviens nav galvenais.

Un tagad esat tikušas pie Latvijas teātru gada balvas “Spēlmaņu Nakts” laikmetīgās dejas nominācijas. Kāda ir sajūta?

Ir ļoti laba sajūta. Īpaši tāpēc, ka bija brīdis, kad domājām, ka izrāde vispār netaps. Process nebija viegls, tomēr trīs individualitātes satikās. Ir prieks. Galvenais, ka skatītājiem patīk. Pēc izrādes ir gandarījums, jo, lai arī reizēm skatītāju ir maz, atsauksmes ir labas. Cilvēkiem ir interesanti, arī nedejotājiem un ne-teātra cilvēkiem patīk. Tā veiksmīgi sanāca.

Vai arī pirms pirmizrādes bija sajūta, ka ir sanācis?

Oi, nē! Mēs ļoti šaubījāmies. Bet, kad iznāc, tad dari par visiem 100% to, kas ir izlemts. Dari līdz galam, atpakaļceļa vairs nav.

Tagad rudenī, kad jau klāt atzīme, ka izrāde nominēta, bija vairāk skatītāju?

Tur jau tā lieta, ka nebija! Bijām pārsteigti, ka skatītāju pat mazāk nekā pavasarī. Mēs domājām, ka būs vairāk.

Kā Tu domā, vai dabūsiet arī balvu?

Izrādes ir pilnīgi atšķirīgas. „Inside” ir laikmetīgā deja kā fiziskā deja augstākā pakāpē. Varbūt mūs vēl var salīdzināt ar „Pietiekami labs”, bet tur, savukārt, strādājis režisors. Man nav īsti, ko atbildēt, jo man pietiek tikai ar nomināciju vien. Ir ļoti patīkami, jo mēs tomēr esam jaunas un izrādi veidojušas pašas.

CIK TUVU VARAM TIKT “CIK TUVU?”? 

Kā jums sokas jaunās izrādes „Cik tuvu?” mēģinājumos? Dzirdēju, ka viss esot par mēbelēm?

Drīzāk –  ar mēbelēm (smejas). „Cik tuvu?” arī nav dejas kā dejas izrāde, tā ir pilnīgi citāda – vērsta vairāk uz kustības kvalitāti, ķermeņa stāvokli. Man ir interesanti.

Ir atšķirīgi?

Ir mazliet līdzīgi ar Sintijas [Siliņas] ideju izrādei „Otrais”. Arī te tiek dotas tēmas, virzieni, uzstādījumi atsevišķām daļām, un mums jādabū noteikta kvalitāte. Ar Elīnu gan ir citādāks process. Strādājot ar Sintiju, man bija daudz vairāk jādomā un jāpiedāvā pašai. Elīnai jau ir skaidrs, ko viņa grib panākt, viņa grib tikai mūs kā ķermeņus dabūt vienā kvalitātē visā izrādē.

Vai kustību materiālu paši veidojat?

Strādājam caur uzdevumiem, caur gatavām daļiņām, tad liekam iekšā savu ķermeni, un tad viņa skatās no malas. Ar Elīnu ir ļoti viegli strādāt, es esmu laimīga, ka viņa mani paņēma šajā projektā. Taču tas nav tikai vienpusējs process, kurā viņa visu izdomā un tad aicina dejotājus. Horeogrāfs jau no paša sākuma meklē cilvēkus, kas ir gatavi veltīt laiku, kas patiešām grib iesaistīties. Tas ir svarīgi, jo tagad ir diezgan daudz labu dejotāju, kas pabeiguši studijas, bet viņiem nav laika, viņi ir desmit darbos, un nav gatavi atteikties no kaut kā, lai pievērstos laikmetīgajai dejai. Turklāt nav arī garantēts, ka dabūsim finansējumu, sāc strādāt un tad dabū vai nedabū. Esmu gatava piekrist tādiem noteikumiem, būt vēl un vēl kādos projektos, bet, protams, man tagad ir arī ļoti svarīgi, kas ir izrādes autors, neesmu gatava iesaistīties pie jebkura. Man patīk strādāt ar Elīnu, Sintiju, jo tad var zināt, ka būs kaut kas labs. Ir vienalga kāda ir tēma, bet zini, ka rezultāts būs interesants, gūsi kaut ko jaunu arī pašā darba procesā.

Bet ir skaidrs, ka horeogrāfi grib tieši ar tevi strādāt, ne jau tikai tāpēc, ka tiec tajās stundās un dienās. Kāpēc viņi grib strādāt ar tevi?

No Sintijas es zinu – viņai patīk mana kustības kvalitāte, klātesamība, viņai nav man stundām ilgi jāstāsta, jāskaidro, kas ir „būt uz skatuves”. Mēs domu līmenī esam ļoti līdzīgas, es viņu saprotu no pusvārda, man nav jāskaidro, ko nozīmē pacelt roku nedejojot. Spēja izpaust savu ķermeni, īpaši nerādot, ka tu esi dejotājs. Viņa apgalvo, ka viņai patīk tas, kā es izprotu deju. Par Elīnu es nezinu, viņa ir pieradusi ar mani strādāt. No viņa ir grūti saprast, jo viņa nekad nesaka ir labi vai slikti, es pat nezinu, ko viņa īsti domā. Arī mēģinājumos viņa prot nepateikt, vai ir labi vai slikti. Un tas jau īstenībā palīdz vienmēr augt uz priekšu.

 CIK TUVU SKATĪTĀJAM?

 Kā tu domā, vai Elīna arī laikmetīgajā dejā izmanto šova dejas paņēmienus, ar ko strādā „Ritmā”?

Nē, nē, viņa māk tik labi to nodalīt.

Nedomāju neapzināti, bet vairāk kā kādu principu noderīgumu noteiktos apstākļos un kontekstā? Varbūt reizēm ir kārdinājums vai apzināta izvēle publiku pievilkt, savaldzināt?

Varbūt „Tango līnijās” ir paņēmieni, kas padara laikmetīgo deju skatītājam saprotamāku, bet šajā izrādē nekā tāda nebūs. Tur nebūs skatītāju piesaistes, domāju, ka dažiem atkal varētu būt pārāk gari, pārāk garlaicīgi, pārāk lēni. Bet man ļoti, ļoti patīk, man liekas, ja cilvēks ir gatavs iedziļināties (pasvītrojums mans – I. B.), tad noteikti atradīs daudz ko labu.

Kā tu izskaidrotu sajūtu, kad šķiet gari un garlaicīgi? Kas notiek?

Atkal jau lēns temps, atkal lēnas kustības, viss ir tāds vienmuļš…

Bet kāpēc tā liekas – vai esam ieskrējušies dzīves tempā, tāpēc nevaram uztvert? Jo pēc teorijas, ja tu uz skatuves esi totāli klātesošs, tad viss ir kārtībā ar patiesīgumu un tad nevajag būt gari un garlaicīgi. Ja tu kā māksliniece nezini, ko dari, tad cita lieta, bet, ja tu labi saproti, kāpēc notiek tas, kas notiek, bet zālē vienalga ir gari un garlaicīgi….

Pēc izrādes „Otrais” mēs ar Sintiju bijām šokā, kad tagadējie [laikmetīgās dejas horeogrāfijas] studenti nāca klāt un teica – Evita, tu taču māki dejot, kāpēc tu nedejo? Ar viņiem vēl tādu darbu nevar, viņiem vēl ir jāaug. Kad pabeigs, paies vēl pāris gadi, lai saprastu, kas tādās izrādēs notiek.

Kad jūs studējāt, bijāt citādāki? Tagad ir cita paaudze?

Tas ir atkarīgs no cilvēka, no prāta stāvokļa, no attīstības. Arī daži, kas manu kursu pabeidza, sūdzas, ka atkal ir lēns temps. Es esmu drusku savādāka.

Vai jogas dēļ?

Varbūt arī jogas dēļ. Varbūt tāpēc, ka esmu braukājusi, meklējusi, skatījusies ko jaunu. Tu nedrīksti iesprūst šeit. Tas ir atkarīgs no cilvēkiem. Tā nav kursa, paaudzes lieta, bet gan domāšana, tas, kā skaties uz lietām, ko dzīvē meklē.

Un ko tad tas lēnais, garais, garlaicīgais palīdz atrast?

Tad, ja tam ir pamatojums. Nav jau visam vienmēr jābūt lēnam. Bet man liekas, ka ne vienmēr ātrais temps kaut ko atrisina. Ja tu meklē vienu iekšējo kustību, tad tu to vari meklēt stundām ilgi.

Jā, bet kā ir uz to skatīties?

Jā, skatīties… Es īsti nezinu no skatītāju viedokļa.

Bet tu jau pati skaties arī. Vai tev ir bijis tā, ka pašai ir garlaicīgi?

Ir bijis, protams! Tas laikam ir atkarīgs no konteksta, no stāsta, kas tiek veidots, un visvairāk no izpildītāja. Ja viņš var paņemt mani, tad es varu skatīties stundām ilgi.

 

CIK TUVU MĒBELĒM?

Cik tuvu mēbelēm? foto: Agnese Zīle, Veto Magazine

 Es atkal par mēbelēm, ja reiz topošajā izrādē ir krēsli. Reizēm var dzirdēt izteikumu – kas var būt vēl trakāk nekā dejas izrādē izmanto krēslus!? Viss iespējamais taču ar tiem jau sen izdarīts! Kāda ir tava attieksme pret to?

Man šķiet, ka Elīnai ir pilnīgi cita pieeja un interpretācija. Nav tie krēsli tā izmantoti, ka mēs tur dikti dejojam uz tiem. Tās ir mēbeles, tās netiek ignorētas, tās piepilda telpu, un kontekstā tās tik ļoti labi iederas.

Kā ar „lietu simboliku” dejas izrādēs? Un vispār vai vārds „simbolika” dejas izrādēs nav jocīgs jēdziens? Kādas ir tavas attiecības ar lietām dejas izrādēs? Vai tās ir simboli vai lietas kā virsma, substance vai kaut kas cits?

Daudzās izrādēs, arī „Tango līnijās”, izmantojam galdus un krēslus. Tango izrādē tie nav simboli, tie ir priekšmeti ar savu primāro funkciju. Jautājums ir, kā tos izmanto. Ja izmanto maksimāli, tad ļoti labi der. Bet, ja uzliec krēslus uz skatuves un viņi tur stāv kā scenogrāfija, tad gan man ir šaubas, vai to laikmetīgajā dejā vajag.

Tad sanāk, ka lietas nav īsti ne simboli, ne ikdienišķi priekšmeti, bet tādi kā..

Paņēmieni, kā pastiprināt ideju.

Kas reizēm prasās un palīdz? Negribas vienmēr dejot tukšā kastē?

Palīdz. Man patīk, ja izrādēs priekšmeti tiek gudri izmantoti, pavērsti neierastā virzienā. Tevi priekšmeti ieinteresēja, ja?

Stāv un simbolizē. Aizdomājos par to, ka deja mazāk stāv un mazāk simbolizē nekā teātris. Tomēr jādomā, kāpēc tik bieži vajag to galdu un krēslu. Tu arī savā solo „Jaunie nāk!” ietvaros izmanto galdu un krēslu.

Es biju izdomājusi ņemt ikdienišķāko un it kā vienkāršāko – galdu un krēslu. Man ļoti palīdz priekšmeti. Bet zinu, ka daudzi teātra cilvēki, kad skatās uz deju, gribētu aizvākt tos priekšmetus, jo mēs nemākot tos izmantot, kā vajag, nepietiekami domājot par dziļāko jēgu.

Kāda jēga tam, ka sēdi pie galda? Tāda, ka pusi dzīves sēdi pie galda. Vai varbūt tāda, ka dejotājs beidzot grib apsēsties, jo, salīdzinoši ar citiem, uz krēsla sēž maz. Izrādes „Cik tuvu?” stāsts ir par veciem cilvēkiem, kas iesēdējušies?

Drīzāk cilvēkiem, kuri ilgi bijuši attiecībās, ne jau vecums ir svarīgs.

Apnikuši?

Drīzāk noguruši. Elīna atkārtoja mums vairākas reizes, ka ķermenis ir tāds noguris.

Ar Edgaru Šļakotu esat kursabiedri. Vai esat pietiekoši viens otram apnikuši? Jums savā starpā izdodas vienam no otra nogurt?

Nē, mēs tik daudz nekomunicējam, mēs nākam uz mēģinājumiem, un abi ar Edgaru esam klusie cilvēki. Mēs vairāk dejojam, nekā pļāpājam.  

 CIK TUVU CILVĒKU LIETOŠANAI?

 Ir tāds teiciens: „Cilvēki mīl lietas un lieto cilvēkus”. Vai taisnība?

Tā jau ir, ka esam paverdzināti lietām, nevaram bez mašīnas, nevaram bez labi iekārtota dzīvokļa. Garīgās lietas atvirzās otrajā plānā. Lielākoties cilvēkiem tā ir, bet man liekas, ka ar mākslu saistītiem cilvēkiem gan tā nav. Jo, pirmkārt, tu nevari atļauties tās lietas, un, otrkārt, mākslā mums visu laiku ir jādomā un jāaug. Kaut arī es varētu atļauties pelnīt vairāk, tāpat lietas jau nenesīs laimi.

Kā ir ar cilvēku lietošanu dejā? Ir dažādi attiecību modeļi: vienā esi izpildītājs, marionete, tajā tevi lieto; tad ir demokrātiskā maigā sadarbība, kurā jūs darbojaties; tad ir tāds ekstrēmāks virziens, kur cilvēku var izmantot, provocēt, vilkt ārā slēptos dēmonus…

Trešais variants būtu vairāk teātrī, tur mēdz prasīt, lai emocionāli atdodies līdz pēdējam. Ir forši, ka ir visi trīs virzieni. Man gan patīk tas demokrātiskais, un tas arī, manuprāt, ir aktuālākais, kā vispār darbojas laikmetīgajā dejā. Tagad horeogrāfs nenāk ar gatavu kombināciju un neliek iemācīties, tas laiks ir pagājis. Mūsdienās horeogrāfs ar tevi strādā, viņš ņem no tevis, un viņš arī dod tev. Tas, man liekas, ir ideālākais variants. Trešais, ekstrēmais variants man kaut kā tā…

Vai esi pati to pieredzējusi? Tajā, ko īsti negribi darīt, kam neesi gatava, var atrast lielu potenciālu, lai skatītājam būtu ļoti interesanti.

Esmu dzirdējusi, bet neesmu strādājusi ar tādu horeogrāfu. Varbūt mazliet tāda pieredze bija ar Kūnu Augustainenu (flāmu horeogrāfs, kas oktobrī strādāja Rīgā). Viņam bija uzdevums, kur vajadzēja iemiesoties citā cilvēkā. Ej uz skatuves un dari. Man tajā brīdī bija kaut kā neērti, esmu pieradusi būt uz skatuves, nav tā, ka negribu un nevaru, bet nesapratu, ko darīt. Viņš saka – vienkārši ļaujies un dari.

Citā izdomātā vai citā konkrētā cilvēkā? Kurš ir telpā vai – nē?

Citā konkrētā, kuru esi iepriekš izvēlējies un kurš nav klāt. Uzdevums bija iemiesoties un tad dejot, kā viņš dejotu. Tas ļoti liek saspringt smadzenēm, tu nervozē, liekas, ka neizdosies, tad ļaujies, un ir laba sajūta, ka pārvarēji sevi. Lai gan šis, protams, nav nekas ekstrēms, nav jau jāvemj.

Bet principā tu būtu gatava iesaistīties arī radikālās formās?

Būtu forši, jo ir laba sajūta, kad sākumā ir grūti, negribi, gribas raudāt un iet projām, bet atklāj ko jaunu sevī. Daudz ir atkarīgs arī no horeogrāfa. Kūns forši strādāja, viņš iedod virzienu tā, ka tev viss atveras. Cits varbūt dzen un bļauj. Es negribētu nervu sabrukumu.

 CIK TUVU PASAULEI?

 Vai tu varētu piekrist uzskatam, ka Latvijas laikmetīgajā dejā nav nekā īpaši interesanta Eiropai, tāpēc ka te nav dziļo pētījumu, nav konceptuālās dejas, nav provokatīvas dejas?

Jā, pie mums konceptuālais virziens neeksistē gandrīz nemaz. Mēģinām uz to iet „Otrajā”, t. i., atstāt kustību otrajā plānā, un strādāt ar pamatu, ideju. Tāpat jau cilvēki nesaprot to un, ja mēs ietu vēl dziļāk, domāju, ka tas prasītu gadus, lai cilvēki pierastu.

Tad tu atbalsti to viedokli, ka ir svarīgi skatītāju audzināt, iepazīstināt…

Pamazām, pakāpeniski. Ja mēs iesim ekstrēmā konceptuālismā, būs viens cilvēks, kas atnāks, paskatīsies…

Tu domā, ka iemesls, kāpēc mūsu horeogrāfiem īpaši neinteresē konceptuālais virziens, ir nevis tas, ka viņi nevar vai neprot, bet tas, ka domā par skatītāju?

Jā, es arī tagad, darbojoties „Otrajā”, domāju, cik tas ir vajadzīgs? Man jau ir forši, man ir labas emocijas, bet cik tas ir vajadzīgs – taisīt to izrādi un spēlēt trijiem četriem cilvēkiem.

Tie varbūt atkal atved trīs vai četrus..

Man ir labi viņiem spēlēt, patīkami, ja kādam aizķeras. Bet cik ilgi tā vari? Kaut kā ir jāatrod līdzsvars. Vai varbūt tas ir reklāmas jautājums?

Varbūt vairāk jāskaidro?

Varbūt vairāk jāskaidro, vairāk jāmāca, kaut kādu savādāku veidu jāatrod. Jo nevar vienkārši uztaisīt konceptuālu izrādi, iebāzt viņu teātrī un gaidīt, lai tas strādā. Tas ir vairāk jāizpēta, kā cilvēkus iepazīstināt, kā atvest. Jo tie, kas atnāk, tiem patīk, kaut kas paliek atmiņā, paveras kāds cits skatījums…

Bet varbūt pie vainas tas, ka „Otrais” notiek teātrī? Ja izrādi rādītu mākslas galerijā, varbūt to uztvertu kā instalāciju un varbūt nominētu Purvīša balvai? Bet te sagaida teātri, bet nav nekā no teātra…

Un nekā nav no dejas. Jo tie, kas nāk uz deju, savukārt gaida deju… Kāpēc rādām tajā teātrī, kur gaida kaut kādu ekstrēmo deju, gaida, lai es izlokos desmit līkumos…

Kā tu domā, vai dejai vajag māju? Vai tas palīdzētu tās popularizēšanā un izpratnē?

Māju vajadzētu gan. Arī tādēļ, lai būtu normālas mēģinājumu telpas. Tagad Sintija taisa vēl vienu izrādi, kurā arī piedalos. Tas ir apjomīgs projekts, bet mums nav telpu, kur mēģināt. Vajadzētu vienu mājvietu, lai nav jāskraida, lai nav tik dārgi jāmaksā par katru minūti. Arī komunikācijai atrašanās vienuviet nāktu par labu. Bet tad rodas jautājums par konkurenci, un vai mēs spētu radīt tik daudz, lai noslogotu telpu. Vai nebūtu taisīšana taisīšanas pēc, jo ir māja?  

 CIK TUVU MĪLESTĪBAI?

 Vēl mazliet par „Cik tuvu?” Vai zini, kā radās nosaukums?

Jā, cik tuvu ir cilvēki, kuri ilgi bijuši kopā attiecībās. Esi attiecībās tikai attiecību pēc, tikai, lai būtu ar kādu kopā. Bet cik emocionāli tuvu esi cilvēkam? Mēs spēlējamies ar to, cik atsvešināts vai klātesošs esi otram cilvēkam? Cik viņš tev ir vajadzīgs. It kā ir vajadzīgs, bet cik ļoti apzinies to ikdienā? Tēma man liekas ļoti interesanta. Parastās attiecības, mīlas stāsts pavēršas citādā aspektā. 

Es tieši domāju, kas var būt stereotipiskāks par vīrieša un sievietes duetu? Kas ir tas atšķirīgais, kas šo izrādi padara īpašu?

Tas, ko minēju, tas arī ir. Ar to pietiek. Tēma skatīta mazliet citādi. Lai arī it kā minimāli, bet es agrāk nebiju aizdomājusies, kā ilgstošās attiecībās cilvēks uzturas otra cilvēka klātbūtnē, kā mainās kustība.  

Vai pētījāt vecus, nogurušus, apnikušus pārus?

Mums bija uzdevums noskatīties filmu „Amour” (Mihaela Hanekes filma „Mīlestība”). Skatījāmies arī uz citu vecu cilvēku kustību. Viņi it kā ir dzīvīgi savās acīs un savā klātesamībā, bet ķermenis tomēr ir noguris. Kad ilgi nekustīgi esi blakus otram cilvēkam, tu pierodi pie viņa, visa ķermeniskā darbība atslābst. Mēs mazliet papētījām, bet ne līdz sīkām detaļām. Pietiek ar kaut vai vienu ainu, un jau ir skaidrs, kā ir, kad ķermenis ir noguris. Man patīk, ka nebija jāieiet tādā nenormālā pētīšanā, bet paņēmām ideju, kādu konkrētu aspektu un tad strādājam ar savu kustību. Man ļoti patīk Elīnas darbības veids.

Un jūs ar Edgaru kļūstat līdzīgi kā tas notiek ar saimnieku un suni…

Jā, noteikti. Ķermeniskais stāvoklis ir vienāds, pilnīgi liekas, ka savs cilvēks blakus.

Skaisti!

Tad jau redzēs, kā izrādē būs.

Kas skatītājiem var palīdzēt, ja jau mēs te runājām par to, ka reizēm ir grūti un garlaicīgi?

Šajā izrādē ideja un tēma ir skaidra jau no pirmās ainas, vienkārši vajag saglabāt pacietību noskatīties, saglabāt interesi skatīties vienu tēmu ilgstoši.

Un kur lai rod tam motivāciju?

Kaut vai tāpēc, ka kaut kas mainīsies, tur nebūs visu laiku viens un tas pats, attiecībās jau arī visu laiku kaut kas mainās.

Galvenais jābūt mierīgiem, ja?

Vērīgiem.

Cik tuvu? foto: Agnese Zīle, Veto Magazine

0 likes Laikmetīgā deja , Personības , Ziņas
Share: / / /

One thought on “„Ja cilvēks ir gatavs iedziļināties…”. Intervija ar Evitu Biruli

  1. solaris says:

    Evitas Birules, Evas Vancānes un Kristīnes Vismanes kopīgas sadarbības radošais potenciāls (ja vien tāda sadarbība tiek īstenota, un ja tā gūst pietiekamu finansiālo atbalstu) ir patiešām grandiozs, tāds vēl nav pieredzēts. Viņas katra ir tik atšķirīgas personības, bet tik harmoniski viena otru bagātina, un tik aizrautīgi attiecas pret savu darbu! Ikviena izrāde, kurā viņas būtu gan horeogrāfes, gan dejotājas, ir nolemta panākumam. Jo viņas nekad nekļūs garlaicīgas. Sevišķi, ja viena otru papildinās ar savu atšķirīgumu. Atliek vien cerēt, ka viņas pašas to nojauš.

    Tajā pašā laikā, diez vai būtu pareizi radošās profesijas pārstāvju vidū dāļāt epitetus “vispamanāmākais” u.tml. Šos godkāres instrumentus labāk atstāt politiķu vajadzībām. Mākslas patiesā vērtība sakņojas tās [reizēm vien iracionāli uztveramajā] iekšējā būtībā, nevis tikai ārišķīgi novērtējamās izpausmēs, tādās kā skatītāju daudzums. Sevišķi jau laikmetīgās dejas žanrā, kas nekad nav bijis vērsts uz masu izklaidēšanu, bet kura radošākie projekti reizēm var “nonest jumtu” pat sagatavotam skatītājam.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.