September 18, 2013 at 4:56 pm

Telpas dejai jeb dejot var visur

Telpas dejai jeb dejot var visur
Print pagePDF page

Inta Balode

Pirmpublicējums žurnālā “Mūzikas Saule” 2013. gada jūlijā

Domājot par tēmu koncertvietas jeb izrāžu telpas dejai, priecājos, ka būs konkrētība un fakti, līdz ar to uzdevums būs saistošs un ne pārāk sarežģīts. Rezultātā pāris nedēļu laika esmu piedzīvojusi kādas piecas sešas garas un ļoti emocionālas sarunas ar cilvēkiem, kuriem uzdevu pavisam bezkaislīgus jautājumus par telpām Rīgā un reģionos, par tehniskiem aspektiem un dejas specifiku.

Ar ko tad sarunājos vai sarakstījos un kāpēc tieši ar šiem cilvēkiem? Vispirms runāju ar cilvēkiem, kuri strādā valsts finansētās dejas sistēmas (tostarp telpu) ietvaros vienlaikus realizē arī citus projektus – Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis un Rīgas Horeogrāfijas skolas projektu vadītāja un baleta repetitore Regīna Kaupuža. Baleta mākslu ārpus institūcijām kopj Lita Beiris, gan rīkojot Starptautisko Baltijas baleta festivālu, gan cerot izveidot Rīgas baleta teātri. Savukārt Indra Reinholde darbojas neatkarīgi modernā baleta laukā, radot izrādes un vadot savu kamerbaletu. No laikmetīgās dejas profesionāļiem vislielākā pieredze ir horeogrāfei Olgai Žitluhinai, kura jau kopš 1996. gada Latvijā iedzīvina laikmetīgo deju un līdz 2012. gadam vadīja vienīgo regulāri strādājošo laikmetīgās dejas trupu – Olgas Žitluhinas dejas kompāniju. Madara Daudze, kultūras menedžere, darbojas ar Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācijas, Olgas Žitluhinas dejas kompānijas un citiem projektiem. Lilija Lipora ir horeogrāfe, kustību režisore Leļļu teātrī, vada savu dejas teātri „Zvaigžņu aka”, realizē vides dejas projektus. Savukārt Ģertrūdes ielas teātra vadītāja Maija Pavlova un Dirty Deal Teatro direktore Anna Sīle rūpējas par neatkarīgās skatuves mākslas attīstību, savu teātru repertuāros aizvien vairāk iekļaujot arī laikmetīgās dejas izrādes.

Praktisks piemērs

Nevalstiskai organizācijai dejas izrādes radīšanai ir piešķirts finansējums no Valsts Kultūrkapitāla fonda un Rīgas domes. Tā kā VKKF konkursi ir vairākas reizes gadā, tad izdevies gūt atbalstu divās kārtās, katrā – 1000,00 Ls. Rīgas domes kultūras projektu finansēšanas konkursā saņemti 1500,00 Ls. Kopējais piešķīrums 3500,00 Ls. Lūkojoties citu projektu kontekstā – pat ļoti laba aina. Vēl, par laimi, organizācija no VKKF mērķprogrammas „Profesionālu nevaldības kultūras organizāciju atbalsts” uz gadu saņēmusi nelielu atbalstu administratīvajām izmaksām, līdz ar to var samaksāt grāmatvedei, apmaksāt kancelejas izdevumus un samaksāt 50,00 Ls mēnesī projekta menedžerei. Biļetes uz pirmizrādi ir izpārdotas (izņemot 50 vietas, kuras ir jādod labvēļiem un sadarbības partneriem, jo viss ticis sarūpēts ar atlaidēm). Zālē kopā ir 190 vietas, tirdzniecībā varēja laist 140. Cena publikai pieejama un mazo zāļu praksei adekvāta – 7,00 Ls, skolēniem, studentiem, pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – 5,00 Ls. Kopējie ienākumi 900,00 Ls. Ļoti veiksmīgi! Līdz ar to izrādes budžets ir 4400,00 Ls. Izrādes radošajā komandā ir horeogrāfe un pieci dejotāji. Jaundarba izrādīšanai visatbilstošākā ir Latvijas Nacionālās operas jaunā zāle. Pati lētākā īres cena, kāda pieejama kultūras organizācijām, ir ap 850,00 Ls, cenā neietilpst tehniskais personāls, līdz ar to jāpieskaita vismaz 80,00 Ls skaņotājam, 80,00 Ls gaismotājam (par tehnisko darbu), ja labi sarunā ar draugu gaismu mākslinieku, tad vēl 300,00 Ls par gaismu dizainu (valsts teātrim viņš par tāda paša apjoma darbu prasītu ap 1000 Ls, bet viņš zina, ka nevalstiskajiem iet grūti). Vēl kādi 40,00 Ls skatuves strādniekiem, kuri izritinās grīdas segumu. Un droši vien 5,00 Ls apkopējai par to, ka blakus saviem parastajiem darba pienākumiem pirms izrādes izmazgās „īrētā pasākuma” skatuvi. Cik tagad sanāk kopā? 1355,00 Ls par VIENU vakaru. Atlikumā 3045,00 Ls, no kā 200,00 Ls vistaupīgākajā variantā vajadzēs plakātu un skrejlapu drukai (pārējā reklāma būs sociālajos tīklos un tik daudz, cik mediji reaģēs uz preses relīzi, jo apmaksāt raidlaikus un reklāmas laukumus nav reāli), 150,00 Ls māksliniekam par šo materiālu datorsalikumu. Paliek vēl 2695,00 Ls, kurus varētu atvēlēt izrādes radīšanai, t.i., mākslinieku honorāriem. Bet izrādās, ka īrētājā zālē nestrādā divi skaļruņi, un daļa no tur ierasti esošajiem prožektoriem šovakar vajadzīgi operas izrādei lielajā zālē. Nākas trūkstošo īrēt – vēl neparedzēti 150,00 Ls izdevumi papildus. Vēl piemirsu par mēģinājumu telpu īri. Pieņemsim, ka izrāde top gana ātri – divu mēnešu laikā. Mēģinājumi notiek trīs reizes nedēļā pa piecām stundām (vajadzētu vairāk, bet cilvēkiem kaut kur citur jāpelna iztika) – 15 h x 4 nedēļas x 3 mēneši = 180 h. Zāles īres cena stundā, ja sarunā, pašā labākajā gadījumā varētu būt 3 Ls (šo izrādi mājās nekādi nevar mēģināt, jo dejo pieci dejotāji). Kopā 540,00 Ls. Atlikums – 2005,00 Ls. Nu gan honorāri! Atņemam 24% iedzīvotāju ienākumu nodokli (attaisnotie izdevumi ir 15%, jo dejotāji un horeogrāfi pieder grupai „citi”) un iegūstam 1595,98 Ls. Dejotāji par 180 h stundu darbu un vienu pilnu pirmizrādes dienu plus izrādi vakarā saņems 250,00 Ls, jo horeogrāfs zina, cik daudz darba ieguldīts. Apmēram 1,30 Ls stundā. Horeogrāfs sev patur 345,98 Ls. Tomēr divas dienas pirms pirmizrādes izlemj, ka šoreiz nevēlas, lai dejotāji dejo gluži savās ielās drēbēs un par 200,00 Ls (40,00 Ls x 5) nopērk lielveikalā kostīmus. Horeogrāfa neto honorārs paliek 145,98 Ls. Nekas, šoreiz nav pa mīnusiem. Izrāde tiek augstu novērtēta, labprāt gribētos to rādīt vēl, taču atkārtotai izrādīšanai finansējumu VKKF iegūt jau būs grūtāk. Var mēģināt iztikt no biļešu ienākumiem. Zāles īre un tehniskā personāla apmaksa – 1055,00 Ls. Ja pārdotu visas 190 biļetes par 7,00 Ls un 5,00 Ls, ienākumi varētu sasniegt 1200,00 Ls. Paliek 145,00 Ls reklāmai, piecu dejotāju un horeogrāfa apmaksai. Atņemot 24% nodokli – paliek apmēram 100,00 Ls. Konkursa jautājums – cik reizes izrāde tiks rādīta? Un šis bija ļoti optimistisks piemērs.

Operas lielā zāle, Dailes teātra dāmistaba, Purvciema pagalmi utt.

Dejas izrādes mēdz būt ļoti dažādas, līdz ar to atšķiras arī tām nepieciešamās telpas un tehniskās vajadzības. Taču pavisam noteikti ir mīlētākas un ne tik labas norises vietas. Skaidri zinām, ka baletu varam atrast Latvijas Nacionālās operas ēkā, un mācību procesa ietvaros arī Rīgas Horeogrāfijas skolas zālē vai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Bet kur meklēt laikmetīgo deju? Un vai balets tiešām tiek dejots tikai uz vienas skatuves? Izrādās, dejas izrāžu norises vietu spektrs Rīgā ir gana plašs, un ceļojumi un jaunatklājumi turpinās gan tāpēc, ka nekur nav labi, gan tāpēc, ka ir interesanti atklāt jaunas telpas un iespējas. Dejas izrāžu norises vietas var nosacīti grupēt pēc telpu primārā pielietojuma.

Atsevišķa parādība ir Latvijas Nacionālās opera, kuras Lielo zāli kā prestižāko skatuvi min baleta pārstāvji, savukārt uz Jauno zāli kāri lūkojas teju vai visi un cer, ka tā tiks labāk izmantota un būs pieejamāka par draudzīgākām cenām. Kā mīnuss tiek minēts tas, ka nepieciešama labāka grīda un pirmās skatītāju rindas ir vienā līmenī, apgrūtinot redzamību.

Teātri. Dailes lielā zāle ir otrā labākā baletam, savukārt Mazā zāle ir viena no populārākajām citām dejas izrādēm. Pieminētie Mazās zāles trūkumi – telpu dārdzība, neredz to, kas notiek uz grīdas, Daile neasociējas ne ar ko modernu un progresīvu, jo vairāk vai mazāk ir komercteātris. Gana populārs ir arī Ģertrūdes ielas teātris, kur gan kā problēma tiek saskatīta nedaudz sarežģītā piekļuve, underground pieskaņa un neskaidrība, vienojoties par telpām. Izskanēja arī Jaunā Rīgas teātra vārds, taču teātrim ir ļoti noslogots repertuārs, līdz ar to grūti iespraukties grafikā. Dažas izrādes notikušas arī Nacionālā teātra O Kartes zālē, kur ir ļoti zemi griesti un cementa grīda.

Muzeji. Atsevišķa telpu grupa, kurās norisinās dejas izrādes ir muzeji un galerijas. Izrādes bijušas izstāžu zālē „Arsenāls”, vairākas reizes Rīgas mākslas telpā, arī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Rakstniecības un mūzikas muzejā, Dabas muzejā. Sadarbība ar muzejiem tiek raksturota kā interesanta un radoša, kā galvenais trūkums tiek minēts tas, ka nepieciešams īrēt visu tehnisko aprīkojumu.

Koncertvietas. Ir bijušas izrādes Spīķeru koncertzālē, taču tur ir maza skatuve, skatītājiem apgrūtināta redzamība, tiek izcelta labā atmosfēra, bet kopumā telpas nav piemērotas dejai. Lielā Ģilde tiek raksturota kā vieta specifiskām formām.

Starpdisciplināras vietas. Populārākās vietas šajā sadaļā ir Kongresu nama Lielā un Mazā zāle un VEF Kultūras pils, kas gan izpelnās kritiku par milzu aukstumu ziemā un publikai ne pārāk omulīgajiem apstākļiem. Zināmu lomu sāk spēlēt arī kultūras centrs „Totaldobže”, kas ir pretimnākošs, bet pagaidām ar vāju infrastruktūru. Pāris reizes izskan arī atjaunotās Ziemeļblāzmas Kultūras pils vārds. Labus vārdus izpelnās „Sapņu fabrika”, Dzelzceļa muzejs un „D Fab”, taču tūlīt gan seko piebilde par dārdzību un to, ka uz vietas nav nekāda tehniskā aprīkojuma, tostarp grīdas seguma, krēslu un podestūras. „D Fab” gadījumā tiek minēta arī problēma ar skatītāju piesaisti.

Izglītības iestādes. Pēdējā laika viena no top vietām ir Latvijas Kultūras akadēmijas Zirgu pasta Karamazovu zāle. Tā gan ir maza, taču atrodas centā, izremontētās telpās, skatītāji sēž uz podestiem, telpa tehniski aprīkota, laba atmosfēra, vieta, kur gribas atgriezties, ir silts, nekrīt virsū apmetums. Otra gana populāra dejas norišu vieta ir deju studijas „Dzirnas” telpas, kuras ir plašas ar labu grīdas segumu, tomēr telpa īsti nav skatuve, vairāk mēģinājumu zāle. Baleta koncertiem labi der arī Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas zāle, taču arī uz turieni grūti atvilināt publiku.

Un atkal par to pašu (hor.Olga Žitluhina), foto: Jūlija Žitluhina

Citas telpas. Spektrs teju neaptverams – no veikalu skatlogiem līdz Vecrīgas ielām, no Dailes teātra lielās, skaistās dāmistabas līdz Purvciema iekšpagalmiem, no Daugavgrīvas cietokšņa līdz aizsalušajai Daugavai, no Rātsnama strūklakas līdz nu jau aizvestajai smilšu kaudzei Ķīpsalā. Tur visur ir dejots. Taču to, kas ir laba dejas skatuve kodolīgi raksturo Olga Žitluhina: „liels black box ar skatuvi 16m x 16m un ar 200 – 300 skatītāju vietām.” Savukārt Anna Sīle kā īsta sava teātra patriote saka: „Laikmetīgo deju gribas paturēt savā mājā, paturēt, lai sabiedrība domā, ka laikmetīgā deja nav nekas īpašs, specifisks, ka tā labi var iegulties teātra repertuārā.”

Izrādes laukiem, lauku izrādes un reģionu līdztiesība

Runājot par dejas izrāžu norisēm ārpus Rīgas, telpu grupēšana ir daudz vienkāršāka. Izrādes notiek vai nu kādā no reģionālajiem teātriem – Valmierā, Daugavpilī un Liepājā, kuri visi tiek atzīti par dejai gana labiem esam (līderis piemērotībā ir Daugavpils teātris) vai nu kādā no kultūras centriem/ namiem, vai arī kādā pavisam neiedomājamā un mākslinieku vai vietējo kultūras organizatoru iedomātā un piedāvātā vietā. Baleta izrādēm kā derīgākās telpas tiek minētas Dzintaru koncertzāle, Ventspils „Jūras vārti” (esot problēmas ar publiku, jo iedzīvotāji dod priekšroku sportam), Valmieras kultūras centrs, Liepājas Olimpiskais centrs, kultūras centri Preiļos, Jelgavā, Ogrē un Rēzeknē un arī brīvdabas estrādes nodrošina nepieciešamo plašumu. Lielās pilsētās un labās telpas pārsvarā prasa īri (ar baletu reizēm sadarbojas), mazākie kultūras nami īri neprasa (vai arī kā norāda Indra Reinholde telpu īres cena ir daļa no biļešu ienākumiem), bet tur rodas izdevumi tehniskajam nodrošinājumam, savukārt, ja izrādes notiek netradicionālās telpās, tad tie parasti pārvēršas par īpašiem projektiem, kuriem bieži ar vietējiem kultūras dzīves organizatoriem nav lielas darīšanas. Labs izņēmums ir Siguldas koncertzāle „Baltais flīģelis”, kur jau vairākus gadus pēc kārtas programmas „Alternatīvais flīģelis” ietvaros uz terases notiek laikmetīgās dejas izrādes. Trūkums – odi.

No daudzajiem Latvijas kultūras namiem gandrīz ikviens ir piemērojams dejas izrādēm, ja tiek dejots zālē, nevis uz skatuves, kas parasti ir augsta. Šajā gadījumā skatītāji sēž uz skatuves vai paaugstinājuma, kāds nereti ir skatītāju zāles aizmugurē, vai arī visapkārt spēles laukumam, ja izrādes forma to pieļauj. Šādā gadījumā gan rodas problēmas ar aparatūru, jo gaismas un skaņas tehnika pārsvarā ir stacionāra un no skatuves „neatraujama”. Pieredze rāda, ka uz vietas reti ir tehniski zinoši cilvēki, tāpēc pat gadījumos, ja aparatūra ir sapirkta, var gadīties, ka ar to apieties neviens nemāk. Līdz ar to nepieciešams vest līdzi savu tehnisko personālu. Tāpat teju vai visur ir problēmas ar grīdas kvalitāti – skabargas, naglas, pavirša uzkopšanas tehnika. Reti kur uz vietas pieejama dejas grīda, tādēļ to nākas vest līdzi (un vajag lielāku auto, kur ielikt ruļļus).

Tomēr visi kā viens atzīst, ka, lai arī dejots ir uz daudzām ļoti nepiemērotām skatuvēm, bieži kultūras vide, gaisotne un gūtā pieredze reģionos ir tik pozitīva, ka labprāt gribas atgriezties un rast iespēju braukt vēl.

Kādu telpu vajag „vidējai” dejas izrādei un cik tas maksā?

Interesanti, ka tikai Regīna Kaupuža, runājot par baleta prasībām, min nepieciešamību pēc teātra skatuves ar ierasto skatuves muti, kulisēm un fonu. Nevalstiskais sektors ir norūpējies par telpas izmaksām un to atrašanās vietu, kā arī iespējām tās piemērot. Teju visi atzīst, ka telpu un tehniskās izmaksas ir ļoti augstas, bieži katra atsevišķa izrādīšanas reize saistās ar sarunām, kurās nekad nav īsti zināms, par kādu cenu izdosies vienoties. Daudzi ir sašutusi par atšķirīgām cenām izrādēm ar ļoti tuvu satura un komerciāluma pakāpi. Iemesls ir telpu un līdz ar to savstarpējās konkurences trūkums. Aptaujāto vidū mazākās telpu un tehniskās izmaksas min valsts iestādēs strādājošie – pat ja notiek izbraukuma izrādes vai īpaši projekti, tehniskās izmaksas tiek lēstas starp 20 un 30 %. Turpretī nevalstiskais sektors rēķinās, ka telpām un tehniskajām izmaksām nāksies atvēlēt vairāk nekā 50% budžeta. Uzsvars tiek likts uz dažādiem sadarbības modeļiem un līgumiem, tādi pastāv un labi darbojas starp valsts iestādēm (piemēram, Latvijas Nacionālajam baletam ar Rīgas Horeogrāfijas skolu un JVLMA, jo vieni gatavo baletam dejotājus, otri – horeogrāfus).

Problēmu plašāk redz Maija Pavlova: „Lielākā problēma ir nevis finansēs, bet domāšanā. Nereti uzņemošā organizācija piedāvāto saturu sliktākā gadījumā uztver kā konkurentu savam repertuāram vai pašu rīkotajiem pasākumiem, labākajā – kā nekaitīgu, bet tomēr apgrūtinājumu, kura vienīgais mērķis – kaut ko nopelnīt. Negribu vispārināt, pilnīgi noteikti ir organizācijas, kas prot novērtēt un veiksmīgi izmanto šāda

sadarbības modeļa priekšrocības, kur viena puse piedāvā saturu, savukārt otra – nodrošina infrastruktūru, abas kopā strādā pie skatītāju piesaistes; bet praksē to nācies piedzīvot retāk. Ir vieta izaugsmei. Vieglāk ir pateikt – mūsu skatītāji/ apmeklētāji to nesapratīs, un atkal piedāvāt viņiem kādu izklaides gabalu, ar ko turklāt var nopelnīt, nekā lēnām strādāt pie publikas veidošanas, pamazām iedrošinot izmēģināt arī nezināmo, iepriekš neparedzamo.”

Telpas tehnisko raksturojumu vidū galvgalī ir divi aspekti – izmēri un grīda. Izmērs ietver gan griestu augstumu (īpaši svarīgi lielajām izrādēm ar dekorācijām, lai tās varētu pacelt uz šņorbēniņiem), gan platumu, gan dziļumu – vismaz 12 x 12 metri, var iztikt arī ar 10 x 10 metriem. Protams, ir formas, ko var pielāgot visam, taču šis ir dejas civilizētais standarts. Grīdai ir divi slāņi. Vispirms tas, kas ir apakšā – cik segums ir atsperīgs, cilvēka ķermenim draudzīgs. Normāla koka grīda derēs – ja vien dēļi nav salikti tieši uz betona. Katra dejošanas reize uz betona, cementa, asfalta atņem māksliniekam pāris nedēļas profesionālās karjeras. Virsū klāj dejas grīdu (līdzīga linolejam, bet nav linolejs). Atkarībā no izrādes var būt prasība pēc balta, melna un citu krāsu seguma. Daļa teātru un dejas apvienību to ir nopirkuši un ved līdzi. Reizēm, ja apakšējā kārta ir šarmanta, kvalitatīva un atbilst idejai, dejas izrādes labprāt iztiek bez īpašās virskārtas.

Tehniskais nodrošinājums – skaņas un gaismas aparatūra, arī projekcijas iespējas. Šī bieži ir visdārgākā izmaksu pozīcija, turklāt bieži nākas improvizēt, jo tehnika mēdz būt novecojusi, piemērota tikai diskotēkām, reizēm darbojas tikai trīs lampas. Trūkst arī profesionālu gaismu mākslinieku (Latvijā šādu izglītību nav iespējams iegūt).

„Tehnikas nomas kompānijas ir komercuzņēmumi, un to mērķis ir ar savu darbu gūt peļņu, un no šo uzņēmumu perspektīvas nav starpības starp komerciālu un nekomerciālu pasākumu, kas ir tikai normāli,” saka Maija Pavlova.

Risinājumu finansējumā pēc Igaunijas parauga saskata Anna Sīle: „Nekomerciālo projektu atbalstā vajadzētu nodrošināt finansējumu vismaz piecām izrādīšanas reizēm. Tā darbojas Igaunijas Kultūrkapitāla fonds. Tad to paspēj redzēt gana daudz skatītāju, un, ja izrādei būs komercpotenciāls, tā turpinās dzīvot, ja ne, tad tā būs devusi ieguldījumu attīstības kopainā.”

Komunālie apstākļi – ģērbtuves blakus skatuvei, siltums.

Skatītāju sēdvietas – vislabāk uz podestiem vai amfiteātrī, lai ir pārredzams viss spēles laukuma tilpums nevis tikai līdz kājās stāvoša cilvēka jostasvietai un tikai skatuves priekšpuse. ASV ikvienā senāka tipa teātri ir divi rādītāji – cik ir skatītāju vietu un no cik vietām var redzēt. Mums tas vēl netiek ievērots.

Kafejnīca – apmeklētājiem patīk iedzert kafiju vai vīna glāzi, īpaši tad, ja izrādei pa vidu ir starpbrīdis. Tad skatītāji ir priecīgi un labprāt nāk vēl. Patīkamas infrastruktūras trūkums laikmetīgo deju bez iemesla pārvērš par tikai jauniešu intereses objektu.

Informācija – izrādes parasti nenotiek vienā vietā, katru reizi būtu jāiegulda lieli līdzekļi reklāmā, bet, tā kā lielu līdzekļu nav, daudzi neuzzina, ka kaut kur notiek dejas izrāde.

Ko darīt?

No sarunām ar deviņiem pieredzējušiem dejas nozares cilvēkiem top skaidrs, ka situācija ar telpām nebūt nav lieliska. Kas būtu darāms, lai to mainītu? Vai ir kādas praktiskas, tehniskas, plānošanas vai finansējuma darbības, kuras ievērojami uzlabotu dejas dzīvi? Ne jau tikai latu skaits ir atrisinājums.

Vispirms par tradicionālāko – finansējumu tiešā veidā. Lita Beiris uzskata, ka jāpalielina finansējums kultūras iestāžu budžetos Rīgā un reģionos, piešķirot līdzekļus kultūras centriem. Citādi ārpus Rīgas honorāru izmaksu dēļ gandrīz nav iespēju rādīt profesionālas grupas, līdz ar to dejas māksla netiek pietiekoši popularizēta. Vairāki aptaujātie norāda uz absurdo situāciju, kad valsts piešķirtais finansējums kultūras projektiem caur valsts un pašvaldības telpu īri un nodokļiem teju par 90% atgriežas atpakaļ valsts budžetā. Vienlaikus tiek uzsvērts, ka kultūrai tiek vairāk naudas. No sarunām arī tapa skaidrs, ka būt valsts iestādei ir daudz „lētāk”, t.i., apgalvojums, ka esmu nabadzīga iestāde, paver daudz lielākas atlaižu un sarunāšanas iespējas ar citām valsts iestādēm, nekā nevalstiskā sektora izmisīgā klauvēšana pie nekomerciālās mākslas nepieciešamības sirdsapziņas.

Otrs saredzētais finansējuma virziens ir atbalsts konkrētām zālēm un ēkām. Aivars Leimanis, Olga Žitluhina un Madara Daudze runā par atsevišķa finansējuma nepieciešamību pagaidām maz izmantotajai LNO Jaunajai zālei. A. Leimanis skaidro, ka Jaunajā zālē nereti ieņēmumi nesedz izdevumus, tādēļ atsevišķs finansējums ļautu biežāk izrādīt viencēlienus, īpaši tagad, kad sevi piesaka jaunie horeogrāfi. M. Daudze uzsver zāles augsto īres maksu, pieejamība par zemāku cenu dotu iespēju dejas izrādēm tur notikt regulāri, un tas celtu dejas prestižu sabiedrībā. Arī Olga Žitluhina LNO Jauno zāli redz kā telpu, kurā būtu atbalstāma alternatīvu dejas izrāžu radīšana un rādīšana, taču viņa piebilst, ka galvenā problēma ir tā, ka vienmēr esi tikai viesis un lūdzējs.

Otra telpa, kuras piemērošana un atvēlēšana dejai tiek redzēta kā pozitīvs solis, ir Tabakas fabrika. Tiek izcelts, ka labā atrašanās vieta un pozitīvais līdzšinējais tēls to nav padarījis par underground vietu. Arī A. Leimanis uzskata, ka Tabakas fabriku vajadzētu veidot kā vietu dejai, jo laikmetīgajai savas vietas pagaidām nav, izrādes notiek ļoti izkaisīti. Viņš velk paralēles ar Dansens Hus Stokholmā, kas ir labi atpazīstama, iestaigāta taciņa.

Kā potenciāli dejas vajadzībām attīstāmas telpas tiek minētas VEF Kultūras pils un mākslas centra „Totaldobže” koncertzāles, kur jau tagad notiek dejas izrādes, taču vajadzīgi ieguldījumi infrastruktūrā. Regīna Kaupuža uzskata, ka nevajadzētu lūkoties tikai uz vienu nākotnes telpu dejai (par tādu pēdējā laikā izraudzīta Tabakas fabrika), jācīnās par vairākām. Viņa kā piemērotu skatuvi dejas izrādēm redz VEF Kultūras pili. Rīgas dome jau daudzus gadus plānojot to atjaunot, bet nekas nenotiek.

Kā būtisks un veiksmīgs ceļš tiek minēti arī dažādi sadarbības modeļi. Olga Žitluhina izceļ dejas profesionāļu sadarbību ar ĢIT un DDT, kur teātru pretimnākšanas dēļ izrādes tiek izrādītas vairāk reižu, nekā tas būtu gadījumos, kad esi tikai īrnieka lomā. Par jaunās telpas Zirgu pasta Karamazovu zāles nākotni vēl grūti spriest, jo pašreiz zāle ir ļoti noslogota. O. Žitluhina domā, ka labāka īres situācija izveidotos, ja valsts teātriem tiktu piešķirti līdzekļi, kuru mērķis būtu atvēlēt zāles nekomerciāliem kultūras pasākumiem. Tikmēr, kamēr teātriem būs nepieciešamība meklēt papildu ienākumus ārpusē, nekas nemainīsies. Pat, ja līgumi būs, tie reāli nedarbosies. Horeogrāfe atceras savu pieredzi, kad teātrī attieksme radikāli mainījās uz slikto pusi tikai tādēļ, ka par īri tika samaksāts nevis naudā, bet tika izmantotas Rīgas domes atvēlētās kvotas. „Teātriem ir vajadzīga nauda, tādēļ reizēs, kad zāle ir brīva, tie to vēlas izīrēt par komerccenām. Tāpēc dejas nozarei ir vajadzīgs vai nu savs budžets, vai atsevišķa telpa!” rezumē O. Žitluhina.

Svarīgi ir arī dejas popularizēšanas pasākumi. Regīna Kaupuža to stratēģijas trūkumu saredz kā vienu no galvenajām problēmām. Lilija Lipora vēlas veidot izrādes bērnu auditorijai, tādejādi audzinot, ieinteresējot par deju jauno paaudzi. Taču tam ir vajadzīgas telpas un producentu atbalsts. „Sabiedrība ir gudra, bet nav gatava dejai, tāpēc, ka neko daudz nav redzējusi. Ir jāredz vismaz 5 – 10 dejas izrādes, lai varētu sākt tās baudīt. Kā to savienot ar horeogrāfu ambīciju strādāt ārpus kanoniem, vairāk pievērsties kustību meklējumiem? Kā savienot spēju uzrunāt skatītājus un vienlaicīgi pašam apmierināt savus meklējumus?” jautā L. Lipora.

L. Beiris dejas popularizēšanas grūtības saista arī situāciju reklāmas tirgū un valsts medijos. Atlaides kultūras pasākumu reklāmām tāpat nedod iespēju tās atļauties. „Panorāmā” ir 3 minūtes sportam, bet kultūrai nav atvēlēta tāda pati vieta. Ir būtiski līdzīgā veidā atspoguļot to, kas notiek mākslā, kas notiek ārvalstīs. „Deja ir pabērna lomā, deja ir Pelnrušķīte, bet viņa reiz celsies.”

DDT vadītāja A. Sīle uzskata, ka visveiksmīgāk dejas attīstībai varētu palīdzēt spēcīga dejas producentu apvienība, kas apkalpotu vairākus māksliniekus. Tas būtu arī lielāks iemesls pretendēt uz papildu finansējumu. „Horeogrāfiem ir grūti atrast producentu, tādēļ viņi nāk uz neatkarīgajiem teātriem un meklē sadarbības iespējas. Es esmu atvērta laikmetīgajai dejai, bet tikai laikmetīgajai dejai. Producentu apvienība varētu deju producēt daudz plašāk. Cenšamies vadīties pēc noteiktiem mūsu programmas principiem, tāpēc jaunajiem horeogrāfiem nepietiek tikai ar mums un ĢIT. Administratīvais atbalsts palīdzētu darboties vairāk, lai ar laiku spētu arī ar deju izdzīvot.” Runājot par DDT telpām A. Sīle atzīmē – ja telpas ir, tās jāizmanto pilnvērtīgi. Ja projektu ir daudz, tad izmaksas samazinās.

Sapnis par dejas māju – aktuāls vai vecmodīgs

Jau gadiem tiek runāts un spriests par to, vai dejai ir vajadzīga sava māja, telpa, kuru identificē tikai ar deju. Kā šāda, vēl aizvien gana tāla, sapņa realizācija ietekmētu dejas mākslas situāciju un prestižu? Vai žanru robežu saplūšanas laikmetā tas vēl aizvien ir aktuāli? Ko sevī ietver jēdziens „dejas māja” – cik tajā runa par fiziskām telpām un cik par stratēģiju, plānošanu un atbalsta instrumentiem.

Lielākā daļa aptaujāto dejas nozares pārstāvju uzskata, ka atsevišķa telpa, ēka dejai ir nepieciešama, un šāda virzība palīdzētu dejas mākslas prestižam un skatītāju iespējām vieglāk orientēties kultūras piedāvājumā. Savukārt neatkarīgo teātru vadītājas pret dejas mājas ideju izturas mazliet skeptiskāk, uzsverot kultūras patēriņa un mērķauditorijas interesi par dažādiem mākslas veidiem. M. Pavlova: „Mūsdienās skatuves mākslas iet roku rokā – deja, teātris, cirks –, nošķirt tās pēc žanriskās piederības neredzu vajadzību. It īpaši pašreizējā Latvijas situācijā, kur laikmetīgā māksla jebkurā jomā sitas kā plika pa nātrēm, lai vispār izdzīvotu. Protams, ticu, ka pēc kādiem gadiem varētu pienākt brīdis, kad dejas mākslinieku, producentu un skatītāju būs tik daudz, ka vajadzība pēc atsevišķas dejas mājas būs loģiska nepieciešamība.”

A. Sīle ideju par telpas un konkrēta žanra saistību paplašina retoriski jautājot: „Varbūt arī teātri nevajag identificēt ar telpām?” Viņa kā veiksmīgāku modeli redz māju, kurā notiek dažādas aktivitātes – vizuālā māksla, kino, deja u.c. Līdz ar to varētu paplašināties mērķauditorija – aizej uz vienu, ieraugi kaut ko citu. „Vieta tikai dejai izkristalizēs situāciju dejas mīļotājiem, bet nenāks klāt jauna auditorija.”

Savukārt L. Beiris un L. Lipora uzsver, ka dejas māja dotu iespēju piedāvāt daudzpusīgāku skatījumu uz dejas izrādēm. „Latvijā ir tikai viena profesionāla dejas kompānija – Latvijas Nacionālais balets. Ir bijuši mēģinājumi uzturēt laikmetīgās dejas kompānijas, taču trupu bez pamatbudžeta dibināt nav iespējams. Esmu aizsākusi ideju par Rīgas Baleta teātri. Mērķis ir dot iespēju horeogrāfiem realizēt savas idejas. Tas nepieciešams mākslas spektra dažādošanai, profesionāliem māksliniekiem ir jābūt iespējai sevi pierādīt, skatītājiem ir jādod izvēles iespējas, kā tas jau ir mūsu kaimiņvalstīs,” tā Lita Beiris. Dejas menedžere M. Daudze saskata, ka dejas mājas esamība celtu dejas prestižu, veicinātu atpazīstamību vietējā un starptautiskā mērogā, līdz ar to būtu vieglāk piesaistīt lielāku skatītāju skaitu un samazinātos reklāmas izdevumi.

R. Kaupuža uzsver, ka Latvijā kultūras būvēm ir cieša saikne ar tajās izrādīto saturu. Piemēram, Nacionālo teātri noteikti ir grūtāk saistīt ar dejas izrādēm nekā Jauno Rīgas teātri. Līdzīgi kā neatkarīgo teātri pārstāves arī R. Kaupuža runā par publikas, jo īpaši jaunatnes, „multifunkcionalitāti” – vēlmi pēc daudzveidības. Vēl horeogrāfe kā būtisku aspektu saskata telpas prestižu, vides draudzīgumu skatītājam: „Ja vēlies baudījumu, sākas prasības. Cilvēks ir gatavs ieguldīt, lai iegūtu prestižu baudījumu. Arī laikmetīgā deja ir pelnījusi cienīgu vietu.”

O. Žitluhina līdzīgi kolēģiem izceļ dejas māju kā ceļu uz augstāku nozares statusu, kas liktu ar to rēķināties: „Mūzikai, teātrim, vizuālajai mākslai ir telpas, dejai nav.” Horeogrāfe norāda uz Eiropas tendenci atteikties no savām telpām, pāriet uz plūstošāku modeli, ārzemnieki priecājas, ka mums jau ir tāda moderna sistēma, kādu viņiem gribētos. O. Žitluhina uzskata, ka „tikko process pārtop par sistēmu, tad tas ir jāmaina! Ja mums visu laiku nebija telpas, tad tagad vajag otrādi – vajag telpu, kur tikai dejo! Un pēc tam var atkal no tās atteikties un ievest deju teātros vai kur citur.”

Dejas diena Totaldobžē (jumtā caurums)

Mazās formas maciņā vai domāšanā

Laikmetīgajā dejā pilnīgi skaidra jūtama virzība uz mazākām formām un gan fiziska, gan ideoloģiska tuvināšanās dzīvei un skatītājam. Baletā, kurš ir valsts finansēts, situācija ir daudz neviennozīmīgāka. Tādēļ jautāju, kāda ir attīstība un motivācija saistībā ar lielo un mazo formu attiecībām? Vai izmēru nosaka finanses vai domāšana?

M. Daudze un L. Lipora cēloņus saskata finansējumā un pieprasījumā, mazās formas ir veids kā izdzīvot, turpinot attīstīt mākslinieku radošo potenciālu. M. Daudze uzsver, ka projektam konkursā piešķir 1/3 no pieprasītās summas, tādēļ nākas samazināt telpu un tehniskās izmaksas, un to var izdarīt, ejot „dabā” un iztiekot ar “ielu apgaismojumu”. L. Lipora atgādina, ka arī festivāli ir atvērtāki mazām formām. Lielās formas ņem pretī tikai lielvalstis. Viņa ar savām izrādēm varētu braukt tikai uz Krieviju, Turciju, vairākkārt jau aicināta uz Indiju, bet ceļa izdevumi būtu jāsedz pašiem, kas nav iespējams.

Tam, ka finansējums ir iemesls mazo formu dominancei, daļēji piekrīt arī M. Pavlova, A. Sīle un O. Žitluhina, taču visas uzsver arī būtiskas izmaiņas domāšanā un mūsdienu dzīves specifikā. „Mūsu laikmeta atsvešinātība, virtuālā dzīve, publiskās telpas izzušana ir tiešā pretstatā tai netveramajai enerģijas apmaiņai, kas notiek starp skatītājiem un aktieriem, dejotājiem, mūziķiem. Un jo mazāka telpa, jo šīs attiecības ir intensīvākas,” saka M. Pavlova. Iziešana ārpus tradicionālajām skatuvēm, veidojot mākslas darbus īpašās vietās, viņasprāt, ir, varbūt neapzināta, bet vēlme nokļūt tuvāk skatītājam un iedrošināt, ka māksla nav tikai izredzēto pulciņa privilēģija. A. Sīle uzskata, ka mazā grupā ideju attīstīt var daudz veiksmīgāk, jo ikkatrs, kas piedalās ir mākslas darba līdzautors. O. Žitluhina stāsta par vēlmi sasniegt katru cilvēku, kas būtu pretstatā mūsdienu pasaules fragmentārismam un vientulībai: „Visiem gribas, lai pažēlo, lai ir ģimeniska sajūta, bet vienalga visi ir pa vienam. Nesen biju Maķedonijā – tur ir divi cilvēki, kas veido un ietekmē dejas nozares attīstību, un viņi savā starpā nekomunicē.”

Citāds ir baleta profesionāļu skatījums. Gan A. Leimanis, gan R. Kaupuža vērtību un nākotni saskata tieši lielās formas darbiem. A. Leimanis saredz tendenci atgriezties pie vērienīgiem iestudējumiem uz klasiskās bāzes: „Viencēlienus ir vieglāk realizēt, taču skatītāji nāks divas, retos gadījumos trīs sezonas, savukārt, lielās izrādes ir uz desmit gadiem.” R. Kaupuža baleta mākslā redz viļņveidību, kur periodiski uzrodas interese par viencēlieniem, bet lielās formas kotējas visaugstāk. Arī laikmetīgajā dejā viņa saskata tendenci aizvien vairāk „pielietot saturu, izklāstīt ideju”. Indra Reinholde uzskata, ka Latvijas mērogā ir grūti runāt par kaut kādām tendencēm baleta mākslā, taču neapšaubāmi pastāv formāta saistība ar finansējumu: „Strādājot Krievijā, esmu veidojusi viencēlienu un divcēlienu izrādes ar pietiekoši lielu izpildītāju skaitu. Ļoti labprāt to darītu arī tagad, taču Latvijā man nav nekādu iespēju iestudēt šāda formāta darbus.”

Vai zāles tikai ausīm?

Maija beigas pagāja Austrumlatvijas koncertzāles jeb Latgales vēstniecības GORS atvēršanas svētku gaidās, tādēļ neiztiku arī bez jautājuma par to, kā mūsu dejas nozares cilvēki vērtē jaunās multifunkcionālās reģionālās koncertzāles? Kāda varētu veidoties to loma Latvijas kultūras kartē?

A. Leimanis labu nākotni reģionālajām koncertzālēm saskata gadījumā, ja izdosies atrast tikpat veiksmīgu apsaimniekošanas modeli kā igauņiem, t.i., panākt, lai ēka dzīvotu visu laiku, lai vismaz reizi nedēļā būtu koncerti, lai tajā darbotos vietējie kolektīvi. L. Beiris jauno centru dzīvību saskata papildu finansējumā mākslinieku piesaistei, nevis tikai tehniskā aprīkojuma nodrošināšanai. Kā piemēru viņa min „Jūras vārtus” Ventspilī, kur ir labs aprīkojums, bet trūkst līdzekļu, lai uzņemtu profesionālas trupas. Gan L. Beiris, gan R. Kaupuža ir norūpējušās, vai zāles derēs dejai. R. Kaupuža atceras – kad atjaunoja Lielās ģildes zāli, solīja, ka tā būs multifunkcionāla, bet rezultātā tā patiešām der tikai orķestrim. Viņa ironizē, ka pie mums ar vārdu multifunkcionāls saprot to, ka der visam, izņemot deju: „Jā zāle der koncertiem un kongresiem, t.i., visam, kas ir saistīts ar skaņu, tad tā ir multifunkcionāla.”

Uz būtisku aspektu norāda arī O. Žitluhina un L. Lipora – jaunās lielās zāles prasīs lielākas formas izrādes. Vai pietiks finansējuma tādas sagatavot? Un kur to nevalstiskajiem teātriem un trupām darīt, ja Rīgā ir tāds telpu trūkums un dārdzība? O. Žitluhina runā arī par daļēju un īstu telpas multifunkcionalitāti, kādu redzējusi daudzviet Eiropā. Taču šādas zāles prasa ļoti lielu tehnisko personālu.

Vienu no konstruktīvākajām idejām pauž A. Sīle, iesakot reģionālajām koncertzālēm attīstīt rezidenču programmas. Ir svarīgi, lai māksla top uz vietas, nevis visu ražo Rīgā un tad ved uz laukiem. Līdz ar to kultūras izplatība patiešām ir visur nevis tikai Rīgas centrā. Dzīvojot un strādājot rezidencē, mākslinieki saprot, ko vietējiem cilvēkiem vajag. „Vairāk domāt par sabiedrību nevis savu ego!” saka Anna Sīle.

0 likes Kultūrpolitika un infrastruktūra , Laikmetīgā deja Latvijā , Pārpublicējumi
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.