JOURNAL.DANCE.LV

June 14, 2013 at 8:12 am

Par studentiem un studentu dejas festivālu Viļņā

Par studentiem un studentu dejas festivālu Viļņā
Print pagePDF page

Šovakar ar Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammas studentu kompozīcijas darbiem sākas Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls “Laiks dejot”. Studentu vakari ierasti ir ļoti populāri skatītāju vidū, īpaši pirmajos studiju gados, jo vēl gan radiem, gan draugiem ir pacietība un interese sekot jauniešu nodarbei. Daļa publikas izvēlas studentu izrādes formāta dēļ  interesantāk skatīties padsmit dažu minūšu garus darbus nekā veselu stundu – tikai vienu. 14. jūnija vakarā Dailes teātra Mazajā zālē katram pašam ir iespēja noskaidrot, vai studentu darbi ir interesanti tāpēc, ka īsi, varbūt tādēļ, ka viņi vēl meklē savu balsi, varbūt tādēļ, ka viņu ir daudz un viņi vēl ir jauni un laimīgi. Sagaidot jauno uznācienu, pārpublicējam lietuviešu dejas kritiķes Monikas Jašinskaites rakstu par Dmitrija Gaitjukeviča izrādi “Es runāšu par…”. Šajā izrādē dejo studenti, kurus redzēsiet šovakar. Izrāde aprīļa sākumā viesojās Viļņā, kur, izrādās, ir studentu dejas festivāls, turklāt starptautisks. Iespēja redzēt jaunos talantus, pirms tie aiziet lielajā dzīvē. 

Četri „Shockacademia” vakari

Pirmpublicējums

Monika Jašinskaite

Aprīlis. Ciemiņi no ārvalstīm. Studenti. Laikmetīgā deja. Festivāls. Visi šie vārdi sevī slēpj dinamiku, mainīgumu, kaut ko jaunu. Tie ļauj nojaust par augšanu un svētkiem. Visus šos vārdus savienojot kopā, tie pauž neredzētu stiprumu!

„Shockacademia” ir starptautisks studentu laikmetīgās dejas festivāls, kas norisinājās Viļņā no 2. līdz 6.aprīlim un skatītājus priecēja jau trešo reizi. Pasākumi pirmajās dienās notika Mākslas tipogrāfijā un sestdien – „Teātra cehā”. Šis festivāls ir lieliska iespēja paskatīties uz to, kas mums ir, un uz to, ko mēs vēl varētu sasniegt.

Tāpat kā 2011. gadā, arī šogad „Shockacademia” sākās ar Airas Naginevičiūtes horeogrāfiju „Druska” („Sāls”). Tas bija viens no trim galvenajiem festivāla priekšnesumiem. Šogad dzīvās dejas uzvedumā piedalījās Lietuvas mūzikas un teātra akadēmijas (LMTA) laikmetīgās dejas ceturtā kursa studentes. Mainīgās noskaņās – no piezemēta minimālisma līdz intensīvai elektronikai – patīkamā gaisotnē piecas studentes ar savu ķermeņu kustībām veidoja vienreizējas un daudzveidīgas ainas. Grupu kompozīcijas mijās ar solo uznācieniem, reizi pa reizei parādoties arī duetiem. Tērptas baltās drēbēs, mākslinieces te nāca, te jau atkal nozuda no skatuves.

No studentu etīdēm Naginevičiūtes izveidotā deja prasīja ļoti labi trenētus augumus, skaistu izpildījumu un, protams, ātru tempu. Šis bija nopietns pārbaudījums jaunajām dejotājām. Skatoties uz viņām, reizēm gribējās aizvērt acis un censties uzburtās sajūtas noturēt sevī pēc iespējas ilgāk.

Festivāla otrais vakars sākās ar miniatūrām, bet par tām mazliet vēlāk. Kaut arī par „Drusku” („Sāli”) divreiz īsāks, bet ne mazāk iespaidīgs bija Latvijas Kultūras akadēmijas studentu uzvedums „Es stāstīšu par…”. Tā autors ir pirms pieciem gadiem to pašu augstskolu absolvējušais Dimitrijs Gaitjukevičs. Latviešu horeogrāfs izvēlējās pavisam pretēju ceļu –  tā vietā, lai demonstrētu sarežģītu kustību, viņš no studentiem pieprasīja izpildīt vienkāršus uzdevumus, kuros nav iespējams kļūdīties.

Staigāšana, skriešana, lēkāšana, kustēšanās ar sīkiem solīšiem bija Gaitjukeviča horeogrāfijas pamatelementi. Viņa izveidotā deja „piedzima” nevis uz Mākslas tipogrāfijas Melnās skatuves, bet skatītāju iztēlē. Piemēram, kad, baroka mūzikai skanot, viens no izpildītājiem lēkāja pāri gulošiem kolēģiem, šo kustību publika redzēja kā deju. Bet, dzirdot izpildītājus runājot par zemes kustību un skatoties uz diviem izpildītājiem, kas ar smalkiem solīšiem kustējās citiem apkārt, skatītāji viņus uztvēra kā salas, kas tuvojas krastam. Teātris no smaga un atbildīga notikuma pārvērtās par interesantu spēli gan izpildītājiem, gan skatītājiem. Vēlāk studentu kustības kļuva sarežģītākas (tika iekļauti arī akrobātikas elementi), un tas izveidoto iespaidu nesabojāja, bet gan vairoja uzticību – skatītājs redzēja, ka dejotāji savu ķermeni pārvada pilnībā un pat neienāca prātā doma, ka tie kaut ko varētu neprast.

Garāko izrādi „Mīlu Tevi no visas sirds, Magdalēna” „Shockacademia” parādīja dalībnieki no Polijas; tā ilga gandrīz stundu, un to bija iestudējis horeogrāfs Jaceks Ļuminsks. Tas bija studentu izlaiduma darbs Polijas nacionālajā Ludvika Solska drāmas skolā. Uz „kailas” skatuves, bez aizkulisēm varējām redzēt no caurulēm veidotus statīvus un desmit dejotājus – piecus puišus un piecas meitenes, kas bija tērpušies spilgtās drēbēs (pārus varēja atšķirt, jo tiem bija viena krāsa vai arī viens raksts tērpā). Kostīmu stils – individuāls, līdzīgi kā cilvēku personībām atšķiroties citai no citas. „Cilvēki baidās no sevis un savas realitātes <…>. Ja tev ir kauns par savām jūtām un ja centies tās noslēpt, tas nozīmē, ka tu ļauj sabiedrībā esošajiem uzskatiem iznīcināt savu realitāti,” – programmā tiek atklāta izrādes problemātika.

Ļuminska uzvedumā bija vienkāršas fiziskas kustības un akrobātikas elementi, vislielākā uzmanība tika vērsta uz deju. Visas izrādes laikā izpildītājos pulsēja iekšējā enerģija. Dejojot viņi reizēm kļūdījās vai nokavēja, bet tas nelikās svarīgi, jo viņu mērķis bija nevis ideālas kustības, bet iekšējās ekspresijas nezaudēšana. Tāpat kā kolēģi no Latvijas, poļu dejotāji visu laiku bija uz skatuves. Izrādes beigās vienu no pirmajām kompozīcijām viņi atkārtoja ar tikpat lielu sparu un enerģiju kā sākumā. Šķita, ka poļu studentiem izdevās sasniegt savu mērķi – saglabāt enerģiju. (..)

„Shockacademia” norises laikā dažkārt vēroju pustukšo Mākslas tipogrāfijas Melno zāli un domāju, kādu skatītāju varētu interesēt šāds festivāls. Pat neuzdrošinājos uzdot jautājumu, vai tāds ir nepieciešams – protams, ka jā. Un tomēr, varbūt tas varētu būt… labāks? Kaut vai tāds, kuru vēlētos apmeklēt paši studenti. Lai ne tikai apmierinātu savu Ego, bet arī iepazītu ko Jaunu. Lai ne tikai parādītos uz skatuves, bet varētu paskatīties uz citu veikumu, painteresēties kā dzīvo viņu topošie kolēģi un konkurenti kaimiņu pilsētā vai valstī, aprunāties ar viņiem, varbūt pat padejot. Domāju par to, kā šim pasākumam pietrūkst. Katrā ziņā zinu, ka tā nav nauda.

0 likes Pārpublicējumi , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.