JOURNAL.DANCE.LV

May 3, 2013 at 2:58 pm

Ķermenis kā robeža starp iekšējo un ārējo vidi. Par izrādi “Inside”

Ķermenis kā robeža starp iekšējo un ārējo vidi. Par izrādi “Inside”
Print pagePDF page

Laura Vesele

Latvijas Nacionālā teātra organismā jau atkārtoti tiek ielaists svešķermenis – intraverta dejas izrāde par ķermeni kā dzīvu sistēmu. Par virsmu, kas nošķir iekšējo un ārējo vidi. Latvijas Nacionālā teātra Jaunās zāles aukstā betona grīda un masīvās kolonnas rada izaicinājumu dejas izrādes veidotājiem, taču šī telpa piešķir skatuves mākslas darbam zināmu atzinības līmeni. Šī nav studentu dejas izrāde, šis nav tikko absolvējuša horeogrāfa pašizpausmes meklējums, šī ir dramaturģiski, scenogrāfiski un horeogrāfiski spēcīga dejas izrāde, kas turpmāk kalpos kā jaunā dejas izrāžu kvalitātes latiņa.

Centrtiece

Scenogrāfija šajā izrādē ir ārkārtīgi svarīga. Skatuves iekārtojums rada iespaidu par noslēgtu vidi, kas ir daļa no lielākas vides, kura ir vēl plašākas vides sastāvdaļa. Tā varētu turpināt līdz mēs pieskartos sāpīgajam visuma jēdzienam, ko ir tik pat grūti definēt kā šīs sistēmas centru. Scenogrāfiski izveidojot lokus – skatītāju rinda, distance, stikla siena, distance, ķermenis, distance, ir jūtama centrtiece. Šīs izrādes centrs jeb kodols, kā to skaidrojis autors, ir sirds.

Attiecības ar sirdi

Izrādē tiek risinātas attiecības ar sirdi. Sirds – 1. dobs asinsrites centrālais orgāns, kas ar muskuļu ritmisku darbību izraisa asins plūsmu pa asinsvadiem; 2. cilvēka psihes, rakstura, personības emocionālo, morālo īpašību kopums, arī to izpausme. Seši dejotāji izrādes norises laikā risina attiecības ar sirds abām nozīmēm.

Attiecības ar sirdi kā bioloģiskā ķermeņa kodolu, tiek risinātas, izaicinot savu fizisko ķermeni dažādās disciplīnās. Dejotāji pētīja savu sirdsdarbību dažādas intensitātes kustību izpildījumā, saskarsmē ar dažādām virsmām – cilvēka miesu, stiklu, betonu, galu galā arī apģērba audumu un elektrizēto gaisu. Šis pētījums no dejotāja prasīja padziļinātu sava ķermeņa izziņu, tā robežu pārbaudīšanu, taču mierīgi sēdošajā skatītājā radīja estētisku baudījumu. Sirdsdarbības izpētes process horeogrāfiski gudrā un tehniski precīzā izpildījumā veidoja izrādes dinamiku. Turklāt mūzikas izvēle, kas pastiprināja kāpinājuma-atslābuma momentus, gaismas lietojumu, kas liecināja par sistēmas ritmiskumu un izcēla šīs sistēmas posmus, attīstīja izrādes tematisko līniju.

Sirdsdarbības pētījums

Pētot sirdi kā ķermeņa centrālo orgānu, jārunā arī par ķermeni, tā robežām, tā pozīciju starp citiem ķermeņiem, tā vietu vidē. Ja katrā dejotājā varēja novērot savas sirds darbības pētījumu, tad, manuprāt, viņi visi kopā veidoja vēl vienu izpētes objektu – mikrovidi, bioloģisku sistēmu – organismu jeb ķermeni, kura miesa bija stikla sienas, bet orgānu sistēma – dejotāji. Individuālu sirdsdarbības mērījumu mēs varam vērtēt kā visai izplatītu medicīnisko praksi, bet šī unikālā organisma uzburšana uz skatuves, manuprāt, ir autora lielākā veiksme šajā izrādē.

Ķermenis ķermenī

Šis organisms strādā, pateicoties dejotāju absolūtai vienotībai. Katrs dejotājs bija viens posms sistēmā, tādēļ, līdz mazākajai niansei atstrādātās kustību pārejas, pilnīga uzticēšanās un neapšaubāma paļaušanās uz pārējiem sistēmas posmiem, veidoja izrādes sirdi.

Skatot šo izrādi kā vienotu organismu, iespējams novērot smalkas attiecības starp iekšējo un ārējo virsmu – dejotāja ķermeni un vienotā organisma ārējo virsmu – stiklu. Dažbrīd šķita, ka katra dejotāja emocionālā ķermeņa izjūtas projicējās uz šīs ārējās virsmas. Šīs sajūtas kļuva nojaušamas tikai tiešā mijiedarbībā virsmai ar virsmu, ķermenim ar ķermeni, videi ar vidi. Tāpat nespēju atteikties no domas par ķermeņa kailumu, kas izrādē nebija padarīts neērts, iespējams tieši šī knapi jaušamā ārējā apvalka – stikla sienu korpusa dēļ. Gandrīz kaili ķermeņi spēja saglabāt intimitāti, pateicoties, fiziski gandrīz nemanāmajai, bet emocionāli spēcīgi izjūtamajai, robežai starp skatītāja aci un mikrovidi iekš stikla virsmām.

Sirds skaistums

Iemesls, kādēļ horeogrāfa Dmitrija Gaitjukeviča izrāde tiek rādīta Latvijas Nacionālajā teātrī atkārtoti un kādēļ tā ir izpelnījusies ļoti atzinīgu skatītāju vērtējumu, nav tas, ka tā ir skaista vai ka tajā dejo skaisti ķermeņi. Tās kvalitāte slēpjas patiesumā un skaidrā idejā. Izvēloties sirdi kā centrālo izrādes pētniecības objektu, rodas milzīgs potenciāls bagātam fiziskam, emocionālam, horeogrāfiskam pētījumam, un tieši šis auglīgais saturiskais materiāls deva iemeslu izrādei būt skaistai.

0 likes Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.