JOURNAL.DANCE.LV

March 12, 2013 at 11:05 am

Par studentu darbu vakaru „Pieteikums”

Par studentu darbu vakaru „Pieteikums”
Print pagePDF page

Maija Treile

„Pieteikums” – tā saucās Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas 2. kursa studentu darbu vakars, kas 8. un 9. marta vakarā bija skatāms Zirgu pastā. Nav gluži tā, ka studenti piesakās pirmoreiz. Jau pagājušajā gadā viņus varēja sākt iepazīt Ilzes Zīriņas izrādē „Zeltītie zvēri” un Dmitrija Gaitjukeviča „Es runāšu par…”, kā arī nu jau redzēti vairāki koncerti-eksāmeni.

Kursa vadītāja Olga Žitluhina, kas ar skatītājiem runāja gan pirms darbu vakara, gan nelielā pauzē starp nosacīti divām vakara daļām, atzina, ka šī ir „virtuve” jeb tas ikdienas darbs, ar ko studenti nodarbojas kompozīcijas stundās. Tomēr no skatītāja pozīcijām vakara programma gan šķita kā vienots veselums, ne izspūris un nenogludināts darbs procesā, kurā skatītājam ļauts ielūkoties pa sētas durvju spraudziņu.

Raitā tempā, nedaudz pārsniedzot stundu, vakara gaitā tiek parādīti veseli 22 darbi. Pirmajā daļā 17 variācijas par Johana Sebastiana Baha invencijām (invencija – neliels brīva imitējoša stila skaņdarbs klavierēm). Sadarbība ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti pianisti Aiju Bērziņu dzīvo dejotāju kustību papildina ar tikpat dzīvo mūziku. Kā var uzzināt no Žitluhinas un viņas pirmā kursa absolventes, tagad jauno pedagoģes Ramonas Galkinas komentāriem, Baha invencijas laikmetīgās dejas studiju programmā bijis uzdevums jau kopš pašiem pirmsākumiem; tikai toreiz studenti tās saņēmuši nošu raksta formā (YouTube plašās iespējas tad vēl bija nākotne). Olga Žitluhina arī stāstīja, ka šajā uzdevumā studentiem tiek prasīta laikmetīgajai dejai (kam raksturīgas brīvas attiecības ar mūziku) netipiska kustības iekļaušanās mūzikā.

Ieklausīšanās un iekļaušanās baroka klaviermūzikā iedvesmojusi no atsevišķu orgānu mikrodejām (vēderu konvulsijas mūzikas ritmā Agates Bankavas horeogrāfijā, kurā dejotājos var saskatīt kaut ko kumelisku; šaudīgās mēlītes austrumnieciski liegi iekrāsotajā Alises Putniņas iestudētajā kursabiedru duetā) līdz ekspresijai, kas plašā atvēzienā tiecas ieņemt telpas plašumu (Annijas Belogrudovas, Jāņa Putniņa un Rūtas Kublickas horeogrāfijās). Agates Cukures horeogrāfijā pie galda stabili sēdošās Rūtas Kublickas dejojošajā ķermeņa augšdaļā par galveno kustības raķeti kļūst zirgaste. Asprātīga ir Rūtas Pakalnes veidotā horeogrāfija, kurā arī pianiste Aija Bērziņa ar savu dzīvo mīmiku un acu skatienu arī kļūst par dejotāju. Ieradušies paši ar saviem ķeblīšiem dejotāji ieņem vietas abpus pianistei, mērķtiecīgi un diezgan bezceremoniāli apietas ar instrumentu un, savukārt, ar savām kustībām, no kurām visiespaidīgākā ir galvas trīce, kļūst par instrumenta spēlētājiem un vienlaikus mūzikas spēlētiem instrumentiem.

Dažās ainās var atpazīt sadzīves situācijas, piemēram, pāri miegā, kas „noguļ” (jāpiebilst, diezgan aktīvi) ne tikai savas invencijas laiku, bet turpina gulēt nostāk uz grīdas arī nākamā kursabiedru darba laikā. Atsevišķos darbos uzsvars likts arī uz kostīmiem, piemēram, Anetes Tambakas horeogrāfijā parādās japāņu masiere, bet Karīnas Lapšinas darbā bokseris. Abās miniatūrās gan raksturīga zināma lomu maiņa, kad pasīvās/ aktīvās pozīcijas tiek nodotas partnerim – vai ar kustību, pozu, vai ar rekvizītu (mainot boksa cimdu nēsātāju). No dejojošiem rekvizītiem atmiņā paliek arī tējas maisiņi Sandras Liepiņas horeogrāfijā.

Daudzas ainas noslēdzas, partnerim nonesot meiteni dejotāju (ir gan arī pretēja epizode, kurā meitene tomēr nones puisi), vai kursabiedriem kā „skatuves strādniekiem” ierodoties, lai aiztransportētu daiļās pozās sastingušās dejotājas (Evas Kronbergas „Invencijā Nr. 7”). Vairāki darbi sapludināti, iepriekšējo epizožu dejotājiem nepametot skatuvi vai nododot mantojumā no ainas ainā rekvizītus. Atsevišķu darbu mijiedarbē un neuzbāzīgajā pārejā jūtams kursa vadītājas Olgas Žitluhinas pirksts, kam kompozīciju secībā izdevies radīt vienojošu struktūru, kas studentu darbu vakaru ļauj uztvert kā nepretenciozu, bet vienotu izrādi ar kopēju dramaturģiju.

Vakara turpinājumu veido četras variācijas par fotogrāfijām, kas uz programmiņas aplūkojamas arī skatītājam (tas gan nenozīmē, ka ir viegli atšifrēt, kura bilde iespaidojusi kuru kompozīciju, par to un par fotogrāfijas mākslas un dejas attiecībām arī vakara noslēgumā iesākas, bet īsti neizvēršas diskusija). Kopumā visas četras „fotogrāfijas”, kurās savukārt izmantota Gabriela Prokofjeva mūzika, raisa pārdomas par intravertu un ekstravertu enerģiju un agresiju, un to mijiedarbēm. Pirmajā dejas fotogrāfijā skatienu apmaiņas enerģija krājas, krājas, līdz  izsprāgst kustību ekspresijā. Otrajā fotogrāfijā pozās šķietami laiskas, tomēr pasīvi agresīvas, treniņtērpos ģērbtas dejotājas veido femīno krievu kulta filmas „Bembis” jeb „Bumers” variāciju, kas arī noslēdzas ar frāzi „Не мы такие, жизнь такая” (mēs neesam tādas, dzīve ir tāda). Trešajā fotogrāfijā atpazīstama sabiedriskā transporta situācija. Sabiedriskais transports kā vieta, kur kulminē nekontrolējama snaudulība līdz pat cilvēku spējai kā zirgiem gulēt stāvus (turklāt pilnīgi svešā sabiedrībā); bet vienlaikus sabiedriskais transports ir kā potenciāli viegli iedarbināma bumba, kas ik mirkli var uzsprāgt vāji motivētas pasažieru agresijas eksplozijā. Ceturtajā fotogrāfijā dejotājiem, izmantojot Zirgu pasta zāles otro līmeni – balkonu, izdodas radīt stilīgas spriedzes pilnu nelielu trillera situāciju.

Vakars finišē „Bez foto…”, toties uz cerīgas nots: Annijas Belogrudovas deja, skanot  uz grīdas izklātam vīrieša uzvalkam beidzas ar īsta vīrieša – kursabiedra ierašanos. (Te gan var piebilst, ka iespēja jau teju kopš sākuma sekot topošo horeogrāfu studiju gaitām, ļauj arī ievērot, ka puišu rindas 2. kursā diemžēl kļuvušas šķidrākas.)

Prakse ļaut satikties topošajiem horeogrāfiem un dejotājiem (kamēr vēl nav pavisam „gatavi”) ar skatītājiem ir abpusēji vērtīga pieredze. Šķiet, studentu ķermeņi kopš iepriekšējām tikšanās reizēm ieguvuši lielāku pārliecinātību (iespējams, gan, ka šādam iespaidam palīdz arī darbu īsformāta raksturs, kas ļauj sakoncentrēties īsākam mirklim un nepaģērē ilgstamību kā, piemēram, minētajos „Zeltītajos zvēros” un „Es runāšu par…”). Topošajiem horeogrāfiem un dejotājiem iziešana publikas priekšā ļauj iziet no darba virtuves, iepazīt bieži grūti nodalāmās procesa un rezultāta attiecības. Tikmēr skatītājiem tā ir iespēja ieskatīties iekšpus un zināmā mērā arī augt kopā ar studentiem – iepazīstot mācību uzdevumus un redzot to realizāciju, vairojot arī savu izpratni par laikmetīgo deju.

0 likes Dance.lv recenzijas , Izglītība un pētniecība , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.