JOURNAL.DANCE.LV

March 7, 2013 at 5:58 pm

Latvijas dejotāju panākumi deju skolas P.A.R.T.S. priekšatlasē

Latvijas dejotāju panākumi deju skolas P.A.R.T.S. priekšatlasē
Print pagePDF page

Inta Balode

2013. gada 2.martā Rīgā, deju skolā „Dzirnas”, notika ilgi gaidītā prestižās laikmetīgās deju skolas P.A.R.T.S. priekšatlase. Pirmo reizi Latvijā, un uzreiz ļoti veiksmīgi. 44 reģistrēti konkursa dalībnieki no 4 valstīm, un lielisks rezultāts – 5 dejotāji (4 no Latvijas, 1 no Igaunijas) maijā Briselē notiekošajā fināla atlasē turpinās cīnīties par vietu skolā. Lai atskatītos uz būtisko notikumu, piedāvājam sarunu ar skolas pārstāvi Salvu Sančisu (Salva Sanchis), Lauras Stašānes un Olgas Žitluhinas komentārus, kā arī četru laimīgo konkursantu komentārus.

Laura Stašāne strādā Latvijas Jaunā Teātra institūtā, kas bija atlases oficiālais organizators Latvijā. Laura uzskata, ka tam, ka P.A.R.T.S. priekšatlasei izvēlējās Rīgu ir pirmā latviešu studenta Briselē Krišjāņa Santa neatlaidības nopelns. Lai gan, protams, būtisku lomu spēlē arī interese par mūsu reģionu.

Laura stāsta, ka atlase pagājusi ļoti veiksmīgi. Īpaši liels prieks bijis par to, ka konkursā piedalījās nevis tikai rīdzinieki un Latvijas Kultūra akadēmijas studenti, bet arī dejotāji no Alūksnes, Ikšķiles, Ainažiem un citām pilsētām, turklāt viņi visi bijuši labi sagatavoti. Atlase pagājusi visai emocionāli, bijis interesanti vērot, cik kuram liela motivācija un pārliecība par sevi. Daži nākuši tikai gūt pieredzi, citi gatavojušies ļoti mērķtiecīgi. Atlases vadītājs Salva Sančiss šo darbu dara jau sešus gadus, tāpēc apbrīnojama ir viņa spēja lielā pretendentu skaita vidū dienas laikā pamanīt tādas detaļas un nianses. Varēja arī uzklausīt viņa komentārus. Laura stāsta, ka ļoti būtiska ir Sančisa izteiktā doma par to, ka jebkurš no pretendentiem ir mākslinieks, tā ir katra paša izvēle, un neviens viņiem to nevar atņemt. Atlase nav vieta, kur kāds lemj par to, kurš ir labs un kurš slikts mākslinieks, te notiek konkurss uz konkrētu skolu ar noteiktu specifiku. Tas, ka neesi izvēlēts, nenozīmē, ka esi mazāk vērtīgs.

 

Olga Žitluhina bez tā, ka daudzi viņas audzēkņi piedalījās atlasē, pasniedza laikmetīgās dejas tehniku un bija iesaistīta arī baleta klases pasniedzēja meklēšanā (P.A.R.T.S. princips ir sadarboties ar vietējiem pedagogiem, tādā veidā viņi vairāk uzzina par situāciju katrā valstī). Olga vienojusies ar Vladimiru Ponomorjovu, ka viņš pasniegs baleta klasi, taču viņš iepriekšējā dienā „nolicies” ar 39 grādu temperatūru, tad aicināta Agnese Andersona no Rīgas Horeogrāfijas skolas, taču arī viņa dažādu apstākļu dēļ netika. Galu galā baleta klasi pasniedza Dmitrijs Gaitjukevičs, kurš, lai arī viņu pazīstam kā spilgtu laikmetīgās dejas pārstāvi, ir absolvējis RHV. Pirms atlases ticis solīts, ka tiks atsūtītas prasības par to, kādai jābūt baleta un laikmetīgās dejas tehnikas klasei, taču nekādi dokumenti tā arī netika saņemti. Tā nu lēmumu par baleta klases sarežģītību pieņēmusi paši. Vēlāk gan izrādījās, ka klase varēja būt arī krietni vien vienkāršāka. Attiecībā uz laikmetīgas dejas tehniku Sančiss tikai norādījis, lai neizmanto pārāk daudz grīdas tehniku, jo tas apgrūtina iespēju visus labi redzēt.

Olga stāsta, ka trešais etaps atlasē bija katra dalībnieka solo, kurš nedrīkstēja būt garāks par vienu minūti. Tas varēja būt gan iestudēts, gan improvizēts, taču improvizācijā jābūt ļoti stingrai struktūrai, lai dalībnieks spētu to atkārtot. Patīkami bijis tas, ka solo numurus dalībnieki nerādīja pēc kārtas numuriem, bet gan visi vienlaikus atradās zālē, un katrs, kad juta, ka ir gatavs, devās centrā, pateica savu vārdu, valsti un pilsētu un dejoja. Tikai tad bija pirmā reize, kad dalībnieki iegūst individualitāti, baleta un laikmetīgās dejas tehnikas klasēs visiem bija tikai numuri. Tādēļ vēl jo svarīgāka par kompozīcijas kvalitāti bijusi prasme sevi pasniegt, attieksme, ar kādu katrs dalībnieks sevi piesaka.

Olga Žitluhina atzīst, ka priecājas par to, ka P.A.R.T.S. bijuši ļoti apmierināti gan ar atlases organizāciju, gan dejotāju līmeni. Interesanti, ka Sančiss bijis pārsteigts, ka Latvijā ir pedagogi, kas spēj labā līmenī pasniegt gan baleta, gan laikmetīgās dejas klasi (kā to darīja Dmitrijs Gaitjukevičs vai, ja visi striķi trūktu, darītu arī Olga), Eiropā tas esot liels retums. Un, protams, ļoti labs rādītājs ir tas, ka trīs studenti no Latvijas Kultūras akadēmijas tika finālā.

 

Salva Sančiss: „Latvija ir maza valsts, taču tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc tā būtu provinciāla”

Lai uzklausītu arī oficiālāku P.A.R.T.S. viedokli, sazvanījos ar atlases vadītāju Salvu Sančisu. Viņš ir dejotājs un horeogrāfs, kurš absolvējis pirmo P.A.R.T.S. paaudzi 1998. gadā. Viņš veidojis gan savas horeogrāfijas, gan strādājis kopā ar dejas kompānijas „Rosas” vadītāju Anni Terēzi de Kērsmakeri (Anne Theresa De Keersmaker). (P.A.R.T.S. skola darbojas „Rosas” paspārnē.)

Inta Balode: Šī ir jūsu pirmā vizīte Rīgā, kādi ir pirmie iespaidi?

Salva Sančiss: Ļoti intensīva pieredze, tikos ar cilvēkiem, runājām, bija ļoti jauki. Sajutu kultūras identitāti, kas ir spēcīga un īpaša.

– Un pirmie iespaidi par atlasi?

– Šī bija ļoti spēcīga atlase, to jutu jau pirms sākuma, jo bija piereģistrējušies 44 dalībnieki, kas ir ļoti daudz valstij, kur atlase notiek pirmo reizi. Tas ir līdzīgi kā Atēnās, kur atlases rīkojam jau 12 gadus. Latvijas ir dejas vide, ir augsts sagatavotības līmenis, izvēlējos piecus cilvēkus, kas jau ir daudz, un vēl arī atstāju ārpusē dažus, kas varētu būt iekšā.

– Vidēji cik dejotājus katrā atlasē (šoreiz kopā ir 24 atlases – 22 Eiropā, 1 Ņujorkā, 1 Johanesburgā – I.B.) izvēlaties?

– Mērķis ir dabūt 140 uz fināla atlasi, kas notiek Briselē, varbūt mazliet vairāk, bet ne vairāk kā 170 cilvēku.

– Vai gadās arī tā, ka kādā no priekšatlasēm neizvēlaties nevienu?

– Tas gadās ļoti reti, manā pieredzē bijusi tikai viena reize, kad izvēlos tikai vienu. Ja piedalās vairāk nekā 30 dalībnieku, tad vismaz vienu vienmēr var izvēlēties.

– Kāpēc P.A.R.T.S. it tik plaša atlašu ģeogrāfija? Lai būtu dejotāji no dažādākiem reģioniem, lai būtu vairāk, no kā izvēlēties?

– Pamatideja ir iet ārā, lai sasniegtu cilvēkus, kuri dažādu iemeslu dēļ paši visticamāk neceļotu. Mūsu pārliecība ir, ka ir daudz talantīgu cilvēku, bet nepietiek līdzekļu, nav informācijas un tāpēc viņi uz Briseli nebrauc. Visi citi apstākļi nāk pēc tam. Tā ir sena stratēģija. Skola ir multikulturāla, bet tas nav apzināti būvēts.

– Jūs absolvējāt pirmo P.A.R.T.S. paaudzi 1998. gadā, vai arī tad atlases notika dažādās vietās?

– Jā, princips darbojās jau no paša sākuma. Atlašu nebija tika daudz, un tās notika tikai Eiropā, bet jau pirmajā reizē bija kādas sešas septiņas.

– Kā Latvija nonāca uz P.A.R.T.S. kartes? Vai tādēļ, ka pie jums mācās pirmais latviešu students Krišjānis Sants?

– Krišs ietekmēja to, ka atlase notiek Rīgā. Skolas direktors Teo jau pirms tam bija kontaktā ar Latvijas dejas pārstāvjiem. Un radās ziņkārība par Latviju, un to, kāda te ir dejas vide. Mēs vienmēr gribam, lai klāt nāk jaunas atlases norises vietas, vismaz divas trīs katru reizi. Bet vēl svarīgāk ir, lai ir labs vietējais partneris, lai ir, kas uzņem, lai ir vēlme informēt par norisi, lai ir laba studija.

– Noprotu, ka ar šiem aspektiem viss bija kārtībā.

– Jā, viss bija perfekti, visi visu zināja, bija pieteikušies dažādi cilvēki, dažādu izglītību, atšķirīgas pieredzes cilvēki.

– Vai dejotājos ir kaut kas vienojošs, ko uzreiz varēja pamanīt, jo tomēr lielākā daļa bija no Latvijas?

– Esmu te tikai trešo dienu, un tāpēc nav nekas tāds, ko uzreiz varu identificēt. Es vairāk skatījos uz spilgtiem indivīdiem, jo mans uzdevums ir atlasīt tieši pēc tāda principa. Lai varētu redzēt vienojošo, nepieciešams ilgāks laiks. Bet skaidrs ir tas, ka Latvija ir vieta, kur acīmredzami jaunajiem dejotājiem ir ļoti spēcīga pamatsagatavotība dejā. Un tā nebūt nav visās vietās, kur notiek atlases. Bija ārkārtīgi maz tādu, kas „pazuda” tehnikas klasēs.

– Tad mums nav pamata domāt, ka esam provinciāli?

– Nē, pavisam noteikti nē. Lai gan es pamanīju, ka par to ir tādas kā šaubas. Ir skaidrs, ka Latvija ir maza valsts, taču tas nebūt nenozīmē, ka tāpēc tā būtu provinciāla.

– Kas ir vērtīgākais, ko P.A.R.T.S. skola iemāca, iedod saviem studentiem?

– Tas ir grūts jautājums, jo atbilde ir vairāku lietu kombinācijā. Vispirms jau skola atrodas Briselē un ir saistīta ar spēcīgu dejas kompāniju „Rosas”. Dejas dzīve Briselē kopumā ir ļoti intensīva un krāsaina, deja tiek ļoti augsti novērtētā, vide ir ļoti starptautiska, ir iespējas redzēt daudz viesizrāžu. Ir ļoti labi studēt deju tieši šādā pulsējošā vidē, kur deja kultūrā ieņem tik nozīmīgu lomu. Otrkārt, programma ir ļoti specifiska, orientēta uz cilvēkiem, visi pasniedzēji ir aktīvi savā darbībā, visi ir viespasniedzēji, nav neviena tāda, kas būtu tikai pasniedzējs, visi dara citas lietas, un tas dod īpašu dinamiku. Rezultātā skolotāji ļoti vēlas strādāt skolā, un mēs varam izvēlēties izcilus pedagogus. No otras puses, mēs fokusējamies arī uz augstas kvalitātes, ļoti interesantiem studentiem, un ar tādiem ir lieliski strādāt. Process ir abpusējs. Mēs abpusēji apmācām viens otru.

– Vai drīkstat kaut ko komentēt par tiem, kas tika izvēlēti fināla atlasei?

– Par tiem, kas tika izvēlēti, nevaru neko teikt, jo viņi vēl aizvien ir procesā. Varu sniegt komentārus visiem, izņemot tos, kas tika izvēlēti.

– Tātad galu galā no tiem apmēram 140, kas būs fināla atlasē, tiks uzņemti 50? Vai ir kāds, kas reģistrējās, bet neļāvāt nākt uz priekšatlasi?

– Jā, no 1000 reģistrētajiem, uzņemti tiks 50. Tie, kas bija ārpus vecuma limita, tos informējām, jo varbūt viņi nebija pamanījuši kritērijus. Pārējie visi var nākt uz atlasi. Un var būt arī tā, ka uzņemti tiek tādi, kam nav nekādu zināšanu un sagatavotības klasiskajā dejā, piemēram. Skolā ir daži tādi, kuriem nebija vispār nekādas dejas pieredzes, pirms viņi tika uzņemti. Līdz ar to klasēs ir ļoti liela atšķirība un tas ir interesanti, spēcīgākie palīdz tiem, kam ir mazāk zināšanu. Un situācija mainās no klases uz klasi – tie, kas varbūt ir vāji baleta klasē, ir ļoti spēcīgi mūzikā, un tad lomās mainās, un atkal spēcīgākie palīdz tiem, kas zina mazāk. Veidojas interesanta dinamika, un nav nekādas hierarhijas.

– Ko jūs novēlētu tiem, kas tika uz fināla atlasi un tiem, kas netika vai arī varbūt pat nesaņēma drosmi pieteikties priekšatlasei?

– Es ceru, ka kāds tiks uzņemts! Tikai viens no trim tiek skolā, tāpēc kaut ko prognozēt ir ļoti grūti. Bet šeit atlase bija ļoti spēcīga. Ja viens no pieciem tiks uzņemts, tad tas būs panākums. Tiem, kas netika – ir jānāk, vai arī jānāk atkal! Nekad nav par vēlu, nav jābūt 18 gadus vecam, lai sāktu studēt (kandidātu vecumam jābūt no 18 līdz 23 gadiem).

***

 

Lūdzu jaunajiem dejotājiem raksturot viņu pirmās izjūtas. Ko viņiem nozīmē tas, ka viņi ieraudzīja savu vārdu fināla atlasei izvēlēto pretendentu vidū?

 

Rūta Pakalne (Latvijas Kultūras akadēmijas studente): Es piegāju apskatīt rezultātus un ieraudzīju savu kursabiedru vārdus, tā priecājos par viņiem, ka savu vārdu sākumā nepamanīju. Kad vēlreiz aplūkoju rezultātus, kādu brīdi stāvēju šokā un mēģināju aptvert šo ziņu. Man šķiet, ka tā ziņa līdz manām smadzenēm aizgāja tikai nākamās dienas laikā. Patiešām prieks, ka trīs cilvēki no akadēmijas tika tālāk. Prieks, ka akadēmijā gūtās zināšanas virza mūs tālāk. Tā diena bija piepildīta ar visdažādākajām emocijām un pārdzīvojumiem, tas laikam radīja to šoku, redzot savu vārdu, jo es to ļoti gribēju pati sev. Prieks, ka varēs doties uz Briseli un piedalīties finālā, tā būs lieliska pieredze, tas ir nākamais interesantais posms, kuru nevaru vien sagaidīt.

 

Anastasija Lonšakova (Latvijas Kultūras akadēmijas studente): Latvijā esmu tikai gadu. Pati esmu no Irkustskas pie Baikāla ezera, kas ir maza, brīnišķīga vieta Sibīrijā. Es nolēmu atbraukt uz Latviju pēc tam, kad Olgas Žitluhinas dejas kompānija pasniedza meistarklases un rādīja izrādi  manā pilsētā. Tas bija brīnumains laiks. Satiekot Olgu un viņas trupu, es nodomāju: “Jā, tie ir tie cilvēki, tā ir tā vieta, kurā es gribu mācīties deju!” Un, neskatoties uz to, ka tas bija garš ceļš, ka vajadzēja noformēt veselu kaudzi ar dokumentiem, viss izdevās, es nonācu Rīgā un ilgu laiku nespēju noticēt tam, ka tas ir noticis.

Tagad es mācos Latvijas Kultūras akadēmijā un esmu ļoti pateicīga Olgai un visam tam, kas mani uz šejieni atveda, un visam tam, kas šeit ar mani Rīgā notiek. Piemēram, mācoties Akadēmijā, es uzzināju par P.A.R.T.S. Tad man pat prātā nenāca, ka kādreiz piedalīšos atlasē, man šķita, ka savu virsotni jau esmu sasniegusi, iekļūstot akadēmijā. Bet tad notika apbrīnojama lieta… Ir sestdiena, notiek atlase, visu dienu dejojam. Es izbaudu mūziku un deju, un ne uz ko neceru. Bet pēc visa, ieejot zālē, es redzu papīra lapu uz sienas, es redzu vārdus, un savu vārdu pagaidām neredzu, un priecājos par Taju Frolovu un Rūtu Pakalni, bet pēc tam kaut kur pa vidu redzu arī savu uzvārdu…Un domas uzreiz sāk virpuļot galvā: „Oi, kas notiek? Tā esmu es? Es esmu tikusi cauri P.A.R.T.S atlasei? Jūs gribat teikt, ka es esmu finālā? Nevar būt, tas noteikti ir sapnis. Vau.. Bāc, es esmu P.A.R.T.S finālā. Tīrā maģija.” Dzirdu kursabiedru kliedzienus, apsveikumi, pirmajā mirklī pat neizpratne, šoks un iekšā noslēpies prieks. Visu atlikušo dienu es neticēju, ka tas ar mani ir noticis, atgriežoties mājās, piezvanīju vecākiem uz Sibīriju, un tad jau mans prieks un sajūsma izlauzās uz āru. Paldies draugiem, kuri atbalstīja mani atlases laikā, kuri uzturēja vieglu un priecīgu noskaņojumu. Esmu laimīga. Pagaidām nezinu, ko gaidīt finālā, bet man jau būs laime vienkārši pabūt Beļģijā, jo pagaidām esmu bijusi tikai trīs valstīs – Ukrainā, Latvijā un Lietuvā, un  nu braukšu sev atklāt arī Beļģiju.

 

Tālis Āboliņš (deju skola ” Dzirnas”): Pēc visām nodarbībām un solo atrādīšanas jutos mierīgs un apmierināts ar sevi. Godīgi sakot, mans mērķis nebija tikt tālāk. Vēlējos aiziet intereses pēc, saprast, cik labs dejotājs esmu.

Starplaikā biju izgājis ieturēt pusdienas, neilgi pirms laika, kad bija paredzēta rezultātu paziņošana, saņēmu zvanu no draugiem, ka esmu ticis tālāk.
Biju patīkami apstulbis un mazliet satraukts. Man jau bija aizdomas, ka es varētu tikt tālāk. Kad ierados deju zālē, visi mani sveica, bija patīkami, bet joprojām biju apstulbis.

Personīgi esmu apmierināts ar sevi un pārējiem kolēģiem. Tā bija lieliska sestdiena.

 

Taisija Frolova

Piecas dienas šoka un apjukuma stāvoklī, it kā autopilotējot ķermeni telpā, īsti neapjaušot, kas notiek apkārt.

Kad ieraudzīju savu vārdu uz lapas, biju, pirmkārt, ļoti apjukusi. Tas dīvainais bezsvara stāvoklis, kas ievieš haosu un paniku vestibulārajā sistēmā. Un ko lai tagad dara? Virini ekstremitātes, cik gribi, tālu un tur, kur gribas, tik un tā netiksi. Un tad vēl jautājums, ko tad īsti gribas. Protams, tagad šķiet pašsaprotama atbilde, ka jāiet tālāk, jo izturēta tikai pirmā kārta. Bet tad pie spoguļiem valdīja kaut kādas, nezin no kurienes radušās emocijas, kuras, šķiet, biju pārpratusi un aizsapņojusies tik tālu nākotnē, ka viss, pagalam, dzīve beigta.

Laikam izlīdu pa otru galu ārā, dziļi rakņājoties sevī un über-analizējot visu notikušo.

Tomēr ieliekot smadzenes tur, kur tām vieta, varu secināt, ka patiesībā esmu ļoti laimīga, ka man ir dota tik fantastiska iespēja piedalīties finālā Briselē, satikt klātienē P.A.R.T.S. skolas pasniedzējus un pārstāvēt Latviju un mūsu laikmetīgās dejas skolu internacionālā līmeņa atlasē kopā ar savām kursa biedrenēm. Par ko liels paldies jāsaka LJTI un Dzirnām, kā arī Krišjānim Santam, un, pirmkārt, Olgai Žitluhinai.

0 likes Izglītība un pētniecība
Share: / / /

3 thoughts on “Latvijas dejotāju panākumi deju skolas P.A.R.T.S. priekšatlasē

  1. janka says:

    Vai ir iespējams zināt rezultātus par citiem atlases dalībniekiem??
    vērtējums, katrā daļā vai kopējais?

    Milzīgs prieks par mūsu finālistiem 🙂

    1. Inta says:

      Ja pareizi sapratu no P.A.R.T.S. pārstāvja, tad vienīgā iespēja bija pašiem dalībniekiem pēc atlases viņam uzdot jautājumus par savu sniegumu.

  2. Miervaldis says:

    Laikam jau sveiciens Krišjānim 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.