JOURNAL.DANCE.LV

March 4, 2013 at 9:53 am

Vai Tev arī ir aizdomas?

Vai Tev arī ir aizdomas?
Print pagePDF page

Priecājos, ka DANCE.LV žurnāla komandai pēdējā laikā pievienojusies arī Laura Vesele. Savu interesi par deju viņa raksturo ar vārdiem: „Motivāciju veido plašs interešu kopums – sākot ar to, ka es pati dejoju, vēroju dejotājus, aktīvi sekoju līdz laikmetīgās dejas norisēm Latvijā, saskatu lielu potenciālu dejas fenomena kā socioloģisko aspektu skaidrojuma pētniecībā, beidzot ar patiesu interesi par laikmetīgās mākslas un mākslas telpas kopumā attīstības tendencēm un sabiedrības attieksmi pret jauniem mākslinieciskiem meklējumiem.” Plašāks skatījums un dejas iekļaušana kopējā diskusiju laukā par laikmetīgo kultūru ir ļoti būtiska. Turklāt pēdējā laikā aizvien pieaug izrāžu skaits, tādēļ papildus spēki ļoti noder. Arī februārī notikumu daudz, tāpēc sarunājām, ka Laura pēc tam, kad būs noskatījusies „Un atkal par to pašu”, baletu „Karmena. 5 tango” un izrādi „Rezervisti”, uzrakstīs par redzēto un piedzīvoto. Izvēle, kādā formā rakstīt paliek pašas autores ziņā. Rezultātā tapa nevis recenzijas, bet gan problēmraksts, kas tiecas iezīmēt laikmetīgās dejas jaunākās tendences. Taču, kā ar pamatīgākiem un pretrunīgākiem tekstiem mēdz gadīties, gluži gatavs un bez „pretenziju” izteikšanas publicējams tas nešķita, tādēļ uzdevu Laurai dažus jautājumus, dažās vietās „piekasījos” vārdiem, citās izteiktajiem apgalvojumiem.

Laura atbildi parādā nepalika – sagrupēja manas pretenzijas trīs grupās – pirmā grupa kļuva par iemeslu dažus teikumus pārformulēt, otrajai viņa sniedza komentārus, trešo atstāja bez atbildēm un varbūt pasmaidīja. Lai teksta tapšanas aina būtu pilnīga, nolēmu Lauras raksta gala variantā dažās vietās atstāt manis izteiktās replikas un Lauras sniegtās atbildes un/ vai jaunas replikas. Mērķis tas pats, kāds jau teksta izejas pozīcijā – domāt par tendencēm, jautāt, izteikt šādas tādas aizdomas. Mūsu saruna nenoslēdzas un paliek atvērta, tāpēc DANCE.LV žurnāls tikai priecāsies, ja Jūs to papildināsiet ar saviem komentāriem.

Inta Balode

Laikmetīgās dejas jēdziena un attīstības tendenču problemātika

Laura Vesele

Piedzīvojot Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas izrādi “Un atkal par to pašu” tajā februāra dienā, kad cilvēki sāk intensīvāk mīlēt viens otru, un acu priekšā kārtotos dzīves sižetus, šķiet, arī Latvijas laikmetīgās dejas skatuve izjuta ko īpašu. Es ticu, ka datumam nebija nozīmes. Es tiešām gribu ticēt, ka apmierinātās skatītāju acis pēc izrādes nudien liecināja, ka cilvēki ir atraduši laikmetīgās dejas izrādi, ko viņi saprot un kas viņiem patīk vēl joprojām.

“Un atkal par to pašu” bija tikai viena no pēdējā laika ierosmēm, kas man lika izrādes recenzijas vietā rakstīt par aizdomām. Man ir aizdomas, ka laikmetīgā deja Latvijā (iespējams, sakritības pēc vai, tikpat iespējams, zīmīgi) līdz ar Olgas Žitluhinas dejas kompānijas bērēm, sāk jaunu periodu, tendenci vai ievirzi (Inta: Vai tiešām bēres to sāk? Vai visi paskatījās uz Olgas Žitluhinas dejas kompānijas gala pieteikumu un sāka strādāt citādi, jo tā vairs nemaisīsies pa kājām? Laura: Es nesaku, ka tas ir ļoti izteikts lūzuma, izmaiņu punkts, kas liek mainīties dejai vienā dienā, bet, manuprāt, ilgtermiņā tas varētu izrādīties likumsakarīgi.) Uz manu aizdomu patiesumu es nepretendēju, bet ceru, ka turpmāk rakstītais izsauks aizdomas arī jūsu kritiskajos prātos. Aicinu izmeklēt, novērot un apšaubīt!

Vispirms aizdomas radīja pēdējo pāris mēnešu laikā redzētās izrādes, kas, būdamas krasi atšķirīgas satura, izpildījuma, struktūras, apmeklētības, auditorijas apmierinātības ziņā, raisīja jautājumu par “laikmetīgās dejas” jēdziena ilgnoturību. Šī brīža Latvijas laikmetīgās dejas auditorija (Inta: Es neticu jēdzienam „auditorija”, manuprāt, var runāt tikai par atsevišķiem indivīdiem. Laura: Es laikam nevarētu teikt, ka neticu jēdzienam „auditorija”. Bet ar auditorijas jēdzienu es nesaprotu kaut kādu absolūti vienotu homogēnu veselumu. Auditoriju veido indivīdi, kuri ir dažādi – ar lielāku vai mazāku dejas skatīšanās pieredzi. Tas, kas auditoriju vieno, ir izvēle skatīties izrādi un klātbūtne izrādē.) ir atzinusi par labu esam O. Žitluhinas izrādi, kas risina mūžīgi dzīvojošu tēmu ar spilgtu, gandrīz viennozīmīgu aktierspēli, mūzikas koķetēriju un nevainojamu kustību tehnisko izpildījumu, kas savā ziņā skatītājam lika atbrīvoties no nedrošības sajūtas, ko var izjust pirms nezināmas kultūras prakses. Taču tikpat ātri nedrošību var atkal atgūt, piemēram, izrādē “3/4 ūdens”, kura ir daudzslāņaināka, skatītāja morālo līdzdalību prasošāka, bet kustību tehniskā izpildījuma un aktiermeistarības ziņā tukšāka. Skatītāju apmierinātības/ komforta līmenis labi raksturo laikmetīgās dejas piedāvājuma diversitāti, bet šī diversitāte spēj skatītāju maldināt, radot neziņu par to, uz ko viņš iet. Ja Rietumeiropas dejas pētnieki un teorētiķi sāk diskutēt par konceptuālās dejas pastāvēšanas draudiem un nākamā – jaunā dejas virziena rašanos, tad, iespējams, Latvijā jāsāk ar aizdomām novērot, vai jauno horeogrāfu (Kristīne Vismane, Elīna Lutce, Agnese Bordjukova u. c.) darbi vēl joprojām ir saucami par laikmetīgo deju. (Inta: Visa teikuma jēgu līdz galam nesaprotu. Apgalvo, ka Rietumeiropā runā par jauna virziena rašanos, bet vai mums jau bijusi konceptuālā deja un mums arī tagad top kas jauns? Ja mums ir bijusi laikmetīgā deja, kas vairs īsti nav, tad, kas mums tagad dzimst – vai tā ir konceptuālā deja, kas citur jau mirst? Vai arī cits virziens? Kādas ir jēdzieniskās attiecības starp laikmetīgo deju un konceptuālo deju – vai tās ir divas dažādas dejas, vai arī konceptuālā ir daļa no laikmetīgās, vai vēl kā citādi? Plūstošajā laikmetā cīņa par precīziem jēdzieniem ir Sīzifa cīņa. Laura: Manuprāt, jēdzienu robežas ir ļoti plūstošas, it sevišķi Latvijā. Kā es jau rakstīju – man ir aizdomas (un to tas arī nozīmē), ka sāk parādīties kaut kas līdzīgs konceptuālajai dejai, bet tas tā vēl nav nosaukts. Šī teikuma mērķis ir veicināt lasītājā tādus pašus jautājumus, kādus Tu uzdod man, bet atbildes meklēt pašam.)

Šobrīd Rietumeiropā dejas pētnieki nodarbojas ar jaunu tendenču identificēšanu, izvirzot mācīšanās procesu  kā jauno skatuves, kino, vizuālās un dejas mākslas radīšanas centrālo interesi (Inta: Tad pēc konceptuālās nāk „mācīšanās deja”, vai arī tas ir konceptuālās dejas raksturojums? Laura: Es šeit runāju par tendenci interesēties par mācīšanās procesu, nevis par jaunu virzienu. Šīs rindkopas mērķis ir parādīt piemēru, ka visu laiku un visur rodas jaunas tendences un intereses, kas veicina attīstību, un šī attīstība var izvērsties par virzienu. Var arī neizvērsties, protams). Dejas pētniece Bojana Cvejiča pat min, ka šobrīd māksliniekiem svarīgāk ir mācīties, kā efektīvāk mācīties, nevis mācīties, kā radīt mākslu. Dejā šī tendence ir īpaši izteikta, jo tikai 1990. gados Rietumeiropā sāka apzināties, ka deja ir savā ziņā nesaraujami saistīta ar lingvistiku (Inta: Kas liek domāt, ka deja ir saistīta ar lingvistiku? Tu lieto vārdu „apzināties”, tātad sanāk, ka tas ir fakts, tikai cilvēki to nesaprata. Vai tā? Vai arī tas ir tikai viens no veidiem, kā uz deju skatīties, kādus virzienus pētīt? Laura: Tas ir fakts, bet deviņdesmitajos par to sāka runāt un sāka tur saskatīt problemātiku). Piemēram, horeogrāfijas tapšanas process, ierosmes avoti, kritika varēja tikt izplatīti tikai caur valodu – runātu vai rakstītu. Tādēļ, jaunā tendence paver iespēju jau pašā horeogrāfijā iekļaut izziņas procesa, metodoloģijas, teorijas attēlojumu.[1] (Inta: Tu tagad runā par 90. gadiem – tad sanāk, te runa ir par mirstošo konceptuālo deju, bet vai tad tā ir tā pati, kas saistīta ar mācīšanās procesu, kas „šobrīd” ir jaunums? Laura: Te ir runa par šodienu, par jauno tendenci interesēties par mācīšanās un izziņas procesu).

Atgriežoties pie Latvijas, otrais aspekts varētu šķist īpaši aizdomīgs, jo tas saistīts ar divām  pretrunīgām parādībām. Vispirms man radās aizdomas, vai gadījumā nepastāv iespēja, ka laikmetīgā deja, tāpat kā iepriekš modernā un postmodernā deja, tomēr ir kaut kādā laika un satura rāmī noslēgta vienība? (Inta: Vai viss nav noslēgts? Runa ir par terminiem, kas mums, protams, nav jēdzīgi un precīzi definēti un iegājušies. Bet deja ir deja, tā ir vienmēr, tikai mainās – izteikums „tas nav deja” domāju ir tikpat sens, cik tendence kategorizēt. Laura: (klusē)). Ņemot vērā, ka laikmetīgajai dejai, kā nesen projektā „Prāta kutināšana”[2] skaidroja Olga Žitluhina, raksturīga neviennozīmība, morāla līdzdalība, idejas skaidrība emocionālajā līmenī un (kas svarīgi) dejas tehnika, vēl jo vairāk pastiprinās šaubas, vai jauno Latvijas horeogrāfu darbi jau nav kāda cita tendence? Aizdomu iemesls slēpjas novērojumā, ka jaunākajos laikmetīgās dejas darbos tieši horeogrāfiskas, meistarīgi izpildītas kustības jeb vienkāršāk – dejas – ir krietni mazāk, nekā, piemēram, Olgas Žitluhinas dejas kompānijas pirmajā pilnmetrāžas izrādē “Kad pūcei aste ziedēs jeb haluciogēnās dejas” (2004). (Inta: Vai vienai tendencei ir jāizbeidz otra? Iepriekš saki, ka ļoti atšķirīgas lietas notiek vienlaikus. Laikmetīgā deja jau baletu nenobeidz? Laura: Tendences noteikti pastāv līdzās. Virzieni? – kā kuri? Citi pastāv vienlaikus, citi pāraug nākamajā, citi izslēdz viens otru.).

Taču iepriekšminētās aizdomas atspēko otra parādība – laikmetīgās dejas un laikmetīgās vizuālās mākslas salīdzinājums. Ja uz deju attiecinām tos pašus laikmetīguma kritērijus kā uz vizuālo mākslu, tad jāatzīst, ka manām aizdomām nav pamata. Laikmetīgajai vizuālajai mākslai, vai tā būtu glezna, instalācija, skulptūra vai video, ir svarīga ciešā saikne ar laiku, ar vidi, ar tendencēm, kas raksturīgas laikmetam. Laikmetīgās vizuālās mākslas skatītājam, tāpat kā dejas auditorijai jāizjūt klātbūtnes šarms, koncepta specifika un nereti jābūt gataviem saturu veidot pašiem. Šādi laikmetīguma kritēriji spēj iekļaut plašu vizuālās mākslas un dejas izpausmju klāstu. Taču arī vizuālajā māksla sāk izjust nepieciešamību laikmetīgās mākslas jēdzienam pievienot kādu paskaidrojošu apzīmētāju, kas norādītu, ka runāts tiek par šī brīža aktuālo mākslu, nevis par 10 gadus iepriekš radītiem darbiem. Mākslas teorētiķu, kritiķu vidū intuitīvi izskan mūsdienu laikmetīgās mākslas jēdziens,[3] kas liek domāt, ka iespējams arī laikmetīgajā dejā (Laura: Visas šīs pārdomas vispār tapa, diskutējot un fantazējot par to, vai skatītājs nebūtu laimīgāks, ja viņš jau pirms izrādes zinātu, cik konceptuāla vai nekonceptuāla tā būs. Jo nereti nācies dzirdēt, ka skatītājs saka, ka viņš aiziet uz laikmetīgās dejas izrādi, bet visu izrādēs laiku tiek rādītas tādas sadzīviskas lietas kā gludina drēbes un karina veļu. Tas viņu sanikno. “Kur tad ir deja?” viņš saka. Es nesaku, ka tagad vajadzētu katrai parādībai noteikt konkrētas robežas un iedot konkrētu nosaukumu, bet kaut kāda skaidrība varētu aiztaupīt skatītāja vilšanos, kas radusies neziņas pēc), ar kāda jauna jēdziena ieviešanu, būtu jānodala jaunākās dejas norises (Inta: Var jau definēt un pievienot visādus skaidrojumus, bet, kad cilvēks skatās mākslas darbu (un par to jau Tu galvenokārt runā visā tekstā), vai viņam definīcijas palīdz? Vai nav vienalga, kas tas ir? Laura: Manuprāt, NAV vienalga! Es nevaru savu viedokli attiecināt uz visiem,  bet man kā jebkura mākslas žanra, virziena vai veida skatītājam ir ļoti svarīgi zināt, KAS tas ir? Un KĀ to sauc. Inta: Vai skatītājs jūtas laimīgāks, zinot, kā sauc to, ko ir redzējis? Laura: Nezinu, vai par laimi vispār var objektīvi runāt. Tāpēc varu teikt, ka es kā skatītājs kļūstu laimīgāka zinot, kā sauc to, ko es redzu. Man ir vajadzīga skaidrība un es neesmu teorētiķis. Inta: Taisnība, ka cilvēks labāk saprot, ja tiek skaidrots, bet vai diskusija par jēdzieniem nav vajadzīga tikai teorētiķiem? Varbūt nē? Bet sanāk, ka paralēli runā par tautu un teorētiķiem, bet tur jau attiecības vēl atrautākas nekā starp mākslinieku un skatītāju. Laura: Teorētiķi jau nav atraujami no tautas. Teorētiķi novēro aktualitātes un tendences sabiedrībā un piemēro tām jēdzienus vai konstruktīvākus skaidrojumu, lai “tautai” taptu skaidrāks, ko viņi redz).

Trešais aspekts, kas rada diskusijas par laikmetīgās dejas turpinājuma iespējām un draudiem, ir saistīts ar vienas skolas (skola kā domāšanas, ideju virziens) un ietekmi uz laikmetīgās dejas procesiem. Visi Latvijas laikmetīgās dejas profesionāļi ir pakļāvušies šīs skolas principiem un, iespējams, tieši tādēļ vērojama tik izteikta neviendabība izrāžu piedāvājumā (Inta: viena skola, bet neviendabība?). Nav šaubu, ka dejas materiāla dažādība tikai bagātina laikmetīgās dejas telpu, jo katrs horeogrāfs ir vai nu adaptējis skolas valdošās tendences, vai gluži pretēji – cenšas no tām atbrīvoties, eksperimentējot citos virzienos. (Inta: Kādas ir skolas valdošās tendences? Laura: Kā Tev liekas?)

Kā sacījušas slovēņu dejas pētnieces Bojana Cvejiča un Ana Vujanoviča: “Pie mums, Austrumeiropā, nekad nav pastāvējusi modernā deja, jo modernā deja bija demokrātijas produkts un mantojums, kamēr komunisms kultivēja citas sociālās horeogrāfijas formas – baletu, tradicionālās dejas un militārās parādes.”[4] (Inta: Tad tā mūsu „skola” ir komunisma skola, kas visu ietekmējusi un turpina ietekmēt? Laura: Protams, ietekme ir! Kaut vai tik primitīvā līmenī, ka informācija līdz 90. gadiem bija mazāk pieejama.) Tāpat arī Latvija jaunās dejas eksistenci sāka apzināties tikai 90. gados, kad otrpus dzelzs priekškaram jau valdīja konceptuālās dejas tendences. Manu un, cerams, arī jūsu aizdomu pamats visticamāk sakņojas tieši novēlotajā laikmetīgās dejas ienākšanā Latvijas dejas pasaulē, kas vēl šodien mulsina skatītājus (Inta: Ja ienāca tik vēlu, bet nu jau ir paaudžu, pieeju maiņa, tad nav nenoturīga lieta. Uz ko tad turējās visus gadus, ja skatītājs vēl aizvien mulst? Laura: (klusē)). Tendenču aizkavēta nonākšana līdz Latvijai galvenokārt ietekmē skatītāju, jo mūsu dejas profesionāļi regulāri papildina savas prasmes ārzemēs, uzsūcot aktualitātes, kurām vidējais Latvijas laikmetīgās dejas skatītājs netiek līdzi. Man ir aizdomas, ka tas varētu būt viens no svarīgākajiem iemesliem, kādēļ laikmetīgā dejas mēdz palikt nesaprasta (Inta: Vai kādā citā laikmetīgajā mākslā situācija ar kaut ko atšķiras – vizuālo mākslu, mūziku saprot un pieņem bez problēmām un ar sapratni? Kas specifisks dejas nesaprašanai? Laura: Visai laikmetīgajai mākslai ir jācīnās par sapratni, tas nepavisam nav tikai laikmetīgajai dejai raksturīgi. Bet es šoreiz runāju, galvenokārt, par deju. Kāpēc mēdz nesaprast deju? Tas paliek atvērts jautājums.)

Avoti:

1. Cvejic, Bojana. Learning by Making. In: Summit: Non-alingen Initiatives in Education. [Skatīts: 2013. gada 19. februāris]. Pieejams: http://summit.kein.org/node/235

2. Cvejic, Bojana, Vujanovic, Ana. Introduction. In: Dance/Theories Reloaded No. 18. [Skatīts: 2013. 19. februārī]. Pieejams: http://www.tkh-generator.net/files/casopis/!!!%20tkh%2018%20web.pdf

3. Badiou, Alain. Dance as a Metaphor for Thought. In: Toscano, A. Handbook of Inaesthetics. CA: Stanford University Press, 2005, pp. 57 – 66

4. Žitluhina, Olga. Starts un restarts. Prāta Kutināšana. [Skatīts: 2013. 19. februārī]. Pieejams: http://www.pratakutinasana.lv/lv/skatit/

5. Arterritory. Laikmetīgās mākslas procesa virzība. Jaunie spēles noteikumi. [Skatīts: 2013. 19. februārī]. Pieejams:http://www.arterritory.com/lv/zinas/2027-laikmetigas_makslas_procesa_virziba._jaunie_speles_noteikumi/


[1]    Cvejic, Bojana. Learning by Making. In: Summit: Non-alingen Initiatives in Education. [Skatīts: 2013. gada 19. februāris]. Pieejams: http://summit.kein.org/node/235

[2]    Žitluhina, Olga. Starts un restarts. Prāta Kutināšana. [Skatīts: 2013. 19. februārī]. Pieejams: http://www.pratakutinasana.lv/lv/skatit/89

[3]    Šāda jēdziena lietojums bija novērojams 2013. gada 15. februārī,  laikmetīgās mākslas medija Arterritory rīkotajā priekšlasījumu seminārā Laikmetīgās mākslas procesa virzība. Jaunie spēles noteikumi. [Skatīts: 2013. 19. februārī]. Pieejams: http://www.arterritory.com/lv/zinas/2027-laikmetigas_makslas_procesa_virziba._jaunie_speles_noteikumi/

[4]    Cvejic, Bojana, Vujanovic, Ana. Introduction. In: Dance/Theories Reloaded No. 18. [Skatīts: 2013. 19. februārī]. Pieejams: http://www.tkh-generator.net/files/casopis/!!!%20tkh%2018%20web.pdf

0 likes Dancepunkc , Laikmetīgā deja Latvijā
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.