JOURNAL.DANCE.LV

January 27, 2013 at 4:14 pm

Koncerts-eksāmens dejas kompozīcijā

Koncerts-eksāmens dejas kompozīcijā
Print pagePDF page

Dzimumu līdztiesības jautājumu iespējamie risinājumi laikmetīgās dejas horeogrāfijas II kursa studentu darbos

Laura Vesele

22. janvāra pievakarē pirms Dailes teātra Mazās zāles slēgtajām durvīm vairojās izlaiduma cienīga atmosfēra, kas kultivēja satraukuma un lepnuma dueļa spriedzi. Mammas, tēti, sirdsdraudzenes un dzīvesbiedri ar ziedu klēpjiem, kas iegādāti turpat teātrī – blakus programmiņu bufetei, traucās ieņemt labākās sēdvietas, saceļot kājās mirdzošās matu molekulas, kas, kā izrādās, bija uzkavējušās skatītāju rindās no “Engage” priekšnesuma ģenerālmēģinājuma. Akustiskā čaloņa zālē pirms spectacle sākuma, iespējams, bija skaidrojama, ar vecmāmiņu sašutuma apziņas plūsmu, repertuārā nespējot salasīt sava bērniņa vārdu attiecīgajā rindkopā, ko tagad demonstratīvi rotāja visādas Frīdas, Skārletas, Grācijas un Deboras.

Uz blakussēdētāja abu roku pirkstiem izdevās saskaitīt tos skatītājus, kas bez radniecisko saišu pienākuma izjūtas un iedvesmojošo runu zīmītēm kabatās, bija atnākuši vienkārši novērtēt jauno horeogrāfu paaudzi. Satraucošus karstuma viļņus, repertuārā neieraugot zināmo dejotāju vārdus, gan neizjutu, taču, kolektīvā izvirzīto (iespējams, pašiem smieklīgo) pseidonīmu izmantojums programmiņā, krietni vien apgrūtināja konstruktīvu piezīmju veikšanu.

Jau pirmā koncerta daļa radīja sirsnīgas simpātijas pret studiju programmu – studentiem un pasniedzējiem, jo neievērotas nepalika “došanas – saņemšanas”, “teach-learn”, “skaidrošanas – uztveršanas” attiecības. Augstu vērtējamā studentu spēja mācīties un savu jauniegūto zināšanu izmantošana kustību horeogrāfijā, sižeta risinājumā un režijā, parādījās katrā darbā, taču kā skatītājam, man neinteresē, cik labs horeogrāfs ir kā students, man interesē, cik labs horeogrāfs ir kā (?!) horeogrāfs. Caur viendabīgās “skolas” ietekmes plūduma no viena priekšnesuma otrā, tagad – otrā kursa vidū – krastā izpeldēt paspējuši tikai daži horeogrāfi un vēl mazāk dejotāju, taču tie, kas uz sauszemes stabili jūtas savā individualizētajā horeogrāfa vai dejotāja veidolā, reprezentē arī pārējo kolēģu cerīgās izaugsmes un izaicinājuma iespējas tuvākajā nākotnē.

Interesanti, ka tieši horeogrāfiski, saturiski un dramaturģiski veiksmīgākie darbi, bija tie, kas izgaismoja tēmu, kas pēdējo nedēļu laikā īpaši aktīvi liek par sevi manīt publiskās telpas diskusijās. Par dzimumu līdztiesību un lomu sadalījumu mūsdienu Latvijā tiek runāts ne vien kinoteātra “Bize” piedāvātajā filmā “Pašpuika”, sabiedriskās domas portāla politika.lv un resursu centra “Marta” organizētajās diskusijās, bet, kā izrādās, arī LKA Laikmetīgās dejas horeogrāfijas II kursa studentu darbos.

Vienlaikus, izsakot komplimentu par šādu koncerta formātu – īsu, koncentrētu, reklāmas uzstādījumam tuvu, priekšnesumu virknējumu, un, radot iespēju šīs “reklāmas” salīdzināt mediju ietekmes kontekstā, iespējams identificēt aktuālās iezīmes dzimumu lomu sadalījumā šodien. Šajā gadījumā reklāmas formāta horeogrāfiskie priekšnesumi sniedza skaidrojumu par mūsdienu reklāmu ietekmējošo, provokatīvo, manipulatīvo raksturu, īpaši iztirzājot sievietes pozīciju rietumu sabiedrībā. Iepriekšminētajās publiskajās diskusijās tika runāts par patriarhālās sabiedrības ietekmi uz dzimumu lomu sadalījumu, kas caur medijiem kliedz: “Būt vīrietim – tas ir forši!“ Līdz ar šīs idejas kultivēšanu dramatiski palielinās vīrieša pienākuma nasta gan pret sevi, gan pret ģimeni, gan pret sabiedrību, lai attaisnotu foršā vīrieša tēlu, bet tajā pašā laikā rada destrukcijas mūsdienu sievietes psihē, tiecoties, par katru cenu būt ne mazāk foršām, bet sievietēm. Tieši sievietes pozīcijas izmaiņas sabiedrībā pēdējos gados rada pamatu izteiktu problēmsituāciju analīzei caur horeogrāfu darbiem.

Apzinoties, ka vīrietis ieņem augstāku amatu darba tirgū, līdz ar to saņem lielāku atalgojumu; vīrieša viedoklis tiek vairāk cienīts, kas paredz arī statusa augstāku pozicionēšanos, sievietes tiecas neatpalikt. Saņemot iedrošinājuma saucienus no skandināvu dzimumu vienlīdzības politikas, arī sievietes Latvijā kļūst arvien konkurētspējīgākas, taču Alises Putniņas horeogrāfija “95 grādi 6 min” stāsta par sieviešu kolektīvo trauslumu, kas paliek pāri, pārnākot mājās un nevelkot dienas apģērbu – ”vīrieša”masku. Tajā pašā laikā A. Putniņai ir izdevies attēlot sieviešu spēku caur izteiktu sievišķību – pavisam neaizsargātu, maigu, gandrīz kailu. Stilistiskā vienotība un radītās noskaņas konsekvence visa priekšnesuma garumā, radīja pilnīga veseluma iespaidu.

Darbs, kura laikā beidzot sajutu stabilitāti horeogrāfa veidolā un kura laikā man sāka veidoties sievietes tēla problemātikas iekšējā diskusija, bija Anetes Tambakas “Ļisa-Aļisa”, kas citu starpā izcēlās ar smalko stāstījumu un gudras horeogrāfes darbu. Tematiski bagātais priekšnesums ļāva pievērt acis uz dejas tehnisko izpildījumu, taču lieliski izcēla sievietes pretrunīgo lomu sabiedrībā. Vispirms pretstatiem un pretrunām pildītie tēli stāstīja par sieviešu konkurences radītās spriedzes ietekmi, kas liek sievietēm cīnīties ne tikai par vietu vīriešu pārvaldītajā pasaulē, bet arī pakļaut sevi citu sieviešu vērtējošajiem čūsku skatieniem. Mūsdienās sievietes tiecas radīt konkurences apstākļus ne vien lietišķajās attiecības, bet intuitīvi pārnes tās arī uz privātās dzīves sektoru, ignorējot kategorijas, kuru robežās salīdzinājums un analīze ir ne tikai nevēlama, bet pat krietni destruktīva. Taču priekšnesuma fināls, tieši norādīja uz otru galējību – pārdošanos jeb sava ķermeņa izpārdošanu. Pāršķirot pašu sieviešu veidotos sieviešu žurnālus, kas katrā otrajā lapā piedāvā ainu, kur vīrieša kaklu grezno rotaslieta – sieviete (nē, precīzāk – sievietes ķermenis!), kā norma parādās sabiedrības attieksme pret sievieti – preci.

Veids, kā sieviešu solidarizācijas iespaidā iespējams norobežoties no vīriešu pasaules, pārlieku kautrīgi, bet jaušami atspoguļojās Agates Bankavas horeogrāfijā “Izpārdošana”. Kā alegorija uz sieviešu ķermeņa pērkamību, tika piedāvāta vīriešu izpārdošana, kas savdabīgā veidā spēja demonstrēt gan dominējošo tendenci uz patērniecību sieviešu starpā, gan pa atslēgas caurumu novērot sieviešu savstarpējo juteklisko pievilkšanās spēku. Tāpat kā vīrieši pērk mantas, arī sievietes vīriešu izpārdošanā var nopirkt tikai rotaļlietas, ne emocijas, ne sajūtas, kur nu vēl mīlestību. Tādēļ epizode ar nemateriālās vērtības – sieviešu mīlestības – atklājumu, bija gana spēcīga deva, lai liktu nojaust, ka konsumerisms ir tikai valdošā uzvedības tendence, bet īstas peripetijas atrodamas atslēgas cauruma otrā pusē.

Saturiski un horeogrāfiski veiksmīgākais darbs, kas radīja nobrieduša, pārliecināta un izteikti talantīga horeogrāfa iespaidu, bija Aņas Novikovas vīrieša un sievietes attiecību spēle patīkami muzikālā ietvarā. Komiski, bet fakts, ka priekšnesums, kas šķietami attēlo visveselīgākās pretējo dzimumu attiecības ar izteikti sievišķīga un pārliecinoši vīrišķīga spēka koķetēriju, saucas “Reiz mežā”. Grūti identificēt vainīgo starp ietekmīgo patriarhālo rietumu sabiedrību un post-moderno, urbanizēto vidi, taču ne bez iemesla civilizācijas neskarta vide tika izvēlēta nedeformētas dzimumu līdztiesības attēlojumam.

Koncerta programmai beidzoties, sākās trešā – radu un draugu būšanas demonstrācijas daļa, kurā ikvienam bija iespēja pārkāpt skatuves aicinošo slieksni, kas, protams, ir gana izklaidējošs materiāls skatītājam no malas. Pēc koncerta steigšus metos apmierināt savu detektīva cienīgo ziņkārību, izokšķerējot, kas tad slēpjas aiz dejotāju pseidonīmiem, tādējādi, savā apziņas ekrānā no jauna konstruējot redzēto darbu saturu, konstatēju, ka šāda tipa priekšnesumu kopumā uzvar pārliecinoši tēli un stilistiskā konsekvence. Esot sava studiju procesa vidū, jaunie studenti, mums – skatītājiem vēl var paspēt sagādāt fantastiskus pārsteigumus tuvākajā nākotnē. Tādēļ šis nebija ne tuvu nekāds izlaidums, kā rādījās tuvinieku gadīgi lepnajos acu skatos, tas bija tikai pavisam mazs atspēriena punkts. Tad, lūdzu, atsperieties kārtīgi un leciet!

1. Resursu centra “Marta” veidotā diskusija “Vīrietis LV”

2. Sabiedriskās politikas portāls www.politika.lv veidotā diskusija “Puika vēlas būt meitene. Meitene-puika. Kādēļ gan ne?”.

0 likes Dance.lv recenzijas , Izglītība un pētniecība , Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.