JOURNAL.DANCE.LV

December 10, 2012 at 4:31 pm

Olgas Žitluhinas dejas kompānijas bēres kā sociālās kopienas rituāls

Olgas Žitluhinas dejas kompānijas bēres kā sociālās kopienas rituāls
Print pagePDF page

 Laura Vesele*

2012. gada nogalē, kurai jau tā raksturīga apokaliptiska, cikla beigu un pasaules, kādā mēs dzīvojām līdz šim, gala izjūta, Latvijas kultūras telpu satricināja skaļš paziņojums – Olgas Žitluhinas dejas kompānija SVIN bēres!

Olgas Žitluhinas dejas kompānija kopš 1996. gada uz Latvijas laikmetīgās dejas skatuves spēlējusi galvenā varoņa lomu. Šodien kompānija sevi piesaka kā aizgājēju, aicinot uz bērēm piederīgos, visus tos, kuri sevi par tādiem uzskata, un tos, kuri vienīgo, pirmo vai pēdējo reizi vēlas identificēt sevi kā sociālās atmiņas veidotāju.

Galvenā varoņa statuss, ka arī sociālā loma paredz pienākumu un funkciju bezierunu izpildi, kas vainagojas ar atzinību, apbrīnu, iecelšanu elka pozīcijā, tajā pašā laikā neizbēgami saņem arī radošā snieguma kritiku, jaunievedumu apšaubīšanu vai neizpratni un, protams, nepietiekamu atbalstu institucionālā līmenī. Tieši Latvijas laikmetīgās dejas pasaules slavas blakusparādības tiek minētas kā iemesls bēru ceremonijas nepieciešamībai.

Runājot par bērēm un bēru ceremoniju, neizbēgami, bet cieņpilni tomēr nespēšu izvairīties no skaļā un tajā pašā laikā sensitīvā procesa apzīmējuma – nāves – lietojuma. Nereti, nespējot atrast pietiekamu nāves skaidrojumu, sabiedrība meklē dažādus mehānismus nāves ietekmes mazināšanai, padarot to par tabu tematu. Bet Olgas Žitluhinas dejas kompānijas gadījumā nerodas iemesls nāves faktu ignorēt, jo skaidrojums ir sniegts, turklāt nāves ietekme nemazināsies, izvairoties to aktualizēt.

Lai arī pati ceremonijas patronese horeogrāfe Olga Žitluhina norāda, ka “neviens nav nomiris, taču ir lietas, kas jāapglabā. Lai tiktu uz priekšu, jātiek vaļā no smaguma uz sirds. Jāaprok to, kas nekad nav dzīvojis, to, kā nekad nav bijis. Jāapglabā un jāpaglabā vēlākam. Zemes mātes klēpī jāsūta nepiepildītās ilgas, nerealizētie radošie sasniegumi. Tur noteikti ir daudz barības vielu. Jānorok, lai var augt jauna zāle(..)”, no tā iespējams secināt, ka nāve nepastāv konkrētā fiziskā veidolā, taču tā raisa sajūtu, ka tas, kas tiek apglabāts, turpmāk dzīvos tikai individuālajā vai sociālajā atmiņā.

Izvirzot bēru ceremoniju kā centrālo dejas izrādes tematisko kopsaucēju, iespējams rast pamatojumu visām izrādes laikā pieredzētajām norisēm. Pēc būtības jebkura apbedīšanas rituāla sastāvdaļa ir nozīmīga un noderīga tikai aizgājušā piederīgajiem jeb sociālajai kopienai, kas apvienojas, lai izrādītu cieņu – caur rituālu piešķirot aizgājēja dzīvei jēgu un atgādinot tā nozīmību, dzīves laikā paveikto.

Apbedīšanas ceremonija – dejas izrāde “Končiņa” – radīja iespaidu, ka komponentes, kas rituālu padarīja par vienotu māksliniecisko kopumu, tika apzināti veidotas tā, lai iedarbotos tikai uz piederīgo kopējās atmiņas šķautnēm. Ņemot vērā, ka piederīgo kopiena ir vairāk vai mazāk noslēgts veselums ar dalītu pieredzi, izjūtām un sasaisti ar aizgājušo, tad arī izrādes saturs un koncepcija tika veidota orientējoties uz šo auditoriju. Šis aspekts visspilgtāk parādījās jau izrādes sākumā – Olgas Žitluhinas sarunā ar skatītājiem. Īpaši tika izcelti konkrēti kopienas pārstāvji, veidojot tiešu komunikāciju un tādējādi norādot, ka tieši šīs personas klātbūtne ir svarīgāka par citu. Šāda tiešas komunikācijas saites izveidošana ar mērķi mobilizēt konkrētas personas aktīvai, mentālai līdzdalībai izrādes norisē, atkārtojās, imitējot vienu no tradicionāli raksturīgākajām rituāla darbībām – kopīgas maltītes vai dzēriena baudīšanā starp piederīgajiem ar mērķi godināt aizgājēju. Uzrunājot izredzētos indivīdus zālē un akcentējot viņu īpašo statusu ar piemiņas dāvanu (stikla glāze ar vienotu simboliku kā atpazīšanās zīmi), tika novilkta stingra robeža, kas paredzēja, ka izrādes dalībnieki ir ne tikai dejotāji uz deju grīdas, bet arī rituālā iesaistītie piederīgie, kas atrodas zālē, tādā veidā atlikušo auditorijas daļu nostādot absolūtā vērotāju pozīcijā. Šī vērotāja pozīcija ļāva pieredzēt unikālu, intīmu pārdzīvojumu, kas tika attīstīts ar tikai kopienā saprotamiem līdzekļiem.      Tādi izrādes elementi kā melnas krāsas amors uzlīmes formātā, izrāžu tapšanas procesa dialogi, neīstā brīdī atskaņots muzikālais pavadījums, horeogrāfisko kombināciju neatcerēšanās vai tehniskas piezīmes par kostīmu neatbilstību, attaisnoja auditorijas segmentāciju, rituāla vērotāju neizpratni un piederīgo sentimentalitāti. Šie izrādes elementi kalpoja kā situācijas skaidrojums, saskatot analoģiju ar tradicionālu bēru rituālu – ja persona no malas piedalītos sveša vai attāli pazīstama indivīda bērēs, arī viņam nāktos pielāgoties, pieņemt attiecīgās kopienas noteikumus un ieņemt vērotāja pozīciju. Rituāls reprezentē kopienas sociālo realitāti, padarot to saprotamu tikai viņiem, turklāt tas apliecina mirušā attiecības ar katru no pavadītājiem, kā arī apliecina pavadītāju savstarpējo saistību caur mirušo.

Bēru rituāli, tāpat kā nāves izpratne, katrai kopienai ir atšķirīgi, kas, galvenokārt, skaidrojams ar kolektīvo atmiņu, kopīgo  pieredzi un vērtību sistēmu. Šie trīs aspekti – atmiņa, pieredze un vērtību sistēma – šajā gadījumā realizējas caur izrādes saturu. Kopīgā atmiņa aktualizējās caur dejas izrāžu fragmentu izpildījumu; pieredze – caur neformālu (verbālās/neverbālās) komunikācijas modeļu atklāšanu sarunās, skatienos, kustību izpildījuma aizrautībā un nejaušā vai apzinātā paviršībā; un vērtību sistēma – caur Olgas Žitluhinas kā radošā un emocionālā līmeņa autoritātes pozīciju, tehniskā izpildījuma augsto kvalitātes līmeni, un tuvo, koleģiālo attiecību neslēptu izpausmi.

Bēres ir kopienas samierināšanās ar mirstību un tās pieņemšanas brīdis, kura iemesls ir nepieciešamība, nevis indivīdu vēlme mirušo apglabāt, tādēļ šīs izrādes rituālā būtība, mērķis un saturs pilnībā atspēko skaļo, intensīvo uzstādījumu – Olgas Žitluhinas dejas kompānija svin bēres! Turklāt bēres savienojumā ar svinēšanu rada trāpīgu un argumentētu situācijas raksturojuma kompleksu, kas vispirms pierāda, ka bēres ir pēdējā publiskā parādīšanās sabiedrībā (vērotāju pozīcija) un pēdējā kopienas tikšanās ar aizgājēju (piederīgo pozīcija). Galu galā, šo vārdu kombinācija pierāda, ka dejotājiem kustība, ķermenis, mūzika, emocionālā piesātinātība – visas izrādes “Končiņa” sastāvdaļas – tā ir īstā svinēšana.

 

*Laura Vesele nodarbojas ar dejas pētniecību sociālās un mākslas zinātnes ietvaros. Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu „Mākslās”, Kultūras socioloģijas un menedžmenta programmā. Šī brīža pētnieciskā interese: Dejas tēmas atspoguļojuma sociālais konteksts Latvijas vizuālajā mākslā, Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūras Vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas programmas ietvaros.

Pētījumi:

“Deja postmodernā sabiedrībā. Dejas pētniecības iespējas socioloģijā, antropoloģijā un politoloģijā”

“Komunikatīvais process laikmetīgās dejas izrādē. Olgas Žitluhinas dejas kompānijas piemērs”

Laura Vesele: „Sākot, domāt, kāpēc es pētu tieši deju, sapratu, ka to nemaz nevaru tā īsi atklāt, jo motivāciju veido plašs interešu kopums – sākot ar to, ka es pati dejoju, vēroju dejotājus, aktīvi sekoju līdz laikmetīgās dejas norisēm Latvijā, saskatu lielu potenciālu dejas fenomena kā socioloģisko aspektu skaidrojuma pētniecībā, beidzot ar patiesu interesi par laikmetīgās mākslas un mākslas telpas kopumā attīstības tendencēm un sabiedrības attieksmi pret jauniem mākslinieciskiem meklējumiem.”

Izmantotie avoti:

  1. Bērks, Pīters. Vēsture kā sociālā atmiņa.  Atmiņa un vēsture no antropoloģijas līdz psiholoģijai :rakstu krājums. Rīga: N.I.M.S., 1998.
  2. Exley, Catherine. Review article: the sociology of dying, death and bereavement. Sociology of Health & Illness. Vol. 26, no. 1.
  3. Giddens, Anthony. Modernity and Self-identity: self and society in the late modern age. Cambridge: Polity Press, 1991.
  4. Mellor, Philip A., Shilling, Chris. Modernity, Self-identity and Sequestration of Death. Sociology Vol. 27, no. 411.
  5. Michael R., Dickinson, George E. Understanding Dying, Death, and Bereavement. Forth Worth: Harcout College Publisher, 2002, p.20.
  6. Galkina, Ramona.  Olgas Žitluhinas dejas kompānijas un mūsdienu dejas attīstība Latvijā (1996 – 2006). Maģistra darbs. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, 2007
  7. Kultūras Diena. Olgas Žitluhinas dejas kompānija svin bēres. [Skatīts 2012. gada 9. decembrī] Pieejams: http://www.diena.lv/kd/teatris/olgas-zitluhinas-dejas-kompanija-svin-beres-13980551

 

 

 

 

0 likes Dance.lv recenzijas , Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.