JOURNAL.DANCE.LV

November 26, 2012 at 11:30 am

Lielais lācis jeb Kristīnes Vismanes dejas

Lielais lācis jeb Kristīnes Vismanes dejas
Print pagePDF page

Dita Eglīte

Absolvējot Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas studiju programmu, diplomdarbu izrādēs Kristīni Vismani bija grūti nepamanīt. Savu darbu viņa pieteica, ģērbusies koši sarkanā kleitā, turklāt viņas veidotā dejas izrāde „Holotropā elpošana” notika LKA dārzā. Kristīnes vārds un viņa pati gan tika ielāgota vēl agrāk, jo viņa kā aktrise piedalījās „Gaļinas Poliščukas Teātra Observatorijas” projektā „Zālamana pēdējā mīla”. Un Kristīne vispār šķiet viena no aktīvākajām meitenēm laikmetīgajā dejā šobrīd.

Ievadā vēlos izstāstīt vēl kādu jauku detaļu no Kristīnes dejas ceļiem. Mamma, Kristīnei vēl esot mazai, bija izlēmusi, ka meitai jākļūst par baletdejotāju un, izturot baletskolas iestājeksāmenus, kā „balvu” apsolīja uzdāvināt lielo balto lāci. Šis lācis nedaudz noskrandis joprojām esot dzīvs viņas lauku mājās. Un Kristīne, protams, joprojām ir Dejā.

Vai jaunākais dejas projekts „Stundas”, kurā tu piedalies, bija „Dirty Deal Teatro” (DDT) iniciatīva?

Nē, tā bija Evitas Birules ideja, ka mums vajag kaut ko kopā uztaisīt. Pusotrs gads bija pagājis kopš mūsu pēdējās sadarbības studiju laikā akadēmijā. Kopš absolvēšanas katrai no mums bija uzkrājusies jauna pieredze, skatījums uz lietām, pieeja darbam, kas brīžiem radīja konflikta situācijas mūsu radošajā procesā, kas izrādei savukārt nāca tikai par labu.

Mani interesē jautājums – kā tur ir ar to pasniedzēju „lietu”… Vai es maldījos, izrādē saskatot kaut kādu kopēšanu, parodēšanu?

Tas tā ir, bet šis koncepts neradās uzreiz. Sākotnēji kā izrāde bija domāta visa performatīvā daļa, kas ir iekļauta pašreizējā izrādē. Taču tas bija pretrunā ar to, ko es par deju šobrīd vispār domāju. Nesen biju Gīsenē uz festivālu jaunajiem māksliniekiem DISKURS’12. Tas palīdzēja mazliet distancēties no tā, kas notiek laikmetīgajā dejā Latvijā, un paraudzīties uz to no malas. DISKURS festivālā bija gan labas, gan mazāk labas izrādes. Bēdīgākais bija tas, ka visas jauno horeogrāfu izrādes, kas ne tikai pēc mana subjektīvā skatījuma, bet arī pēc apkārtējo atsauksmēm spriežot, nebija visai veiksmīgas, un tik ļoti… Latvijas laikmetīgās dejas manierē.

Vai varētu teikt: Latvijas laikmetīgās dejas manierē, tātad – Olgas Žitluhinas manierē?  

Olga ir tā, kas izveidoja LKA laikmetīgas horeogrāfijas studiju programmu, kur ir iespēja profesionāli apgūt laikmetīgo deju, bet tādēļ vien nevar apgalvot, ka laikmetīgā deja Latvijā ir Olgas manierē. Drīzāk izrādēm ir viena kopīga problēma, kas iezīmējas kā maniere, t.i., horeogrāfiem trūkst režisoriskās domāšanas. Kas attiecas uz kustību materiālu, tad tur gan var teikt, ka tas šobrīd ir Olgas manierē, jo viņa ir izveidojusi laikmetīgās dejas bāzi Latvijā. LKA ir vienīgā vieta Latvijā, kur varam profesionāli apgūt laikmetīgās dejas horeogrāfiju, bet, domāju, šobrīd ir pareizāk teikt, ka LKA sagatavo drīzāk dejotājus nevis horeogrāfus. Skatoties Gīsenes studentu darbus, bija jocīga sajūta. Daži no tiem sasaucās ar mūsu kādreizējiem studentu darbiem. Studiju laikā šie darbi šķita labi, bet… Viena lieta, ja tāda veida horeogrāfiju izpilda savējais, kuru pazīsti un līdz ar to ir interesanti vērot viņu dejojot. Bet, kad nepazīstams izpildītājs  kaut ko tur ļoti dziļi caur formu jūt… un šķiet pats īsti nesaprot, ko un kāpēc dara… taču dara ar pilnu nopietnību un patosu – kaut kas, par kaut ko, par neko, tik abstrakti un dziļi… Tad, to vērojot, sajūta ir diezgan mulsinoša. Liekas, it kā tu nejauši būtu iegājis svešā istabā un ieraudzījis to, ko nemaz nevajadzēja redzēt. Sajūta – it kā skatītājs būtu lieks. Ir pretenzija uz interesantu formu, uz visa sava dejotāja potenciāla izmantošanu, tomēr tas neuzrunā. Tādēļ arī „Stundās” es mēģināju runāt par to, ka bieži mēs daudz ko darām abstrakti, bez pamatojuma, attaisnojot to ar “bet ne jau vienmēr viss ir jāsaprot”… Vēlējos arī nebaidīties uzdot šos jautājumus – kāpēc mēs nedarām vai neprotam savādāk? Izrādē esošo analīzi būvējām, izejot no katras mīļākā horeogrāfa subjektīvi interpretētā skatupunkta, tādējādi meklējot atbildi – kā tad lai veido laikmetīgās dejas izrādi? “Stundas” ir diezgan liela ironija par sevi kā horeogrāfiem. Tajā izskan diezgan daudz joku, kas ir adresēti kolēģiem. Varbūt tādēļ arī „Stundas” var uzskatīt vairāk par „insider” izrādi, kas bija arī mērķis.

To varēja just arī publikā: visgaršīgāk smējās savējie…

Droši vien, ka tas ietver arī jautājumus par to – ko un kā? Vai tas, ko esam mācījušies LKA, tiešām ir tas, kas mums bija nepieciešams. Jā, ir apgūtas dažādas vērtīgas lietas, kas attiecas uz dejotprasmi, disciplīnu, kustību izzināšanu. Bet, piemēram, režijas horeogrāfu apmācības programmā nav. Ir kompozīcija, tomēr tas nav gluži tas pats. Manā studēšanas laikā tā bija vairāk vērsta uz dejas kustību meklēšanu, analīzi, nevis uz izrādes kopējās kompozīcijas jeb dramaturģijas izveidi. Un arī ārpus deju tehnikām ir vēl tik ārkārtīgi daudz lietu, kuras vajadzētu zināt, veidojot izrādes! Protams tas jau neliedz pašiem interesēties un meklēt, bet – ko un kur meklēt arī ir jāiemācās.

Šobrīd tu atkal strādā pie jauna projekta – ar režisoru Andreju Jarovoju „Ģertrūdes ielas teātrī” (ĢIT).

Viņš ir superīgs! Turklāt viņš tik daudz zina par laikmetīgo deju pasaulē! Šķiet vairāk, nekā mēs paši horeogrāfi. Liela redzēto izrāžu, video un labu grāmatu bagāža. Ārkārtīgi inteliģents cilvēks.

Studiju laikā jau grūti pašam vēl kaut ko papildus meklēt, jo, cik zinu, grafiks dejotājiem un aktieriem ir visai nežēlīgs, visas dienas pa minūtēm sarēķinātas.

Jā, un kā atrast zelta vidusceļu? Studiju gadi ir tie, kad vajag maksimāli eksperimentēt, meklēt, pēc iespējas vairāk trakot, kļūdīties (ja vispār tās var saukt par kļūdām) un izzināt sevi. Tomēr to īsti nevar izdarīt, ja no rīta līdz vakaram ir grafiks ar lekcijām, kuras jāapmeklē. Vakaros gan ir kompozīcijas darbu mēģinājumi. Bet cik tas ir produktīvi pēc intensīvas dienas slodzes? Turklāt, lai strādātu ar kādu konkrētu tēmu, vajadzīgs vēl sagatavošanās laiks – izvēlētās tēmas izstudēšana, materiāla vākšana darba satura izveidei. Taču realitātē – ir tēma, kaut ko virspusēji sameklējam un tad to interpretējam kustību valodā.

Varbūt tieši tāpēc ir labi, ka ir gan DDT, gan ĢIT, kur pēc studiju beigšanas ir iespēja meklēt un mēģināt – noskaidrot šos akūti svarīgos jautājumus dažādās formās, atšķirīgos projektos?

Jā, tās, manuprāt, ir ļoti atšķirīgas vietas un teātri. DDT ir alternatīvāka un eksperimentālāka vide, kur iespējams arī patrakot, ja vajag. DDT vadītāja Anna Sīle vēlas dot pēc iespējas vairāk brīvības meklējumos. Savukārt ĢIT šķiet sakārtotāks, „pareizāks”, pedantiskāks, kaut gan arī mudina nebaidīties izpausties. Abi teātri ir ļoti pretimnākoši un atbalstoši. Un tas, ka ir iespēja izvēlēties, ir svarīgi!

Nav gan daudz režisoru, kas apzināti vēlas strādāt laikmetīgajā dejā: Andrejs Jarovojs, Mārtiņš Eihe…

Ar Mārtiņu arī es veidošu kopā vienu izrādi – visticamāk DDT. Šajā gadījumā es viņu „saķēru”. Vasarā projekta E-motional Bodies & Cities rezidencē uztaisīju horeogrāfijas skici, taču sapratu, ka viena pati netieku galā. Jau veidojot izrādi „Zeir”, bija ļoti vērtīgi, ka ar padomiem palīgā nāca gan Laura Stašāne, gan Mārtiņš Eihe. Jo, esot vienai, ir sajūta, ka esi viss (horeogrāfs, režisors, dramaturgs un izpildītājs) un reizē nekas. Man ļoti gribētos atraisīt sevī mītošo trakumu, pārvarēt aizspriedumu robežas… Mārtiņš varētu palīdzēt.

Tev ir pavisam svaiga pieredze arī dramatiskajā teātrī, Jurija Djakonova izrādei „Tetovētā roze” (Dailes teātrī) biji horeogrāfe.

Jurijs palūdza – atnāc, Kristīn, paskatīties… Pirms tam man nebija lielas pieredzes kā horeogrāfei darbā teātrī. Nezināju, cik daudz varu prasīt – piemēram, vai varu lūgt papildu mēģinājumus ar aktieriem, lai strādātu tikai pie horeogrāfijas… Likās, ka bez manām lietām ir vēl daudzas citas, kurām  ir svarīgāk veltīt laiku (kaut vai, lai aktieri ar režisoru pieslīpētos ainu uzbūvēšanā). Šajā reizē es vairāk biju blakus Jurijam, ik pa laikam iestarpinoties, ka tur vai tur labāk darīt tā vai tā – lai aktieri apzinātos savus žestus, kustības. Starp citu, uzskatu, ka Jurijs pats ir ļoti labs horeogrāfs. Tā kā šoreiz lielākoties es drīzāk jutos kā atbalsts, apstiprinot vai pārfrāzējot visu, ko viņš pats jau bija izdomājis.

Rezultātā man visvairāk patika tas, ka jutu tieši Jurija režijas rokrakstu – cik drosmīgi viņš nebaidījās iet līdz galam ideju realizēšanā, nerēķinoties ar citu viedokļiem. Tas mani iedvesmo.

Kā atceries laiku, kad iejuties aktrises ādā pie Gaļinas Poliščukas. Jeb ir jau aizmirsies?

Nē, nav! Tas laiks ir iespiedies atmiņā. Viņa ir ļoti laba režisore. Man visgrūtākais bija tas, ka ilgu laiku nevarēju saprast, kas ir gribas darbība… Piemēram, īpaši spilgti atceros kādu mēģinājumu, kurā, strādājot pie vienas ainas, pēkšņi aptvēru, ka esmu aizmirsusi tekstu un mēģināju to atcerēties. Bet režisore uzreiz sauca: labi, labi, Kristīn! Pēc ainas nospēlēšanas, kurā vienīgais par ko domāju bija “velns, kāds bija teksts!”, viņa bija sajūsmā. Tobrīd nesapratu, KAS labi?! Bet izrādījās, ka teksts, ko tu runā ne vienmēr ir tas, ko tu domā. Tas ir tikai aizsegs apslēptai gribai.

Joprojām ļoti daudz domāju par gribas darbību – ko es ar katru kustību patiesībā vēlos pateikt, vai panākt?

Manas pašas nelielā aktrises pieredze palīdzēja labāk sastrādāties ar aktieriem, veidojot teātra izrādes kustības. Es jau varu izdomāt horeogrāfiju izejot tikai no iecerētās formas, bet vispirms tomēr ir jāzina, vai tas netraucēs spēlēt! Horeogrāfijai ir jābūt kaut kam, kas palīdz aktiera lomai, nevis novērš uzmanību. Lai varētu sastrādāties ar aktieriem ir jāzina gan teātra noteikumi, gan teātra valoda. Un ir vēl simtiem daudz citu smalku lietu skatuves mākslā, kuras mēs – horeogrāfi visbiežāk lietojam intuitīvi, bet tās vajadzētu arī apzināties un zināt.

No kurienes vispār esi? Vai esi rīdziniece? (Un tagad, stāstot par savu ceļu līdz laikmetīgajai dejai, sākās īsta, kaislīga un emocionāla „deja”. Ar enerģiskām, atbrīvotām roku kustībām, smiešanos un aizkustinājuma asarām acīs …– D.E.)

Tā varētu teikt, bet vispār pirmie dzīves gadi tika pavadīta Lojā (kas ir mazs ciematiņš pie Murjāņiem). No septiņu gadu vecuma mācījos Rīgā. Mammai bija vēlme, lai meitiņas ir mākslinieces: lai vecākā māsa spēlē klavieres, jaunākā – kļūst par baletdejotāju. Labi, ka mūsu intereses arī saskanēja. Dejot – tas jau no mazotnes, protams, šķita skaisti, un mamma atrada kādu skolu ar dejas novirzienu. Jāatzīst, ka no dejas tur bija diezgan maz – drīzāk atceros, kā iestudējām izrādi „Trīs sivēntiņi”, skraidot un rukšķinot, nevis dejojot… Un tad mammai bija nākamā ideja – par baletskolu.  Arī tam es ar sajūsmu atsaucos.  Kaut man nepiemita ne ķermeņa lokanība, ne kas cits, kas vajadzīgs mazajai topošajai baletdejotājai. Tad man bija 10 gadu. Kā tagad atceros, ka mamma man saka: ja tu iestāsies, es tev nopirkšu to lielo balto lāci (Kristīne mirdzošām acīm veikli sev priekšā iztēlojas augstu plauktu ar rotaļu lāci. – D.E.). Iestājeksāmenā citas meitenītes dejo Gulbīti… Nu, Kristīn, tava kārta! Domāju – ko lai tagad dejo?! Klaviermeistare uzreiz: polciņu? Es: polciņu!!! Absurds, bet mani uzņēma! Taču jau pirmajā nodarbībā pasniedzēja teica: es zināju, ka tevi nevajadzēja ņemt. Un man sākās baigā elle…

Cik ilgi tev bija tā elle?

Pietiekami, lai iedzītu visus iespējamos kompleksus. Es ienīdu to skolu, meklēju katru iespēju neiet uz nodarbībām, turklāt skolas laikā dzīvoju kopmītnēs… Kad biju prom no baletskolas, domāju – diez vai kādreiz es vēl dejošu… Kaut gan pēc tam iesaistījos visādās amatieriskās padarīšanās saistībā ar deju. Daudz dejoju pati savā nodabā. Ap to laiku, kad bija jādomā par plāniem pēc vidusskolas beigšanas, nejauši satiku savu bijušo klasesbiedreni, kura jautāja – nu, kur iesi tālāk mācīties? Es atbildēju, ka uz arhitektiem. Uz to viņa ar neizpratni atkal jautāja: bet tev taču patīk dejot; kāpēc ne uz LKA horeogrāfiem?… Jocīgi, jo šo meiteni es nebiju satikusi piecus gadus! Pēc tam paskatījos LKA mājas lapā, kur izlasīju, ka laikmetīgā deja ir pašizpausme… Man viss saslēdzās, jo šķita, ka visu savu neilgo mūžu to vien darīju, kā „pašizpaudos” dejā, un es sapratu, ka laikmetīgā deja – tas taču ir tieši priekš manis!

Iestājies un biji laimīga četrus gadus, ja?…

Nē, pirmie divi gadi bija forši. Bet tad radās jautājumi – kāpēc, kas, ko; visādas pretrunas; pārliecība, ka nemāku dejot; jautājumi, vai tas vispār ir man; neizbēgamā depresija. Pēc akadēmijas absolvēšanas bija neliela cīņa ar sevi, jo zināju, ka deja tas ir viss, kas man ir, bet es nezināju, kā lai tajā atrodu sev vietu, jo šķita, ka nekas neizdodas, tomēr bez tā nevaru. Tad radās iespēja prezentēt savas idejas Kaspara Lielgalvja „Kompasa” projektā, nedaudz vēlāk Laura Stašāne aicināja uz projektu „Jaunie nāk!”, kas deva impulsu un lieliskus apstākļus, kuros varēju nodoties radošajam procesam un mēģināt sev atbildēt uz jautājumu – kāpēc tas ir tas, ar ko es vēlos nodarboties?

Iemesls, kāpēc es tik daudz šobrīd savās izrādēs runāju, ir tas, ka es neapzināti mēģinu radīt vidi, kurā man nevajadzētu dejot. Tas nav tādēļ, ka negribu, bet tāpēc, ka neesmu atradusi veidu – kā dejot, un izpratusi – ko nozīmē dejot. Kas ir deja, kas nav? Kādam ir jābūt dejotājam? Kā pieņemt savu ķermeni? Vai mans ķermenis atbilst iekšējam saturam? Ko man tajā mainīt? Vai vispār dejot? Man pilnīgi noteikti ir nepieciešamība būt dejā. Taču jautājums – KĀ tur būt, joprojām ir aktuāls.

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , No iekšpuses , Personības
Share: / / /

2 thoughts on “Lielais lācis jeb Kristīnes Vismanes dejas

  1. Kristīne says:

    Paldies liels par šo interviju. Kristīne mani ļoti iedvesmo kaut gan pati neesmu un domājams, ka nebūšu pilnībā saistīta ar deju, bet viņas priekšnesumi mani aizrauj.

    Paldies, Kristīn!
    Lai tev izdodas rast mieru un piederības sajūtu it visā!

  2. Maija says:

    Paldies par lielisko interviju – tik saistošu sarunu ar kādu no jaunajiem skatuves māksliniekiem sen nebija gadījies lasīt! Liels prieks par Kristīni, kurai pilnīgi noteikti viss ir priekšā – domājošu, veselīgi paškritisku un vēl entuziasmu nezaudējušu topošo profesionāļu nav daudz, tāpēc turu īkšķus, lai izdodas šīs īpašības saglabāt arī turpmāk! Veiksmi radošajā darbā!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.