November 16, 2012 at 11:49 am

Īstais nacionālais balets

Īstais nacionālais balets
Print pagePDF page

„Viss būtu iespējams, ja dotu iespēju strādāt”. Intas Balodes saruna ar horeogrāfu Jāni Ērgli

Izlūdzos horeogrāfam Jānim Ērglim pusstundu sarunai, norunājam 38 minūtes un tikmēr jau viņa telefonā ir pieci neatbildēti zvani no nākamās intervētājas. 17. novembrī plkst. 18:00 Ķīpsalas hallē notiks Jāņa Ērgļa 50. dzimšanas dienai (kas ir tieši 17. novebmbrī) veltīts lielkoncerts “Laiki raksta dejas rakstā”. Horeogrāfs atzīst, ka, lai arī šī nav pirmā reize, kad tiek veidots tik vērienīgs uzvedums, tomēr šoreiz ir vairāk satraukuma, jo koncertā tiks dejotas tikai viņa horeogrāfijas.

Gaidot TDA „Teiksma” vadītāju, vienu no pamanāmākajiem un talantīgākajiem latviešu skatuviskās dejas horeogrāfiem, arī es uztraucos vairāk nekā ierasts. Varbūt tādēļ, ka esmu bijusi viena no tiem 13 000 dejotājiem, kurus viņš savedis Daugavas stadiona laukumā, ļaujot būt daļai no tās transcendentāli narkotiskās pieredzes, ko horeogrāfs pats salīdzina ar brīvo kritienu. Mazliet kā vizīte pie Dieva. Varbūt latvieši caur savu skatuvisko tautas deju gūst reliģisku ekstāzi? Vai tas izskaidro, kāpēc 12. gadsimtā aizsāktais kristianizācijas projekts lielā daļā tautas vēl aizvien nav izdevies?

Tomēr nolēmu Jāni Ērgli neiztaujāt ne par to, ko nozīmē būt 50 gadus vecam, ne arī par gaidāmā koncerta niansēm, jo to redzēsim pašā notikumā. Runājām par horeogrāfa darbu Valsts deju ansambļa „Daile” pēdējos pastāvēšanas gados, par to, kas kopumā notiek Latvijas dejā, par plaisu starp profesionālo un amatieru mākslu, par nacionālo identitāti un to, kas būtu, ja būtu nauda un politiska vēlēšanās. Pārdomājot runāto, atradu VDA „Daile” direktora Edija Purmaļa atklāto vēstuli. Iesaku izlasīt, jo daži aspekti 2012. gadā ir tikpat aktuāli kā 1997. gadā – piecpadsmit gadi bez risinājuma!

 

Kas Latvijas dejas kopainā būtu bijis citādi, ja 1997. gadā netiku slēgts Valsts deju ansamblis „Daile”?

Grūti atbildēt, kaut gan ir ļoti daudz par to domāts. Manuprāt būtiskas ir vairākas lietas. „Daile” bija dejas laboratorija, kur radās ļoti daudzas dejas, kas pēc tam tika dejotas visā Latvijā, ieejot pašdarbības apritē. Dejotāji, kas strādāja „Dailē”, pa vakariem palīdzēja amatieru kolektīvu vadītājiem, strādājot par repetitoriem, un tad, kad beidzās arī viņu aktīvās profesionālās dejotāja gaitas, liela daļa kļuva par kolektīvu vadītājiem. Par vadītājiem kļuva cilvēki, kas paši bijuši profesionāli latviešu skatuviskās dejas izpildītāji, zināšanas tika nodotas tālāk pašdarbniekiem. Arī šobrīd strādā ļoti daudz cilvēku, kas ieguvuši augstāko izglītību, bet lielākajai daļa no viņiem diplomā ir ieraksts „pedagogs”, nevis „deju kolektīva vadītājs” vai „horeogrāfs”. Lai pamatīgi pārvaldītu savu profesiju, pašam jāiziet visam cauri no pašiem pamatiem. Jāņem vērā arī tas, pie kā absolvents ir mācījies pirms studijām augstskolā. Augstskola ļoti daudz ko ieliek, bet tas tomēr ir vairāk teorētiski. Dejošana tomēr ir prakse, kurā izjūti kustību pilnībā, vari nakts laikā piecelies un pārvaldi savu ķermeni. Ja vēl aizvien būtu „Daile”, tad turpinātos pāreja no profesionālās uz amatieru mākslu. Kaut gan arī tagad situācija amatieru mākslā nav slikta: ir daudz jaunu, varošu un gribošu jauniešu, kas ienāk nozarē.

Pēdējos „Dailes” pastāvēšanos gados bija meklējumi arī modernās dejas virzienā. Vai tie uzskatāmi par atsevišķiem eksperimentiem vai arī, ja „Daile” turpinātu pastāvēt, tā mainītos?

Kad mēs to visu kopā ar toreizējo ansambļa direktoru, manu ļoti labu kolēģi Ediju Purmali aizsākām, mēs radījām savu vīziju. Bijām jauni, arī mēs bijām visu laiku dzīvojuši aiz priekškara un viss, kas ienāca pēc 1991. gada, mums bija svaigs un interesants. Brīdī, kad „Daile” sākot dejot moderno baletu, bija tādi kā pārmetumi. Bet te jāskatās arī no citas puses –  mums uzlika par pienākumu pašfinansēties, naudas pietika tikai algām, visu pārējo nācās gādāt pašiem, un līdz ar to bija jāmeklē jauni veidi un jaunas iespējas. Zināms, ka Latvija ir salīdzinoši maza, ka skatītāju loks ir tik liels, cik ir – ja vienreiz pa galvenajiem centriem izbrauc, tad otrreiz skatītāji jau prasa ko jaunu. Ja esam skatuviskās dejas kolektīvs, vienreiz kādu izrādi, divertismentu nodejojam, otrreiz varam aizvest kādu citu izrādi, bet trešo reizi jau ir jāpiedāvā kaut kas vēl svaigāks. Šī trešā iespēja tad būtu bijusi modernā deja. Sezonas laikā „Dailē” obligāti būtu jābūt vismaz divām diametrāli pretējām programmām. Viena, kas būtu balstīta uz etnogrāfiskiem principiem, otra – modernā. Tas prasītu papildus enerģiju un ļoti kvalificētus izpildītājus, bet būtu bijis iespējams. Vīzija bija skaidra, bet visu laiku kaut kas nepatika tur augšā. Īsajā periodā, kamēr bijām pie vadības stūres, paspējām izlaist trīs skatuviskās dejas programmas, vienu moderno un vēl izrādi „Ziemassvētki sabraukuši”, kas veidota uz etnogrāfiskā pamata. Plānojām, ka ar laiku „Daile” varētu kļūt par kolektīvu, kurš sevī ietvertu ļoti dažādus žanrus. Pie noteikuma, ka mākslinieki ir ļoti augstā līmenī, ar baletskolas izglītību un vēl papildu izglītību modernajā un tautiskajā dejā. Viss būtu iespējams, ja dotu iespēju strādāt.

Manuprāt, plaisa starp profesionālo un amatiermākslu Latvijā ir tik liela tāpēc, ka pastāv monopols, vieta kur strādāt kā profesionālam dejotājam (stabilu algu un garantiju ziņā) ir tikai viena – baleta trupa. Ir arī laikmetīgā deja, bet tur pagaidām nav iespēju saņemt regulāru atalgojumu. Toreiz paralēli darbojās „Daile”, Muzikālā teātra trupa, LNO balets un vēl arī Rīgas Estrādes koncertaģentūra.

Runājot par laikmetīgo deju, varu vilkt paralēles, piemēram, ar džeza mūziku. Tā ir vairāk vai mazāk, bet tomēr izlasītai publikai, tiem, kas to saprot, kas iet tieši uz tādām izrādēm, ir gatavi to skatīties. Plašākai auditorijai tā, manuprāt, ir mazliet (ja mēs riktīgu laikmetīgo deju rādām), negribu teikt par sarežģītu, bet dažos momentos varētu arī nesaprast.

Plašākai auditorijai lielākā problēma ir modernā baleta iestudējumu trūkums, ko jūt ārvalstu viesizrādēs. Pat salīdzinoši pavājos modernā baleta iestudējumos var redzēt, ka publikai patīk, jo tur meistarība apvienojas ar ķermeniskumu un dzīvo enerģiju, ko nevar sajust klasiskā baleta izrādēs.

Tieši tā. Bija jau arī baleta trupai pāris eksperimenti, bija izrādes.

Dažas ir bijušas, bet, vai nesaskatāt problēmu tajā, ka vēl aizvien tiek uzskatīts, ka pietiek tikai un vienīgi ar klasisko tehniku. Dejotāji netiek pietiekami sagatavoti, ķermenis un līdz ar to viss uzvedums ne pārāk labi izskatās.

Iestudēšanas laiks ir noteikts posms, un tajā ir jāiekļaujas. Cik nu horeogrāfs paspēj izdarīt ar mākslinieka ķermeni, tik arī ir. Dabīgi, ka viņiem augums ir nostādīts klasiskajā dejā, bet modernais, laikmetīgais prasa spēlēt pēc citiem noteikumiem.

Droši vien, ka ideāls izpildītājs abos virzienos pat nevar būt, īpaši, ja runa ir par repertuāra teātri, kur vienu vakaru jādejo „Gulbju ezers” un otru – „Aplam”.

Vajadzētu būt atsevišķai trupai, tad tā lieta būtu tīrāka un skaidrāka. Jāskatās, kas īsti ir pamatā tam, ka šāda trupa līdz šim nav izveidota, vai tas ir finansējuma jautājums? Ar koriem situācija valstī ir labvēlīgāka: ir Radio koris, VAK „Latvija”, operas koris. Ar orķestriem tāpat: LNSO, LSO, operas orķestris, plus vēl kamerorķestri. Varbūt nevar vilkt tiešas paralēles, bet jāpiekrīt tam, ka mūsu žanrs ir drusku apdalīts. Par ļaunu nenāktu vēl kāda profesionāla dejas trupa. Īpaši, ņemot vērā to, ka mums taču ir tik daudz dejotgribētāju amatiermākslā, tā kā skatītāji un interese šim profesionālajam kolektīvam droši vien būtu visā valstī. Žēl…

Ir vēl arī visi, tā saucamie, mūsdienu dejas (modes, šova, hip-hop u. c.) kolektīvi…

Nebūtu slikti, ja katram dejas žanram, novirzienam arī priekšpusē būtu kāds flagmanis, bet tas, protams, atkal ir naudas jautājums.

Gribu jums jautāt par lielajām formām. Ir uzskats, un tam ir arī vēsturisks pamats, ka dejas lielajos laukumos, stadionos saistās ar Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma un padomju laikā aizsāktām ideoloģijām, kur masa ir pāri personības vērtībai. Kādas ir jūsu domas par šādu izteikumu?

Man ir ļoti vienkārši atbildēt uz šo jautājumu: kad es piedzimu, tas viss jau bija, ne es to radīju, ne es biju pie šūpuļa. Pusaudžu gados aizgāju dejot uz pašdarbības kolektīvu, man tur iepatikās, tā bija vieta, kur es sevi varēju parādīt uz skatuves, varēju izrādīties. Pēc tam tas man palīdzēja arī sabiedrībā, atbildēt skolotājam klases priekšā bija daudz vieglāk. Nāca pirmie deju svētki, kad visi sanāk kopā, draudzēšanās jeb, mūsdienu valodā runājot, kārtīgs tusiņš. Tu dejo, un aplaudē ne vairs tikai mamma un tētis, kas ir atnākuši uz tevi speciāli skatīties, bet jau skatītāju tūkstoši, un tie ir pavisam sveši cilvēki. Sāc saprast, ka kaut kas tur laikam ir tāds, kas patīk arī citiem. Šajā jautājumā viss ir vienkārši, un vienlaikus es nevaru uz to atbildēt un nezinu, vai vajag īpaši kaut ko meklēt. Ja reiz mums tas viss ir un to pieņem arī mūsdienu jaunatne, tad viss ir kārtībā. Salīdzinot ar pagājušajiem deju svētkiem, mums ir piepulcējušies klāt jau 90 kolektīvi, tātad jaunietis meklē, kur sevi izteikt, un deja ir viena no formām, kurā viņš to saredz.

Kā ar personīgo gandarījumu – vai prieks ir lielāks tad, kad izdevies stadionā visu „sabīdīt” kā iecerēts, vai arī tad, ja izdevies burvīgs duets, kas tiek arī lieliski izpildīts?

To nevar salīdzināt. Protams, ja būtu palikusi „Daile”, es būtu taisījis izrādes, jo izrādes latviešu skatuviskajā stilā ir mana stihija. To es visvairāk darītu, un gandarījums, protams, ir par izrādes izveidošanu. Tas ir jau cits plauktiņš, izrāde jau ir balets tikai latviešu skatuviskā stilā. Daugavas stadiona lielformāti, tās ir citas sajūtas, jo 30 – 50 metru attālums līdz laukuma zīmējumam, kas top, dod pavisam citu enerģētiku. Te vairs nestrādā skatuviskais moments, kad cilvēks ir metra vai divu attālumā, un jūti viņu pilnīgi visu kā personību. Stadionā strādā zīmējums, tā ir tūkstošu enerģija, kas dod vienu elpu, kas pulsē vienā ritmā. Es varu to salīdzināt ar braucienu amerikāņu kalniņos – nāk kritiens uz leju, vēderā sāk kutēt, un pēc pirmajām skaņām ir sajūta, ka tomēr ir izdevies un tevī nav nekāda rūgtuma, ka vajadzēja kaut kā citādāk. Prāts attīrījies, smadzenes tīras, un varu baudīt to visu. Sajūtu var salīdzināt arī ar lidmašīnu brīvajā kritienā, enerģija no tūkstošiem dejotāju ir pamatīga. Izteikti to sajutu 2003. gada deju svētkos, kad laukumā uz noslēguma deju „Debesu kalējs” nāca 13 tūkstoši dejotāju. Tas ir pirmais, kas nostrādā. Apziņa par padarīto un gandarījums ieslēdzas tikai pēc kāda mēneša, kad sasprindzinājums ir pazudis, ķermenis ir brīvs, galva ir tīra, un tad tā mierīgi pakavējies atmiņās un sāc saprast – jā, laikam viens solis atkal ir sperts uz to pusi, kādēļ visu laiku ir strādāts.

Kā ir ar latvisko identitāti, vai, jūsuprāt, tā ir vairāk statiska vai dinamiska? Ja dinamiska, tad, kas ir tas senais, kas vijas cauri? Kur ir vairāk latviskuma – soļos, rakstos vai vienkārši tajā, ka tie ir latvieši, kas dejo?

Zinātniski mums ir ļoti maz izpētīts. Te būtu daudz darba jaunajiem studentiem, izvēloties diplomdarba tēmas. Es ieteiktu viņiem mazāk rakstīt biogrāfijas par horeogrāfiem un vadītājiem, bet vairāk izvēlēties tādus pamatīgus darbus, kuri pēta, kāda tā latviešu deja ir, jo tā ir ļoti dažāda. Tur nav tikai zīmējums, raksts, kas dominē Daugavas stadiona laukuma variantā, ir daudz cita. Mūsu kustībā, dejā ir tikpat liela dažādība kā mūsu tautasdziesmās. Sākot ar rotaļām, rotaļu dejām, visiem godiem, gadskārtām, kur latvietis ir visu laiku dejojis, visa veida ticējumiem, kas ir pavadīti ar kustību. Izdevību ir daudz, tikai vajag pētīt un likt uz skatuves tā, lai ir mūsdienīgi, lai ir interesanti, lai jaunieši saprot, ka latvietis nav bijis tikai bāliņš, ar līku muguru tipinātājs, ka ir cēlums, ir pamatīgums…

Skatuviskā horeogrāfija tomēr ir interpretācija. Tā ir jūsu horeogrāfija, tieši tā jau visticamāk bāliņi nedarīja…

Protams, ka tā nedarīja, bet visa horeogrāfija ir balstīta uz tiem dažiem solīšiem, kas nākuši no sendienām. Tajās pašās kombinācijās ir palēciens, polka, galops, teciņsolis. No tās bagāžas tiek veidoti visi savirknējumi, soļu kombinācijas. Tas, kas dažam skatītājam varbūt liekas nelatviski un mūsdienīgi, patiesībā tiek uzbūvēts no latviešu dejas pamatsoļiem. Tikai salikums ir tāds, lai arī mūsdienās būtu interesanti.

Vai nav tā, ka padomju gados, kad balets bija stīvāks, jo to pieprasīja oficiālās mākslas statuss, „modernā horeogrāfija” dzīvoja skatuviskajā dejā? Tā, kas citur pasaulē attīstījās kā modernā deja, pie mums varbūt bija tautas tērpos ģērbtu cilvēku izpildījumā?

Es drīzāk teiktu, ka dejai, kas attīstījās pie mums (un padomju laikos baletiskās lietas ļoti nāca iekšā arī latviešu skatuviskajā dejā), var vilkt paralēles ar, tā saucamajiem, nacionālajiem baletiem. Mums par nacionālo baletu sauc to, ko mēs skatāmies operā, bet pasaulē tomēr nacionālais balets ir tāda tipa dejas žanrs, kura pamatā ir nacionālās dejas. Patiesībā „Daile” būtu nacionālais balets, un operā tad būtu jābūt klasiskajam baletam vai arī… Es te fantazēju, bet pasaulē nacionālais balets ir trupas, kuras izpilda dejas ar nacionālām saknēm, bet ar mūsdienīgiem vai klasiskā baleta elementiem.

Jautājums par vīriešiem. Kāpēc uz baletskolu vairs gandrīz nemaz nesūta puikas, bet vienlaikus pie jums un citos kolektīvos viņi labprāt dejo, arī laikmetīgajā dejā, par spīti sliktām finanšu perspektīvām, jaunieši sevi atrod?

Tie, kas paši dejojuši, zina, cik tas ir grūti. Ikdienas sarunās ar kolēģiem saprotu, ka diezin vai viņi saviem bērniem novēlētu tik grūtu maizi, kaut gan nekur jau nav viegli. Baletā tiešām ir ļoti grūti, ir jāieliek ļoti liels darbs, lai parādītos kaut kādi rezultāti. Otra lieta, ka varbūt mārketings pietiekoši nenostrādā – balets ir, skatītāji iet, jāpiestrādā pie tirgus nav, kā nacionālā vērtība Baltajā namā tas pastāv, izrādes taisa, viss notiek, skatītāju pilnas zāles, speciāli strādāt pie publicitātes nav vajadzības. Nav noslēpums, ka šova zvaigznītes daudz vairāk reklamē, varbūt vairs nav interesanti runāt par baleta zvaigznēm? Treškārt, tagad jau baleta mākslinieku var arī nopirkt, ja ir nauda. Atbrauc, noslēdz līgumu uz četriem pieciem gadiem… Meitenes jau iet uz baletskolu, puišu nav. Katrā ziņā, ja saglabātos „Daile”, saglabātos Operetes teātris ar savu trupu, ir arī laikmetīgās dejas trupas, ja būtu pieprasījums, vajadzība pēc tādiem māksliniekiem, būtu prestižs, tad arī mammas un tēti vestu savas atvases mācīties, bet droši vien jau advokāti, juristi, ekonomisti vajadzīgi…

 

 

0 likes Kultūrpolitika un infrastruktūra , No iekšpuses , Personības
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.