JOURNAL.DANCE.LV

December 21, 2011 at 9:21 am

Tikai gads līdz pasaules galam

Tikai gads līdz pasaules galam
Print pagePDF page

Inta Balode

Līdz pasaules gadam atlicis gads. 2012. gada 21. decembrī viss ļaunais ies bojā, un labais uzvarēs. Varbūt otrādi. Varbūt paliks pāri tikai viena amēba, kas sāks dalīties un pēc laika atkal progresēs līdz ļaunumam, un ies bojā kārtējā pasaules galā. Un tā vienmēr – no gala līdz galam. Šodien beidzot uzkrīt sniegs un nosalst mazais odiņš, kurš gan tāpat vienu dienu vien dzīvo. Rīt es „izvemšu to čūsku, kas manī”, „mazgāšos balta” un sāksies jauna pasaule.

Dikti jau patīk palaist veco pasauli pa vējam, pa sprādzienam, pa katastrofai, jo ir skaidrs, ka tas tikai tāds cikliskums, tāda attīrīšanās un drīz būs vietā jauns un balts. Lineārā laika nav, viss tik griežas rimbuļos, bimbuļos un spirālēs gan ap Ziemassvētkiem, gan Jāņiem.

Mākslinieki nav nekādi citādāki cilvēki, tāpēc arī čakli risina problēmu par pasaules galu. Gan par to galu, kas katastrofa, gan par to galu, kas dikti vajadzīgs un drīz. Lai nekļūtu pavisam slikti. Arī par to galu, kas katra paša mazais galiņš un uz lielā zemes vaiga paliks nepieskaitīts. Par to galu, kas mirkļa vājums. Un to, kas vienīgā izeja. Sakiet, lūdzu, kura gan šosezon redzētā izrāde nav par galu?

Daži piemēri. Dailes teātrī no Latvijas un Ulmaņa gala izrādē „Gūsteknis pilī” līdz „Cīrulīšu” mājas ēkas galam un līdz Smiļģa galam izrādē „Vīrietis Smiļģis”. „Primadonnas” gan paliek dzīvas… Nacionālajā teātrī „Izrādē „Gals”” no iedomātā aktieru gala un cerībām uz augšāmcelšanos līdz nāvei kā vienīgajam prātīgajam galam „Mērfijā”, no intrigu gala pēdējā vakarēdienā izrādē „Arī gudrinieks pārskatās” līdz „Kapusvētku PR” tēmai kā gala vizuālam un idejiskam iemiesojumam. „Sudraba slidās” kā jau pasakā no gala izvairās pat tie, kas citādi tam nolemti… Jaunajā Rīgas teātrī no Oblomova pasaules miršanas līdz vecās fizikas postulātu galam Maijas Apines „Boms pret Boru”. „Drāmas kursos pieaugušajiem” līķu un katastrofu nav, bet padomājiet gan, mīļie cilvēki, vai jūs jau neesat kļuvuši par emocionāliem līķiem! Un tad vēl uz festivālu „Skats” atbrauc igauņu Von Krāla teātris un nodod pēc pilnas programmas savā „The End”. Atbrauc citplanētu maiji, savāc šīs zemes degradētās maiju cilts atliekas un prom ir. Vietējie paliek, mokoties pārdomās, ko ielikt atļautajos 8 GB atmiņas.

Ko nu gan tik daudz par teātri, teātris jau vienmēr ir bijis par mānīšanos un pārspīlēšanu, vienmēr par lielo un traģisko, par sakāpinājumu. Par gaismas tuneli, kura galā karājas šilte „The End”. Taču lietu nopietnu padara tas, ka gala vēsmas jūtamas arī dejā. Un deja nemelo, deja ir patiesa kā kristāla lode, kā pamātes spogulis, kā maza bērna mute.

 

16. decembrī Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē (cita starpā, pirmo reizi tik smalkā vietā) notika Olgas Žitluhinas dejas kompānijas pirmizrāde „Ursus maritimus”. Jaundarbs bija salikts vienā programmā ar 2009. gadā tapušo „Quick Time Player”. Rezultātā – izrāžu vakars „BALTSMELNS”, kurā gan baltais runā vairāk par drūmajām lietām, bet melnais atdod cerību. Vienā frāzē iekļaujot izrādes „Ursus maritimus” vēstījumu, sanāk tā: par mākslinieka izvēli. Izvēli starp redzēt un neredzēt, kas notiek pasaulē, starp satraukties un nesatraukties, starp runāt un nerunāt par to, kas uztrauc, un pat tik tālu – varbūt iet un kaut ko darīt, nevis pūlēties lietas mainīt ar mākslas maigajiem paņēmieniem. Izrādes struktūra, nākot palīgā režisoram Elmāram Seņkovam, padarīta tīši čagana gluži kā foajē un uz skatuves kūstošie ledus kluči. Skatuve, kas nav nemaz tik liela, pateicoties Igora Kapustina gaismām, ieguvusi Arktikas plašumu, kurā dzīvo un cīnās pieci dejotāji. Lāgā viens otru nesatiekot pat tad, kad, muti pret muti nostājušies, izdzied/izkliedz balto klajumu dziesmu. Olga Žitluhina savā glābējas misijā iet tik tālu, ka riskē saņemt strāvas triecienu, ar gludekli kausējot ledus kluci, kurā iesalis balts lācēns. Ne reizi vien izskan jautājums par mūsu misijas apziņas un labdarības dabu. Vai lācis būs glābts, ja tiks izcelts no ledus? Vai Jandzi upes delfīns būs glābts, ja izdosies viņu klonēt? Skaidrs, ka pasaules gals tuvojas – vai kā nāvējoši šāvieni vai labo spēku uzvaras salūts, to nevaram zināt.

Starpbrīdī klīstu, domājot, ka laikam pirmo reizi Olgas Žitluhinas izrādēs tik maz domāts par to, lai skatītājs no izrādes izietu ar cerību. Pasaules putēšanas, sajauktās struktūras, aplamo rīcību un neatbildēto jautājumu sarma pārklājusi smadzenes. Viens no sezonas lielākajiem pasaules galiem. Tomēr lāču glābēji apžēlojas un melnais „Quick Time Player”, lai arī jau labi zināms darbs, tomēr konteksta dēļ izskan citādi. Milzīgā ledainā skatuve pārklāta ar sarkano „paklāju”, skan saldas operu ārijas un pieci dejotāji, kas pirms mirkļa izskatījās pazuduši un izmētāti šķietami milzīgajā laukumā, nu pavisam mierīgi piepilda visu spēles laukumu, kā jau ierasts, saspēlējas un jūt viens otru līdz matu galiņiem. Viss ir kārtībā. Asprātīgi risinājumi, pārdomāti un raiti savienotas ainas, horeogrāfe ar āmuru pa skatuvi neskraida un gaisu nemaisa. Pusstunda paskrien nemanot. Rezumējums vienkāršs – cerība ir tikai tajā, kādi mēs esam un kā šo pēdējo gadu līdz pasaules galam nodzīvojam. Banāli ir gan pasēdēt uz terases un padzert vīnu, tikpat banāli apskaut mīļotos. Viss, kas mīļš, ir banāls. Viss, kas darīts, iedvesmojoties no paraugiem, ir banāls (no latīņu valodas vārda bannum – komandēt, bannalis – „piederīgs obligātajam feodālajam dienestam”).

0 likes Dance.lv recenzijas , Dancepunkc , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.