JOURNAL.DANCE.LV

April 27, 2011 at 9:10 pm

Dejas teātris Igaunijā: no personīgiem stāstiem līdz sociālai analīzei

Dejas teātris Igaunijā: no personīgiem stāstiem līdz sociālai analīzei
Print pagePDF page

Madli PESTI* (Igaunija) speciāli DANCE.LV žurnālam

Šis būs pārskats par dejas teātri Igaunijā 2010. gada griezumā. Skaidrošu situāciju dejas jomā kopumā un stāstīšu par sezonas spilgtākajiem notikumiem. Mans pārskats ir vērsts uz neatkarīgo producentu veidotajām izrādēm, tādējādi neiekļauj divus valsts teātrus – Estonia Tallinā un Vanemuine Tartu –, kas arī iestudē dejas izrādes (no klasikā baleta līdz modernajai dejai).

2010. gadā kopā notika 17 dejas izrāžu pirmizrādes, ko veidojušas kopumā sešas dažādas grupas. Visas ir neatkarīgas organizācijas, kas saņem valsts subsīdijas projektiem. Igaunijā ir divas galvenās organizācijas, kas producē dejas izrādes – Kanuti Guild Hall un Independent Dance Union. Abas pērn producēja sešas izrādes. Vēl pavisam nesen bija būtiska atšķirība abu organizāciju producēto izrāžu estētikā: Kanuti prezentēja konceptuālo deju, bet Independent Dance Union izrādēs dominēja vairāk kustībā balstīta pieeja. Taču pēdējos gados atšķirības vairs nav tik pamanāmas. Blakus diviem minētajiem producentiem pagājušajā gadā izrādes radīja arī: Tallinn Dance Theatre (jaunākā dejas kompānija, kuru vada klasiskā baleta izglītību ieguvušais horeogrāfs Dmitrijs Harčenko (Dmitri Harchenko)); dejas teātris ZICK; the United Dancers of ZUGA; Insightout Company; un dejas kompānija, kas aktīvi darbojas jau kopš 90. gadiem, kustībā balstītā trupa Fine 5 (trupas līderi ir René Nõmmik un Tiina Ollesk).

2009. gadā Igaunijā bija 17 dejas pirmizrādes, kas iekļāva gan klasiskās, gan laikmetīgās dejas iestudējumus. Savukārt 2005. gadā bija 31 pirmizrāde. 2010. gadā kopējais pirmizrāžu skaits ir atkal audzis –  17 laikmetīgās dejas iestudējumi vien (oficiālā kopējā statistika vēl nav publicēta).

Igaunijā dejas izrāžu apmeklējums veido vidēji 2-5% no visiem teātra apmeklējumiem. Var apgalvot, ka dejas teātris ir atradis savu stabilu (galvenokārt jaunāku cilvēku) auditoriju. Lai gan dejas izrāžu skaits pēdējos gados ir samazinājies, izrāžu kvalitāte ir uzlabojusies. Ir pamanāms, ka iepriekš vairums horeogrāfu gada laikā radīja vairākas izrādes, bet tagad daži nākuši klajā tikai ar vienu pirmizrādi katru otro gadu.

Lai gan Igaunijas laikmetīgās dejas joma ir visai daudzveidīga, centīšos izcelt dažas jomas vispārīgās iezīmes.

Ir vērts pieminēt, ka pērn tikai vien izrāde tikusi veidota noteiktai mērķauditorijai – dejas teātra ZICK bērnu izrāde Es un tu un visi, ko pazīstam (Me and you and everybody we know); tā var tikt salīdzināta ar kompānijas ZUGA dejas izrādi bērniem, kas ieguva ikgadējo balvu par labāko iestudējumu bērniem (nominācija ietver visus žanrus) un labākās laikmetīgās dejas izrādes balvu (Zuga-zuh-zuh-zuh, pirmizrāde 2009. gadā).

Balstoties uz tēmām, idejām un formu, izrādes var iedalīt četrās kategorijās (tas attiecināms uz pāris pēdējo gadu tendencēm). Par piemēriem izvēlējos tās izrādes, kas atstājušas uz mani spēcīgākos iespaidus.

1. Izrādes, kas pēta ķermeniskumu, uzmanību galvenokārt pievēršot kustības estētikai. Šīs izrādes var raksturot kā tīro deju. Laikmetīgās dejas jomā šāda pieeja ilgstoši bijusi visai margināla. Konceptuālā pieeja pēdējā laikā ir bijusi vairāk priekšplānā, taču Igaunijā, tāpat kā Eiropā kopumā var manīt, ka deja atgriežas pie laikmetīgās dejas izrādēm. Jaunais horeogrāfs Karls Saks ir vislabākais piemērs. Ar savu pirmo izrādi Tšuud viņš ieguva balvu par labāko laikmetīgās dejas izrādi 2010. gadā, bet viņa nākamais iestudējums Mūka Nestora transs (The Drone of Monk Nestor, pirmizrāde 2011. gadā)) faktiski ir Tšuud sīka izstrādāšana līdz perfektumam. Karla Saka tumšās izrādes ir minimālistiskas un šamaniskas. Viņa izrādes ir ļoti pretenciozas, bet tēmas arī ir pilnībā izstrādātas un dejotāja meistarīgi izpildītas. Viņa divās izrādēs metāliski elektroniska mūzika un minimālistisks monohrons gaismu dizains kopā ar horeogrāfiju veido pārliecinošu veselumu.

Salīdzinājumam vēl viens piemērs izrādei, kas pievēršas ķermeniskuma izpētei: Külli Roosna Circle Through

2. Izrādes, kas balstītas personiskajos stāstos. Šai kategorijai visvairāk piemēru būtu pirms dažiem gadiem, savukārt pašreiz šķiet, ka horeogrāfi meklē tēmas ārpus sevis, viņi daudz vairāk pievērš uzmanību ārējai pasaulei. Man personīgi visaizkustinošākais iestudējums šajā kategorijā ir Jurija Naela (Jüri Nael) Gaidot… (Waiting for…). Pirmā laikmetīgās dejas solo izrāde, ko veidojis cilvēks, kuru katrs igaunis  pazīst kā mūziku horeogrāfu un žūrijas komisijas locekli TV šovam Dejo ar zvaigzni. Bet viņa izrādei nebija nekā kopīga ar glamūrīgo mūziklu un TV pasauli. Gaidot… ir vislielākajā mērā personisks stāsts. Par gaidīšanu un ilgošanos. Es acumirklī nonācu dejotāja prātā un varēju sajust spriedzi un intensitāti ik sekundi visas izrādes garumā. Es varēju sajust un saprast šo nebeidzamo gaidīšanu, tādu prāta stāvokli, kurā tu ilgojies pēc kaut kā vai kāda.

3. Izrādes, kas analizē pasauli, ir kritiskas attiecībā uz sociālajiem procesiem. Labākais politiskā dejas teātra piemērs ir no 2009. gada: Tavaj, ko veidojuši Renzo van Steenbergen, Alissa Šnaider un Päär Pärenson. Pagājušā gada izrāde Autisti/Mākslinieki (Autists/Artists), ko veidojusi Sandra Z ir oriģināls un daudzslāņains darbs. Izrādes iedvesmas pamatā ir Igaunijas pievienošanās eiro zonai, un to var dēvēt par kritisku ķermenisku mūziklu. Sandra Z pēta mūzikla žanru, kurš ir pārpilns ar banalitātēm. Komunikācijas neiespējamība arī ir viens no faktoriem, kas māksliniecei ir ļoti būtisks – viena no tēmām ir “pazudis tulkojumā”. Autisti/Mākslinieki ir vienots veselums ar dziedošu, dejojošu un runājošu izpildītāju, prātā paliekošu scenogrāfiju un dinamisku skaņas un gaismas dizainu.

4. Izrādes par to, kā top (dejas)teātris, ko nozīmē būt māksliniekam. Meta tēmu apspēlēšana un diskusija par tām vienmēr ir bijusi būtiska sadaļa Igaunijas laikmetīgajā dejā. Pagājušā gadā nav tapuši pieminēšanas vērti iestudējumi. Taču 2009. gadā Marts Kangro (Mart Kangro) radīja savu solo izrādi Can’t Get No/ Satisfaction. Šī izrāde bijusi skatāma arī Rīgā festivāla Homo Novus 2009 ietvaros. Kangro ir Igaunijas vistalantīgākais un pazīstamākais laikmetīgās dejas mākslinieks, kas darbojas konceptuālajā dejā. Šogad viņš nāks klajā ar jaunu izrādi.

Noslēgumā

Šis bija ļoti īss un subjektīvs pārskats par to, kas pašlaik notiek Igaunijas laikmetīgajā dejā. Man jāatzīst (riskējot būt neoriģinālai), ka laikmetīgās dejas mākslai piemīt liela daudzveidība, tā ir daudz gatavāka uzņemties riskus nekā to atļaujas dramatiskais teātris (vismaz Igaunijā). Variācijas tēmās un formās laikmetīgajā dejā pēdējo gadu laikā ir vēl aizvien paplašinājušās. Bet, ja nu Igaunijas laikmetīgajā dejā kaut kā trūkst, tad tie ir vērienīgi dejas iestudējumi ar lielu dejotāju skaitu, kas apvienotu sevi virtuozitāti ar asu attieksmi pret procesiem sabiedrībā.

 

*Madli Pesti (dzimusi 1980) pasniedz teātra pētniecību Tartu Universitātē. Maģistra grāds mākslas teātra zinātnē, pašlaik studē doktorantūrā. Aktīva ārštata teātra kritiķe kopš 2003. gada. Papildus dramatiskajiem teātriem pēdējos desmit gadus seko norisēm dejas teātrī.

0 likes Ārzemju pieredze
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.