Recenzijas

Eva Krūmiņa*

Jau vairāk kā pusi izrādes esmu nostāvējusi uz pēdu pirkstgaliem, lai pāri sajūsmā lēkājošiem tīņiem (un ne tikai tīņiem) ieraudzītu notiekošo uz skatuves. Ir auksts, man slāpst, jo 45 minūtēs te nevar izstāvēt rindu pēc dzeramā, ir grūti saskatīt skatuvi, taču es priecājos, ka esmu šeit.

3. jūnija vakarā pēc saulrieta Limbažu Lielezera estrādē bija skatāma Latvijā pirmā metālopera “Kurbads. Ķēves dēls”. Uzveduma režisore – Inga Tropa, par muzikālo daļu atbildēja Latvijas folkmetāla pārstāvji – grupa “Skyforger”, horeogrāfiju veidoja Guntis Spridzāns, Liene Stepena un Liene Grava, scenogrāfs – Uģis Bērziņš, kostīmu mākslinieks – Kristians Aglonietis, teicēja – Zane Jančevska, Kurbada lomā – Ģirts Bisenieks. Jāmin arī anonīmie dejotāji, kuru vārdus diemžēl nevienā medijā nevar atrast – par to patiešām žēl, jo šādu fizisko un emocionālo atdevi, kādu varēja vērot izrādes laikā, varētu novērtēt, vismaz pieminot visus iesaistītos.

>>>>>

Ilva Lorence

Kad ārā spoži spīd saule un ejot gribas palēkties uz katra soļa, teātros kā sēnes pēc lietus parādījies bagātīgs klāsts ar deju izrādēm. Starp daudziem interesantiem projektiem pavīd arī viens darbs, kas paredzēts mazāko skatītāju auditorijai – režisores Antras Austriņas-Seņkānes “Eksperiments ar apskāvienu”. Divās nedēļas nogalēs (6., 7., 13. un 14. maijā) izrāde tika nospēlētas septiņas reizes, un jau tagad ceru, ka to rādīs vēl, lai vairāk skatītāju varētu pieredzēt šo piedzīvojumu-spēli-izrādi.

Kā min paši izrādes veidotāji, “Eksperiments ar apskāvienu” ir laikmetīgās dejas izrāde bērniem, kas plānota kā jautra rotaļa, kurā tiks pētīts, kāds ir vislabākais apskāviena veids un kā rast kontaktu vienam ar otru. >>>>>

Inese Lipska*

Mūsdienu informācijas vidē, kur čum un mudž viltus ziņas, nereti nākas apdomāties, vai tas, ko redzu kādā video, gadījumā nav iestudēts. Savukārt noskatoties jaunā horeogrāfa Jāņa Putniņa maģistra diplomdarba izrādi “Tie”, galvā neona burtiem laistās jautājums – vai viss, ko redzēju, bija horeogrāfija? Vai tomēr dejotāji improvizēja neatkarīgi no izrādes autora, izdomāja kustības uz vietas, dauzījās priekā, ka beidzot var izkauties, izmīlēties, iztrakoties?

Pieļauju, ka tas ir liels kompliments horeogrāfam, ja viņa dejotāji iestudētu materiālu pasniedz tik dabiski, ka skatītājam tas brīžiem šķiet brīva kustība, nevis rūpīgi sagatavota deja. Tomēr, sasaucoties ar izrādes komunikācijā sociālajos tīklos izmantoto mirkļbirku #neticitamkoredzi, pavisam pārliecināta par to, ka tā notika šajā gadījumā, es neesmu. Lai nu kā, bet izrādes laikā ne vienu reizi vien man aizrāvās elpa (dažbrīd arī aiz bailēm), vērojot dejotājus dažādos kaujas un mīlas lēcienos, grābienos un sava vai kāda partnera ķermeņa metienos dejas laukumā. Taisnība, sen nebiju apmeklējusi nevienu dejas izrādi, tādēļ, iespējams, esmu viegli iespaidojama, bet jāatzīst, ka teju akrobātiskais un ekspresīvais dejas materiāls un izpildījums, kā arī dejotāju mijiedarbība, meistarīgi žonglējot ar savu un citu smaguma spēku, likās patiešām pārliecinoši.

>>>>>

Ilva Lorence

30. aprīlī “Zirgu pastā” ar vienīgo viesizrādi Rīgā savu jaunāko laikmetīgās dejas projektu “Šūpulis” (“The Cradle”) prezentēja slovēņu horeogrāfs Gregors Lušteks. Izrādē piedalās dejotāji no piecām dažādām valstīm: Latvijas, Čehijas, Slovēnijas, Maķedonijas un Ķīnas.

“Šūpulis” ir pirmais apvienības “C-CEEC Dance Union” projekts. Izrādes aizsākums meklējams Ķīnas un Centrālās un Austrumeiropas valstu rīkotās starptautiskās vasaras dejas nometnēs, kas notika sadarbībā ar Pekinas Dejas akadēmiju. 2016. gadā horeogrāfs Gregors Lušteks no tām atlasīja sešus dejotājus, 2017. gada martā pieaicināja vēl sešus dejotājus no Pekinas Dejas akadēmijas un sāka darbu pie izrādes.

Pirms izrādes “Zirgu pasts” ir satraukuma un priecīgu gaidu pilns. Manuprāt, tik daudz skatītāju no Ķīnas tas vēl nekad nav pieredzējis. Izrādes norisi atbalsta Ķīnas vēstniecība Latvijā, un Pekinas Dejas akadēmijas studentu atbalsta pulks tiešām ir kupls. Neilgi pirms izrādes visiem skatītājiem tiek izdalīti ar lentēm pārsieti papīra vīstoklīši, kas vēsta par izrādes ideju un tās dalībniekiem. Tumši sarkanās krāsas hieroglifiem uz maigi rozā fona atgādina tādu kā mīlestības vēstuli – ne uzbāzīgu, bet no sirds un ar mīļumu rakstītu. Atritinot papīru, atklājas teksts divās valodās: angļu un ķīniešu. Blakus jau zināmai informācijai izlasāmi arī daži personīgi atmiņu uzplaiksnījumi, ar ko dalījušies izrādē iesaistītie dejotāji, un teksts dziesmai, kas tiek izpildīta izrādes beigās.

>>>>>

Dita Jonīte

“Cirks” un “klaunāde” ir pirmie atslēgas vārdi, kas uznirst apziņā, kad atveras Liepājas teātra priekškars un sākas horeogrāfa Sergeja Zemļanska iestudētās “Precības”. Pēc pamošanās Rolanda Beķera Podkoļosins un Sanda Pēča Stepans riņķo ap stilizētu gultu (koka rāmis-kaste cilvēka augumā), rādot, ka ir rīts un kungs īsti negrib ne mosties, ne ģērbties. Šādi spēles noteikumi, ansambļa aktieriem dauzoties un pastāvīgi uzsverot komisko, saglabājas visu izrādes laiku. Kopumā izrāde patiešām rada iespaidu, ka Gogoļa stāsts tiek izstāstīts viegli lidojoši un skatītājs uz pusotru stundu tiek ieaicināts visai nereālā pasaulē.

>>>>>

Dita Jonīte

Pirms vēl Nacionālā teātra Jaunajā zālē sākusies izrāde un skatītāji ieņem vietas, labajā pusē redzams, kā gaidāmās izrādes izpildītāji jau draudzīgi čalo. Zālē jūtama patīkami atvērta un priecīga atmosfēra, un jau ar šīm pirmajām ievadminūtēm jūtos šim notikumam ļoti, ļoti piederīga. Šī vieglā pacilātība nepazūd līdz izrādes beigām, jo Agates Bankavas dejas izrāde “Nature morte” personīgi man ir stāsts par teātra un dejas radošu satikšanos. >>>>>

Redaktores Intas Balodes piebilde: “Bija grūti, tāpēc šis raksts nāk tik vēlu. No vienas puses, izrāde “Viņa dejo” (pirmizrāde 2016. gada 8. oktobrī), kurā pati piedalos. No otras puses, “Dance.lv Žurnāls”, kurā pati rakstu vai aicinu citus rakstīt recenzijas par jauniestudējumiem. Apzinīgi cenšamies, lai kāds raksts top par katru dejas pirmizrādi. Pēdējā gada laikā tas ne vienmēr ir izdevies – laikam jau rakstīt par deju nav viegli, ja autorus ir tik grūti pierunāt, arī samaksa nav nekāda dižā. Turklāt 2016. gads vēl izrādījās tāds, kurā cilvēki zog, zog ne pa jokam, tā nu palikām pavisam bez eiro. Bet ir brīvprātīgie entuziasti, kas neļauj mirt, līdz atkal varam celties. Paldies Ilzei Zīriņai, Ditai Jonītei, Maijai Uzulai-Petrovskai, Sintijai Siliņai, Lindai Krūmiņai, Ilvai Lorencei, Martai Oplucānei, Elenai Angelovai, Dārtai Ceriņai, Ievai Bērziņai! >>>>>

Inta Balode

Paklausīju festivāla “Homo Novus” organizatoru ieteikumam un noskatījos abas dejas izrādes pēc kārtas. Tās bija ļoti atšķirīgas, bet nevaru izvēlēties, kura man patika vairāk. Tik precīza bijusi darbu izvēle – ļoti uzskatāmi parādīt, ka laba laikmetīgā deja var būt ļoti dažāda. Turklāt, ja man ļoti patīk viena pieeja, tas nenozīmē, ka tikpat ļoti nepatiks arī pavisam pretēja. >>>>>