Recenzijas

Jana Kukaine

Uz dejas izrādi “KASTE notiek?” devos kopā ar divām pirmklasniecēm. Izrāde notika festivāla “Eju meklēt” ietvaros, un uzreiz jāpiebilst, ka tās nosaukumam nav nekāda sakara ar populāro bērnu televīzijas raidījumu “Kas te? Es te!”. Vismaz mums tā likās.

Izrādes sākumā mēs redzam princi, kurš lūkojas muzikālajā lādītē, un princeses, kuras dejo lādītes mūzikas pavadījumā. Sanāk, ka princeses tur dzīvo, proti, izrādes gadījumā – viņas dzīvo kartona kārbās. Kārbu ir daudz, un princešu ir daudz (kopā septiņas). Princis ir viens, un viens ir viņa skatiens, kas aptver princeses, kastes un skatuvi kopumā, un tas jau šķiet mazliet aizdomīgi, bet nekas, skatāmies tālāk.  >>>>>

Sintija Siliņa

Prologs

Komponista, pedagoga un bijušā kolēģa Andra Dzenīša feisbuka siena visai bieži uzsprāgst. Viedokļu dēļ. Par ko? Pārsvarā par kultūras notikumiem tepat mājās. Šis, manuprāt, nenovērtējami svarīgais process dalīties ar pieredzēto un neizbēgami vērtējot to (protams, rēķinoties, ka cyberbulling pavadīts), manuprāt, ir ļoti svarīgs savstarpējas informācijas apmaiņas resurss. Cerams. Ka aizķeras, ka tomēr, varbūt, iespējams, kaut kur kādā paralēlā savā uztverē arī pretējs viedoklis ir tiesīgs būt, un pat bez “būt vai nebūt”. Tāpēc nevarēju neievērot daudzas sāpīgi samilzušas problēmas, kuras likumsakarīgi arī uzsprāga pagājušās brīvdienās uz iepriekš minētās sienas. Šoreiz par Latvijas valsts simtgades atklāšanas multimediālo izrādi “Gaismas raksti”. Komentāru jūrā, ļoti strupi kopsavelkot vispārējo pēcgaršu, ir izteikta sajūsma par nenoliedzami izcilo muzikālo sniegumu (visās izpausmēs, gan kompozīcijas, gan izpildījuma plāksnēs), scenogrāfiju un tehnoloģijām, kā arī sašutums par režiju un horeogrāfiju. Par horeogrāfiju pat nav sašutums, bet dominējošs “meh” un “nē”. >>>>>

Kristīne Brīniņa

Pirms rakstu par izrādi „Memor”, vēlos dalīties personīgās pārdomās par darba autori, mākslinieci Agati Bankavu. Man ir bijusi brīnišķīga pieredze strādāt ar Agati projekta „Dejpunkts” ietvaros. Tā laikā es iepazinu viņas vienkāršo pieeju darbam – neko nesarežģīt, ieraudzīt to, ko vide piedāvā un saprast, ko viņa kā māksliniece ar to vēlas iesākt. Man ir radies priekšstats, ka Agate drosmīgi seko savai izvēlei, nedomājot „pareizi / nepareizi” kategorijās. Viņa uzticas pieņemtajiem lēmumiem, kuros viņa iegulda daudz darba. Es viņu asociēju ar frāzi „Dari viegli, pat, ja tas prasa smagu darbu!” Novēroju, ka Agate izvairās runāt par savām izrādēm. Viņa nevēlas ielikt radošo darbu konkrētā rāmi, tādejādi ar savu viedokli iespaidojot skatītāja uztveri. Indivīda brīvo interpretācijas lauku viņa mēģina neaizskart. Agate kā neatkarīga horeogrāfe darbojas trešo gadu. Šajā neilgajā laikā viņa skatītājiem piedāvā jau savu piekto dejas izrādi. Uz „Memor” pirmizrādi 24.novembrī ierodos arī es. >>>>>

Jana Kukaine
Par dejas izrādi “Divotne” var domāt dažādi – kā par sievietes iekšējo sarunu pašai ar sevi, intīmu autobiogrāfisku stāstījumu, mātišķības pieredzes emocionālo reģistru vai metaforisku pētījumu par attiecībām starp māti un meitu. Atšķirīgi interpretācijas virzieni tiek iezīmēti jau izrādes pirmajā ainā, kas sākotnēji atgādina klasisko sižetu “Madonna ar bērnu” – viena dejotāja tur rokās otru, skatītājam atklājot tikai abu augumu siluetus. Grūtniecības metafora vai varbūt mēma konfrontācija ar savas “iepriekšējās dzīves” zaudējumu, ko nevilšus piedzīvo katra sieviete pēc pirmā bērna piedzimšanas? Šajā sastinguma mirklī dejotājas Agatas Bankavas mati ir vienīgais kliedzošais elements ar teju skulpturālām kvalitātēm. Viss, kas seko pēc tam, ir šī sastinguma ārdīšana, “mātes ar bērnu” ikoniskā tēla demontāža. Tā izvēršas spriedzes pilnā, ķermeniskā cīņā, kas mijas ar maiguma, atslābuma un līdzsvara brīžiem. Attiecību līkne svārstās starp noliegumu un pieņemšanu, paššaustīšanu un iejūtību, apjukumu un mērķtiecību.

>>>>>