Recenzijas

Marija Saveiko

Kad mākslinieks ir Mākslinieks un iziet uz skatuves, lai runātu, nevis izrādītos, tad laikmetīgās mākslas cienītājiem beidzot ir iespēja atcerēties, kā tas ir – baudīt mākslas darbu. 1. decembrī savu pirmizrādi piedzīvoja horeogrāfes Agneses Bordjukovas un dramaturģes Lindas Krūmiņas dejas izrāde “Rokzvaigzne”.

Termins “rokzvaigzne” biežāk asociējas ar drāmu, un izrāde uzsvēra mūsu laikmeta ne tās pozitīvākās pazīšanas zīmes. Tā nebija sestdienas vakara jautrā izklaide un pie tam trāpījās līdz šim aukstākajā sezonas dienā neapkurinātās telpās. Tomēr pēc noskatīšanās bija jūtams emocionālais uzlādējums. Tas likās nesavienojams ar visiem iepriekšminētajiem apstākļiem, bet fakts paliek fakts – atsalušās kājas nejutu, tāpēc no vietas nelecu, bet “HELL YEAH!” gan izskanēja galvā vairākas reizes.  >>>>>

Elīna Gailīte

9. decembra vakarā Rīgas mākslas telpā notika pirmizrāde laikmetīgās dejas izrādei “Bedre”. Lai arī izstāžu zāle ir liela, skatītāju rindas bija izvietotas nelielā četrstūrī. Tas sākotnēji radīja neizpratni – kur tad dejotājas dejos? Kā vēlāk izrādījās, vietas pietika.

Reiz kāda vācu horeogrāfe stāstīja, ka ir divi laikmetīgās dejas virzieni, kurus padziļinātāk mērķtiecīgi var apgūt dažādos Vācijas reģionos, – filozofiskais un fiziskais. Ja pakļaujas šādam dalījumam, tad horeogrāfes Sintijas Siliņas darbs noteikti būtu pieskaitāms pie filozofiskā dejas virziena. Dejotājas Laura Kušķe, Alise Madara Bokaldere, Jana Jacuka un Līga Ūbele neizpildīja sarežģītas horeogrāfiskas kombinācijas, taču kustības nebija vienkāršas vai garlaicīgas. Viņas pārliecinoši iedzīvināja horeogrāfes ideju, pie kā aktīvi strādāts vairāk nekā pusgadu.  >>>>>

Laura Lapiņa

Laikmetīgā deja un dzeja, horeogrāfi, dejotāji un Nacionālā teātra aktieri – tas ir savienojums, kas manī uzreiz modināja interesi. Pirmkārt, laikmetīgā deja un dzeja man šķiet ļoti radniecīgas, poētiskas mākslas, kas spēj reflektēt par lielām dzīves tēmām un radīt ārkārtīgi spēcīgas sajūtas un epifānijas jeb atklāsmju mirkļus. Līdz ar to pirmajā brīdī liekas, ka tām noteikti vajadzētu pavisam viegli savā starpā sarunāties. Otrkārt, apsveicami, ka viens no valsts lielākajiem teātriem ir gatavs eksperimentiem, kas varbūt citviet nebūtu nekas jauns, bet, paskatoties uz mūsu lielo teātru repertuāru, tomēr vērtējams kā novitāte. Treškārt, pats izrādes nosaukums arī gana kaislīgs, lai modinātu vēlmi iestudējumu apmeklēt.  >>>>>

Anna Tata*

Laikmetīgā deja ir kā vīns – izvēle, kuru vīnu ņemt, vienmēr ir sarežģīta, it īpaši, ja tikko esi pievienojies vīna un dzīves baudītāju klubiņam. Vecums, cena, šķirne – šie ir tikai daži kritēriji, pēc kuriem var izvēlēties sev tīkamāko un labāko. Līdzīgi ar laikmetīgo deju – ja neesi sens baudītājs, pirmajā reizē var trāpīties arī skābais Cabernet Sauvignon, kas tikai pēc gadiem kļūst par iecienīto Cabernet Sauvignon.
Ne visiem arī zināms senais noslēpums, ka tas dārgākais ne vienmēr ir tas labākais. Par reklāmas ziņā vērienīgiem dejas notikumiem kritiķi rakstīt vairās. Ne vienmēr solītais tiek piepildīts. Šajā rakstā nevēlos pelt vai noniecināt māksliniekus. Drīzāk vēlos uzdot jautājumus, kas, redzot izrādi, radušies, ne tikai no mākslinieciskās, bet arī mārketinga, producēšanas puses. Tā teikt, vēlreiz pārjautāju, no kā māja sastāv un vai apmetums reizēm nekļūst svarīgāks par balstiem.  >>>>>

Laura Lapiņa

Sāku rakstīt par divām festivāla “Homo Novus” izrādēm – “Noktirni” un “Pārtapšanas telpām” – un jau uzreiz no izrāžu apspriešanas pārgāju pie sevis – skatītājas. Un secināju, ka galu galā tam ir savs pavisam pamatots iemesls – mana pēdējā laika izrāžu skatīšanās pieredze, kurā aizvien lielāku lomu piešķiru sev pašai.

Jau pirms pāris gadiem Kultūras akadēmijā mana tā brīža pasniedzēja, laikmetīgās dejas kritiķe un dramaturģe Inta Balode mūs, studentus, teorētiski apgaismoja, ka vislabākais skatītājs ir “tabula rasa” – kā balta lapa. Tieši tādā stāvoklī skatītājs esot visatvērtākais izrādei. Praksē to kā izšķiroši būtisku nosacījumu, iespējams, vislabākajai izrādes baudīšanas pieredzei esmu apzinājusies salīdzinoši nesen. Savukārt apzināti eksperimentējusi – pagaidām tieši ar šīm divām izrādēm. >>>>>

Mārtiņš Sprūds

Jau ilgstoši esmu meklējis neparastas laikmetīgās dejas izrādes. Šoreiz veiksmīgā kārtā izdevās nokļūt uz laikmetīgās dejas izrādes “Future Freak” pirmizrādi. Esmu patiesi pārsteigts un priecīgs redzēt uz skatuves nu jau leģendārā dejotāja un horeogrāfa Andra Kačanovska sadarbību ar jaunās paaudzes horeogrāfi Agati Bankavu, kura ne reizi vien ir pierādījusi Latvijas skatītājiem savu neparasto māksliniecisko stilu.

“Future Freak” daļēji ir radīta, izmantojot profesora Juvala Noa Harari sarakstīto grāmatu “Homo Deus: A Brief History of Tomorrow”. Tūkstošiem gadu visu veidu autoritātes ir mēģinājušas izzināt cilvēkus, lai saprastu, kas īsti notiek ar mūsu domām – kā mēs domājam, ko mēs domājam, ko mēs jūtam -, bet nevienam pilnā mērā nav izdevies to panākt. Profesors Harari savā grāmatā definē cilvēka vai cita zīdītāja ķermeni kā bioķīmisku kalkulatoru, kas, izsverot mūsu iespējas un sajūtas, rezultātā sniedz informāciju, kas noved mūs pie darbības vai lēmuma pieņemšanas. >>>>>

Jana Kukaine

Mēģinājums modelēt nākotni ietver kritisku refleksiju par tagadni, tās aktualitāšu, ilgtspējas un dzīves formu izvērtējumu, bez kura jebkurš futūristisks apgalvojums – pat ja tā saturs ir tikai hipotētisks – kļūst bezjēdzīgs. Citiem vārdiem, nākotnes vīzija ir šī brīža attēls kādā pārspīlētā un eksaltētā veidā. Arī laikmetīgās dejas izrādē “Future Freak”, ko veidojoši Agate Bankava un Andris Kačanovskis (abi ir gan horeogrāfijas autori, gan izpildītāji), nākotnes iztēlošanās kļūst iespējama, pateicoties noteiktam tagadnē aktuālam tematiskam lokam. Tiesa, pats nākotnes jēdziens paliek diezgan abstrakts, kādai noteiktai laika skalai nepiesaistīts redzējums.  >>>>>

Jana Kukaine

Jūnija beigās kādreizējā Lādezera kultūras namā (ēka pašreiz pilda skolas funkcijas) horeogrāfe un dejotāja Alise Putniņa iepazīstināja klātesošos ar savu topošo solo izrādi “Klēpis”. Pasākums notika projekta “Kāda deja der laukiem?” ietvaros, kura mērķis ir paplašināt laikmetīgās mākslas auditoriju un veidot iekļaujošu pieredzes apmaiņas platformu. Alises Putniņas izrāde bija cikla otrais pasākums.

Topošās izrādes nosaukums neizbēgami vedina uz domām par sievieti – ne tikai bioloģiskā nozīmē, bet arī kā kultūrā pastāvošu nozīmju kopumu. Pēc horeogrāfes vārdiem, darba iecere ir “atspoguļot valdošos priekšstatus un faktus par sievieti mūsdienu sabiedrībā”, tostarp sievietes “trauslumu, skaidrību, spēku, pašpietiekamību, bēgšanu, neziņu, atkarību, pakļaušanos un mieru”¹.Līdz ar to divi galvenie jautājumi varētu būt: kādā veidā šīs dažādās izpausmes tiek atpazītas un marķētas kā “sievietei” raksturīgas un ko šāds sievietes stāvokļu, priekšstatu un faktu apkopojums parāda? Pirmais jautājums ir metodoloģisks, otrais – politisks. >>>>>