Recenzijas

Anna Tata*

Laikmetīgā deja ir kā vīns – izvēle, kuru vīnu ņemt, vienmēr ir sarežģīta, it īpaši, ja tikko esi pievienojies vīna un dzīves baudītāju klubiņam. Vecums, cena, šķirne – šie ir tikai daži kritēriji, pēc kuriem var izvēlēties sev tīkamāko un labāko. Līdzīgi ar laikmetīgo deju – ja neesi sens baudītājs, pirmajā reizē var trāpīties arī skābais Cabernet Sauvignon, kas tikai pēc gadiem kļūst par iecienīto Cabernet Sauvignon.
Ne visiem arī zināms senais noslēpums, ka tas dārgākais ne vienmēr ir tas labākais. Par reklāmas ziņā vērienīgiem dejas notikumiem kritiķi rakstīt vairās. Ne vienmēr solītais tiek piepildīts. Šajā rakstā nevēlos pelt vai noniecināt māksliniekus. Drīzāk vēlos uzdot jautājumus, kas, redzot izrādi, radušies, ne tikai no mākslinieciskās, bet arī mārketinga, producēšanas puses. Tā teikt, vēlreiz pārjautāju, no kā māja sastāv un vai apmetums reizēm nekļūst svarīgāks par balstiem.  >>>>>

Laura Lapiņa

Sāku rakstīt par divām festivāla “Homo Novus” izrādēm – “Noktirni” un “Pārtapšanas telpām” – un jau uzreiz no izrāžu apspriešanas pārgāju pie sevis – skatītājas. Un secināju, ka galu galā tam ir savs pavisam pamatots iemesls – mana pēdējā laika izrāžu skatīšanās pieredze, kurā aizvien lielāku lomu piešķiru sev pašai.

Jau pirms pāris gadiem Kultūras akadēmijā mana tā brīža pasniedzēja, laikmetīgās dejas kritiķe un dramaturģe Inta Balode mūs, studentus, teorētiski apgaismoja, ka vislabākais skatītājs ir “tabula rasa” – kā balta lapa. Tieši tādā stāvoklī skatītājs esot visatvērtākais izrādei. Praksē to kā izšķiroši būtisku nosacījumu, iespējams, vislabākajai izrādes baudīšanas pieredzei esmu apzinājusies salīdzinoši nesen. Savukārt apzināti eksperimentējusi – pagaidām tieši ar šīm divām izrādēm. >>>>>

Mārtiņš Sprūds

Jau ilgstoši esmu meklējis neparastas laikmetīgās dejas izrādes. Šoreiz veiksmīgā kārtā izdevās nokļūt uz laikmetīgās dejas izrādes “Future Freak” pirmizrādi. Esmu patiesi pārsteigts un priecīgs redzēt uz skatuves nu jau leģendārā dejotāja un horeogrāfa Andra Kačanovska sadarbību ar jaunās paaudzes horeogrāfi Agati Bankavu, kura ne reizi vien ir pierādījusi Latvijas skatītājiem savu neparasto māksliniecisko stilu.

“Future Freak” daļēji ir radīta, izmantojot profesora Juvala Noa Harari sarakstīto grāmatu “Homo Deus: A Brief History of Tomorrow”. Tūkstošiem gadu visu veidu autoritātes ir mēģinājušas izzināt cilvēkus, lai saprastu, kas īsti notiek ar mūsu domām – kā mēs domājam, ko mēs domājam, ko mēs jūtam -, bet nevienam pilnā mērā nav izdevies to panākt. Profesors Harari savā grāmatā definē cilvēka vai cita zīdītāja ķermeni kā bioķīmisku kalkulatoru, kas, izsverot mūsu iespējas un sajūtas, rezultātā sniedz informāciju, kas noved mūs pie darbības vai lēmuma pieņemšanas. >>>>>

Jana Kukaine

Mēģinājums modelēt nākotni ietver kritisku refleksiju par tagadni, tās aktualitāšu, ilgtspējas un dzīves formu izvērtējumu, bez kura jebkurš futūristisks apgalvojums – pat ja tā saturs ir tikai hipotētisks – kļūst bezjēdzīgs. Citiem vārdiem, nākotnes vīzija ir šī brīža attēls kādā pārspīlētā un eksaltētā veidā. Arī laikmetīgās dejas izrādē “Future Freak”, ko veidojoši Agate Bankava un Andris Kačanovskis (abi ir gan horeogrāfijas autori, gan izpildītāji), nākotnes iztēlošanās kļūst iespējama, pateicoties noteiktam tagadnē aktuālam tematiskam lokam. Tiesa, pats nākotnes jēdziens paliek diezgan abstrakts, kādai noteiktai laika skalai nepiesaistīts redzējums.  >>>>>

Jana Kukaine

Jūnija beigās kādreizējā Lādezera kultūras namā (ēka pašreiz pilda skolas funkcijas) horeogrāfe un dejotāja Alise Putniņa iepazīstināja klātesošos ar savu topošo solo izrādi “Klēpis”. Pasākums notika projekta “Kāda deja der laukiem?” ietvaros, kura mērķis ir paplašināt laikmetīgās mākslas auditoriju un veidot iekļaujošu pieredzes apmaiņas platformu. Alises Putniņas izrāde bija cikla otrais pasākums.

Topošās izrādes nosaukums neizbēgami vedina uz domām par sievieti – ne tikai bioloģiskā nozīmē, bet arī kā kultūrā pastāvošu nozīmju kopumu. Pēc horeogrāfes vārdiem, darba iecere ir “atspoguļot valdošos priekšstatus un faktus par sievieti mūsdienu sabiedrībā”, tostarp sievietes “trauslumu, skaidrību, spēku, pašpietiekamību, bēgšanu, neziņu, atkarību, pakļaušanos un mieru”¹.Līdz ar to divi galvenie jautājumi varētu būt: kādā veidā šīs dažādās izpausmes tiek atpazītas un marķētas kā “sievietei” raksturīgas un ko šāds sievietes stāvokļu, priekšstatu un faktu apkopojums parāda? Pirmais jautājums ir metodoloģisks, otrais – politisks. >>>>>

Marija Zenčenkova

Šoreiz viss bija citādi. Ziniet, kā? Bez sākuma un bez beigām. Mēģinot izskaidrot sev šīs sajūtas, jo fiziski jau katrs festivāla darbs beidzās kā pienākas – ar paklanīšanos, aplausiem un ziediem –, es paliku ar vienu vienīgu atslēgvārdu – patiesīgums. Stāstu, kustību, vārdu, ideju, domu, emociju, faktu, skatienu, ieceru patiesīgums, kas savukārt var būt jebkāds – amizants, neērts, satriecoši skaists, vienkāršs, dziļš, tiešs, smalks, sarežģīts, saistošs, īsāk sakot – dzīvs. Jā – tieši tā! Katra performance kā dzīve, pasniegta uz skatuves. Dzīve kā process, kas patiesībā nekad nebeidzas, bet tikai transformējas. Mani pārsteidza šī atklāsme, un galvā skanēja: “Beidzot!” Beidzot deja ir pamanījusi savus skatītājus un neskatās uz tiem no augstāka pakāpiena, beidzot ir pieņēmusi un parādījusi pasaulei arī savus trūkumus un nepilnības, beidzot auditorijā bija ne tikai horeogrāfi un dejotāji, bet arī nekad neredzētas, nepazīstamas sejas, beidzot mēs – skatītāji un mākslinieki – esam mainījušies.

Es gribu atzīmēt faktu, ka ir mainījusies abpusējā attieksme – it kā starp skatītājiem un māksliniekiem būtu nobrukusi neredzama siena, kura vairs netraucē saprasties; ir palikusi tīra māksla, kuru vēl vairāk gribas apbrīnot un pētīt.

>>>>>

Marija Zenčenkova

Es nezināju, ko eju skatīties, jo vārdā “interpretācija” slēpjas tik daudz. Tikai zināju, ko es gribu – redzēt Deju. Šoreiz bez vērtēšanas, analizēšanas un jautājumiem. Atklāti sakot, man patiešām gribējās pārspīlēti romantiski pavadīt vakaru – just deju un uzņemt to caur vibrācijām, skaņām un gaismām, caur kustību virknēm, izslēdzot visu pasauli no savas uztveres. Jāatzīst, man tas sanāca, bet daļēji.

Man ļoti paveicās, es sēdēju blakus diviem izciliem skatītājiem. Viens – pie kreisās rokas – ik pa brīdim, neatraujot acis no skatuves, čukstēja “Kā man patīk!”, kamēr otrs labajā pusē nodemonstrēja simt un vienu veidu, kā nemanāmi žāvāties un ar visu savu “es” izrādīt vislielāko garlaicību pasaulē. Kaut kur vakara vidū, pamanot šo kontrastu, arī pārplīsa mans romantiskais burbulis un filozofs manā galvā neizturēja…

>>>>>