JOURNAL.DANCE.LV

December 3, 2018 at 10:27 pm

Nekā nav. No izrādes “Bedre” tapšanas procesa

Nekā nav. No izrādes “Bedre” tapšanas procesa
Print pagePDF page

Tuvojoties laikmetīgās dejas izrādes “Bedre” pirmizrādei, dramaturģe Linda Krūmiņa izklāsta tapšanas aizkulises. Izrāde tapusi, pētot depresijas tēmu ne tikai ķermeniski, bet arī teorētiski. Ir notikušas vairākas intervijas ar psihiskās veselības ārstiem, kā arī cilvēkiem, kuri to ir pieredzējuši personiski. Šajā rakstā tiek aplūkots, kā depresija sākas, kādas ir tās fiziskās un psiholoģiskās izpausmes un ietekme uz attiecībām – šie jautājumi tiek skarti arī izrādē. 

 

Linda Krūmiņa

Melnais mākonis, 50 kg smaga mugursoma, lielais mākonis, smagums, viss savilcies, pelēcība, apātija, purvs, smaguma bumba, melnie, braukt uz bremzēm, elle, tukšums, bedre, vienaldzība, kā pinekļi zirgam, svētība, sevis izzināšana, Pandoras lāde, kāds ar lielu slotu no dzīves aizslaucījis visas krāsas, svara bumba, ar kuru var jau iet, bet nepaskriesi un nepadejosi – tā bremzē tevi, neko negribas, nekas neinteresē, nekā nav. Depresijas stāvokli, tās dažādos posmus un sajūtas ir grūti nodot vārdos. Visiem personīgajiem stāstam rit cauri kaut kas vienojošs, bet tomēr katra individuālā pieredze paver arvien jaunas depresijas šķautnes. Lai turpinātu kliedēt aizspriedumus un neziņu, aicinājām uz sarunu četras sievietes un vienu vīrieti, kuri dalījās stāstos par savu cīņu sadzīvē un pieredzē ar depresiju, kā arī četrus psihiskās veselības speciālistus.

Psihiskās veselības speciālisti: Elmārs Rancāns, psihiatrs, profesors, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs, Marika Bērtule, klīniskā psiholoģe, Inga Broka, klīniskā psiholoģe, un Indra Majore-Dūšele, deju un kustību terapeite, psiholoģe-psihoterapeite, lektore RSU.

2017. gadā Pasaules veselības diena 7. aprīlī tika veltīta depresijai. Arī Latvijā to atzīmēja ar kampaņu, kuras ietvaros tika izplatīta informācija par slimību, ārstēšanu, ārstniecības iespējām un iestādēm. Viens no izaicinošākajiem uzdevumiem šādās kampaņās ir sasniegt un informēt sabiedrību. Tomēr statistikas dati liecina, ka ik gadu Latvijā ar depresiju saslimst 8–9% iedzīvotāju jeb 115 000 cilvēku, un, arī dzirdot apkārtējo cilvēku stāstus, novērojumus un pieredzes, tā vien šķiet, ka ikkatrs no mums kādā brīdī ir saskāries ar šo neiecietīgo slimību, piedzīvojot to pats vai esot kādam blakus. Cilvēkiem, kuri psihiatriska rakstura slimību izpausmes ir vērojuši no attāluma, bieži vien tās nav līdz galam izprotamas, un dažkārt domas par tām pavada aizspriedumi, stigmas un stereotipi. Varbūt neviens, izņemot pašus pacientus, nespēj tā pa īstam izprast šīs slimības stāvokli, tomēr apkārtējiem draugiem, radiem un sabiedrībai ir iespēja atmest maldīgu, aplamu un bieži vien arī ļoti kaitniecisku domāšanu. Elmārs Rancāns atzīmē, ka daļa sabiedrības visas psihiskās saslimšanas liek, tā teikt, vienā katlā un bailes no tām rodas nezināšanas un nesapratnes dēļ.

Klīniskā psiholoģe Inga Broka nostrādājusi Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā teju 14 gadus. Runājot par depresijas simptomiem, viņa stāsta: “Ir dzīvē tās situācijas, kad citi saka – nu tagad ir jāsaņemas, citādi sekas var būt lielas un nopietnas. Ja mēs tiešām esam slinkojuši, tad tā arī varētu reaģēt, ka tagad ir vienkārši jāsaņemas. Bet depresijas slimnieki to nevar izdarīt. Te ir tā robeža starp traucējumu un slinkumu. Slimība vai traucējums strādā visās situācijās, tas ir neadaptīvs mehānisms. Tas ir tas, kas viņus iegāž ikdienas dzīvē, caur ko arī tuvinieki var ieraudzīt, ka runa ir par saslimšanu, nevis par izlaidību.”

Depresijas stāvokļa raksturošanu apgrūtina gan simptomu pārklāšanās ar citām slimībām, gan arī katra individuālā pieredze un izjūtas. Ir rāmis un standarts, bet viss tam apkārt ir individuāli – piemēram, citādāka norise, attīstība un iesākums, utt. Arī paši pacienti to var neatpazīt vai jaukt slimības sākšanos ar kādu citu saslimšanu, tostarp fizisku.

 

STARTS

Elmārs Rancāns atzīmē, ka depresiju nevar radīt. Bet, ja ir nosliece, to var izprovocēt emocionāli spēcīgi pārdzīvojumi, zaudējumi, ģenētika un virkne dažādu citu lietu. Tomēr neviens nav pasargāts no depresijas – ne jūs, ne es. Tas noteikti nav kaut kas tāds, ko iegūst, nepareizi ēdot vai lūdzot ne to dievu.

Psiholoģe Marika Bērtule atgādina, ka cilvēks ir daļa no dabas un nekā dabiska nav, teiksim, nakts maiņās, kad izteiktai “pūcei” jāceļas 5.00 un jāstrādā 24 vai 36 stundu maiņas. Tas noteikti nav depresijas cēlonis, bet var nostrādāt kā tā saucamais piliena efekts. Katrs atsevišķais pārbaudījums, uztraukums, stresa stāvoklis varbūt nav bijis nekas traks, bet visbeidzot kāds notikums liek visam gāzties pāri.

Depresijai nav viena konkrēta cēloņa, to var izraisīt vairāku apstākļu (veselība, pieredze, traumas, sociālais stāvoklis) un organisma bioķīmijas kombinācijas.

Sabīne atzīst, ka patiesībā ļoti brīnās, cik ilgi tas viņā krājies līdz brīdim, kad nāca ārā tik brutālā formā, kā viņa to piedzīvoja vēl nesen, jo pirmās pazīmes bija jau kādu 7 gadu vecumā.

Linda: “Pirmo reizi man tas sākās 13 gadu vecumā. Tas sākās pēc ļoti dīvainiem notikumiem. Sapratu, ka nemīlu savu toreizējo draugu, un mēs izšķīrāmies. Vienā dienā viss vienkārši sagruva. Toreiz es nesapratu, kas notiek, un neviens man arī nevarēja to paskaidrot, jo dzīvoju mazā pilsētā. Mana mamma arī nesaprata, kas ar mani notiek. Es runāju un prasīju, man nebija kauns, es vienkārši gribēju uzzināt, kas ar mani notiek. Tad tas palēnām pārgāja, bet pēc tam es pilnībā noliedzu sevi, visu, kas es biju – vecos draugus, nodarbošanās, intereses utt. Īsti iemeslus neredzu, un atbildes tā arī neguvu. Vienīgā atbilde, ko man deva, bija tā, ka cilvēki piedzimst ar atšķirīgu nervu uzbūvi vai funkcijām un es vienkārši esmu jūtīgāka, ka ģenētiski man ir tāda predispozīcija. Man pašai liekas, ka man ir liela tieksme uz fanātismu, kaut kādu reliģiozitāti un jēgu. Man ir ļoti nepieciešams redzēt jēgu. Man šķiet, ka es esmu tāds cilvēks, kurš primāri nevis vienkārši bauda dzīvi, bet kuram ir nepieciešama kāda jēgpilna nodarbe, un galvā man vajag visu tā smuki salikt. Kad tas viss pazūd, tad varbūt tas kaut kā izprovocē [depresiju]. Tas nav tāds nejaušs manu iekšējo ķīmisko procesu notikums, tas ir saistīts ar visu manu dzīvi.”

Anna: “Man bija tāda depresīva epizode, kad es mācījos 11. klasē un reāli veselu semestri negāju uz skolu. Es šausmīgi daudz raudāju, man liekas, katru dienu pa vairākām stundām, bet mamma to nekad neredzēja, tāpēc nezinu, kā viņa kaut ko ievēroja, jo viņa jau arī nezināja, ka es tā īsti negāju uz skolu, vai to, ka es katru dienu piedzēros. Viņa ļoti reti bija mājās, un galu galā es visu laiku meloju, la visam liktu izklausīties kārtībā. Kaut kādā brīdī viņa tomēr to pamanīja un teica, ka man ir jāiet pie ārsta. Es pati neko tādu īsti nedomāju un pie ārsta negāju, un tas posms kaut kā tā arī beidzās.”

Edgars: “Es pēc savas dabas esmu tāds vairāk depresīvs nekā priecīgs. Man ir bijuši tādi posmi, kad es vienkārši biju drūms bez iemesla. Zinu, ka tas manī ir bijis visu laiku, bet pamanīju tikai tad, kad bija jau galīgi traki. Cauri gadiem biju sevi iztukšojis, visus spēkus atdevis, nerūpējoties par sevi un neatjaunojot savas krātuves. Tad pamazām man sāka zust interese, enerģija pavisam, sākumā gan domāju, ka pāries. Tagad es zinu, kas manī šo stāvokli atkal var izprovocēt.”

 

APKĀRTNE

Lai gan depresija vairs nav nekāds svešvārds un ir skaidrs, ka cilvēks šo slimību labprātīgi neizvēlas, vēl joprojām tiek piedzīvoti nosodījumi un neizpratne, kas rezultējas pašpārmetumos un kauna sajūtā par jau tā grūto stāvokli. Depresijas slimnieki nereti izvēlas nerunāt nedz ar draugiem, kolēģiem, nedz arī ar ģimeni, tomēr atzīst, ka tuvinieku atbalsts stāvokli bieži vien ir uzlabojis. Elmārs Rancāns kā pirmo soli iesaka normalizēt attieksmi un uztveri – atstāt malā visus aizspriedumus, stereotipus un stigmas, kuras nāk līdzi psihiskām saslimšanām. Depresija ir slimība, kuru ir iespējams diagnosticēt un attiecīgi ārstēt.

Marika Bērtule iesaka vispirms aizmirst tādas frāzes kā “saņemies”, “kad es biju tavā vecumā…”, “beidz slinkot”, “nav jau tik traki” utt. Šādi izteikumi situāciju noteikti neuzlabos, bet var tikai pasliktināt. Svarīgākais ir nevis pārliecināt depresijas slimnieku, ka nekas no notiekošā nav īsts vai ir tīrais nieks, bet gan uzklausīt un tad sākt palīdzēt ar tīri praktiskām lietām. Atnest paēst, padzerties, ļaut atpūsties un izgulēties un tad maigi mudināt darīt nedaudz vairāk, nekā šķietami ir iespējams konkrētajā brīdī. Draugi un radinieki var palīdzēt nepalikt bezpalīdzības stadijā.

Sabīne: “Tu pats saproti, ka ir sūdi, pats netiec galā, un, ja vēl saņem to “pļauku” (“saņemies!”, kāds uzmācīgi “sapurina”, nolamā, brūk virsū utt.), tas var nostrādāt kā katalizators, lai kļūtu vēl desmit reizes sliktāk un tu pavisam sabruktu. Man bija draudzenes, uz kurām es tiešām paļāvos, cerot, ka viņas man neļaus galīgi noiet no ceļa, bet viņas nogura, vairs ar mani nerunāja un pilnībā izslēdza no draugu loka. Pazuda pēdējais cilvēcīgais kontakts, no kura varēju sagaidīt atbalstu, kas man trūka. Esot cilvēkos, bija vieglāk to atbīdīt malā. Bija vēl kaut kas tāds, bet to esmu laimīgi izdzēsusi no atmiņas.”

Sabīne: “Principā es pat pati šobrīd līdz galam nesaprotu, kas ar mani tobrīd notika, kādas bija tās emocijas un ko nozīmēja iet tam visam cauri tajā konkrētajā brīdī. Un ko nozīmē kaut ko prasīt no cilvēka, kurš vispār nekad tam nav gājis cauri, viņam tas tiešām ir tikai stāsts. Līdzjūtīgs cilvēks pamās ar galvu un teiks: “Jā, es saprotu, ka tu ej cauri ellei.” Bet ko tas nozīmē, kā tas tevi bremzē, cik ļoti tas tevi ikdienā ietekmē, to vienkārši nav iespējams iztēloties.”

Anna: “Man ir riktīgi slikti, un es to zinu, bet es neticu, ka citi to saprot, jo viņi nav redzējuši, ka man būtu slikti, jo tad es vienkārši guļu gultā vai… nu, nezinu… sēžu zemē.”

Sabīne: “Mana mamma nevienu brīdi līdz galam tā arī nesaprata, kas notiek un cik nopietni tas ir. Man tāds instinkts jau no bērnības – viņu saudzēt un sargāt. Māsai es stāstīju vairāk, bet pārējā ģimenes daļa nemaz nezina, ka man ir šādas veselības problēmas.“

Linda: “Ar darbu bija tā, ka es biju ļoti nepārliecināta par sevi un jebko, ko es daru. Es biju pilnīgi ne-es, mani varēja ļoti viegli izmantot un ietekmēt, tādēļ darba pieredzes bija diezgan briesmīgas. Vienā vietā bija priekšniece, kura uz mani nenormāli bļāva. Ja ir kāds cilvēks, kurš ir upura lomā, visi to izmanto, varbūt pat negribot. Un es ļoti, ļoti to sajutu tieši darbā, ka man vispār nebija nekāda mugurkaula. Tajā brīdī es biju pilnīgi neaizsargāta. Tagad nespēju iedomāties neko tādu. Man bija iekšēja trauksme, visu laiku bail, un tie priekšnieki to izmantoja – apzināti vai neapzināti, es nezinu. Viņi zināja, kam es eju cauri, es stāstīju. Es pieņemu, ka viņi droši vien nespēja just līdzi, jo nekad nebija paši to piedzīvojuši. Viņi jau redzēja un zināja, ka es lietoju zāles, braucu pie psihoterapeita. Manuprāt, daudz godīgāk būtu bijis mani atlaist nekā turpināt terorizēt visu laiku.”

Edgars: “Man neliekas, ka no tā ir jākaunas. Kā saka, paēdis cilvēks nevar saprast neēdušo, tāpat arī šajā situācijā otram cilvēkam grūti izprast, ja pats tam nav gājis cauri. Bija arī tādi, kuri teica: “Ei, nu ko tu?! Vienkārši saņemies!” Bet tas ir tāpat kā ievainotam cilvēkam teikt: “Beidz asiņot!” Dzirdēju arī tādas atbildes, ka ticīgam cilvēkam nevar būt depresija. Tagad es to saskatu kā savu svētību, iespēju izprast sevi, savu domāšanu un pie tās strādāt. Arī kauls, kad salūst, sadzīšanas vietā ir stiprāks, nekā bijis līdz tam.”

 

DZĪVOT BEZ BAUDAS

Depresijas laikā cilvēks var izmainīties līdz nepazīšanai kā apkārtējiem, tā arī pats sev. Iepriekšējā dzīve, intereses, darbs, spējas kļūst tik svešas, ka grūti tās vairs asociēt ar sevi. Elmārs Rancāns: “Depresijas laikā cilvēks zaudē interesi par dzīvi, apkārtējiem un apkārtni. Tā ir pilnīga anhedonija, kad visas baudas, kuras pazīstamas pirms depresijas, cilvēks vairs nespēj izbaudīt. Ar prātu viņš spēj to saprast, bet emocionāli vairs neķer. Cilvēks ieraujas savā čaulā kā gliemezis.”

Pirms vēl Anna saprata, ka ir pavisam slikti, viņa draugiem šo dīvaino sajūtu ir skaidrojusi tā, ka viņā iekšā ir Anna un kaut kas, kas nav Anna. “Vēl joprojām ik pa laikam es izmantoju šo nošķīrumu. Viena grib darīt vienu, bet otra grib darīt pilnīgi kaut ko citu vai nedarīt neko, un tamdēļ man iekšā veidojas pretruna. Šausmīgi grūti aprakstīt to sajūtu tāpēc, ka tas nav tas pats, kas vienkārši slikts garastāvoklis. Pat tad, kad man tā nav, man pašai ir ļoti grūti to saprast. Sapratu, ka es nevaru neko izdarīt un reāli negribu neko darīt, un vienīgais, kas atliek, ir gulēt gultā un blenzt sienā, bet arī to es negribu. Šausmīgi grūti to notvert, jo ir tāda sajūta, ka viss ir apstājies, bet tajā pašā laikā viss nenormāli vārās. Un tas, kas vārās, ir kaut kas, kas ir savārījies kaut kur pašam pret sevi. Rodas sajūta, ka vienkārši gribas aiziet no sevis prom. Man liekas, ka cilvēki nesaprot arī to, ka tev nav ticības, ka kādreiz viss būs labi, ka tas beigsies. Tāpēc daudzi arī negrib ārstēties. Esmu tik ilgi un spēcīgi negribējusi neko, ka es nezinu vairs, kā ir gribēt.”

Linda: “Tas, ko es ikdienā domāju un jutu, bija kaut kas ārpus manis, bet kaut kāds loģiskais prāts tur vēl bija, kaut kādus lēmumus es varēju pieņemt. Bet man bija nenormāla bezcerība, es neticēju, ka jebkas kādreiz būs labi. Es nejutos, ka es būtu tajā vilnī, kas vada manu dzīvi. Jo parasti es tiešām jūtu, kas ir tās pareizās lietas, kuras man būtu jāveic. Tad tajā brīdī man trūka tāda kā iekšējā kompasa.”

Inga Broka: “Viena kliente man teica, ka var dzīvot plus līmenī, nulles līmenī un mīnus līmenī. Mīnus līmenis ir tie melnie apakšā, nulles – it kā labi, bet nav arī tā visa pozitīvā, un plus līmenis ir tad, kad mums ir enerģija, radošums, kad spīd acis, spalva mirdz un aste luncinās, kad mēs dzīvojam. Viņa teica, ka viņa grib zāles, nevis lai mazinātu mīnusu, bet lai dabūtu to plusu, jo nulles līmenī viņa nevar būt radoša. Tas man kļuva arī par mudinājumu paskatīties uz savu dzīvi. Ļoti interesanti, es nemaz neesmu pajautājusi, no kāda līmeņa es pieņemu savus lēmumus dzīvē.”

Sabīne: “Tu it kā ar prātu saproti, kas ar tevi notiek, bet nekā nevari ietekmēt. Tā ir drausmīga bezpalīdzības sajūta. Drausmīga. Pats zemākais punkts bija tad, kad es izdomāju sev pārgriezt vēnas. To vakaru es ļoti labi atceros. Man bija ļoti, ļoti liels melnais mākonis uzbrucis, gāju vienkārši pa ielu un raudāju. Nekam vairs nav jēgas, tieši tik vienkārši. Nekas no loģiskajiem argumentiem vairs nepastāv, kādēļ to nedarīt. Es biju aizmirsusi, ka esmu šo darījusi. Ļoti dziļi jāaizdomājas, lai atcerētos, ka es bruku sev virsū. It kā te tas ir, bet tā vairs nav daļa no manas būtības. Tas nekādā veidā nedefinē mani. Tas ir palicis pagātnē. Atmiņa to laiku it kā bloķē. Ieslēdzas kaut kāds pašaizsardzības instinkts, tu to visu izmet ārā no saprāta un vienkārši par to vairs nedomā.”

Annas īsziņas draugam: ”Šodien neesmu izgājusi no mājas. Gribas aiziet prom no sevis. Ieva šodien arī kaut ko teica par tādu stāvokli, kad tas, kā tu jūties, aizņem lielāku tilpumu nekā paša ķermenis. Manis pašas balss ir galīgi apklususi, vienkārši jūku prātā un ceru to izturēt līdz dienai, kad man kāds iedos zāles. Tas šķiet šausmīgi, šausmīgi tālu, un man metas nelabi… Man gribas pārplēst sevi uz pusēm, viss tur virst un vārās, un es pat nesaprotu, kā to vārdos pateikt, vārdu nav. Vajag izrauties, saplēsties, tas ir ārprāts. Es gribu salietoties kaut ko, lai neko nesaprastu, ja tas, ko es saprotu, ir šis. Es tā vairs nevaru, es nezinu, ko man darīt. Vislabāk būtu aizmigt.”

Edgars: “Mans zemākais punkts bija, kad es katru dienu raudāju un neredzēju vispār nekam jēgu. Bija ļoti grūti, bija tikai drūmas domas, arī par pašnāvību.”

 

ĶERMENIS

Tevis paša ķermenis ir kļuvis tev svešs, un sajūta pašam savā ādā ir neizturama. Depresija nenorisinās tikai prātā. Tā aptver visu cilvēku, ietekmējot arī fiziskās sajūtas, piemēram, sāpes vēderā, mugurā un citur, iespējams apetītes zudums vai pārēšanās. Sabīne saka, ka kādu laiku viņai viss esot garšojis pēc kartona, izteiktas garšas vispār neesot jutusi. Citkārt depresiju pavada arī trauksme un panikas lēkmes, no kurām paātrinās elpošana vai rodas smacējoša sajūta, sirdsklauves, mutes kalšana, galvas reiboņi, trīcēšana utt. Ilgu laiku Anna sadzīvoja ar panikas lēkmēm, kuras ilga apmēram divas stundas. Pēc tām ķermenis bija tik ļoti pārguris, ka dienas vidū gadījās aizmigt uz kādām četrām stundām. “Tā es arī dzīvoju, paralēli mēģinot studēt, pasniegt privātstundas franču valodā un matemātikā un strādājot vēl divos darbos.”

Depresijas stāvoklī ķermenis bieži vien kļūst lēnāks, smagāks, pasīvāks, pietrūkst arī psihiskās enerģijas, lai spētu fokusēties. Tieši deju un kustību terapeiti ļoti mērķtiecīgi strādā ar ķermeņa un prāta saskaņotības atjaunošanu. Deju un kustību terapeite Indra Majore-Dūšele izceļ klasisko trijnieku, kas notiek ar cilvēku depresijas laikā: palēnināta domāšana, palēnināta ķermeņa funkcionēšana un emocionālā ekspresija – tas ir gausums prātā, ķermenī un emocijās. Depresija var būt pamanāma veidā, kā cilvēks kustas – viņam it kā ir grūti pašam sevi nest, un kustības ir nenoteiktas – cilvēks nezina, ko viņš grib, kurp viņš dodas, skatiens slīd pāri, nekam nepieķeras. Turklāt lielai daļai depresijas pacientu ir arī dažādas hroniskas sāpes, kas padara ciešanas vēl lielākas.

Sabīne: “Tā ir patiešām reāla smaguma sajūta, kas tevi spiež pie zemes un neļauj piecelties. Viss notiek daudz lēnāk, nekā tas būtu normālajā procesā. Tiešām sajūta, ka smadzenēs būtu kaut kāds bloks, kas vienkārši traucē uztvert informāciju un apkārtējo pasauli.”

Anna: “Nav spēka nemaz aiziet kaut vai uz tualeti; kad runa ir par iešanu kaut kur tālāk, tas vispār ir murgs. Tev ir vienkārši sajūta, ka kājas neklausa un tu nevari nekur aiziet.”

Taisija: “Fiziski tā ir tāda sveša un tev nepiederoša sajūta kaut kur krūšu apvidū, kas tev liek sliktāk elpot. Ļoti gribas tikt no tās vaļā. Es to redzu kā emocionālo vēzi.”

Linda: “Man pazuda saskaņa ar ķermeni. Es agrāk ļoti izbaudīju dažādas sajūtas, teiksim, staigāt ar plikām kājām, būt ūdenī, ēst. Es īsti nejūtu vairs tā. Nespēju klausīties vairs mūziku, un to vēl šobrīd es tā īsti līdz galam nespēju. Tas pat visprecīzāk apzīmē tās pārmaiņas manā apziņā, uztverē. Es agrāk spēju klausīties mūziku un absolūti tam koncentrēties, būt šeit un tagad, redzēt visu, kas notiek apkārt, ar visām maņām būt uz vietas, būt modra. Agrāk es ļoti dziļi jutu mūziku. Tagad es nespēju vairs sasniegt to stāvokli, es cenšos, trenējos, bet nespēju, jo man visu laiku ir tāda fona skaņa, domu celiņš. Man ar to ir grūti samierināties. Pirms tiem 17 gadiem mana apziņa strādāja citādi.”

Linda: “Nevar arī īsti iztaisnot muguru, ķermenis ir ārkārtīgi saspringts, nevar īsti atslābināties. Man vēl vairākus gadus mugura sāpēja no tā sasprindzinājuma. Bet trakākā ir tā sajūta, ka tu esi ārkārtīgi atrauts no sava ķermeņa. Es varu skriet, nodarboties ar seksu, bet es to nepieredzu. Šķiet, ka kaut kāda daļa smadzenēs, kura tieši atbild par pieredzi, koncentrēšanos… tur kaut kas notiek greizi.”

Anna: “Lēkmju laikā man bieži kaut kas sāp vai nevaru paelpot, aizmirstu elpot vai man ir sajūta, ka es vienkārši nesaprotu, kas apkārt notiek, nespēju noreaģēt. Dīvainākais, kas ar mani ir noticis, bija, kad braucu uz centru tramvajā un man pēkšņi atteicās visa kreisā puse, es nevarēju normāli paiet. Man bija tāda sajūta, ka šī kāja vispār nav mana un roka ir tikai daļēji mana.”

Edgars: “Es nevarēju atrast spēku, lai izietu no tā ārā. Kopumā man bija lielāka pasivitāte un vienaldzība par savu ķermeni. Daudz skatījos filmas, gribējās vienkārši blenzt ekrānā, negribējās vispār piepūlēties. Prieku centos rast arī ēšanā.”

 

EMOCIJAS UN PRĀTS

Depresijas laikā bezizejas situāciju rada tevis paša sajūtas – nomāktība un skumjas, kas pārņem bez jebkāda iemesla. Arī koncentrēties uz samērā vienkāršām darbībām vai atcerēties pat nesenus notikumus rada grūtības. Tamdēļ vienkārša ikdienas komunikācija ar apkārtējiem var kļūt ļoti apgrūtinoša.

Sabīne: “Man ir bijis, ka guļu dzīvoklī uz grīdas un vienkārši raudu, jo ir tik drausmīgi slikta sajūta pašai par sevi un no tā nav iespējams izrauties, tas pilnībā pārņem visu, visas emocijas, nevienas citas vairs nav. Ir tikai tā viena ārkārtīgi smagā sajūta, un no tās nevar tikt vaļā. Nav vairs nekādu košu, spilgtu emociju. Arī tās ir ieguvušas to pelēko nokrāsu. Viss iet tādā vienā taisnā, sūdīgā līnijā.”

Edgars: “Depresija nav tad, kad esi vienkārši bēdīgs. Tev nav vispār emociju – ne prieka, ne bēdu. Citreiz gribas raudāt un nemaz nevari, citreiz raudi bez nekādām skumjām. Vari sēdēt un blenzt tajā sienā un nedomāt ne par ko kādu stundu, tad tu aizej pierīties un turpini darīt to pašu, mēģini to emociju kaut kur dabūt. Lai iegūtu šīs emocijas, prasījās arī pēc adrenalīna, asām emocijām, darīju trakas lietas, jo nav jau bail nomirt.”

Linda: “Man sākās derealizācija, kad tu skaties uz realitāti un viss pēkšņi ir pavisam citāds. Ir tāda absolūta atrautības sajūta. Es atceros, ka vispār nesapratu, kas notiek, un tā sajūta ir riktīgi briesmīga. Tā nav vienkārši sajūta, ka tu skaties uz sevi no malas vai esi filmā. Tas ir kā atprātotājs “Harijā Poterā”. Tā ir vislabākā metafora. [“Harija Potera”] autore [Dž. K. Roulinga] arī teica, ka atprātotāji ir metafora depresijai. Tā sajūta ir tāda, ka viss labais no pasaules tiek izsūkts ārā. Es varu meklēt sevī, ārpus sevis, pasaulē, bet viss ir briesmīgs, viss ir briesmīgi slikti un pat ne kaut kā melanholiski vai skumji, bet vienkārši bez nekādas krāsas.

Tas ir aizsardzības mehānisms, kad organisms saskaras ar kādu pieredzi, ko viņš interpretē kā traumatisku, tam nav obligāti jābūt karam vai izvarošanai, tas var būt jebkas, kas tevī izraisa pietiekami lielas negatīvās emocijas. Tas notiek, lai pasargātu prātu un ķermeni no kaut kādas pārsteidzīgas darbības. Tu vienkārši tā kā atraujies no ķermeņa. Tev ir ļoti, ļoti slikti, un organisms uztaisa tādu kā anestēziju. Bet tā anestēzija pati par sevi ir riktīgi briesmīga.”

Anna: “Lielākoties tādos riktīgi depresīvos brīžos man ir sajūta, ka tas, ko es apkārt redzu, neveido vienotu attēlu, viss ir šausmīgi izplūdis, izskatās kā filmā. Es nejūtos droši, ejot pa ielu, tāpēc ka vienkārši nefiltrēju, kāds ir luksofora signāls, kā virzās satiksme un cilvēki. Arī sarunāties ar cilvēkiem stresa stāvoklī ir ļoti grūti, jo man ir tāda sajūta, ka galvā nekas nenotiek. Es vienkārši nesaprotu jautājumu.”

Marika Bērtule stāsta, ka disociācija ir aizsardzības mehānisms, kad psihe pasargā organismu no stresa, sajūtas esot diezgan fiziskas un pat samērā biedējošas. Derealizācija – es esmu es, bet vide kļūst sirreāla. Viss tā kā miglā vai multfilmā. Depersonalizācija – es te tagad sēžu, bet rodas sajūta, ka es neesmu es, kaut kas notiek, bet ne ar mani, mans ķermenis vai atsevišķa ķermeņa daļa nav mana.

Edgars: “Nevarēju to pieņemt. Man likās, ka tas, ka esmu ticīgs, un depresija neiet kopā, bet sapratu, ka tā ir mana skola, iespēja mainīt savu domāšanu un uztveri. Redzu to kā svētību – sapratu, ka domāšanas māksla ir vajadzīga ikvienam, esi tu ticīgs vai neesi. Sākumā es pat domāju, ka esmu Dievu baigi apkaunojis, vēlāk sapratu, ka tās ir pilnīgas muļķības. Sapratu, ka tas tomēr ir baigais spēks. Es sevi vairāk iepazinu, piefiksēju, ka mana nosliece uz kaut kādām domām ir bijusi galīgi greiza, pie kā turpinu strādāt vēl tagad. Tas tāpat kā ar muskuļiem – ja gribi tos uzaudzēt, tad ir jātrenējas. Paši no vienas reizes jau viņi tur neizaugs, vajag konstanti strādāt. Tāpat arī pie domāšanas ir jāstrādā.”

 

SĀKOT NO ŠĪ BRĪŽA

Cilvēki baidās doties pie psihiatriem neskaitāmo stereotipu un aizspriedumu dēļ, taču Elmārs Rancāns atgādina, ka psihiatri nav sabiedrības policija un neviens nenokļūst kaut kādā melnajā sarakstā. Ja esi bijis pie psihiatra, nekādas represijas pret tevi netiek veiktas, tu vienkārši esi bijis atbildīgs pret savu psihisko veselību. Sabiedrībās acīs psihiatra apmeklēšana vēl joprojām nav norma. Daudzi domā, ka pašam ar to visu vajag prast tikt galā. Bet kas to ir teicis? Tu vari izmantot profesionāļu pakalpojumus, kuriem ir prasmes un zināšanas, lai spētu šo lietu veikt labi. Dzīvi jau nevar tā sakārtot, ka viss ir jauki un viegli. Daži cilvēki domā: “Man izjuka attiecības, un es kļuvu depresīvs; ja es izveidošu attiecības, tas pāries.” Tas var sniegt atvieglojumu, bet ne ārstēt depresiju.

Pēc konsultācijas ar psihiatru tiek atrasta piemērotākā ārstēšanas metode. Atkarībā no depresijas stāvokļa un veida ārstēšanā tiek izmantota terapija un/vai medikamenti. Tiek ieteiktas arī fiziskas aktivitātes, kas uzlabo fizisko un emocionālo pašsajūtu. Pastāv dažādi terapiju veidi un metodes: atbalsta, individuālā, grupu, ģimenes, kognitīvi biheiviorālā (KBT), eksistenciālā, mākslas terapija, interpersonālā, īsveida psihodinamiskā psihoterapija, garā veida psihodinamiskā psihoterapija u. c.

Inga Broka: “Mēs esam ļoti dažādi, pēc dabas mums ir iedotas dažādas refleksijas spējas, un ir svarīgi, ka katrs notrāpa ar ārstēšanas metodi, saprotot, vai ir nepieciešama informācija, struktūra vai interpretācija. Es ticu, ka jebkurā psiholoģijas virzienā ir tie meistari, kuri gluži vai maģiskā veidā to spēj pielietot. Mūsu dzīves notikumiem, tam, ko mēs piedzīvojam, ir kāda 10 procentu nozīme, un tie 90 atlikušie procenti ir mūsu attieksme, kas arī nosaka to, kas ar mums notiks, Manuprāt, tas pats princips ir attiecināms arī uz terapiju. Daudz svarīgāks ir reālais kontakts, kas izveidojas ar terapeitu.

Mani visdziļāk ir aizķēris eksistenciālās psihoterapijas veids. Tas nav tik ļoti notverams. Šī terapija liek domāt par jautājumiem – kā tu dzīvo, ko tu dari? Kur ir tava atbildība? Vai tas ir tas, ko tu esi gribējis? Es to varētu salīdzināt ar Veina V. Daiera grāmatu “Gadsimtu gudrības”. Tajā ir nopublicēts kāds klasiķa dzejolis, blakus tam autora eseja, tāda kā apcere par dzejoli, ko viņš tur saredz, un tad ir ieteikuma daļa, ko darīt, kā rīkoties. Es teiktu tā, ka eksistenciālā terapija ir šī eseja, dzejoļi – dzīve, un šie padomi ir kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT).”

KBT strādā ar automātisko negatīvās domas ciklu atpazīšanu un apzinātu mainīšanu. Tiek mācīts atpazīt domas, emocijas, paskatīties uz lietām citādi, disciplinēt, mainīt sevi, savu domāšanu un uzvedību.

Indra Majore-Dūšele stāsta, ka deju un kustību terapijā var izpētīt iekšējos fiziskos un emocionālos sasprindzinājumus, konfliktus, kas radušies, ja cilvēks ilgstoši nedzīvo saskaņā savām vēlmēm. Varbūt kāds jau ilgu laiku realizē cita cilvēka plānu, nevis savējo, tāpēc visu laiku ir nācies apspiest savas emocijas, jūtas un sajūtas. Angļu valodā vārds “depressed” (būt depresijā / būt depresīvam) tieši to arī nozīmē – apspiests, nospiests. Tāpēc, cilvēkam nākot ārā no depresijas, bieži vien līdzi nāk arī visas emocijas, kuras bijušas tik ilgi apspiestas. Citiem viņa klātbūtnē var būt grūti, jo tās var būt arī dusmas un agresija, bet viņam tas ir labi, tas ir vajadzīgs. Bet ir labi, ja ir kāds profesionālis, kas palīdz ar to prasmīgi tikt galā.

Svarīgi ir atrast veidus, paņēmienus, metodes, zāles un terapiju, kas palīdzēs katram individuālajā situācijā. Šeit dažas papildus metodes un darbības, kuras ir palīdzējušas Annai, Sabīnei, Lindai, Taisijai un Edgaram.

  • Pašsajūtas dienasgrāmatas rakstīšana. Kad atnāk kaut kādas domas, es cenšos izanalizēt, no kurienes tās ir nākušas. Cenšos saprast, no kurienes pirmais impulss ir nācis un kurp es šo domu vadu. Varbūt šim impulsam nav tieša sakara ar pašreiz notiekošo.
  • Autogēnais treniņš, tā bija tāda kā meditācija. Tas notika grupā, un terapeite stāstīja, ko iedomāties. Daudzi aizmiga, es labi tālu aizceļoju un ļoti nomierinājos.
  • Dot laiku un telpu atpūsties, nesteigties un atļaut sev būt piekusušai. Kad pienāk pārslodzes brīdis, es sev saku: “Pagaidi! Stop! Šis te nav prātīgi!” Un arī tad, kad saprotu, ka man paliek draņķīgi, es it kā apzinos, ka šim te ir vienkārši jāizvelkas cauri, būs labāk, šis pāries. Tā saprātīgā domāšana ļoti palīdz.
  • Mājdzīvnieki.
  • Sarunas ar draugiem, radiniekiem, stāsti no cilvēkiem, kuri to ir pieredzējuši. Tas palīdz saprast, ka tas nav kaut kas unikāls un briesmīgs, bet vispārējs, kam ne viens vien iet cauri. Tas kaut kādā mērā… nevar teikt, ka palīdz, bet sniedz kaut kādu atbalstu, ticību, ka tas nav paliekoši, ka kaut kad tam jābūt galā, kaut kad ir jābeidzas.
  • Man noteikti ir palīdzējis, ka es par to esmu lasījusi, interesējusies.
  • Neuzņemties citu cilvēku emocijas.
  • Ir tāds teiciens “motion creates emotion” (angļu valodā – kustība rada sajūtu). Pie tā es arī pieturos, turpinot aktīvi kustēties un sportot, lai veicinātu labās emocijas. Veidoju savus ieradumus, kas galu galā veidos manu domāšanu un mani.

Linda: “Man nav tādas sajūtas, ka es būtu depresijas meistars, tas nav manā pakļautībā. Man ir sajūta, ka jebkurā brīdi man viss atkal var noiet greizi. Zāles man riktīgi palīdzēja, bet man ir sajūta, ka tas ir kaut kas mistisks, ko līdz galam es nevaru izskaidrot. Es biju diezgan briesmīgs cilvēks, kad man bija depresija. Man bija pilnīgi vienalga par citiem. Daudz riebīgas lietas darīju. Nenormāli pretīgos veidos pievīlu, nenovērtēju, nosodīju citus. Man bija pilnīgi citas vērtības nekā tagad. Man ir sajūta, ka tieši tā ilgstošā depresija, vientulība, trauksme un ēšanas traucējumi man patiesībā parādīja, cik es esmu vājš cilvēks. Tas, kas man palīdzēja, nebija mans prāts, mana gudrība, pūliņi, bet cilvēki, kuri godīgi ar mani runājās. Manā dzīvē tā ir diezgan centrāla un ļoti svarīga pieredze. Tā ir milzīga daļa manas dzīves. Manās sarunās tam posmam tomēr ir tāda cieņpilna, godpilna vieta, un, ja es jūtu, ka cilvēks man pretī ir pietiekami nopietnā noskaņojumā tajā brīdī, es varu par to parunāt. Man nav kauns vai kaut kāda vainas apziņa. Man jau sen ir tāda sajūta, ka depresija un garīgās problēmas piemeklē izredzētus cilvēkus; es saprotu, ka tā piemeklē visdažādākos cilvēkus, bet man vienmēr ir bijusi sajūta, ka tā noteikti ir kaut kāda dāvana. Ka tas par mani, manu intelektu noteikti neko sliktu nesaka, ka drīzāk otrādi – tas pavairo kādu dvēseles dziļumu. Bet zini, kā ir ar to racionalizēšanu – es varu atskatīties uz to posmu un būt pateicīga, bet es negribu, lai tas jelkad atgriežas, jo tad, kad tas notiek, es tam neredzu nekādu jēgu. Es varu dažreiz savākt un salikt to stāstu kopā, bet tas izjūk tajā brīdī, kad atkal ir sliktais posms. Es visu laiku sapņoju par kaut kādu sanatoriju, vienkārši nedomāju, ka tas ir iespējams, nav man nekāda bagātā ģimene, bet es ļoti labprāt būtu kaut kur aizbraukusi. Tagad es arī domāju, ka, ja man sāktos nopietna depresija, es noteikti kaut kur brauktu. Tas ir jāņem nopietni. Tas ir tāpat kā iet uz darbu ar salūzušu vai pūstošu roku.”

 

Izrādes “Bedre” pirmizrādes 9. un 10. decembrī plkst. 19.00 Rīgas mākslas telpā. Biļetes “Biļešu paradīzes” kasēs un bilesuparadize.lv.

Horeogrāfija, ideja – Sintija Siliņa, dramaturģija – Linda Krūmiņa, horeogrāfija, deja – Laura Kušķe, Alise Madara Bokaldere, Jana Jacuka un Līga Ūbele, video – Kristaps Epners, skaņu mākslinieks – Maksims Šenteļevs, gaisma – Oskars Pauliņš, kostīmi – Liene Dobrāja un Katrīna Liepa, dizains – Aigars Opincāns, fotogrāfija – Margarita Germane, producente – Agnese Skara.

Atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, AKKA/LAA un Rīgas mākslas telpa.

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , No iekšpuses
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.