JOURNAL.DANCE.LV

September 4, 2018 at 7:38 pm

Mūžīga kā jūra. Par izrādi “Future Freak”

Mūžīga kā jūra. Par izrādi “Future Freak”
Print pagePDF page

Jana Kukaine

Mēģinājums modelēt nākotni ietver kritisku refleksiju par tagadni, tās aktualitāšu, ilgtspējas un dzīves formu izvērtējumu, bez kura jebkurš futūristisks apgalvojums – pat ja tā saturs ir tikai hipotētisks – kļūst bezjēdzīgs. Citiem vārdiem, nākotnes vīzija ir šī brīža attēls kādā pārspīlētā un eksaltētā veidā. Arī laikmetīgās dejas izrādē “Future Freak”, ko veidojoši Agate Bankava un Andris Kačanovskis (abi ir gan horeogrāfijas autori, gan izpildītāji), nākotnes iztēlošanās kļūst iespējama, pateicoties noteiktam tagadnē aktuālam tematiskam lokam. Tiesa, pats nākotnes jēdziens paliek diezgan abstrakts, kādai noteiktai laika skalai nepiesaistīts redzējums. 

Viena no pirmajām šīs neskaidrās nākotnes iezīmēm, kas izrādē tiek artikulēta, ir piesārņojums un vides izmaiņas. Tās, iespējams, būs ne tikai provocējušas kādu globālu dabas katastrofu (sen prognozēto pastaro tiesu?), bet arī mainījušas cilvēka paradumus, dzīvesveidu un valodas lietojumu (par neatgriezenisku “šļūdoni” valodas semantikā signalizē, piemēram, vārda “jūra” piesaukšana situācijā, kurai ar šī vārda primāro nozīmi ir visai tāls sakars). Līdzās ekokritiskai perspektīvai domājamu apveidu nākotnei piešķir uzsvars uz dažādu biotehnoloģiju attīstību, jaunas pakāpes medicīniskām manipulācijām un reprodukcijas iespējām. Tā, piemēram, ainu, ar kuru izrāde sākas, var interpretēt kā izšķilšanos no zeltītas folija olas vai kāda cita dzemdes surogāta. Jauna ķermeņa politika iniciē arī noteiktus higiēnas, fitnesa un veselības standartus, hipotētiskām pārdomām atstājot jautājumu, kāda būs nākotnes “ķermeņa” definīcija un vai pastāvēs, piemēram, bailes no nāves – iespējams, nolietotu ķermeņu daļas varēs nomainīt ar jaunām ikgadējās tehniskās apkopes laikā (nevis gadiem ilgi gaidot rindā uz plānoto operāciju, kā tas ir tagad). Varbūt arī jūtas un apziņu varēs pārprogrammēt, atkal ietaupot gadus – šoreiz uz psihoterapijas rēķina. Tiesa, robotizēts ķermenis, kas ir vēl viens izrādes motīvs, tomēr šķiet pārāk paredzama nākotnes interpretācija (idejas novitātes, ne prognožu ticamības ziņā), tāpat kā mehāniskie trokšņi, pīkstieni un signāli, ar kuriem izrāde ir pārbagāta, drīzāk liekas nevajadzīga nodeva populārajām futūristiskajām fantāzijām par datu plūsmas citadelēm un cilvēces pārcelšanos uz citu planētu. Atsvešinātu tehnoloģiju uzvaras gājienu, kas kopumā ir visai raksturīga utopijas (un antiutopijas) žanra iezīme, izrādē līdzsvaro elementi, kas satur atsauces uz mūsdienu kultūru un sabiedrību – tādas kā klasiskais balets vai bomzis.

Izrādes pieteikumā ir piesaukta vēsturnieka un vairāku bestselleru autora Juvala Noa Harari (Yuval Noah Harari) ideja par Homo Deus kā pašreizējā cilvēka pēcteci, kura rīcībā būs neierobežotas zināšanas un vara, tostarp – iespēja kļūt par sava ķermeņa inženieri. Savus “nākotnes frīkus” Agate Bankava un Andris Kačanovskis sauc par “vieglprātīgāku” un “ne tik cildinošu” versiju, lai arī dažas paralēles ar Harari prognozēm ir acīmredzamas. Reizē nevar nepamanīt, ka izrādes interpretācijā šāds nākotnes “cilvēks-dievs” ir kļuvis par savas visvarenības ķīlnieku – viņa dzīvesveidu nav iespējams nosaukt par “dievišķu” jebkurā jēgpilnā šī vārda nozīmē. Profesora stikla bumbā ieraudzītais ir nevis labāka cilvēka versija, bet krietni nožēlojamāks par vidējo cilvēka rādītāju, tāpēc likumsakarīgi, ka zem jautājuma zīmes krītošās giljotīnas neizbēgami nonāk arī cilvēks pats.

Izrādes pēdējā daļā cilvēciskā mēroga izzušana ir iezīmēta visskaudrāk, taču paradoksālā kārtā tieši šeit tiek pielikti arī teju pārdabiski pūliņi šo mērogu saglabāt. Video projekciju ar mazām pelēcīgām, savā starpā nesaistītām elementārdaļiņām, kas brīžam mirguļo kā ūdens atspīdumi, brīžam – kā pārbarotas baktērijas vai mikroshēma, drīz nomaina attēlu plūsma. Vizuālā materiāla ņirboņā zib slavenu aktieru vārdi, kadri no filmām un grāmatu vāki – kā izmesti konfekšu papīriņi, kas atkritumu savācēja lielajā tvertnē sajaucas ar tukšiem jogurta iepakojumiem un izlietotām sieviešu paketēm. Miskastes efektu pastiprina skaņu celiņš, kas šķiet ierakstīts kādā būvlaukumā, nepacietīgi pārslēdzot radio uztvērēju starp “Klasiku” un “Star FM”. Šajā kairinošajā informācijas izgāztuvē, kurā no sākuma līdz galam izlasīt grāmatu vai noklausīties kādu skaņdarbu šķiet neiedomājama – un varbūt arī aktualitāti zaudējusi – greznība, divu dejotāju ķermeņi pārvietojas dīvaini lēni, acīmredzami ignorējot histēriskās nākotnes ritmu. Kā pārvarēdami neredzamu pretestību, mēmā neatlaidībā un savstarpējā uzticībā viņi virzās pretī mērķim, par kuru ir grūti nojaust līdz mirklim, kad tas ir sasniegts – un tad šķiet pašsaprotams, jo mājiens par to tika dots jau izrādes pirmajās minūtēs. Atsacījušies no ārišķības un ekstravagantajiem atribūtiem, kas raksturīgi tēliem izrādes sākumā, vienkāršos kombinezonos tērpti ķermeņi veido teju organiskus savienojumus, kas pludina abu ķermeņu robežas, apliecinot, ka tikai kvalitatīvai cilvēciskai saskarsmei ir un būs jelkāda nozīme. Un, lai arī uz skatuves notiekošais, šķiet, attiecas tikai uz viņiem diviem, abi dejotāji iezīmē arī nākotnes politiku, parādot, ka intersubjektivitāte ir vienīgā pilnvērtīgā izdzīvošanas stratēģija, kuras termiņam nav noilguma.

 

Foto no izrādes: Anna Rosalie Uudre

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.