JOURNAL.DANCE.LV

July 18, 2018 at 3:48 am

Muša un zilonis jeb laiks gaidīt. Par Karla Saksa izrādi “Stāvoklis un dizains” festivālā “Laiks dejot”

Muša un zilonis jeb laiks gaidīt.  Par Karla Saksa izrādi “Stāvoklis un dizains” festivālā “Laiks dejot”
Print pagePDF page

Sintija Siliņa

Kopš 2018. gada 6. jūnija mans festivāla “Laiks dejot” lozungs (kurš manā izpratnē ekvivalents ar tā nosaukumu) transformējies “laiks rakstīt recenziju”, “laiks rakstīt recenziju” – dubultā formulējumā vismaz reizi dienā iekšupvērsti dzirdamā atskaņojumā. Man negribas pāragri no mušas izpūst ziloni vai reversēti atainot pieredzēto, tāpēc pacietīgi gaidu, kad varēšu noformulēt sakāmo, kurā būtu apjaušama gan mušas, gan ziloņa klātbūtne vienlaicīgi visos stāvokļos un dizainos. Man arī ļauj gaidīt. Labs nāk ar gaidīšu. Gudrais gaida. Kas gaida, tas sagaida. Kas māk gaidīt, tas iegūst. Līdz atvieglojošajam “lūdzu!”.

Ilgi domāju, ka atļaušos nodot publicēšanai tikai vienu teikumu un saiti uz, manuprāt, manu labāko līdz šim vārdos formulēto dejas pieredzi – šī paša stāsta varoņa Karla Saksa “Mūka Nestora transa” ceļojumu pirms 7 gadiem. Tas izskatītos šādi:

Viss turpinās. http://www.journal.dance.lv/2011/11/25/turpinatiba-par-karla-saksa-izradi-%E2%80%9Emuka-nestora-transs%E2%80%9D/

Tomēr izrādās, ka man ir jāaizbrauc līdz pašai Tallinai tikko notikušajā nedēļas nogalē. Jātēlo tūrists. Pat jāguļ viesnīcā, jo neticamā kārtā man ir piemeties kauns knauzerēties ar paziņām un draugiem par dīvānu kaimiņzemē, spekulējot ar mākslinieka pozīciju dzīvē. Mākoņainā pirmssaulrietā vērojot rāmi prom braucošu prāmi, televīzijas torņa skatu laukumā jāsatiek Arvo Perts, galvā skanot viņa “Da Pacem Domine”. Jāsaprot, ka pa lielam Tallinā es neesmu bijusi, jo, mūždien atskrienot uz izrādēm vai rezidencēm, piemineklis “Russalka” vai valdības ēka klinšmalā kaut kādā mistiskā veidā man ir gājuši secen. Jāsatiek dārgie kolēģi, tostarp Rūta Ronja Pakalne, kura jau labu laiku rezidē Igaunijā ar nule izcilībā pieveiktu maģistra grādu filmu mākslā. Drusku jāpačīkst kopā par kultūrpolitiku šur un tur, par to, ka gribas dejot (abām), par to, ka nav laika dejot (smieklīgi un nedaudz paradoksāli) un jānonāk līdz mušai un zilonim, kad vaļsirdīgi atzīstos, ka nu jau mēnesis riņķī kopš esmu parādā recenziju, jo: “Rūta, ko lai raksta, ja viss ir kārtībā?” (un tad, kad negribas bakstīt “viss ir kārtībā” ar “kas”, “kad”, “kāpēc” metodēm). Viņa smaida. Arī par manu viena teikuma un saites recenzijas koncepciju. Un atbild tik vienkārši, ka es pat pēkšņi noticu: “Tā arī raksti.”

Viss ir kārtībā.

NB! Dažas lietas, kas būtu jāņem vērā.
1) Par Karla nokļūšanu līdz dejai un debijas laiku var lasīt iepriekš norādītajā saitē.
2) Par to, ka viņš jūt mūziku (Karls ir arī izrādes mūzikas līdzautors apvienības “Cubus Larvik” sastāvā), telpu, kustību un objektus vēl arvien un tomēr it kā no jauna – bezšaubīgs “jā” kaut vai no izrādes treilera https://vimeo.com/191302991 vai šīs pašas izrādes skaņu celiņa, kas izdots albumā – https://soundcloud.com/serious_serious/sets/cubus-larvik-state-and-design-srs4-2018.
3) Par Intas Balodes jautājumiem, uz kuriem es apzināti netiecos šajā reizē, var lasīt http://www.journal.dance.lv/2017/03/31/igaunijas-un-lietuvas-dejas-balvas-sanem-karls-sakss-un-urbanas-dejas-teatris-low-air/.
4) Par iespējams pārāk drosmīgo “viss ir kārtībā”, lūdzu, meklējiet satikšanos ar Karlu personīgi. Tas būtu vislabākais “lūdzu”.

0 likes Ārzemju pieredze , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.