JOURNAL.DANCE.LV

July 9, 2018 at 10:31 pm

Dzinējs. Par ieskatu Alises Putniņas topošajā izrādē “Klēpis”

Dzinējs. Par ieskatu Alises Putniņas topošajā izrādē “Klēpis”
Print pagePDF page

Jana Kukaine

Jūnija beigās kādreizējā Lādezera kultūras namā (ēka pašreiz pilda skolas funkcijas) horeogrāfe un dejotāja Alise Putniņa iepazīstināja klātesošos ar savu topošo solo izrādi “Klēpis”. Pasākums notika projekta “Kāda deja der laukiem?” ietvaros, kura mērķis ir paplašināt laikmetīgās mākslas auditoriju un veidot iekļaujošu pieredzes apmaiņas platformu. Alises Putniņas izrāde bija cikla otrais pasākums.

Topošās izrādes nosaukums neizbēgami vedina uz domām par sievieti – ne tikai bioloģiskā nozīmē, bet arī kā kultūrā pastāvošu nozīmju kopumu. Pēc horeogrāfes vārdiem, darba iecere ir “atspoguļot valdošos priekšstatus un faktus par sievieti mūsdienu sabiedrībā”, tostarp sievietes “trauslumu, skaidrību, spēku, pašpietiekamību, bēgšanu, neziņu, atkarību, pakļaušanos un mieru”1.Līdz ar to divi galvenie jautājumi varētu būt: kādā veidā šīs dažādās izpausmes tiek atpazītas un marķētas kā “sievietei” raksturīgas un ko šāds sievietes stāvokļu, priekšstatu un faktu apkopojums parāda? Pirmais jautājums ir metodoloģisks, otrais – politisks.

Vērojot izrādi, radās iespaids, ka klēpis šajā gadījumā nav tikai tēlaina metafora, bet arī horeogrāfijas elements – tā ir vieta, kur ķermenī sākas kustība. Citiem vārdiem, klēpis kā sievietes dzinējspēks, ko, atmetot poētisko izteiksmi, var vienkārši saukt par dzemdi – šo diženo orgānu, kam tik daudz slavas dziesmu veltījuši visu laiku gudrie (galvenokārt vīrieši) un kas dēvēts gan par sievietes histērijas cēloni, gan viņas eksistences attaisnojumu. Rotējošās kustības iegurnī atgādina dzemdības, kas saskaņā ar dažām teorijām ir sievietes dzīves kulminācija un galvenais pienākums valsts un nācijas priekšā. Sievietes reducēšana līdz sievišķības/mātišķības funkcijai ir vispārpieņemts mūsu kultūras ideoloģiskais fons, pret kuru izrādei (turklāt ar tādu nosaukumu!) ir jāieņem kāda aktīva nostāja.

Horeogrāfijas koncepcija, kas balstās nepārtrauktā, mainīgā kustībā, sasaucas ar Lūsas Irigarajas un citu feminisma filozofu idejām par sievišķo subjektivitāti kā plūstošu un atvērtu lielumu2. Sievietes identitāte balstās intersubjektīvās attiecībās un mainīgā ķermeņa pieredzē bez stingri noteiktām robežām, un šāds skatījums izaicina virkni kategoriju, kas dominē klasiskajā Rietumu domāšanas sistēmā. Tomēr izrādes laikā rodas sajūta, ka sievišķo “es” apliecinošā kustība notiek šķietami neatkarīgi no pašas dejotājas gribas, itin kā kāda ārēja spēka ietekmē. Vai tie būtu jau minētie “sabiedrībā valdošie priekšstati un fakti”, kas sievieti rausta kā marioneti? Pakļāvība un vadāmība ir tādas pašas sievietes “firmas zīmes” kā mīlestība un ciešanas, un tas drīzāk ir apspiešanas simptoms, nevis subjektivitātes izpausme. Pasivitātes stratēģijas izmantošana izrādes kontekstā ir vēl jo problemātiskāka tāpēc, ka fonā skanošā melanholiskā mūzika un nedaudz sapņainā dejotājas izteiksme itin viegli var vedināt pie secinājumiem, ka “būt par sievieti ir grūti, bet skaisti”. Negaidīts kritiens, dinamiskā ripošana un pļaukai līdzīgs sitiens pa sienu ir daži no retajiem pretošanās mēģinājumiem, veidojot īslaicīgus pārrāvumus citādi visai klasiskajā sievišķības uzvedumā.

Priekšnesumu noslēdza dziedājums, ko skatītāji klausījās ar aizvērtām acīm. Skaistās balss izdziedātie vārdi radīja vēl lielāku apjukumu. Pat ne tāpēc, ka tautasdziesmas formāts šķistu neiederīgs mūsdienu sievietes dzīvē – Latvijā pagānisma un folkloras ietekme ir diezgan izteikta –, bet satura dēļ. Pazemīgas meitenes lūgums pēc padomiņa, kurš jāieliek viņas (tukšajā?) galviņā, pozicionē sievieti kā paklausīgu esošo zināšanu un kultūras normu pārmantotāju, nevis kā autonomu subjektu, kas šo mantojumu pārvērtē un, ja uzskata par vajadzīgu, darina no jauna. Kā atgādina pazīstams feminisma sauklis – labas uzvedības sievietes reti izmaina vēstures gaitu3, tāpēc, apkopojot ar sievieti saistītu priekšstatu un nozīmju kopumu, neizbēgams ir jautājums: kas sievieti padara tādu, kāda tā ir? Kādi kultūras nosacījumi rada viņas spēku un trauslumu? Vai miers iespējams tikai tad, kad esi pagājusi maliņā (pie sienas), lai laikmeta varenajiem nemaisītos pa kājām? Vai, izvēloties klēpi kā sievietes pasaules dzinēju, iespējams atmest patriarhālo izpratni par sievieti-inkubatoru, un atklāt jaunu telpu, kur domāt un būt par sievieti?

Darbs pie izrādes ir procesā, arī jautājumu un atbilžu loks ir atvērts.

 

1 Uzskaitījumā uzkrītoša ir disproporcija starp stāvokļiem, kas apzīmē rīcībspēju, un tiem, kas saistās ar pasivitāti un ievainojamību. Izrādes ieceres apraksts pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/ladezera-sniegs-ieskatu-laikmetigas-dejas-izrades-klepis-tapsanas-procesa.a282497/

2 Sk. piemēram, Irigaraja, Lūsa. Kad mūsu lūpas sarunājas // Mūsdienu feministiskās teorijas, 352.–354. lpp.

3 Saukli 1976. gadā darināja vēsturniece Lorela Tačere Ulrika (Laurel Thatcher Ulrich) tāda paša nosaukuma rakstā.

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *