JOURNAL.DANCE.LV

May 14, 2018 at 9:48 pm

Noturēt fokusu. Par deju grupas “Ritms” izrāžu vakaru “Interpretācijas”

Noturēt fokusu. Par deju grupas “Ritms” izrāžu vakaru “Interpretācijas”
Print pagePDF page

Marija Zenčenkova

Es nezināju, ko eju skatīties, jo vārdā “interpretācija” slēpjas tik daudz. Tikai zināju, ko es gribu – redzēt Deju. Šoreiz bez vērtēšanas, analizēšanas un jautājumiem. Atklāti sakot, man patiešām gribējās pārspīlēti romantiski pavadīt vakaru – just deju un uzņemt to caur vibrācijām, skaņām un gaismām, caur kustību virknēm, izslēdzot visu pasauli no savas uztveres. Jāatzīst, man tas sanāca, bet daļēji.

Man ļoti paveicās, es sēdēju blakus diviem izciliem skatītājiem. Viens – pie kreisās rokas – ik pa brīdim, neatraujot acis no skatuves, čukstēja “Kā man patīk!”, kamēr otrs labajā pusē nodemonstrēja simt un vienu veidu, kā nemanāmi žāvāties un ar visu savu “es” izrādīt vislielāko garlaicību pasaulē. Kaut kur vakara vidū, pamanot šo kontrastu, arī pārplīsa mans romantiskais burbulis un filozofs manā galvā neizturēja…

Šodien par mākslu runā visi. Atšķirība ir tikai tajā, ka vieni runā profesionāli, balstoties uz filozofijas teorijām, pētījumiem, bet citi runā, paļaujoties uz savu dzīves redzējumu, pieredzi vai konkrētā brīža emocionālo, fizisko un psiholoģisko stāvokli.

Reizēm liekas, ka šodien katrs ir pats-sev-mākslinieks. Ja jautātu: „Kādu nozari tu pārstāvi?”, atbilde būtu – laikmetīgo. Gribas saprast, kāds tam ir iemesls. Vai patiešām māksla kā tāda ieņem vairāk un vairāk vietas ikdienā un ar to paliek arvien pieejamāka? Vai cilvēks kļūst radošāks? Ja uz šiem jautājumiem atbildes ir pozitīvas, tad kāpēc joprojām bieži tiek dzirdēts: “Es neko nesaprotu laikmetīgajā mākslā”. Labi, var nezināt kādas performances autora biogrāfiju vai kādā stilā uzbūvēta ēka, bet vai tiešām var būt tā, ka nerodas neviena asociācija, fantāzija vai atmiņa, skatoties šos darbus? Galu galā, vai tas nav mākslas mērķis – stimulēt cilvēkos domas, idejas, iztēli caur iegūtajām sajūtām?

Vērot mākslas darbu un nesajust itin neko ir tāpat kā apēst desertu un nesajust garšu. Var garšot, var negaršot, bet pavisam nekā nejušana – tas ir signāls. Vārdos “neko nesaprotu” ir nojaušama spēcīga vēlme neiedziļināties. Saka – skaistums ir skatītāja acīs, tāpēc tas, kā mēs ieraudzīsim mākslas darbu, ir atkarīgs tikai no mums pašiem.

Mazo formu izrāžu vakaru atklāja Dmitrija Gaitjukeviča darbs “No. 5”, veidots pēc Džeksona Polloka tāda paša nosaukuma gleznas. Šāds neko neizsakošs nosaukums abos gadījumos ir atstāts speciāli – dodot brīvību iztēlei, tas neietekmē skatītāju uztveri.

Domājot par izrādi, nāk prātā vārdi “haoss” un “jaunība”, starp kuriem gribas likt vienādības zīmi. To raksturoja izmantoto izteiksmes līdzekļu sajaukums – mūsdienu elektroniskā un instrumentālā mūzika, deja un runa, tumsa un mobilo telefonu “lukturīši” kā vienīgais apgaismojums uz skatuves. Tā visa nekārtība, daudzpusība, kontrasti un, galvenais, maģija un skaistums ļāva brīvi lidot fantāzijās. Abi mākslinieki – gleznotājs un horeogrāfs – skatītājam piedāvāja ne tikai gatavus iztēles produktus, bet mērķtiecīgi deva iespēju mums pašiem izdomāt savus stāstus, vērojot svešus. Līdzīgi kā māksliniekam no haosa veidojas iecere, tāpat jaunībā cilvēkā veidojas personība. Tas ir dabisks un neizbēgams process meklējumos un mēģinājumos, sevis pieņemšanā un atraidīšanā. Tāpat kā dejotāji sekoja līdzi saviem lukturīšiem, tā mēs dzīvē meklējam to “gaismiņu”, pie kuras pieķerties, kas mūs vedīs un apgaismos ceļu starp neskaitāmiem likteņa labirintiem.

Mēs dzīvojam laikā, kad izvēle ir milzīga, arī māksla šai ziņā nav izņēmums. Tas vienlaikus rada vēlmi visu redzēt, būt klāt un ilūziju par laika trūkumu. Paradokss, kas iedzen stresā. Rezultātā ir paviršība – domāšanā un rīcībā.

Alise Putniņa – viena no izrāžu autoriem – minēja, ka viens no dejotāju izaicinājumiem bija “fokusa turēšana” izrādes garumā. Manuprāt, tā ir tā slepenā formula, kā neizplūst un nepazust mūsdienu ilūzijās, un nonākt noteiktā galamērķī, ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē. Tas ir veids, kā izvairīties no paviršības. Būt tēmā no A līdz Z, apzināties, kur tu esi un ko dari, apzināties, ka esi personība un sabiedrības daļa vienlaikus. Noturēt fokusu. Kas var būt spēcīgāks par jauniešiem, vienotiem šajā idejā!?

“Skaistuma manifests” – Alises Putniņas un dejotāju interpretācija par Sandro Botičelli gleznu “Venēras dzimšana” – piesaistīja uzmanību no pašām pirmajām sekundēm ar vieglumu un sapņainību, ko veidoja kustību un mūzikas maigums. Aizverot acis, joprojām redzu dejotāju parādīšanos – kā samta viļņi, kas apskalo jūras krastu, viņi mierīgi viens aiz otra izripo no abām skatuves pusēm; ķermeņiem ķeroties viens aiz otra, tie veido putas – Venēras šūpuli. Senie romieši ticēja – dieviete ir dzimusi no jūras putām. Viņa ir apburošs skaistums, grācija un patiesa mīlestība, viņu radīja daba.

Kaut kā paralēli, bet vienlaikus ar izrādi, savā iztēlē es ieraudzīju Venēru pie spoguļa, kurā ielūkojoties, es saskatīju mežus, ziedus, jūras, upes, debesis ar mirdzošām zvaigznēm, dzīvniekus un cilvēkus. Skaistumam ir daudz seju un tajā brīdī, idealizējot realitāti, es domāju, ka skaistums ir Dievs un visaptveroša mīlestība. Bet arī Mēnesim ir otra puse. Kur skaistums, tur arī greizsirdība, alkatība un cīņas. Ar vienkāršiem, bet efektīgiem elementiem horeogrāfei sanāca parādīt skaistuma ēnas pusi. Balss izmantošana kustību izrādēs nav nekas jauns – vai tā būtu skaidra runa, vai simboliskas skaņas, bet šis paņēmiens joprojām pārsteidz, kad tiek harmoniski iepīts kompozīcijā. Tā, piemēram, manā atmiņā iespiedusies aina, kur dejotāji uzbrūkoši šņāca viens uz otru. Protams, pēc kustībām vien bija skaidrs vēstījums, bet skaņas vēl paspilgtināja efektu.

Parasti manifesti rodas tad, kad sabiedrībā ir jūtama nepieciešamība pēc īpašas uzmanības kādai konkrētai tēmai. Šī mazā izrāde ir ļoti savlaicīgs notikums. Horeogrāfe un dejotāji aicināja skatītājus atkal ieskatīties tēmā “skaistums” caur mitoloģiju, glezniecības un dejas mākslu.

Vakaru noslēdza Elīnas Gaitjukevičas un dejotāju darbs “Pāri visam”. Šī izrāde ļoti ātri lika pārorganizēties maņu orgānu sistēmai. Skatītājs nevilšus kļuva par liecinieku vai pat dalībnieku tādiem notikumiem, kurus tas izmisīgi vēlas ietekmēt, bet vienalga to nespēj. Likās, ka viss uz skatuves notiekošais tiek uzņemts caur ādu; neticami, ka bija kāds, kurš nesajuta dejotāju vibrācijas – ne ķermeņu, bet nervu līmenī. Un lieta tāda, ka mēs arī patiešām esam liecinieki – tie, kam paveicies vairāk un patiešām dalībnieki – tie, kam liktenis nedeva izvēli, bet iemeta nežēlīgos apstākļos. Šī izrāde, tāpat kā glezna, tika veidota pēc patiesiem notikumiem. Ja Teodora Žeriko 1816. gada radītajā gleznā “Medūzas plosts” tika atainots viens konkrēts nelaimes gadījums, tad izrādē es redzēju neskaitāmas kara radītas traģēdijas, kas notiek mūsdienās visapkārt pasaulē.

Relatīvi viegli par tām var uzrakstīt vai izstāstīt ziņās – sausi, bez emocijām. Gatavs – sabiedrība ir lietas kursā. Dejā tā nevar; pat skaista un sarežģīta horeogrāfija neiespaidos, ja tai pamatā nebūs tīru emociju un dejotājiem nebūs skaidras domas, ko viņi dejo. Es redzēju, cik nobrieduši ir tie jaunieši, kas bija gatavi runāt un dejot par tēmām, par kurām pieaugušie bieži izvēlas klusēt. Un aiz izpildītājiem es redzēju horeogrāfi, kurai deja un konkrēti šī izrāde ir instruments, ar kura palīdzību izteikt savu nevienaldzību par tik asām un aktuālām tēmām kā karš un tā sekas.

Tāds ir īsts mākslinieks – atbildīgs, nevienaldzīgs un drosmīgs. Un tāda ir viņa māksla, jo neatdalāma no radītāja.

Joprojām nesaprotu, kāpēc zālē bija palikušas brīvas vietas un starp skatītājiem pārsvarā bija dejotāju ģimenes un citi tuvākie atbalstītāji. Tas nebija slēgts pasākums “savējiem” un nemaksāja simtus, bet tikai (un “kāpēc!?”) piecus eiro.

Ja redzēsiet afišas vēl, lūdzu, aizejiet. “Ritms” un vieshoreogrāfi rada mākslu.

 

Foto: Mārcis Ruiķis

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *