JOURNAL.DANCE.LV

April 23, 2018 at 9:40 pm

Kā izauga laikmetīgā deja Eiropā jeb Objektīvu studentu subjektīvie fakti

Kā izauga laikmetīgā deja Eiropā jeb Objektīvu studentu subjektīvie fakti
Print pagePDF page

Divdesmit pirmajā gadsimtā, kad informācijas apmaiņa notiek tik strauji kā nekad, var droši apgalvot, ka laikmetīgā deja, kaut būdama viena no jaunākajām deju saimes māsām, ir ienākusi un attīstījusies gandrīz ikkatrā pasaules malā, īpaši Amerikā un Eiropā. Mēs, seši, mūsuprāt, objektīvi dejas studenti, ienirsim plašās informācijas plūsmas dzīlēs un iepazīsimies ar sev interesējošo, lai subjektīvi aplūkotu laikmetīgo deju tieši Eiropā, skatot laikmetīgās dejas attīstību mūsu izvēlētajās Eiropas valstīs un izceļot šobrīd svarīgākās attiecīgās valsts dejas īpatnības, horeogrāfus un notikumus. Šajā rakstā iepazīstināsim ar deju Francijā, Nīderlandē, Grieķijā, Īrijā, Lietuvā un Latvijā, iedvesmojoties no tieši 43 interneta rakstiem, divām Latvijas Kultūras koledžas bibliotēkā atrodamajām grāmatām un pāris saistošiem Youtube video.

 

Reinis Dāgs Zvirgzdiņš:

Nevar apskatīt laikmetīgās dejas vēsturi, nesākot no paša sākuma. Tāpēc sākam ar Franciju. Francija ir viena no Eiropas valstīm, kas var tiešām lepoties ar senu dejas vēsturi. Tieši tur 17. gs. ir meklējami skatuviskās dejas – klasiskā baleta – pirmsākumi. Tā laika Francijas karalis Luijs XIV jeb Saules karalis ļoti cienīja dejas mākslu un popularizēja to starp laikabiedriem. Vislielākais viņa ieguldījums bija pirmās dejas izglītības iestādes Académie Royale de Danse dibināšana 1661. gadā, kuras uzdevums bija izkopt teatrālu deju stilu, lai veidotu skatuviskus priekšnesumus, kuros, protams, nevarēja aizmirst par karali galvenajā lomā.

Akadēmijas profesionāļiem uzstājoties, parādījās vairāk skatītāju, tādēļ priekšnesumi arī strauji attīstījās tehniskajā izpildījumā. Pieprasījums veidoja piedāvājumu. Tieši šis gadsimts ir klasiskā baleta rašanās sākums, jo tad tika izveidotas pirmās konkrētās baleta kustības, kā arī deju pirmo reizi uzlika uz papīra – radās pirmais dejas pieraksts.

Francijas baleta tehnika izplatījās pasaulē, un, dejotājiem vēloties pārmaiņas un savas kustības brīvību, deja pamazām attīstījās tālāk. ASV bija pirmās, kur no klasiskās dejas notika pāreja uz moderno deju, tālāk uz postmoderno un visbeidzot uz laikmetīgo.

Arī Francijā pēc klasiskās dejas attīstījās modernā deja un pēcāk postmodernā deja, ko spēcīgi ietekmēja viens no ASV postmodernās dejas pionieriem Mersss Kaningems (Merce Cunningham) un turpat kaimiņvalstī, Vācijā, strādājošā modernās dejas horeogrāfe Pīna Bauša (Pina Bausch). Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados viņi abi iedvesmoja jaunos franču horeogrāfus un ievirzīja Franciju un pat Eiropu jaunā virzienā, dodot atspērienu laikmetīgajai dejai, par kuras aizsākumu Francijā mēdz uzskatīt 1984. gadu, kad viens no mūsdienās atpazīstamākajiem horeogrāfiem Anželēns Prelžokāžs (Angelin Preljocaj) izveidoja savu dejas kompāniju. A. Prelžokāžs sāka dejot, apgūstot klasisko baletu, bet savas zināšanas papildināja Amerikā, skolojoties laikmetīgajā dejā pie Violas Fārberas (Viola Farber) un labāk izprotot kustību un deju. Viņš ir devis lielu ieguldījumu Francijas dejas mākslas pasaulē un iespaidojis daudzus laikmetīgās dejas dejotājus, kā arī saņēmis vairākus prestižus apbalvojumus.

Šeit mazam ieskatam valdzinošā francūža Anželēna Prelžokāža horeogrāfiskajā darbībā – izrādes “Les Nuits” fragments jau šajā gadu tūkstotī, 2013. gadā:

Šobrīd dejotāji izvēlas iet vēl tālāk un meklēt citādākus un ne mazāk interesantus kustības ceļus. Tagad Francijā popularitāti ir ieguvis eksperimentālais deju stils, kurā apvienoti laikmetīgās dejas un ielu deju stili, kas dejotājam sniedz pilnīgu dejas brīvību un ļauj eksperimentēt ar kustību skatītāju priekšā.

Šo eksperimentu pamatā rodas interesanti un dažbrīd pat šokējoši deju stili. Mūsdienās Francijas un citu valstu eksperimentētāji pierāda sevi “Juste Debout” deju sacensībās. Lūk, apskatei un iedvesmai – eksperimentētājs Babū Flekss (Babou Flex) sacensībās 2017. gadā.

Arī es eksperimentēju, 11 gadu vecumā piedaloties “Juste Debout” sacensībās Francijā, kur aptuveni 400 dalībnieku konkurencē iekļuvu ceturtdaļfinālā. Bērnībā mācījos dažādus deju stilus, lai varētu pilnvērtīgi izpausties skatītāju priekšā kā koncertos, tā sacensībās. Mēģinu atklāt ko jaunu arī ikdienā un savā improvizācijā iesaistu, teiksim, house un pat rock’n’roll deju stilu kustības. Piedalīdamies vairākās liela un maza mēroga deju sacensībās, esmu sapratis, cik ļoti var iedvesmoties no citiem dejotājiem un iemācīties ko jaunu. Tieši šajās sacensībās viens no, manuprāt, kolorītākajiem notikumiem ir eksperimentālā stila fināls. Tur vienuviet sastopas labākie Francijas un citu pasaules valstu dīvaiņi, kas apvienojuši tādus deju stilus kā, piemēram, laikmetīgā deja, breiks un bone breaking stils.

 

Karina Gavrovska:

Arī Nīderlandes laikmetīgās dejas pirmsākumu pamatā ir eksperimenti – lai laikmetīgās dejas jauniņie ko sasniegtu, viņi vispirms mācījās no klasiskās dejas pasniedzējiem, tālāk paši eksperimentēja, vēloties attīstīt kustību dažādāk, un tādējādi aizsāka Nīderlandē laikmetīgās dejas mākslu.Saprotams, pats pamats laikmetīgajai dejai Nīderlandē ir meklējams baletā. Pašai Nīderlandei nav ilgas baleta vēstures, tomēr, pateicoties Parīzes un Londonas tuvumam, Hāga un Amsterdama vienmēr ir bijušas norises vietas izcilām Eiropas baleta izrādēm. Starp citu, tieši Hāgā leģendārā balerīna Anna Pavlova, viesojoties Nīderlandē ar priekšnesumu “Mirstošais gulbis”, nomira no pneimonijas.

Viena no veiksmīgākajām dejas kompānijām, kas izaugusi no baleta un vēl arvien ražīgi darbojas mūsdienās, ir Nederlands Dans Theatre (NDT). NDT tika dibināts 1959. gadā, kad Bendžamins Harkarvijs (Benjamin Harkarvy), Holandes Nacionāla baleta baletmeistars, kopā ar citiem dejotājiem nolēma aiziet no klasiskās dejas kompānijas. 60. gados NDT repertuārs sastāvēja no klasiskās un amerikāņu modernās dejas. Kompānija ātri guva panākumus un atpazīstamību ar tādu horeogrāfu kā Hanss van Mānens (Hans Van Manen) un Jirži Kilians (Jiri Kylian) palīdzību.

NDT sadarbojās un joprojām sadarbojas ar daudziem vieshoreogrāfiem. Ohads Naharins (Ohad Naharin), Viljams Forsaits (William Forsythe), Kristala Paita (Crystal Pite) un daudzi citi ir radījuši savus darbus, sastrādājoties ar kompānijas dejotājiem, tāpēc NDT izceļas ar daudzveidīgiem un kontrastējošiem deju priekšnesumiem. Viņu repertuārā ir gan eksperimentāla horeogrāfija ar pārspīlētām emocijām un rituāla dejām, gan klasiskie baleti ar odziņu, piemēram, “Apburtā princese”, kur Aurorai aizmigt liek heroīna adata.

Viens no maniem mīļākajiem NDT darbiem ir “Chamber”, kura horeogrāfe ir Medī Valerskī (Medhi Walerski). Tajā var saskatīt atsauces uz Pīnas Baušas meistardarbu “Le Sacre du Printemps”. “Chamber” aktīva darbība mijas ar tādiem kā klusuma momentiem horeogrāfijā, ir arī kustību atkārtojums. Priekšnesums ir līdzīgs rituāla dejām, kuras mēģina sabalansēt haosu ar kārtību. Domāju, ka šis darbs ir īpaši aktuāls mūsu nepacietīgajā un steidzīgajā pasaulē, jo tas liek uzsvaru uz pašu galveno – primitīvo, vienkāršo.

Vēlos dalīties arī ar NDT vieshoreogrāfu Ohadu Naharinu, kurš teātrim ir rādījis neskaitāmus šedevrus, tajā skaitā darbu “The Hole”:

Arī es esmu daudzpusīga savās ikdienas gaitās, un tās ir pilnas ar kontrastiem. Rīti sākas ar baletu, kur es sajūtu sevi kā graciozu Odetu no “Gulbju ezera”, kaut gan līdz vieglumam kustībās man ir kā līdz Amsterdamai. Dienas laikā cenšos atbrīvoties, atrast kustību plūdumu, opozīcijas punktus un elpu laikmetīgajā dejā. Dažreiz pēcpusdienās sanāk uzvilkt lina kleitu un izpildīt latviešu tautas dejas soļus studentiem no Uzbekistānas. Vakaros es uzvelku papēžus un ļauju vaļu savai sievišķīgajai pusei. Es uzskatu, ka tieši kontrasti ikdienā padara dejošanu interesantāku un garšīgāku.

Nīderlandei varbūt nav izteikti bagātīga un sena dejas pagātne, bet tā noteikti var lepoties ar tagad sasniegto, un pēc izpētītā varu apgalvot, ka dejai šajā valstī ir liela nākotne. Ar augsta līmeņa skolām un jauniem dejotājiem, kurus grūti atšķirt no pieredzējušiem profesionāļiem, Nīderlandei ir visas iespējas strauji attīstīties.

 

Valērija Maslobojeva:

Lai secinātu, kāda ir laikmetīgā deja konkrētā valstī, nepietiek iepazīties tikai ar vienu mākslinieku, ir jāierauga kopskats. Grieķijā dejas māksla kopumā ir augstā līmenī attīstīta un daudzpusīga, jo liela daļa grieķu horeogrāfu ir apzinājušies paši savas robežas, normas un stereotipus, kurus tad viņi dejā arī cenšas lauzt. Iepazīstot šo horeogrāfu daiļradi, gribu teikt, ka Grieķija ir viena no tām valstīm, kur laikmetīgā deja ir izveidojusi savu izteiktu rokrakstu. Grieķu veidotajās horeogrāfijās ievēroju kopīgas iezīmes – dejotājiem īpašs uzsvars tiek likts uz ķermeņa centru, kustības ir sarežģītas un neparastas, jo tajās vienlaicīgi ir iesaistītas vairākas ķermeņa daļas. Kustībām piemīt mobilitāte, un, lai nezaudētu līdzsvaru un izpildītu visu bez grūtībām, dejotājiem ir jābūt tehniski sagatavotiem un jāapzinās, kā strādā ķermeņa centrs.

Skatoties deju priekšnesumu video, man arī šķiet, ka Grieķijā īpašs uzsvars tiek likts uz ritmu un elpu, kā arī grīdas izmantošanu atbalstam, lai palīdzētu kustībai. Vismaz tā man ir mācījusi mana laikmetīgās dejas pasniedzēja, ka tā vajadzētu darīt. Ko es varu pati spriest – visbiežāk ritms ir ātrs, straujums bieži tiek izmantots kulminācijas brīdī, tomēr dejā eksistē arī tādas epizodes, kad darbība uz skatuves apstājas vai arī tiek izpildītas minimālas kustības.

Grieķu laikmetīgās dejas filozofija varētu būt – kailums ir skaistums. Cieņa un apbrīna pret kaila ķermeņa formām meklējama jau sengrieķu tradīcijās, gan mākslā, gan sportā. Šis cilvēka dabīgais izskats, kailums, iespējams, ir veids, kā būt dabiskam un nesamākslotam dejas priekšnesumos.

Grieķu laikmetīgai dejai ir raksturīgs spēcīgs vārds un šovs, ar daudz komunikācijas līmeņiem, kurus visus vai pat nevienu man nav nepieciešams saprast, lai es varētu baudītu priekšnesumu. Mākslinieki minimāli izmanto seju emociju attēlojumā, lielākoties uzsvars tiek likts uz (kaila) ķermeņa valodu.

Es vēl tikai mācos dejot kā grieķi, kas emocijas parāda tikai ar ķermeņa kustībām, tādēļ izmantoju arī savu skaisto seju, lai spēcīgi un ekspresīvi izteiktos dejā. Es raugos uz dzīvi pozitīvi un dejas laikā nespēju slēpt prieku. Kad dejoju, esmu tiešām laimīga, un tādas emocijas ir jārāda un jādod skatītājiem. Tā ir mana dejas filozofija.

Domāju, ka grieķu laikmetīgās dejas idejas par kailumu nespētu dzīvot Latvijā sabiedrības temperamenta un aizspriedumu dēļ. Šāda mākslas ekspresija ir piemērota tieši Grieķijas iedzīvotājiem, kuri kopā pārdzīvo, teiksim, valsts finanšu problēmas un kuriem ir savādāks viedoklis par skaistumu. Bet, iespējams, tā būtu laba pieredze un iedvesmas avots – iepazīties ar kādu no Grieķijas laikmetīgās dejas māksliniekiem un pieredzēt izrādi bez kostīmiem.

 

Alise Bēra:

Skatoties globusā mazliet uz augšu, kur vairāk līst, pat diezgan daudz līst, ir vēl kāda Eiropas valsts, kur laikmetīgā deja ir iesakņojusies nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, bet tās dejas pazīme nav kailums, kā tas ir Grieķijā. Tā ir Īrija.

Aplūkojot laikmetīgās dejas vēsturi Īrijā, ir jāsāk ar Dublinas Laikmetīgās dejas teātri, ko principā var uzskatīt par laikmetīgās dejas aizsācēju Īrijā. Tas dibināts 1979. gadā un savu desmit gadu pastāvēšanas laikā nenoliedzami attīstīja deju un kustību Īrijas mākslas telpā. Teātris bija pirmā valsts finansētā dejas kompānija. Dublinas Laikmetīgās dejas teātris koncentrējās uz Īrijas vēsturisko mantojumu, kuru izkopa un ar kuru uzstājās skatītājiem, pielāgojot dejas tehniku un izrāžu tēmas. Bez tradicionālās kultūras apzināšanās teātra dibinātāja Džoana Deivisa (Joan Davis) kopā ar kompānijā praktizējošajiem dejotājiem regulāri apguva dažādas jaunas dejas tehnikas un stilus, lai paplašinātu savas zināšanas un attīstītu ķermeņa kustību.

1990. gadā Īrijā tika atvērta Dejas koledža, kur pilna laika studijās iespējams apgūt laikmetīgās dejas mākslu pie profesionāliem dejotājiem un horeogrāfiem. Līdzīgi kā Latvijas Kultūras koledžā, kur arī ir iespējams mācīties laikmetīgo deju, arī Īrijā šī ir divu gadu programma. Tā sevī iekļauj klasisko deju, dejas vēsturi un džeza deju un, atšķirībā no Latvijas programmas, ir papildināta ar stepu, pilatēm, vokālajām nodarbībām, anatomiju un uztura mācību. Taču tā ir maksas mācību iestāde, kas studentam vienā mācību gadā izmaksā 3 600 eiro.

Savukārt Īru Mūzikas un dejas akadēmijā ir četru gadu bakalaura programma laikmetīgajā dejā, kurā padziļināti māca arī par īru deju, vēsturi un folkloru un, protams, iekļauj arī citus deju stilus. Tāpat studenti tiek sagatavoti gan pedagoģijā, gan producēšanā, tāpēc, absolvējot šo programmu, dejošana nav vienīgā karjeras iespēja. Akadēmijā ir iespēja iegūt arī maģistra grādu laikmetīgās dejas mākslā.

Mūsdienās Īrijā aktīvi darbojas vairākas ievērojamas dejas kompānijas, kā, piemēram, Īrijas Dejas teātris, kuru nu jau gandrīz trīsdesmit gadus vada abi tā dibinātāji. Kā piemēru interesantai dejas izrādei var minēt teātra 2012. gada iestudējumu visai ģimenei “Block Party”, ar kuru kompānija koncertēja ASV. Tās scenogrāfija ir milzīgi krāsaini kluči, kas atgādina lego klučus. No tiem dejotāji veido gan mājas, gan mēbeles un daudzpusīgi apspēlē tos, uzstājoties dažādos pilsētas veidojumos un aicinot skatītājus tuvāk.

Tāpat jāpiemin laikmetīgās dejas kompānija “CoisCéim” (no īru val. – “solis”). Deivids Boldžers (David Bolger) dibināja šo kompāniju 1996. gadā un vada to vēl arvien. “CoisCéim” izmanto dažādus deju stilus savās horeogrāfijās, tādējādi radot dzīvīgas, jautras un vizuāli patīkamas izrādes. Sākotnēji izrādes lielākoties norisinājās teātra zālēs, taču pēdējos gados vairākas horeogrāfijas veidotas specifiskām lokācijām, piemēram, bāram vai dzīvoklim.

Līdz ar laikmetīgās dejas popularitāti un deju kompāniju uzplaukumu 20. gadsimta beigās Īrijā ir izveidojušies dažādi mākslas festivāli un laikmetīgās dejas pasākumi, kas piesaistījuši ne tikai īru, bet arī Eiropas horeogrāfus un dejas kompānijas. Piemēram, Dublinas Dejas festivāls pirmoreiz norisinājās 2002. gadā un nu ir ikgadējs pasākums, kas aicina dažādas deju kompānijas uzstāties Dublinā ar savām izrādēm. Teiksim, šī gada programmā ir paredzētas izrādes no Anglijas un Spānijas deju kompānijām. Festivāla galvenais mērķis ir iepazīstināt īru sabiedrību ar laikmetīgās dejas mākslas dažādību, kā arī sniegt iespēju īru dejotājiem un horeogrāfiem gūt pieredzi, sadarbojoties ar ārzemju dejotājiem.

Ievērojams ir arī īru laikmetīgās dejas horeogrāfs Fērguss O’Konkūrs (Fearghus Ó Conchúir), kurš nāk no ģimenes, kas vienmēr ir aizrāvusies ar sportu. Viņš kopā ar ģimeni bieži ir devies skatīties īru nacionālo sporta veidu – gēlu futbolu. Horeogrāfs stāsta, ka viņa brālis un māsa ir ļoti spēcīgi un sportiski, bet viņu sports nekad nav interesējis. Viņš vienmēr ir jutis, ka ir cits veids, kā izpaust savu spēku un sajūtas – caur deju. Viens no interesantākajiem Fērgusa O’Konkūra darbiem “The Match” savabīgā veidā apspēlē viņa sportisko ģimeni un atspoguļo viņa iekšējās sajūtas, parādot to īru skatītājam saprotamā veidā. Divi vīrieši futbola laukumā metaforiski ataino sporta galveno ideju, ka vienmēr kāds – stiprākais – uzvar un vienmēr kāds zaudē, kas liek aizdomāties arī par cilvēku attiecībām.

Kā galvenā kopīgā iezīme īru horeogrāfu darbos, izrādēs un izglītības iestāžu programmās ir patriotiskā noskaņa pret Īriju un tās kultūrvēsturisko mantojumu. Izglītības programmā tiek iekļautas mācības par īru folkloru un vēsturi, mūziku un deju. Viņi lepojas ar savu deju un tās popularitāti arī mūsdienās.

Es arī uzskatu sevi par patrioti, varbūt tāpēc visu mūžu lecu polkas un palēcienus latviešu tautas dejās. Bet man deja nav tikai par soļiem, caur deju es apzinos dejas vēsturi, zelta fonda horeogrāfu rokrakstu un tautastērpa valkāšanas kultūru. Ar tautas deju palīdzību iemācījos cienīt savas valsts kultūrvēsturisko mantojumu un ceru sākt to papildināt ar savām horeogrāfijām.

Es gribu mainīt priekšstatu, ka latviešu tautas deja ir stīva un garlaicīga. Jau šobrīd pārliecinos, ka dejotāji nereti par zemu novērtē tautas deju, pirms to ir dejojuši. Tā prasa milzu fizisko sagatavotību, kā jau visas dejas, taču tehnika tajā ir atšķirīga un, protams, ļoti svarīga. Tāpat kā tautas dejas dažādām tautām atšķiras, arī laikmetīgā deja katrā valstī ir citāda. Arī Latvijas kaimiņvalstij – Lietuvai.

 

Simona Ozola:

Lietuvā laikmetīgā deja ir aizsākusies mazliet ātrāk nekā Latvijā, tomēr tās attīstību tāpat kā Latvijā ir aizkavējis okupācijas periods. Padomju Savienībā tikai divi skatuves deju žanri tika cienīti un atbalstīti – balets un tautiskās dejas. Bez šiem diviem deju stiliem pamazām sabiedrībā popularitāti ieguva arī sporta dejas, taču modernā deja okupācijas laikā palika vien amatieru līmenī. Modernās dejas horeogrāfi mācījās pašmācības ceļā, jo nebija iespējams iegūt izglītības diplomu šāda veida dejās. Augstākās izglītības programmas šāda veida dejās radās vien pēc neatkarības atgūšanas. Tāpat šī mākslas forma izteikti iezīmēja indivīda brīvību, kas noteikti nebija atbilstoši tā laika ideoloģijai. Tomēr modernā deja, kaut minimāli, bet pastāvēja Lietuvā arī okupācijas perioda laikā, un tieši tad arī tika likti pirmie pamati Lietuvas laikmetīgās dejas attīstībai – 1969. gadā Kira Katerina Daujotaite (Kira Katerina Daujotaitė) atvēra savu deju studiju “Sonata”, kur turpināja ekspresionisma dejas tradīcijas.

Deju studijā “Sonata” dejas pamatus apguva Birute Letukaite (Birutė Letukaitė), kas vēlāk, 1982. gadā, izveidoja savu deju teātri “Aura”. Vēl pirms Lietuvas neatkarības atgūšanas papildus darbam teātrī Birute Letukaite sazinājās un aicināja uz Kauņu ārvalstu horeogrāfus un deju skolotājus, tādējādi arī lielā mērā ietekmējot laikmetīgo deju Lietuvā. Šobrīd Birutes Letukaites vadītā “Aura” vēl arvien aktīvi koncertē un ir Lietuvā vienīgā pašvaldības atzītā dejas kompānija.

Lūk, īss kaceklis vienai no “Auras” izrādēm “Glück / Laimė / Cчастье”:

Līdz ar Lietuvas neatkarības atgūšanu, protams, veidojās arī citas dejas kompānijas, taču deja kaimiņvalstī attīstījās ne tikai ar deju kompāniju palīdzību. 1995. gadā Viļņā tika dibināta neatkarīga organizācija Lithuanian Dance Information Center. Centra galvenais mērķis ir savākt un izplatīt informāciju par deju, publicējot rakstus, krājot deju kartotēku un veidojot video arhīvu. Gadu pēc tā dibināšanas centrs nolēma organizēt pirmo Lithuanian New Dance Project Festival, kurā togad gan piedalījās vien 12 deju priekšnesumi. Dalībnieku sastāvs bija kolorīts – priekšnesumu veidotāju vidū bija gan baletdejotāja, gan bibliotekārs un pat divi farmaceiti. Tomēr festivāls atrada savus skatītājus, un tieši 1996. gads ir uzskatāms par laikmetīgās dejas horeogrāfijas aizsākumu Lietuvā.

Tā kā Lietuvas sabiedrība gandrīz pusi divdesmitā gadsimta pavadīja aiz dzelzs priekškara, citviet pasaulē kultūrā notiekošais minimāli sasniedza lietuviešus, īpaši jau dejas mākslā. Tādēļ, atgūstot neatkarību, Lietuvas horeogrāfi centās uzsūkt visu informāciju no Amerikas un Eiropas modernās dejas. Kamēr daļa horeogrāfu izteikti centās bezmaz vai kopēt pasaulē esošās dejas tendences, tā īsti nemeklējot savu stilu, daļa mākslinieku tikai aizguva ideju no ārvalstīm. Tā Birute Banevičiūte (Birutė Banevičiūtė) 2007. gadā, iedvesmojoties no Zviedrijas, izveidoja bērnu laikmetīgās dejas teātri “Dansema”. Tās priekšnesumi ir paredzēti skatītājiem no 0 līdz 11 gadu vecumam. Tā kā šīs ir dejas izrādes bērniem, saprotams, ka bērni tiek iesaistīti vai drīzāk – paši iesaistās izrādēs. Teātris meklē kustības materiālu, domājot par to, kādas kustības kāda vecuma bērni pazīst. “Dansema” veidotās izrādes stāsta, piemēram, par pārvērtībām dabā un pasaules rašanos, līdztekus spēlējoties ar krāsainiem tērpiem un gaismām. “Dansema” savas izrādes demonstrē ne tikai Lietuvā, bet arī aktīvi dodas tūrēs ārpus valsts. “Dansema” dejotājs Mants Stabačinskis (Mantas Stabačinskas) pauž, ka šajā teātrī viņu aizrauj bērniem piemītošais dabiskais patiesums un tas, ka katra izrāde ir pilnīgi citāda.

Bērnībā man gan bija grūti būt patiesai pret sevi – dejoju hip-hop dejas, kaut klasika bija mans mīļākais deju skolas priekšmets. Hip-hop deju klasēs izmantoju sev mīļās klasiskās roku kustības un tādēļ ieguvu iesauku “Afrodīte”. Šobrīd esmu patiesāka pret sevi un daru to, ko visvairāk gribu, – studēju laikmetīgo deju un klasikā līdz sirds dziļumiem izpaužos ar roku kustībām.

 

Linda Gimburga:

Pamazām apceļojot Eiropas laikmetīgās dejas pasauli, esam nonākuši mājās – Latvijā, kur sāksim ar ielūkošanos pašos latviešu skatuviskās dejas pirmsākumos.

Latviešu publika baletu iepazina vien 19. gs., kad Rīgā ik pa laikam viesojās baleta mākslinieki no Pēterburgas, Parīzes un Vīnes. Pirmais latvietis, kas profesionāli apguva baleta mākslu, bija Mārtiņš Kauliņš, un tieši viņš 1911. gadā Jaunajā Rīgas latviešu teātrī izveidoja pirmo latviešu baleta trupu. Pirmais pasaules karš pārrāva šīs trupas darbību, bet baleta kustība atsākās ar jaunu sparu kara beigās, 1918. gadā, kad dzimtenē sāka atgriezties kultūras darbinieki. 1919. gadā tika dibināts valsts operteātris. Tā paša gada beigās tika dibināta Latvijas Konservatorija, kur mācību programmā tika iekļauta arī ritmikas mācība, kuru pasniedza E. Žaka-Dalkroza institūta (Vācija) absolvente Anna Ašmane-Sietiņsone. Tāpat Latvijā neatkarības laikā ritmiku pasniedza un deju priekšnesumus veidoja Felicita Ertnere, kas ritmiku bija mācījusies Pēterburgā, un Beatrise Vīgnere, kas izglītību bija ieguvusi Maskavā.

Redzams, ka modernās dejas pamati Latvijā ienāca no dažādām debess pusēm. Starpkaru periodā darbojās vairākas dejas skolas, tostarp jau pieminētās Beatrises Vīgneres deju skola. Tā savu darbību beidza 1944. gadā, un tālāk modernās dejas attīstībai izsekot ir grūti. Latvijas PSR aizvien pastāvēja tautas dejas, turpinājās deju svētku tradīcija un darbojās opera. Tāpat pastāvēja estrādes dejas grupas, kā, piemēram, “Ritms”, kas koncertēja Latvijā un citās PSRS republikās. Vien dzelzs priekškaram krītot, Latvijas sabiedrība iepazina moderno, postmoderno un laikmetīgo deju, kas sajaucās ar jau zināmo baletu un estrādes deju. Tieši neatkarības pirmajos gados aktīvi darboties sāka laikmetīgās dejas horeogrāfe, par kuru nevar nepastāstīt vairāk, – Olga Žitluhina.

Olga Žitluhina dejo jau kopš bērna kājas. Bakalaura izglītību dejas jomā ieguva Sanktpēterburgā, savukārt maģistra grādu ieguva Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Pēc absolvēšanas darbojās dažādos deju kolektīvos kā dejas pedagoģe, bet 1996. gadā dibināja pati savu dejas kompāniju. Olgas Žitluhinas dejas kompānija darbojās 16 gadus un izbeidza savu darbību klasiska iemesla dēļ – valsts finansējuma trūkuma dēļ. Gadu pēc savas kompānijas bēru nosvinēšanas O. Žitluhina kļuva par iniciatoru nākamajai laikmetīgās dejas kompānijai – “Ārā”.

Par dejas attīstību Latvijā un savu pieredzi mums stāsta Annika Andersone, deju studijas “Benefice” vadītāja, kura atklāj, ka tieši Olga Žitluhina viņu ir iedvesmojusi nopietnāk pievērsties tieši laikmetīgajai dejai: “Kad es sāku strādāt (1999. gadā), laikmetīgās dejas kā tādas Latvijā nebija, vienīgi Olga Žitluhina dejoja un mācīja ko citādāku, kas ar laiku ieguva apveidus un nosaukumus. Bet es jau toreiz strādāju savādāk, ar cita veida plastiku un cita veida izteiksmes līdzekļiem. Pēc neilga laika, tieši apmeklējot Olgas klases, ieguvu skaidrību, ka manas horeogrāfijas vairāk līdzinās laikmetīgajai dejai. Tad nu arī sāku apmeklēt kursus un seminārus šajā jomā, kas, protams, bija tikai ārzemēs.

Mainījies līdz mūsdienām ir ļoti daudz. Šī deja ir kļuvusi ļoti plaša, ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem, ar saturu un pat režiju. Tā ir kļuvusi kā dejas izrāde. Ar šo dejas stilu var pateikt daudz un izdarīt daudz.

Manuprāt, to ir ietekmējuši sociālie tīkli, interneta iespējas Latvijā. Līdz ar to mēs sākām redzēt, kā dejo pasaulē. Redzējām atšķirīgās iezīmes, idejas un pārkāptās robežas šajā stilā. Novēlējums būtu, lai tā neaiziet citu ceļu, lai tā paliek joprojām dejiska.”

Olgas Žitluhinas ietekme Latvijas dejas pasaulē ir ļoti jūtama arī šobrīd, jo kā Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura studiju programmas “Laikmetīgās dejas māksla” vadītāja viņa ik pēc vairākiem gadiem izauklē jauno dejotāju paaudzi. Taču neaizmirsīsim arī par lielisko un daudzsološo iespēju studēt laikmetīgo deju Latvijas Kultūras koledžā (kur studējam mēs) un arī turpat, koledžā, mācīties mūsdienu dejas un latviešu tautas deju.

Es izvēlējos savu raksta daļu veidot par Latviju, jo, apmeklējot dejas vēstures lekcijas, esmu apzinājusies, cik noderīgas ir vēstures zināšanas un kā tās var palīdzēt manā daiļradē, un saprotu, ka būšu tikai ieguvēja, izpētot manas saknes – Latvijas dejas vēsturi. Tāpat man bija interesanti meklēt informāciju un veikt izpēti par Olgu Žitluhinu un viņas māksliniecisko darbību, nojaust viņas domu gājienu un dejas kvalitātes kritērijus, jo pēc gada, kad veidošu savu diplomdarbu koledžā, O. Žitluhina būs žūrijas priekšsēdētāja.

 

Skatoties uz to, kā laikmetīgā deja ir attīstījusies un kāda tā tagad ir, varam apgalvot, ka katrai valstij ir savas specifiskās iezīmes. Laikmetīgā deja tiek popularizēta, horeogrāfiem veidojot priekšnesumus un organizējot festivālus, un tā pamazām tiek ievērota un novērtēta arvien plašākā cilvēku lokā. Šobrīd laikmetīgā deja turpina augt un attīstīties, dejotājiem meklējot jaunas un kombinējot jau esošās kustību valodas. Kas zina, varbūt, pat visticamāk, apzinoties straujo vēstures ritējumu, laikmetīgo deju nomainīs cits deju stils un pēc vairākām desmitgadēm citi Latvijas Kultūras koledžas deju studenti rakstīs par nu jau cita, jauna, deju stila vēsturi.

Paldies Ilzei Zīriņai par iedvesmu un motivāciju.

Rīga, 2018. gada aprīlis

 

KO MĒS IZLASĪJĀM

1. https://en.wikipedia.org/wiki/J%C3%A9r%C3%B4me_Bel
2. https://en.wikipedia.org/wiki/Festival_d%27Avignon
3. https://www.theguardian.com/stage/2011/nov/22/step-guide-dance-jerome-bel
4. https://ourpastimes.com/the-history-of-french-dance-12329999.html
5. https://sites.google.com/site/ugadancehistory/our-mission
6. https://bachtrack.com/article-histoire-ballet-opera-paris-ballet-focus-juillet-2017
7. https://en.wikipedia.org/wiki/Baroque_dance
8. https://en.wikipedia.org/wiki/Juste_Debout
9. http://bcone.redbull.com/en_INT/article/juste-debout-celebrates-15-years
10. http://www.preljocaj.org/menu.php?lang=en&m=1&a=1
11. https://www.independent.co.uk/arts-entertainment/obituary-karin-waehner-1073025.html
12. https://www.festival-automne.com/en/edition-2017/jerome-bel-jerome-bel
13. https://www.amsterdam.info/dance/
14. https://www.scapinoballet.nl/en/about-scapino
15. https://www.codarts.nl/en/
16. https://www.ndt.nl/
17. https://en.wikipedia.org/wiki/Dimitris_Papaioannou
18. https://www.vedomosti.ru/lifestyle/articles/2017/12/20/745879-festival-net
19. http://www.the-village.ru/village/weekend/weeknd-theatre/295244-intervyu-papaioannu
20.  http://www.dancetheatreireland.com/pages/artdirec.htm
21. http://ausdance.org.au/articles/details/dublin-contemporary-dance-theatre
22. https://www.collegeofdance.com/
23. https://www.irishworldacademy.ie/undergraduate/ba-performing-arts-contemporary-dance/
24. http://coisceim.com/about-broadreach/
25. http://coisceim.com/about-us/
26. http://www.dublindancefestival.ie/about-us
27. https://www.theplace.org.uk/whats-on/fearghus-%C3%B3-conch%C3%BAir
28. http://www.fearghus.net/projects/match-%e2%80%93-film-version/
29. http://aura.lt/apie-mus/?lang=en
30. http://dansema.lt/en
31. http://lithuanianculture.lt/menosakos/contemporary-dance/?lang=en
32. http://www.dance.lt/en/904675/dance_news/articles/contemporary-dance-in-lithuania
33. http://www.dance.lt/en/109696/dance_news/news
34. http://old.lmta.lt/en/-dance
35. https://leu.lt/en/structure/faculties-and-institutes/faculty-of-education/department-of-dance-theater/all.html
36. https://lt.wikipedia.org/wiki/Birut%C4%97_Letukait%C4%97
37. http://kaunas2022.eu/en/2016/04/21/kaunas-2022-ambassadors-birute-letukaite/
38. http://journals.ru.lv/index.php/SIE/article/viewFile/425/475
39. https://dance.lv/musdienu-deja-latvija/
40. http://ritms.lv/grupa/#ves-tab
41. https://www.km.gov.lv/lv/kultura/deja/jaunumi/ieskats-latvijas-modernas-dejas-vesture-lekcija-beatrises-vigneres-fiziskas-un-estetiskas-audzinasanas-skola-1923-1944-1613
42. https://lv.wikipedia.org/wiki/Visp%C4%81r%C4%93jie_latvie%C5%A1u_Dziesmu_un_Deju_sv%C4%93tki
43. https://movementresearch.org/people/olga-zitluhina

 

KO MĒS APTAUSTĪJĀM

1. Bāliņa, G., Bite, I. Latvijas baleta enciklopēdija. Izdevniecība Pētergailis, Rīga, 2006.
2. Voskresenska, J. Latviešu padomju balets. Liesma, Rīga, 1978.

 

KO MĒS NOSKATĪJĀMIES

1. https://www.youtube.com/watch?v=ujYv9LKsWFg
2. https://www.youtube.com/watch?v=afXzOyECw24
3. https://www.youtube.com/watch?v=3v69hrtufDw
4. https://www.youtube.com/watch?v=RkkfowmD2_I
5. https://www.youtube.com/watch?v=WgWYninCKzU
6. https://www.youtube.com/watch?v=4fMZkV6_UHo
7. https://www.youtube.com/watch?v=f2Ge6sfU4Zs
8. https://www.youtube.com/watch?v=-sxzPIXi0d4
9. https://vimeo.com/40729739
10. https://www.youtube.com/watch?v=y0lwUatQw4M
11. https://vimeo.com/247043020

 

Šo rakstu veidojuši seši LKA Latvijas Kultūras koledžas dejas programmas studenti:

Alise Bēra

Karina Gavrovska

Linda Gimburga

Valērija Maslobojeva

Simona Ozola

Reinis Dāgs Zvirgzdiņš

0 likes Ārzemju pieredze , Laikmetīgā deja Latvijā
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *