JOURNAL.DANCE.LV

April 3, 2018 at 9:45 pm

Kad atmiņas (aiz)kustina. Par laikmetīgās dejas izrādi “Memor”

Kad atmiņas (aiz)kustina. Par laikmetīgās dejas izrādi “Memor”
Print pagePDF page

Laura Lapiņa

Domājot par horeogrāfes Agates Bankavas izrādi “Memor”, man atausa prātā viena no somu mākslinieka Peko Koskinena* idejām, kā domāt par sev interesējošiem jautājumiem un tēmām mākslā un dzīvē kopumā. Peko Koskinens pauž uzskatu, ka vispirms vienmēr vajag domāt par pašu ideju/tēmu, darboties vispirms tikai ar to, nekoncentrējoties uzreiz uz konkrētu mediju vai mākslas veidu, lai sevi neierobežotu. Un tikai, kad ideja ir jau daudz skaidrāk izstrādāta, atrast tai vispiemērotāko mediju vai mākslas veidu.

Saistībā ar “Memor” šo Peko Koskinena ierosinājumu apgriezu kājām gaisā, jautājot sev – kāpēc laikmetīgā deja ir/nav piemērots mākslas veids, lai runātu par atmiņām? Diezgan ātri secināju, ka tā ir ļoti piemērots veids/medijs.

Laikmetīgās dejas izrādes, ko esmu baudījusi un vērojusi, man ir radījušas priekšstatu, ka tas ir gan, protams, kustību, gan poētisks, gan vizuāls, gan arī bieži ļoti nelineārs mākslas veids. Tāpēc atmiņas, kas dziļākajā būtībā ir mūsu fantāzijas auglis (daudz ko izlaižam, daudz ko pieliekam klāt) un kas ļauj sekundes simtdaļās ceļot caur gadu desmitiem, savā būtībā, manuprāt, ir ļoti līdzīgas laikmetīgajai dejai. Tās ir tāda poētiska kustība mūsu iekšējā pasaulē. Tādējādi par atmiņām laikmetīgās dejas valodā abu līdzīgās dabas dēļ iespējams runāt ļoti organiski.

Atmiņu temats ir ļoti plašs (ķermeņa atmiņa, prāta atmiņa, emocionālā, individuālā, kolektīvā, vēsturiskā utt.). Tomēr tieši tādas tēmas acīmredzami Agati uzrunā un tās apskatītas arī citos viņas darbos “Nature Morte”, “Slikta”, “Membra”, “Fafabulala”. Turklāt šķiet, ka tādas tēmas ir arī laikmetīgās dejas viens no būtiskiem interešu objektiem, kā arī ir tai pa spēkam. Laikmetīgā deja iepriekšējā rindkopā pieminēto iezīmju dēļ ļauj šādam lielām tēmām mūs netriviāli, svaigi un emocionāli uzrunāt un sasniegt, manuprāt, pat zemapziņas līmenī.

Agatei par katru lielo, plašo tēmu acīmredzami ir daudz ko teikt – izmantojot vizuālo, simbolu, dejas un skaņas valodu; to liecina arī izrāde “Memor”. Un tas, ka nelineārs ceļojums laikā raksturīgs gan laikmetīgajai dejai, gan atmiņai, nebūt nenozīmē, ka izrādei nav sākuma, vidus vai beigu daļas. Tieši pretēji – tai ir visas trīs un, lai cik pretrunīgi tagad tas neizklausītos, salīdzinot ar iepriekš teikto, visas ir tieši tādā secībā. Izrādes dramaturģiskās struktūras uzbūvē (protams, arī saturā) savu nozīmīgu artavu ir devusi dramaturģe Anna Zvaigzne, kura ar Agati ir sadarbojusies vairākas reizes (arī izrādēs “Fafabulala”, “Slikta”). Šī struktūra lielā mērā palīdz darbu uztvert kā pabeigtu veselumu un vienotu, tai pat laikā savdabīgu un unikālu pasauli.

Manuprāt, izcila izvēle ir arī klavieru izmantojums izrādē, jo tās ne tikai spēlē / tiek spēlētas, bet kļūst arī par ceturto dejotāju un simbolisku atmiņu tēlu izrādes pasaulē. Tās kopumā lieliski piestāv arī atmiņu melanholiskajai dabai – jo pat skaistāko pagātnes mirkļu atsaukšana iekļauj nedaudz skumju par neatgriezeniski zudušo, ko klavieres filigrāni spēj atskaņot.

Daudzi kustību elementi izrādē sniedza tik interesantu pieredzi, ka gribējās, lai Agate tos izmantotu ilgāk/detalizētāk un, variējot ar attiecīgo elementu, ļautu skatītājiem to izbaudīt pilnībā. It īpaši izrādes sākums, kas acumirklī ievadīja izrādes tematikā un atmosfērā, ļāva sajust laika ritmisko un meditatīvo iedabu – kā laiks paiet un pārvēršas par atmiņām.

Slavējams man likās arī balss un teksta izmantojums izrādē. Lai gan dejotāji runāja par atmiņām, tomēr primāri balsīm, šķiet, bija līdzīga funkcija kā izrādes sākumam – izdzīvot atmiņas caur ķermenisku pieredzi, caur emocijām un sajūtām, ko rada tekstu plūdums. Turklāt šī izrādes vieta atkal parādīja, ka audiālam tekstam ir arī citas kvalitātes, ne tikai izrunāto vārdu jēga (muzikalitāte, ritmiskums, ķermeņa kustināšana, emociju izraisīšana u. c.) un ka tas lieliski un organiski iekļaujas arī laikmetīgās dejas izrādēs. Jāpiemin, ka Agate visai bieži savās izrādēs izmanto tekstu un dejotāju balss veidotas skaņas, un tas viņas izteiksmju līdzekļu arsenālu un pašus darbus acīmredzami bagātina.

Man kā kino jomas cienītājai šajā darbā bija daudz asociāciju arī ar to. It īpaši uzraksti uz ķermeņa vedināja uz asociācijām ar filmām “Memento” un “Joprojām Alise”, kur varoņi izmisīgi pierakstīja svarīgu informāciju, lai neaizmirstu savu pagātni, sevi. Tāpēc šīs ainas izrādē man asociējās ar mūsu bailēm aizmirst svarīgāko, aizmirst savu kodolu. Centieniem pagātni iegrāmatot, kaut gan zinām, ka precīzs tās novilkums nav iespējams. Par ko arī skaisti skumstam… Ironisks skatījums uz pasauli un rotaļīgums līdz šim ir vērojams visos Agates darbos, pat lielo tēmu darbos – viņas mākslinieciskajā rokrakstā.

Izrādē saskatīju arī pašas horeogrāfes biogrāfisko pieredzi, ko gan viņa pati noliedz. Tomēr filigrānie palēcieni un klavieru akordi… Turklāt mēdz teikt, ka skatītāji un arī mākslas kritiķi var saskatīt izrādēs to, kas pārsteidz pat paša mākslas darba autoru…

Un pašā noslēgumā arī es vēlos aizplūst uz plašu tematu – laikmetīgās dejas izrāžu skatīšanos un “saprašanu”. Vēlos rosināt skatītājus, kurus laikmetīgā deja vēl nav līdz šim piesaistījusi un kuriem tā raisa jautājumu “Kā man uz to skatīties?”**, izmēģināt to pašiem. Jo mana pie rakstāmierīcēm mūždien sēdošā cilvēka pieredze liecina, ka, tikai kustoties, ar savu ķermeni izmēģinot laikmetīgo deju, var patiesi saprast tās jēgu. Var atklāt arī to, cik daudz spēj dot ķermenis – mūsu domāšanai, radošumam, emocionālajai pasaulei un arī izpratnei par mākslu. Lieliska iespēja šo pieredzi iegūt ir pavisam drīz – “Dejas dienās” (www.facebook.com/Dejasdiena). Laikmetīgā deja sākotnēji var šķist kaut kas tāls un nesaprotams (tā kādreiz likās arī man), tomēr būtībā tā ir viens no demokrātiskākajiem, iekļaujošākajiem mākslas veidiem (jo to var ikviens izmēģināt bez priekšzināšanām).

 

* Mākslinieku, virtuālās un alternatīvās realitātes pētnieku un dizaineru Peko Koskinenu man bija iespēja satikt un kopā ar viņu darboties Jaunā teātra institūta organizētajā projektā “Theatre Expanded II”.
** Par šo tēmu iesaku izlasīt arī Intas Balodes recenziju: http://www.journal.dance.lv/2013/01/02/ka-panemt-rokas-udeni-par-izradi-34-udens/

 

Laura Lapiņa ir dažādu komunikācijas un dramaturģijas tekstu autore, kurai patīk kustēties un vērot, kā to dara citi.

Foto no izrādes: Anna Rosalie Uudre

0 likes Laikmetīgā deja Latvijā , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.