JOURNAL.DANCE.LV

March 26, 2018 at 9:09 pm

Lasīt deju – rakstīt deju

Lasīt deju – rakstīt deju
Print pagePDF page

2018. gadā “Dance.lv Žurnāls” piedāvās rakstu izlasi, kas sniegs ieskatu Zviedrijā izveidotās platformas “Horeogrāfijas konstitūcija” (Koreografiska Konstitutet) izdotajā “Horeogrāfijas žurnālā” (Koreografisk Journal) laika posmā no 2013. līdz 2016. gadam. Pārsteidzošā kārtā turīgo skandināvu aktualitātes un problēmas laikmetīgās dejas nozarē ir visai līdzīgas kā pie mums – jautājumi, kas ir laikmetīgā deja un kā to vērtēt, joprojām nezaudē savu nozīmi.

Kā pirmo piedāvājam horeogrāfes, dejotājas un pasniedzējas Sibrigas Dokteres (Sybrig Dokter) rakstu “Lasīt deju – rakstīt deju” (Reading the dance – writing the review).

 

Sibriga Doktere 

Lasīt deju – rakstīt deju

Struktūra, pasniegšanas veids, stils, izteiksmes līdzekļi, dejas sintakse sniedz noteiktu vadlīniju kopumu dejas nozīmes izpratnei. Taču faktiski, lai izprastu deju, nepietiek ar burtisku iepriekš minēto pazīmju pielietošanu. Skatītājam ir jābūt gatavam ieraudzīt atsauces dejas iekšējā kārtībā, lai noteiktu harmoniju, spriedzi, pretstatus, kas horeogrāfijai piešķir kā nozīmi, tā intensitāti.

Sūzana Fostere grāmatā “Lasīt deju”, 97. lpp. (Susan Foster, Reading Dancing)

 

Es uzdevu dažiem horeogrāfiem jautājumu: “Par ko recenzentam vajadzētu rakstīt, kad viņš skatās deju (visās tās izpausmēs) vai tieši jūsu radīto darbu?” Viņu atbildes ir iekļautas šajā rakstā. Viena no tām:

 

Es uztveru kritiķi kā saikni starp mākslas iekšējiem un ārējiem procesiem, kā saikni starp mākslinieku un skatītāju. Es nedomāju gluži tos skatītājus, kuri patiešām ir bijuši teātrī, bet skatītājus plašāk – sabiedrību. Avīzes, emuāri un žurnāli ir kritiķu skatuve, kur viņu sniegumam ir noteikta ietekme pār darbu, kurš tiek recenzēts.

Vēl jo vairāk – kritika ir arī daļa no mākslas sistēmas. Manuprāt, tā ir viena no producēšanas izpausmēm, kura rūpējas par sarunām un domām, formulējot un veidojot izpratni par to, kāds ir mākslas virziens. Vēsturiski ir atrodami piemēri, kur kritiķi ar saviem darbiem un ciešo komunikāciju ar pašiem māksliniekiem ir ietekmējuši mākslas attīstību. Uzskatu, ka šāda veida pieeja ir daudz interesantāka nekā kritika, kas tikai apraksta un sniedz subjektīvu viedokli, vai tikai atsaucas uz skatītāju reakciju.

Domāju, ka kritiķim vajadzētu sevi uztvert kā daļu no mākslas procesa. Tas nozīmē padziļināti skatīties uz mākslas darbu, atturoties no skatuves darbību aprakstiem, bet drīzāk izvērtējot nozīmes interpretācijas, sabiedrības procesu vai pat plašāku – vēsturisko, tostarp mākslas, procesu konteksta nolasīšanu. Respektīvi, no aprakstīšanas un viedokļiem uz pārdomām un idejām.

Mete Ingvartsena (Mette Ingvartsen)

 

Šai rakstā es runāšu par šī brīža laikmetīgās horeogrāfijas apskatiem, kas tiek publicēti drukātos un digitālos medijos.

Es uztveru kritiķi kā daļu no nozīmju veidošanas procesa, ko viņš dara publiski – pretstatā lielākajai daļai skatītāju, kas izrādes iespaidus apspriež ar draugiem vai kolēģiem privātās sarunās, ja vien neizmanto tvitera vai feisbuka platformas.

Protams, arī horeogrāfijas jēdziena izpratnes jautājums atspoguļojas kritiķu rakstos. Ir skaidrs, ka tas, kā kritiķis sev ir definējis horeogrāfiju, ietekmē arī to, kā tā tiek uztverta un līdz ar to arī novērtēta.

 

Horeografēt (darb. v.): organizēt ķermeņa, laika un telpas attiecības
Horeografēt (darb. v.): formulēt ķermeņu savstarpējās sakarības, “pasaules redzējuma veids”
Horeogrāfija (lietv.): visu iepriekš minēto darbību rezultāts
Horeogrāfija (lietv.): dinamisks objektu novietojums telpā, apzināti vai neapzināti veidots, pašorganizēts vai pieņemts
Horeogrāfija (lietv.): novērota kārtība, kustības apmaiņa, process, kura kustību kārtību var novērot
Horeografēt (darb. v.): atpazīt iepriekšminēto kārtību
Horeografēt (darb. v.): iejaukties vai apspriest šādu kārtību

“Ieteikumu grāmata”, autori Mihaels Klīns, Stīvs Valks, Džefrijs Gormlijs
(Book of Recommendations – Michael Kliën, Steve Valk, Jeffrey Gormly)

 

Recenzijā parasti tiek ietverts redzēto skatuves darbību rezumējums, vai tā būtu izrāde vai kāds notikums, dažreiz pieminot arī mūziku vai skaņas ainavu, scenogrāfiju un kostīmus. To var uztvert kā aculiecinieka vēstījumu publikai, kura nav bijusi klāt notikumā. No šī punkta kritiķis parasti nonāk vērtējumu blokā – šis tas viņam paticis, šis tas licies garlaicīgs, viņš novērtējis sākumu, bet neuzskatījis par pieņemamu atrisinājumu, uzskatījis, ka vajadzēja notikt kaut kam vairāk vai ka mūzika/skaņa nebija atbilstoša horeogrāfijai, bija aizkustināts no fantastiskā dejas izpildījuma utt. Dažreiz, bet ne vienmēr, tiek pieminēti arī izpildītāji. Turpinājumā recenzents žēlošanās manierē uzskaita tās lietas, kā pietrūka horeogrāfijai, lai to varētu uzskatīt par pilnvērtīgu pēc paša vai iedomātās auditorijas ieskatiem, un to visu noslēdz ar secinājumiem.

Bet ko fizisku darbību izklāsts pasaka par horeogrāfijas kontekstu? Ko tas pasaka par pašu horeogrāfiju? Caur šo jau pēc būtības neveiksmīgo mēģinājumu izteikt horeogrāfiju vārdos autors cenšas to iekonservēt, saglabāt un atdzīvināt tās “mirušo ķermeni”, lai pārraidītu tās dabu. Tas ir lielā mērā subjektīvs mēģinājums veidot darba imitāciju vai transkripciju vārdos, taču galu galā ne tas līdzinās faktiskajam darbam, ne arī pārtop par kaut ko pašvērtīgu. Šāda recenzija nerunā par horeogrāfijas iedarbību izrādes laikā vai par neparedzamajiem pēc-efektiem. Šie elementi ir ne mazāk svarīgi kā izpildītās skatuves darbības.

Reti gadās lasīt recenzijas, kurās analīzē tiek izmantota mākslinieka sniegtā informācija par darba uzstādījumiem un mērķiem, tāpat ļoti reti tiek ņemti vērā mākslinieka iepriekšējie darbi. Kritiķi mēdz arī apzināti izvairīties no iepriekš pieejamās informācijas, lai neradītu sev kādus priekšstatus vai ekspektācijas, pirms izrāde patiešām ir noskatīta. Taču šeit es nerunāju par horeogrāfa nolūkiem vai cerībām attiecībā uz galarezultātu, bet gan par konkrētā darba konteksta apzināšanos. Piemēram, kāda ir tā saikne ar mākslas vēsturi un vēsturi vispārīgi, kādi citi šodien aktuāli pasaules notikumi atsaucas tajā, vai darbs sniedz kādu informāciju par ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem? Kāpēc šis darbs pielieto vai nepielieto izklaidējošo funkciju? Kāds ir kulminācijas risinājums? Ja tiek izmantota citāda pieeja, kā līdz šim novērots konkrētā mākslinieka daiļradē, tad kāpēc? Tāpat varētu arī apspriest, kāpēc redzētais šķiet “ērts” un “sasniedzams”. Vai arī – kāpēc tas ir samezglots, komplicēts un daudzslāņains? Kas ir tas, kas netiek parādīts, kad to noteikti varētu. Kas ir apslēpts, no kā veidotāji ir atteikušies?

 

Gadu gaitā ir piedzīvots, ka dejas kritika arvien vairāk izzūd. Preses atvēlētā uzmanība ir niecīga, žurnālisti, kam ir zināšanas un kompetence, lai rakstītu par deju augstākajā līmenī, arī ir pavisam nedaudzi. Pašreiz par deju rakstītais līdzinās domrakstu līmenim un to nepavisam nevar saukt par padziļinātu kritiku. Tas, kā man galvenokārt pietrūkst, ir likumsakarīgs atskats uz horeogrāfa darbu. Literatūras un mākslas kritiķi ir žurnālisti, kas pietiekami izprot mākslinieku darbu sociālo, kulturālo un māksliniecisko būtību. Kāpēc nekā tāda nav dejas kritikā? Mums pietrūkst gan plaša redzējuma, gan arī tiešas horeogrāfiskā darba analīzes. Daiļrade ir redzama un par to runā, taču par to, kā horeogrāfs sadarbojies ar dejotājiem, vai par skatuviskajiem izteiksmes līdzekļiem un dejas kontekstu netiek rakstīts. Mani īpaši neinteresē spriedumi un vērtējumi, ka kaut kas ir labs vai slikts. Labs kam? Publikai? Ir dažādi veidi, kā popularizēt un “pārdot” uzvedumu, un kritika var būt vienu no šādiem instrumentiem. Es meklēju un vēlos uzrunāt tādus mākslas pazinējus, kuri rakstītu par deju un prastu uztvert, kas notiek uz skatuves, un spētu to sasaistīt ar pareizo kontekstu. Piemēram, kurp dodas deja? Kur ir tie kritiķi, kuri spētu rakstīt par deju, stāvot pāri dažādiem aizspriedumiem un subjektīviem vērtējumiem, drīzāk pievēršot uzmanību ieguldītajam darbam, horeogrāfa un dejotāja ieguldījumam? Manuprāt, kritiķim vajadzētu pastiprināti sekot līdzi vispārīgām mākslas norisēm un virzieniem, kā arī izmaiņām procesos, neieciklējoties tikai uz gala produktu – uzvedumu.

Helēna Francēna (Helena Franzén)

 

Kāds varētu iebilst, ka tā ir finansējuma problēma. Jo ir tikai dažas avīzes, kas vēlas algot pilnas slodzes kritiķus, un, pat ja tā notiek, paliek atklāts jautājums, cik lielā mērā kritiķis pats pieņem lēmumus, kādus darbus un kā recenzēt. Es bieži sev uzdodu jautājumu, ko zviedru redaktori domā par saviem lasītājiem. Iespējams, tā ir nepamatota iedoma, bet es sliecos ticēt, ka patiesībā tādu cilvēku, kuri vēlētos runāt un lasīt par horeogrāfiju citā formulējumā kā tikai skatuves darbību atreferēšanā, ir daudz vairāk, nekā nojaušam. Kritika, kas pretendē uz objektivitāti, tomēr tiek pieblīvēta ar lielā mērā personiskiem spriedumiem bez īpašas iedziļināšanas izrādē un horeogrāfa darbībā, galu galā rada interpretāciju, kas neko daudz nepasaka.

 

Man šķiet, ka ikviens mākslinieks vēlas, lai viņa gala darbā izpaustos saistība ar sākotnējo ieceri. Savukārt kritiķiem nav iespējas zināt šo ieceri, un tas nostāda viņu viedokļus jebkuras izrādes recenzijas centrā. Tāpēc šajā jau tā “sliktajā” situācijā varbūt interesantāk par izrādes vērtējumu ir lasīt, ko recenzents ir saskatījis un kā to sapratis. Neliels apraksts, šķiet, ir vajadzīgs, taču man visnotaļ patīk tādas recenzijas, kurās jūtams gan mēģinājums izprast uzstādījumu (programmas teksti + iepriekš sniegtās intervijas + izpēte par mākslinieku/projektu), gan subjektīvākas pārdomas. Manuprāt, ir acīmredzams, kad kritiķis ir veicis izpēti, un tas arī ir svarīgi. Viņi uz izrādi nav atnākuši kā baltas lapas, tad kāpēc izlikties?

Kad kritiķi attīsta kādu ideju tālāk, kad uztver darbā kaut ko, par ko mēs, iespējams, nebijām iedomājušies, tad tas sāk kļūt interesanti. Vienkārša acīmredzamā apstiprināšana, tā sauktā objektivitāte nav ne aizraujoša, ne kādam noderīga. Vēl viens priekšnoteikums – kritiķim vajadzētu darboties mākslas vārdā vai savas apskatāmās jomas vārdā. Domāju, ka kritiķim, kuram nav intereses par pašreizējo situāciju, nevajadzētu rakstīt – tas ir nopietns trūkums.

Jefta van Dintera (Jefta van Dinther)

 

Sibriga Doktere (Sybrig Dokter) izglītību ieguvusi Roterdamas dejas akadēmijā un strādā kā horeogrāfe un dejotāja. Šobrīd darbojas Weld kompānijā, Circulation I-IV kopā ar Ingrīdu Konji (Ingrid Cogne) un FYEO ar Pīteru Stāmeru (Peter Stamer). LAVA-Dansproduktion dibinātāja sadarbībā ar Benno Vorhamu (Benno Voorham) kopš 1997. gada. Vairāk informācijas: www.sybrigdokter.com.

Tulkojusi Sintija Siliņa

Fotoattēlā: Sibriga Doktere, publicitātes foto

0 likes Ārzemju pieredze
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.