JOURNAL.DANCE.LV

February 27, 2018 at 5:15 am

#bodymatters jeb #ķermenimirnozīme. Par Bena J. Rīpes jaunāko izrādi “Carne Vale!”

#bodymatters jeb #ķermenimirnozīme. Par Bena J. Rīpes jaunāko izrādi “Carne Vale!”
Print pagePDF page

Sintija Siliņa

Mūsu saruna neizpaliek bez haštagiem. Laikmeta apzināšanās, esošā ekonomiskā, politiskā un sociālā klimata izvērtēšana, jautājumi par šodienas attiecībām ar aizgājušo un turpmāko, par sabiedrībā aktuāliem procesiem un vērtību pārdefinēšanu. Tam vajadzētu būt atskaites punktam, lai laikmetīgo mākslu varētu saukt par laikmetīgu. Tostarp laikmetīgo deju.

Saruna ar Benu (Ben J. Riepe kompānijas horeogrāfu) notiek tad, kad es jau esmu noskatījusies “Carne Vale!”. Pirmizrāde piedzīvota 2017. gada novembrī, savukārt šī gada februāra pirmajā nedēļas nogalē iestudējums nebūt ne nejauši priekšvēsta ikgadējā Diseldorfas karnevāla startu (jā, tāds te notiek vēl arvien). Tā kā nekas cits sakarīgs Diseldorfā (kur arī rezidē kompānija) nenotiek, es nolemju izrādi skatīties abus vakarus. Un tad, protams, ienāk prātā, ka varētu jau izmantot gadījumu salīdzināt. Vai pavērot savu uztveri. Vai skatītāju un izpildītāju savstarpējo interakciju un to, kā tā maina izrādes intensitāti. Taču salīdzināšanas koncepts izpaliek tai brīdī, kad sarunā ar horeogrāfu viens otram atgādinām, ka dejas brīnumainākais lielums ir mirklis. Dejas izrādes ir un tām vajadzētu būt dzīvām (ko nodrošina dejotāji, kā arī skatītāju līdzdalība), bet neizplūdušām virzienā un saturā (kas ir horeogrāfa darbs).

“Carne (spāņu valodā: gaļa, miesa) Vale (spāņu valodā: atzīt, apstiprināt)!” atspēriena punkts ir horeogrāfa rezidence Salvadorā (Brazīlija), kur viņš pagājušogad nonācis karnevāla sezonas epicentrā. Ņemot vērā, ka interese par ķermeni kā instrumentu, liecinieku un radītāju viņu vienmēr ir nodarbinājusi līdzšinējā daiļradē, horeogrāfs mērķtiecīgi un detalizēti noskaidrojis visas apakšnozīmes šo svētku izpausmei. Salikteņa “Carnevale” atdalīšana izrādes nosaukumā ar nolūku uzsver kādu svarīgu karnevāla sastāvdaļu – ķermeņa nozīmi. #bodymatters.

Karnevāla izpausmes sevī ietver kolektīvu izlādēšanos caur uzvedības normu īslaicīgu sagrāvi, iespējams, lai pēc tam attaisnotu spiedošo ikdienas robežu nepieciešamību. Karnevāla neatņemama sastāvdaļa ir parāde, kurā ietverti performatīvi elementi vai objekti – maskas, groteski kostīmi, priekšnesumi, kuru mērķis ir sniegt iespēju dalībniekam pazust procesā tik tālu, ka vairs nav iespējams noteikt savas personības robežas. Precīzāk, pārkāpt tām pāri vai uzkāpt tām. Kolektīvais cilvēka/dzīvnieka salūts visā tā krāšņumā, izrādās, ir arī politisks gājiens. Baznīca piever acis, valdība finansē, un cilvēki pēc svētkiem jūtas nolaiduši tvaiku, nomierinājušies un pat attīrījušies no ekonomiskās, politiskās un, protams, vispārcilvēciskās spriedzes, nedaudz aizmirsdami aktuālo problēmu risinājumu vai izmaiņu nepieciešamību. Skumji, bet fakts.

Horeogrāfa iespēja ceļot un vērot cilvēkus un viņu attieksmi pret dzīvi caur attieksmi pret savu ķermeni ir bijis vēl viens šīs tēmas izpētes iemesls. Vispārinot, Āzija ar savu pieticību, pat androgīno attieksmi pret ķermeni un maksimālu instinktu slāpēšanu pretstatā Dienvidamerikas erotizēto abu dzimumu ķermeņu ikdienas parādei pludmalēs, ballītes un vispār “po žizņi”. Šī vispārējā nostāja izpaužas pat ikdienas kustībās, žestos, runā un to amplitūdās. Arī šo aspektu horeogrāfs ir ņēmis vērā un īpaši pievērsis uzmanību kustībām un žestiem, kuri izrāda vai slēpj ķermeni. Operējot ar šiem pretpoliem, ir ticis radīts kustību materiāls, kuru izrādē interpretē ļoti augstas klases dejas izpildītāji – Simons Hartmans, Petrs Hastiks, Sudīps Kumars Putijaparambats un Daniels Ernesto Millers Torress.

Viens no maniem pirmajiem iespaidiem par “Carne Vale!” horeogrāfiju, ko gūstu vēl tepat Latvijā, pirms brauciena noskatoties izrādes treileri, ir kailums. Man skepse klāt. Ir jau kāds laiciņš pagājis, kopš kails ķermenis uz skatuves vairs neizsauc jautājošo izbrīnu skatītājos, un šodienā ir jābūt diezgan labam iemeslam, lai laikmetīgajā mākslā nodrillēto izģērbšanos varētu atspēkot, vismaz manā pasaulē. Laiks, kad tas bija pārsteidzoši drosmīgi vai formā inovatīvi, jau sen ir “vakardiena”. Šī pieeja dažkārt ir pat paredzami garlaicīga. Tāpēc, ja godīgi, uz Diseldorfu dodos pat nedaudz ar sakostiem zobiem un pa ceļam fragmentāri prātoju, kā horeogrāfs šo aspektu risinās. Izrādās, ka izpildītāji ir kaili 80% izrādes.

Tomēr izrādē es atviegloti izelpoju.

Daudzlīmeņu ideju variāciju pārlikums uz skatuves nav pat saskaitāms. Kaut vai atklāsme, ka patiesībā kailums (āda) ironiski ir viskrāšņākais kostīms, kurā redzami gan dzīvnieks, gan cilvēks, un visas izrādes laikā tiek svinētas šīs abas dzīvības formas. Izrādās, ka galanti un pat aizkustinoši mīļi var būt tas, kā tie abi sadzīvo zem viena “jumta”. Vismaz Bena versijā. Skatītāji ķiķina un atpazīst kādus uzvedības kodus. Spēle, sacensība, ironisks farss un dažādas muļķībiņas ar objektiem, kas atgādina fallus (kuros izpildītāji arī dzied), bet tikpat labi ieročus vai darbarīkus; dekoratīvās kartona detaļas, ko izpildītāji ar visprastāko saimniecības līmlenti brutāli pieskočē sev pie ķermeņa, piešķirot tam citas formas un pakāpeniski, kārtu pa kārtai, audzējot sev jaunu, vēl nenoskaidrotu un formā un izpausmē mītisku identitāti. Darbības, kas transformē realitāti acu priekšā. Tā ir izrādes redzamā daļa. Bet tad vēl ir būtiskākā – cilvēka ķermenī ielādētie vēsturiskie un psiholoģiskie slāņi un pārdomas, kas tīši un netīši spraucas ārā pa ādas vīlēm un pulsē sejā. Jautājums – kas tu esi? Dzīvnieks un/vai cilvēks?

Pulsē caur ritmu, kuru paši izpildītāji un horeogrāfs ir ārkārtīgi muzikāli iestudējuši un ļoti centīgi “iesit” baltajā, ne pārāk augstajā kvadrātveida koka podestā, kas ir arī skatuve. Ar pēdām, ar caurulēm, ar deju – pilnīgi kaili viņi ir apģērbušies ritmā. Bet ne jau pašā sākumā. Bens jau nav tik negudrs. Viņš ieplāno brīdi, kurā mēs aizmirstamies dejā, kas silda sākumu, un tikai tad apģērbj dejotājus kailumā. Mēs sēžam apkārt un vērojam. Vērojam sevi caur viņiem. Caur riestīgiem rēcieniem, kas pārvēršas ēteriskās sadziedāšanās epizodēs. Caur rituālām darbībām, atpazīstamām nacionālo deju kustību interpretācijām, dekoratīviem kostīmiem, objektiem, maskām – tas apsedz īsto, pārvēršoties neīstā (vai otrādi?)…

Ai, te ir viss. Bens arī min, ka viņu interesē holistiskā mākslas forma – multidimensionālas dabas. To arī redzu. Redzu arī to, ka viņam ir svarīgi, lai “māksla notiek galvā”. Lai gan ar izteiksmīgu un pārdomātu vizualitāti, kas nozīmē, ka izrādes ir ne tikai gudras, bet arī smukas. Viņš atzīst, ka pēdējos darbos par kostīmiem, scenogrāfiju un mūziku rūpējas pats. Nekad nepateiktu, jo tas viss izskatās un izklausās pārāk labi, lai to varētu izdarīt tikai solo. Tas ir kā punkts uz “i”, kad nenovaldu savu absolūto sajūsmu un reāli stulbi izmetu jautājumu: “Vai tu esi ģēnijs?”. Viņš mulsi pasmaida un atbild: “Nē!”.

Mēs runājam arī par to, ka nākotne ir tagad un ka no trim izšķirošiem cilvēces notikumiem – uguns pielietojuma atklāšana, industrializācijas un digitalizācijas – mēs esam pēdējā procesa epicentrā. Katru dienu. Ko tas nozīmē cilvēkam vispārīgi, mēs vēl jautājam, kamēr instalējamies jaunajā programmatūrā. Bet mēs vēl īsti nespējam izvērtēt, ko tas nozīmē ķermenim. Kas ar to notiks digitalizācijas visaugstākajā pakāpē, kāda būs mūsu emocionālā un intelektuālā saikne ar ķermeņa procesiem un kustību, dažos izraisa pat bažas. Jau tā šodienā cilvēks savu dabas aspektu (brutāli vispārinot – “dzīvnieku”) reducē līdz instinktu līmenim, visu pārējo pakļaujot intelektam. Un esmu dzirdējusi, ka “klausīties ķermenī” ir arhaiski, jo var taču rīt ripas (lasīt – lietot medikamentus), un nespējā saprast sevi un savus fiziskos procesus kādi cilvēki izmisumā pat izsaucas: “Priekš kam vispār ir vajadzīgs ķermenis!” (Ja tas visu laiku sāp, tad tiešām priekš kam.) Kaut kas šķiet aizmirsts vai pazaudēts pa ceļam.

Tāpat arī nevaram neievērot cilvēcības paradoksu – attālinoties no šķietamām pirmatnējo tradīciju izpausmēm, šodienā tās tiek transformētas paralēlos formātos. Karnevāls, mūzikas festivāli, olimpiskās spēles… Es viņam stāstu par Mairi Briedi un viņa deju, kurā savienota skarba “kurš kuru” cīņa ar profesionālu eleganci. Un skatītāji arēnās auro. Vēl viens karnevāls.


Atšķirībā no klasiskas dramaturģijas, izrādei ir divas kulminācijas. Viena profānā, otra sakrālā. Viena tūlīt aiz otras. Vispirms izpildītāji fiziskas izlādēšanās laikā piedzīvo vizuālu transformāciju un maksimāli ķermenisku atbrīvošanos. Pēc tam, vēl sviedros un tik tikko atguvuši elpu, viņi ritmiski (tik strikti ritmiski, kas pat nežēlo teksta plūdumu vai ideju, visu sacērtot strupās zilbēs) tonāli/pustonāli izdzied:

“Skaistums ir paradoksālā situācijā. No vienas puses, tas izplatās pieaugošā progresijā: ap skaistumu ir radīts kults. No otras puses, tas zaudējis visu pārpasaulīgumu un kļuvis par patēriņa sastāvdaļu, par kapitālisma estētisko dimensiju. Galu galā tas noved pie tādas kā skaistuma pornogrāfijas.” (No Bjunga Čula Hana (Byung-Chul Han) grāmatas “Glābjot skaistumu” (“Saving beauty”, 2015).

Tomēr tas, ko es redzēju dejā, piebalsoja: “Un tomēr visapkārt kūsājošajā paradoksā ir karnevālisks skaistums!”…

 

*****

Bens J. Rīpe (Ben J. Riepe) beidzis Folkvanga Mākslas universitāti Esenā, Vācijā. Pēc studijām dejojis Pīnas Baušas dejas teātrī Vupertālē, kā arī kompānijā “Neuer Tanz”. Kopš 2006. gada rada pats savas izrādes. 2013.–2016. gadā “PACT Zollverein Essen” rezidējošais mākslinieks. 2008. gadā horeogrāfija “amour espace” (2007) izrādīta viesizrādēs Latvijā.

0 likes Ārzemju pieredze , Dance.lv recenzijas , Recenzijas
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.