JOURNAL.DANCE.LV

December 7, 2017 at 11:29 pm

Sirdspukstu gaisma polārajā naktī

Sirdspukstu gaisma polārajā naktī
Print pagePDF page

Ilze Zīriņa

2017. gada 5.–12. novembrī Barenca Dejas festivāla (DanseFestival Barents) ietvaros Hammerfestā, Norvēģijā, noritēja starpdisciplinārais un starptautiskais projekts “Heart Beats Light”. Tajā kopā ar “Stellaris DansTeater” dejotājiem no Norvēģijas piedalījās arī Latvijas dejas pārstāvji Inta Balode, Vilnis Bīriņš, Ramona Galkina, Ilze Zīriņa un Olga Žitluhina. Viņus polārajā naktī bruņinieciski veda Dainis Siliņš. Starp citu, viņš arī visus izveda no tās.

Heart Beats Light” ir vizuālā mākslinieka Pītera Terezakisa (Peter Terezakis, ASV), dejas mākslinieces Alisonas Grīnas (Allyson Green, ASV) un komponista Alana Stounsa (Alan Stones, Lielbritānija) 1995. gadā uzsākts projekts, kurā gaismas instalācija, mūzika un deja satiekas dažādās pasaules vietās, kurās daba vērojama visā tās varenībā. “Heart Beats Light” ir mirgojis gan Pensilvānijas pļavās, gan Nāves ielejā, gan okeāna un Baltijas jūras krastā, gan Doma dārzā Rīgā, gan nu jau arī Ziemeļmalā – Hammerfestas klintīs, Norvēģijā.

Kad Solveiga Leinana-Hermo (Solveig Leinan-Hermo) 2017. gada vasarā, viesojoties “Laiks dejot” festivālā, ieraudzīja “Heart Beats Light” Doma dārzā, viņa nekļūdīgi zināja, ka baltajām, trauslajām, staltajām, rāmi pulsējošajām gaismām jāatmirdz Hammerfestas polārajā naktī. Būdama Barenca Dejas festivāla mākslinieciskajā padomē un “Stellaris DansTeater” direktore, viņa nevilcinoties uzaicināja poētisko instalāciju piedalīties festivālā jau šī gada novembrī. Tā kā “Heart Beats Light” ir starpdisciplinārs projekts, kas apvieno vizuālo mākslu, mūziku un deju, tad uzaicināto pulkā bijām arī mēs – dejotāji no Latvijas. Dažādu apstākļu sakritības dēļ uz Hammerfestu devāmies augstāk minētajā sastāvā. Galapunktā mēs satikāmies ar trim dejas teātra “Stellaris” dejotājiem – Jekaterinu Ņikitinu (Ekaterina Nikitina), Eivindu Linnu (Eivind Linn), Tonji Āsu Molnesu (Tonje Aas Molnes) – un Alisonas Grīnas vadībā strādājām pie kustību materiāla veidošanas. Ceļojot pa pasauli, projekta dejas struktūra nekad nav vienāda, to veido vide, kurā tiek uzstādītas gaismas. Piekritīsiet, ka gaismas, kas vasaras naktī plešas teju vai kilometra garumā vienā līnijā jūras krastā aicina uz ko gluži citu nekā gaismas, kas novietotas divos stāvos stikla foajē vai klinšaina kalna virsotnē, kur valda dzestrs ziemeļaustrumu vējš, apledojuši akmeņi un krēsla, kas dažu stundu laikā pārvēršas tumsā.

Lai varētu saprast un piedzīvot to, uz ko tad Hammerfesta aicina, mums priekšā bija garš ceļš – ap 2000 km busiņā. Pēc dalības “Laiks dejot” gaismas tika atstātas Latvijā, tā nu uz Ziemeļiem devāmies kopā ar tām. Brauciens nelikās apgrūtinošs. Lai arī nezinājām reālos apstākļus, kādi būs Hammerfestā (līdz pēdējai dienai nebija izlemts, vai gaisma tiks uzstādīta dabā vai iekštelpās – tas atkarīgs no laika apstākļiem, bet tie mainās pa stundām), jau ceļā vēlējāmies noskaņoties uz kustību ar un ap gaismu. Un ceļš mums to piedāvāja: šķita, Pītera Terezakisa gaisma ir ar mums ne vien sapakota mašīnā, bet arī vietās, kur apstājamies: acīs krita dažādi gaismas objekti, kas sakārtoti rindā – konusa veidā, cilindros, punktos.

Oulu (gandrīz lielpilsēta Somijā) kādā no nakšņošanas vietām pie jūras smiltis izgaismoja liels aplis, kurā ietilpa vairākas gaismas saliņas, atdalītas viena no otras ar ēnu robežām. Paņēmiens gaužām vienkāršs – vienai gaismas laternai pielikts priekšā rupjš siets, bet mums tas bija stimuls mesties smiltīs, gaismā un ēnā, izmēģinot dažādus paņēmienus kustībā. Vakarā samontējām video piemēru, ko kā sveicienu nosūtījām gan Alisonei, gan sev, gan tagad arī Jums, lasītāj. Kā ceļa maizi bijām paņēmuši līdz Laimas Jansones radīto skaņdarbu “Putenis” (viņa ar improvizāciju koklei piedalījās Rīgas projektā). Šī mūzika un mūsu video mēģinājums, ko nosaucām “Gaisma nāk!”, nejauši kopā salikti, lieliski papildina viens otru.

Ceļā mūs pārsteidza un iedvesmoja ne vien cilvēku radītā gaisma, bet arī daba. Jo tālāk uz Ziemeļiem braucām, jo īsāka bija diena, bet izteiksmīgāka gaisma. Tuvojoties Hammerfestai, izzuda arī koki – ainavu galvenokārt veidoja klintis, ūdens un debesis. Gaisma šķita ierobežota laikā un telpā. Tad nu tā izpaudās koncentrētā veidā, un mēs tik spējām ķert apbrīnas vērtos mirkļus, sagūstot tos savos telefona bilžu albumos.

Īsais dienas gaismas laiks ietekmēja darba spējas. Ja debesis bija apmākušās, bija sajūta, ka dzīvojam krēslas zonā. Ap vienpadsmitiem priekšpusdienā bija visgaišākais, bet ap diviem pēcpusdienā jau atkal pār pilsētu laidās tumsa. Lai gan mēģinājumi nebija ne nogurdinoši, ne ilgi, kaulos jautās nogurums un smagums. Interesanti, kā šo tumšo laiku uztver hammerfestieši, kas tur dzimuši.

Lai vai kā, tika nolemts, ka uz festivāla atklāšanu gaismas rotās kalna klinšaino kori, kas paceļas pār pilsētu, bet priekšnesums tiks pārvietots uz iekštelpām.

Atklāšanas dienā jau ap divpadsmitiem pusdienlaikā visi devāmies kalnā, lai palīdzētu uzstādīt gaismas un izmēģinātu dabā to dejas struktūru, ko bijām radījuši iepriekšējās dienas mēģinājumā. Jāteic, ka ne visiem pietika uzticamās atbildības šajā precīzajā darbā. Tad nu es un vēl daži kolēģi bijām lietderīgi, nesot no kalna plakanus akmeņus (lai varētu nolīmeņot vertikālās gaismas ideālā līnijā uz kalnainās virsmas), meklējot nokritušu urbja uzgali (tā arī neatradām) vai vienkārši skrienot pa kalna virsmu un vingrojot, jo, lai gan Daba atkal bija mūsu pusē, pat bezvēja laikā kājas un rokas sāka salt. Vairāk nekā divas stundas veltījām uzbūvei. Tad piebrauca norvēģu dejotāji šortos un zīda blūzītēs, sakot: “I am from Norway,*“ (mašīna gan palika ieslēgta, un šortainie stilbi ik pēc laiciņa pazuda aiz tās durvīm – iekšpusē), un mēs izdejojām iecerēto struktūru, lai Pīters un Alans varētu nofilmēt kustības materiālu kopainā ar gaismām un šoreiz jau izveidot “īstu filmu” par tēmu “Heart Beats Light” aiz polārā loka. Jau atkal nāca tumsa un vajadzēja steigties.

Nesteigties un sarast ar gaismām varēja festivāla atklāšanā. Kad baznīca kalna piekājē sludināja 18:00, mēs kalna virsotnē ieslēdzām savas gaismas. Bija neparasti – neviens mūs kalna virsotnē no pilsētas neredzēja, bet mēs vienalga bijām baltos kostīmos un sajūta bija mazliet svinīga – jutos kā gaismas vēstnesis pār Hammerfestu. Fakts, ka no pilsētas redz tikai gaismas bez cilvēkiem, deva mums brīvību individuāli spēlēties ar gaismu pēc savas vēlēšanās. Citi sadarbojās ar Pīteru un viņa fotokameru, citi darbojās divatā, citi palika vieni ar gaismu. Pavisam drīz uz kalnu sāka braukt mašīnas. Starp citu – arī ātrā palīdzība. Ātrās palīdzības komanda apgalvoja, ka domājuši – lidojošais šķīvītis ieradies – jābrauc satikties. Cilvēki interesējās, tuvojās gaismai, vēroja procesu, un daži no mums ar prieku palīdzēja viņiem iejusties mūsu pulkā. Tas bija īpašs vakars, kas tā pa īstam ļāva mums ienirt projektā un saaugt ar gaismām. Rakstot “saaugt”, jūtu bangojumā pārspīlēju, bet ceru, ka lasītājs saprot, ko ar to domāju. Patiesībā gaismas ir ārkārtīgi izaicinošas kaut kam tik nepastāvīgam kā kustība. Iedomājieties – deviņi vertikāli 2,5 m gari gaismu stabi, kas katrs deg vienmērīgā, Pītera pulsa ritmā, bet katrs iedegas un izdziest savā laikā. Gaisma ir nesatricināmi tīra un pastāvīga, bet tās ritmu notvert nez kādēļ vienalga nespēju.

Priekšnesumam iekštelpās Pīters izvēlējās gaismas izvietot Arktiskā kultūras centra foajē divos stāvos, kas atrodas viens virs otra. No skatītāju puses veroties, mums aiz muguras bija stikla siena, aiz kuras pilsētas gaismās rāmi rotaļājās ledainie jūras ūdeņi, bet gar horizontu kalnos ik pa laikam piezemējās kāda lidmašīna. Skatītāji varēja gan vērot priekšnesumu no ielas caur milzīgo stikla sienu, gan skatīties tieši uz mums vai atspulgos aiz un virs mums (arī griestos bija stikla josla). Dienās, ko pavadīja Hammerfestā, Alans bija sarūpējis īpaši šai vietai veltītu mūzikas klātbūtni. Tajā iedvesmojāmies gan no Laimas Jansones “Puteņa”, gan no sāmu folkloras, gan no pilsētvides un dabas skaņām, ko ikviens Hammerfestā var dzirdēt ikdienā, gan no skaņdarba, ko Alans radījis īpaši “Heart Beats Light”, kas ir nemainīgs un klātesošs katrā gaismas atmirdzēšanas reizē.

Priekšnesums un skatītāji šajā ceļojumā bija tikpat svarīgi, cik mūsu jošana pa Oulu jūrmalas smiltīm. Mūsu kopīgais ceļojums ar “Heart Beats Light” beidzās tikai pēc vēl gandrīz trīs dienām, kad noguruši, bet gandarīti beidzot nonācām katrs savā mājā un gultā. Pēc priekšnesuma Arktiskajā kultūras centrā mēs daudz neklaušinājām, kā skatītāji to uztvēruši. Tā vietā sapulcējāmies kopā un dalījāmies ar piedzīvoto, fiksēto un vienkārši izbaudījām īso laiku kopā.

Gan mēs, gan Barenca Dejas festivāls bijām tikai ceļa biedri, ko “Heart Beats Light” satika kādā no sava ceļojuma posmiem. Tas bija aizraujošs ceļa posms, un par to varam pateikties Pīteram Terezakisam, Alisonai Grīnai, Alanam Stounsam, Ziemeļvalstu Kultūras punktam, dejas teātrim “Stellaris”, Barenca Dejas festivālam. Un viņi var pateikties mums.

* Es esmu no Norvēģijas. (angļu val.)

Foto: Inta Balode, Ilze Zīriņa, Alans Stouns.

0 likes Ārzemju pieredze , No iekšpuses
Share: / / /

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *